AUGSTĀ DZIESMA BLAUMANIM
Viktors Hausmanis. Rūdolfa Blaumaņa dramaturģija, Rīgā: Liesma, 1984, 300 lp.
Viktors Hausmanis daudz rakstījis par teātŗa jautājumiem okupētās Latvijas periodikā. Viņš pazīstams arī kā grāmatu Raiņa dramaturģija (1973. g.), Sarunas ar Felicitu Ertneri (1977. g.) un Lilita Bērziņa (1980. g.) autors. Tagad šo veikumu klāstam pievienojas pamatīgs ieskats Rūdolfa Blaumaņa drāmaturģijā un, līdz ar to, latviešu laiku sētas krāšņajā pasaulē, kas, svešas varas iznīcināta, tomēr turpina dzīvot mūsu lielā meistara nemirstīgajos darbos. - "Rūdolfa Blaumaņa lugas, tāpat kā dainas, izsaka mūsu tautas mentalitāti. .. (Viņa) cilvēkos raugāmies kā senos draugos, jo viņu garīgo satvaru pazīstam no tautasdziesmām, tā ir tā pati pasaule, tie paši ētiskie principi," saka Hausmanis (5. un 177. lp.), un šai ziņā varam viņam tikai pievienoties.
Plašā viela sadalīta desmit nodaļās, kas pēc kārtas ne tikai analizē atsevišķo lugu mākslinieciskās vērtības, bet arī aprāda to tapšanas procesus un ietveŗ jo interesantu laikmeta tēlojumu. Te Hausmanis teicami izmantojis laika biedru atmiņas, pirmizrāžu recenzijas, paša Blaumaņa vēstules u.t.t., it krāsaini atainojot toreizējās Rīgas sabiedrisko un kultūras dzīvi, kur savu lomu spēlēja gan "jaunstrāvnieki", gan Tautas Atmodas laika atskaņas, gan Rīgas Vācu teātŗa "poses", gan Ādolfa Alunāna skatuves "kunštiki".
Pašu lugu izvērtējumos Hausmanis nodemonstrē ievērojamu erudīciju, atsaucoties uz daždažādu tautu un laikmetu drāmaturģiju no antīkās komēdijas līdz šodienas meklējumiem. Salīdzinājumos un pretstatījumos apskatīti, citu starpā, Aristofāna, Šekspīra, Čechova, Gogoļa, Hauptmaņa, Lesinga, Ibsena, Molnāra, O'Nīla, Zūdermaņa, Tamsāres, Rasīna, Meterlinka, Gorkija, Sardū, Hēbeļa un mūsu pašu Raiņa, Aspazijas, Brigaderes, Akurātera, Harija Gulbja un Gunāra Priedes darbi. Gaŗamejot pieminēts arī Zīverts, vienīgais no trimdinieku drāmatiķiem. - Visumā, sveštautu literātūras piemēri vēl pilnīgāk izgaismo Blaumaņa talanta vispārcilvēcisko nozīmīgumu. Tomēr, ne visas minētās paralēles tiešām pārliecina. Piem., Blaumaņa Indrāniem un Šekspīra Karalim Līram kopēja ir tikai sākotnējā situācija, kad tēvs atdod savu "karaļvalsti" nākošajai paaudzei. Taču Līra nelaimē, pēc daudzu "šekspīrologu" domām, vainojams paša karaļa raksturs - viņa iedomība, tiekšanās pēc tukšiem glaimiem, u. tmldz. kamēr Indrānu traģēdiju izraisa ideālistisko un prāgmatisko pasaules uzskatu sadursme. - Līdzīgā kārtā, grūti pieņemt Blaumaņa dinamisko, drāmatiska spraiguma piesātināto darbu pārāk biežos pielīdzinājumus Čechova gausajām, gaudulīgajām "atmosfēras" lugām. Blaumanis bija centīgs Gustava Freitāga drāmas teoriju iekopējs (to atzīst arī Hausmanis!), tādēļ tuvāka radniecība meklējama drīzāk Ibsena, nevis Čechova, daiļradē.
Pelnītu uzmanību Hausmanis veltī Blaumaņa tēlu iekšējās dzīves norisēm. Sevišķi iejūtīgi analizēta Indrānu mātes dilemma Indrānos, tāpat arī Roplaiņa un Krustiņa attiecības Pazudušajā dēlā. Jāapšauba tomēr Hausmaņa teze, ka Krustiņa dzeršanā vainojams ne tikai viņa gļēvais raksturs, bet arī nepatika pret "patriarchālo iekārtu" un toreizējiem lauku apstākļiem. To pieņemot, sašķobās viss lugas pamats, kas taču ir un paliek - cilvēka audzināšanas problēma.
Vispār, runājot par "toreizējās iekārtas" ļaunumiem, īpaši pa mantas varu, Hausmanis manāmi iekarst, kļūstot pat patētisks. "Vai tā nav briesmīga pasaule, kuŗā saimnieces gods sveŗ vairāk par mīlestību un laimi!" viņš izsaucas, iztirzājot Silmaču Antonijas alošanos (170. lp.). Taču cilvēka tieksmes pēc matēriālas labklājības pastāvējušas un pastāvēs visos laikos un iekārtās. Turklāt, galējā konsekvencē, Blaumanis jau nav gribējis Antoniju par to nosodīt, jo tik tiešām liekas, ka "visus Skroderdienu Silmačos varoņus apspīdētu saule" un ka "tas ir R. Blaumaņa tēlošanas veida īpašs mīļums, viņa sirsnīgā attieksme pret saviem cilvēkiem", kā to vēlāk pats Hausmanis apliecina (172. lp.). Arī lugā Ugunī Vešeriene ir norūpējusies par Edgara dzeršanu un vieglprātīgo dzīves veidu vairāk kā par viņa materiālo stāvokli. Viņa mudina Kristīni precēt Akmentiņu, jo tas, lūk, ir ne jau tikai saimnieks, bet galvenokārt "labs un kārtīgs cilvēks". Vienīgā luga, kur Blaumanis tieši vēršas pret mantrausību, ir viņa agrīnais, mazliet didaktiskais darbs Ļaunais gars. Te visus Hausmaņa kommentārus par "naudas pūķa" postīgo spēku varam pieņemt bez iebildumiem.
Hausmanis cildina Blaumaņa novērotāja spējas, viņa "psīcholoģisko precīzitāti" lugas tēlu noraksturošanā un viņa gaišo humoru un humānistisko pasaules uzskatu, kas sasaucas ar dainu ētisko pamattoni. Izcelta arī meistara prasme lugu uzbūvē un it sevišķi dialogu risinājumā, kur šķietami vienkārša saruna mērķtiecīgi atklāj cilvēku iekšējās cīņas un sarežģītās attiecības. Tāpat labi izgaismotas Blaumaņa spējas parastos ikdienas tēlojumos atdot "līdz vispārinājumiem izkristalizētu dzīves īstenību" un cilvēka dvēseles atspoguļojumu. Autors pareizi aprāda, ka "mākslā dabiskums un vienkāršība saistās ar visraksturīgāko pazīmju atlasi, kas kopumā rada priekšstatu par parādības būtību" (279. lp.). Vai - kā Blaumanis pats liecina: "Nevis pašu dabu mēs mākslā varam lietot, tikai viņas koncentrēto atspīdumu mūsu dvēselēs" (281. lp.). Līdz ar to, mūsu lielā reālista konkrētie lauku sadzīves notēlojumi, kā to atkārtoti pasvītro Hausmanis, paceļas Līdz plašam vispārinājumam un iegūst, savā ziņā, jau gluži simbolisku skanējumu.
Visus šos vērojumus un atziņas Hausmanis izsaka brīvā, plūstošā valodā. Kā arvien, ir patīkami baudīt viņa nesamocīto izteiksmes stilu, ko tikai paretam apgrūtina viņa kollēgām tik raksturīgais, smagais "drāmas zinātņu" žargons.
Grāmatā ievietoti vairāki uzņēmumi, kas rāda Blaumaņa lugu iestudējumus - diemžēl, tikai kopš 1948. gada. Neredzam daudzus, varbūt pašus spilgtākos Blaumaņa tēlu iemiesotājus, piem., Alekša Mierlauka un Bertas Rūmnieces Indrānu tēvu un māti, Antas Klints Auci, Teodora Lāča Roplaini, Kārļa Lagzdiņa Iņķi, Jāņa Gērmaņa Edgaru, Osvalda Uršteina Rūdi, Ludmillas Špīlbergas Trīni un citus, ko šodien jau apvij leģendārs mirdzums.
Pietrūkst arī grāmatā izmantoto avotu pārskatāma sakopojuma, kādu parasti atrodam rietumnieku izdevumos un ko uzskatām par nepieciešamu darbiem, kas pretendē uz akadēmisku līmeni.
Tomēr - neskatoties uz iebildumiem un trūkumiem, varam ieteikt šo grāmatu katram, kas nicīgi jautā: "Kāpēc šodien izrādīt Blaumani, kuŗa vieta ir mūzejā?" - Hausmanis uz šo jautājumu atbild jo vispusīgi un pārliecinoši grāmatas 300 lappusēs; taču gribas vēl citēt vienu no viņa nobeiguma atziņām: "Rūdolfs Blaumanis ... mīl savu tautu, un mīlestība ir tas vienreizīgais mirdzums, kas apstaro viņa darbus un piešķiŗ tiem neatvairāmu pievilcību" (287. lp.).
Arī Hausmaņa grāmata ir rakstīta ar mīlestību: tā ir slavas dziesma lielam, dziļi latviskam talantam. Un šī talanta analīzē atkal atdzīvojas latviešu lauku sēta - Rūdolfa Blaumaņa drāmaturģijas iedvesma un spēks.
Rasma Birzgale
