GANDRĪZ LATVISKUMA ENCIKLOPĒDIJA
Aivars Ruņģis "...iet latvieši caur gadu simteņiem". Vērojumi, pārdomas, secinājumi par latvieti, latviskumu un latvisko izglītību. Grāmatu draugs, 1982.
Ja tam, kas vēlas kļūt pestīts, ieteic lasīt bībeli, tad katram latvietim būtu jāizlasa šis Aivara Ruņģa 418 lappušu biezais sējums, kuŗā viņš runā par latvietību, latviskumu, latvisko izglītību un latviešu tautas dzīvības stratēģiju. Bet vai tie, kas apsirguši ar nacionālo vienaldzību, izdarīs to? Autora ievada vārdos izteiktās bažas par "klauvēšanu pie zārka vāka" nav bez pamata. Par Ruņģa grāmatu gan priecāsies tie, kam latvietība nav tikai etiķete, bet kā to autors saka, pati dzīve. Grāmatā izteiktās domas, šķiet, nesaglabās latvietību vairākumam, bet padziļinās to mazākumam. Un tas nav maz!
Autors ir pret, tā sauktiem, ortodoksiem latviešiem, kas akli seko savai, kādreiz izveidotai, pārliecībai, nekad to nekorriģējot (85. lp.). Viņš aicina uz dialogu, uz nacionālu diskusiju. Viņa grāmatas pienesums šai diskusijai ir vērienīgs un plašs, kaut arī dažviet vārdos pārāk izšķērdīgs. Pēdējā nodaļā, runājot par tautas pastāvēšanas stratēģiju, dažas izteiktās domas un apgalvojumi mazāk segti ar dzīves patiesību, vairāk ar tautisku baltkvēli. Visumā tomēr grāmatu caurstrāvo cilvēcisks siltums, kas Ruņģa sludinātam nacionālismam piešķiŗ augstu morālisku vērtību.
Kā mēs, latvieši, atšķiŗamies no citām tautām? Ne jau savu ētisko normu pārākumā un izlietojumā, kā to bieži mēģinām pierādīt, citējot daiļi un labestīgi skanošas tautasdziesmas. "Latviešu tautasdziesmas vēlos dēvēt par mūsu tautas autobiografiju" - saka Aivars Ruņģis 108. lappusē. Tad gan kā tautasdziesmas, tā pārējā folklora jātveŗ visā visumā, lai lieki nesaskaistinātu latvieti un viņa dzīvi. Ne labāku cilvēcisku īpašību plāksnē meklēsim savu atšķirību, bet gan tikai savas kultūras savdabībā.
Vissvarīgākais līdzeklis mums svešumā atvairīt asimilāciju ir ar latvisko izglītību - tā viena no autora pamattezēm. Latviskai izglītībai jāaptveŗ visas paaudzes, viss mūsu dzīves laiks, un tas jāvada centrālai iestādei, ko autors nodēvē par Latviskās izglītības centrālo komiteju (281. lp.). Tāda prasība liekas diezgan birokratiska un mūsu lielās izklaidētības dēļ gaužām nereāla.
Interesants, mazāk cilāts aspekts ir autora sludinātā latviskuma demokratizēšana. Latviskuma pamati jānostiprina ar "konsekventu apziņas brīvības respektēšanu" (239. lp.). Citā vietā teikts, ka apziņas brīvība, polītisko uzskatu brīvība "ir būtiskas un neatņemamas latviskuma raksturības" (134. lp.). Te gan vēlamību autors pasteidzies pārvērst īstenībā, bet kā mērķa norādījums teiktais noder.
Daži vārdi sakāmi par apziņas brīvību, ko nevarētu jaukt ar tautības jēdzienu. Autors šinī ziņā rada mazliet neskaidrību, runājot par reliģiju, kā arī skaŗot polītiskos uzskatus un ideoloģijas (165., 323. lp.). Vienīgais kritērijs latviskuma noteikšanā ir latviešu valoda un paša individa pārliecība. Latviskums, kā autors saka, ir "ieprogrammēts, iebūvēts latviešu valodā" (212. lp.). Tas, kas šo valodu pārvalda un lieto ikdienā, māca saviem bērniem un mazbērniem, varbūt rada pat tajā paliekošas vērtības, ir īsts latvietis autora nosacītā kultūrālajā nozīmē. Vienalga, vai tas ir agnostiķis, ateists, šaubu gars vai polītisko labirintu "ošņātājs", ja viņš sevi uzskata par latvieti un mīl tautas valodu un kultūru, tad viņš pieder latviešu nācijai.
Mēs bieži sajaucam individa nostāju un atbildību ar viņa idejas vārdā pastrādātiem noziegumiem. Mēs dzīvojam pret savas tautas traģisko likteņu iekrāsoto apvārsni un mūsu spriedumi gluži dabīgi ir tā ietekmēti. Tā tas parādās arī autora teiktā. Viņš novelk krasu robežu starp latviskumu un "šķiru cīņas" atzinējiem. Ja pēdējos mērojam ar nacionālās valsts idejas mēru, tad par daudziem rezultāts ir skaidrs. Bet mūsu tautas mūžs - to saka arī autors - ir gaŗāks par mūsu valsts mūžu un tāpēc nevienu latvieti mēs nevaram izslēgt no tautas vidus. Vai pirmie latviešu sociāldemokrati, ieskaitot Raini, kas tika izauklēti marksisma "šūpulī", nebija latvieši? Vai Andrejs Upītis, Linards Laicens, jā, arī Berklāvs nebija un nav latvieši? Mūsu tautas neizdevīgā ģeopolītiskā novietnē dzīvojot un vēsturiski sarežģītos apstākļos darbojoties, viens otrs no mūsu tautas kļuvis par "nodevēju". Un ne jau uz kreiso pusi vien, arī uz otru pusi ir "nodots" liku likām. Par pēdējo runājam maz, arī autors to neiztirzā. Vakareiropā, piemēram, Zviedrijā šāda diskusija būtu lieka, te arī skaļš marksists tiktu novērtēts kā pavisam zviedrisks. Plūrālā sabiedrībā tā ir pati par sevi saprotama lieta.
Autors mūs pamatoti brīdina no šovinisma, bet pats piemirst, ka mūsu valstī nedzīvoja latvieši vien, bet visa Latvijas tauta. Mums paradums visos (tā laika) notikumos, laimīgos un traģiskos, centrēt tikai latviešus. Ja autors saka, ka 1941. gada deportācijās "tika iznīcināti latvieši vienkārši par to, ka viņi bija piedzimuši latvieši" (318. lp.), tad ko lai sakām, piemēram, par žīdiem, kuŗu aizvesto skaits proporcionāli viņu tautības grupai bija ļoti augsts? Vai tos aizveda tāpēc, ka tie bija žīdi vai "kapitālisti"? Ko par poļiem, ko par krieviem? Arī tādi bija aizvesto vidū. Patiesība laikam gan ir tā, ka toreizējai Staļina čekai vajadzēja izpildīt savu "plānu un grafiku" un visi, ko tā, sijājot pienestās ziņas (te darbojās īstie nodevēji!) - atrada par potenciāliem režīma pretiniekiem, noderēja aizvešanai.
Tāpat Maskavas diktātūras imperiālistiskā izplešanās nav izskaidrojama tikai ar nacionāliem motīviem. Maskavas boļševiki ir varas apmāti ļaudis, kam valdīt, pavēlēt ir dzīves saturs. Sev padevīgus latviešus viņiem nav vajadzība pārtautot vai iznīcināt. Atšķaidīt gan! Ar padomijas tautu raibumu Maskavas ideologi pat lepojas, tas viņiem vēl ilgi noderēs diktātūras fasādes "izdaiļošanai". Visās nelaimēs vainojot tikai krievus, mēs noveļam atbildību no saviem pleciem un, vājinām savas nacionālās dzīvības gribu. Tā vietā mums būtu jāpalīdz tautai dzimtenē apkaŗot alkoholismu, ģimeņu iziršanu un stiprināt pozitīvus mērķus. Tas jādara bez frazēm. Valža Liepiņa raksts "Armeņi - tauta, kas pārdzīvos" JG 149. un 150. nummurā ir labs piemērs, kā reāli un lietišķi iztirzāt mums aktuālus jautājumus, mēģināt rast ceļu, kas glābj no tautas iznīcības.
Krievi ir bijuši un būs mūsu zemes kaimiņi, un ar tiem mums būs jāmeklē iespējami labākais sadzīvošanas veids. Arī mums, trimdiniekiem, kam, saka autors: "premisa par atgriešanos Latvijā ir ar ticības kvalitāti" (157. lp.), par to jādomā. Zūdīšanās un nīšana - vienalga, vai krievus vai vāciešus - mums nepalīdzēs, lai gan reizēm tā var gūt psīchisku atslābinājumu. Tajā vietā mēs varam sevi latviski "padziļināt". Mums ir vajadzīgi modernie zinātnes, technikas un mākslas atklājumi un meklējumi, bet savu intimāko dvēseles stīgu mēs varam noskaņot savā savdabīgā tonī. Uz to aicina mūs autors un piemin šajā sakarībā arī dievturību, gan neizceļot to kā labāku līdzekli latviskuma saglabāšanā iepretim starptautiskām reliģijām. Tiem, kas tāpat kā autors domā, "ka latviskums ir mūsu dvēseļu, mūsu garīgā cilvēka saite ar mūžību" (207. lp.), dievturība gan būtu ierindojama augstākā kvalitātē nekā pēdējās.
Visas šīs piebildes var uztvert kā piezīmes uz lappušu malām, jo autora galvenā doma, ieteikumi un iztirzājumi ir nopietni apsveŗami un vērtīgi. Pietrūkst gan kāda ļoti svarīga aspekta - mūsu "viensētnieku" dabas ļaunās sekas nacionālās kopības uzturēšanā. Mums pietrūkst latvisko "geto"! Žīdi bez saviem geto nez' vai vairs būtu žīdi? Ja aicinājumu turēties vienkopus pietrūka, atstājot bēgļu nometnes Vācijā, tad nav par vēlu aicināt tagad mūsu jaunos ļaudis meklēt darbu, sākt saimnieciskus pasākumus, dibināt ģimenes mājokli vietās ar iespējami lielāko latvisko blīvumu. Ja mēs būtu koncentrēti pa 3 līdz 5 lielām latviešu apmetnēm Rietumu pasaulē, tad Aivara Ruņģa ierosinājumi būtu daudz vieglāk īstenojami. Kādreizējais Eiropas latviešu jauniešu sauklis "Pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies!" papildināts ar "un dzīvosim vienkopus!" ir joprojām labākais līdzeklis latviskuma uzturēšanai svešumā.
Aivara Ruņģa grāmata jūsmināja un vietām kaitināja. Un tā varbūt autors bija domājis. Paldies par to!
Jānis Gulbītis
