LATVIEŠI AUSTRĀLIJĀ
Aldis L. Putniņš: Latvians in Australia. Alienation and Assimilation. Canberra: Australian National University Press 1981. 131 lp. Cena: 7, - Austrālijas dol.
Šī grāmata par latviešiem Austrālijā nav nekāds vienkāršs latviešu sabiedrības apraksts, bet gan ir piecu atsevišķu, tomēr zināmā veidā saistītu, empīrisku sociālpsīcholoģisku studiju sakopojums, kas ietverts plašākā teorētiskā modelī par ieceļotāju pielāgošanos. Šis t.s. multidimensionālais ieceļotāju iekļaušanās modelis (multidimensional immigrant adjustment model), kuŗa izstrādāšanā grāmatas autoram arī savi nopelni (sk., piem., Australian Journal of Social Issues 11, 1976, 209-212), uzskata asimilāciju un atsvešināšanos (alienation) par diviem atsevišķiem procesiem, kas liek ievērot kā ieceļotāju grupas, tā arī jaunās vides sabiedrības īpašības. Attālināšanās no savas etniskās grupas vēl nenozīmē automatisku iekļaušanos jaunajā grupā (vidē). Iespējams dzīvot reizē tikpat labi savā etniskā, kā arī vietējās tautas vidē, neesot, piem., pus austrālietim un pus latvietim, bet gan esot reizēm austrālietim, gan reizēm latvietim. Ieceļotājs var asimilēties vai atsvešināties, piem., tikai kādā atsevišķā sadzīves plāksnē, citās nemainot savu uzvedību utt. Asimilācija bez atsvešināšanās noved pie integrācijas (integration), bet kopējs atsvešināšanās un asimilācijas process pie pārtautošanās (re-ethnification).
Šis multidimensionālais immigrantu pielāgošanās modelis atbilst šodienas immigrāciju zemju reālitātei ar tās plūrālistisko sabiedrību un kultūru, ko pēdējā gadu desmitā atsevišķās valstīs valdība pat financiāli atbalsta. Agrākie asimilāciju teoriju modeli šo procesu aprakstīja kā vienvirziena ceļu bez mijiedarbēm, ka attālinoties no punkta A, individs automatiski pietuvojas punktam B (anglosakšu konformisma un kausējamā katla teorijas) resp., ka attālināšanās no etniskās grupas noved neatgriežami jaunās vides sabiedrībā. Nepastāv bezkonflikta dzīvošana abās vidēs un kultūrās.
Darbā vispār un analizēs speciāli ievērota vēsturiskā perspektīva, t.i., interpretācijās nav piemirsta latviešu tautas un Austrālijā ieceļojušās latviešu grupas pagātne un aktuālā situācija. Šī prasība pēc immigrantu grupas specifiskās vēstures ievērošanas kļuvusi jaunākajos pētījumos arvien redzamāka. Empīriskajā eksperimentālajā sociālpsīcholoģijā bieži sastopami gadījumi, ka pagātnes neievērošana vai tās vāja pārzināšana noved pie nepareiziem rezultātiem, nemaz nerunājot par secinājumiem. (Labs piemērs ir latvietes Līvija Džonsonas pētījums, kuŗa kopsavilkums publicēts Archīva 24. sējumā, 57. - 70. lp. - "Latvieši trimdā: latviešu bēgļu motīvi". Ar dažiem vēstures datiem viegli pierādāmas šī pētījuma metodiskās, faktuālās un interpretāciju nepilnības un kļūdas.) A. Putniņš savā darbā tiecas visur pēc iespējami augstākās precīzitātes, ieskaitot vēsturisko apskatu grāmatas 2. nodaļā.
Grāmatā ļoti bagātīgs psīcholoģijas un socioloģijas faktu materiāls par latviešiem (un vispār par baltiešiem) pēc Otra pasaules kaŗa dažādajās ieceļošanas zemēs. Līdzšinējie pētījumu rezultāti, kas ir visai pilnīgi savākti, īsumā atreferēti 3. nodaļā, bet papildus ziņas vēl iegūstamas atsevišķo pētījumu aprakstos un analizēs.
Pirmais pētījums (4. nodaļa) ir par psīchopatoloģiju un pašnāvībām. Dati rāda, ka psīchiatriskās slimnīcās un iestādījumos dažādā veidā reģistrēto baltiešu skaits ir 1,7 - 2 reizes lielāks nekā vietējās sabiedrības caurmēram (latviešu skaits atbilst aptuveni baltiešu caurmēram; 2. - 4. tabulas), bet pašnāvnieku kvota 2 reizes lielāka. Rezultātu analizē autors secina (45. - 46. lp.), ka asimilācija daļēji atvieto to, kas zaudēts ar atsvešināšanos no etniskās grupas. Bet atsvešināšanās no etniskās grupas un jaunās vides sabiedrības, neatrodot nekādu citu attieksmju grupu, var novest psīchiskās krizēs. Tā etniskai sabiedrībai var būt liela loma ieceļotāja psīchiskā līdzsvara saglabāšanā.
Otrs pētījums (5. nodala) daļēji pieslēdzas iepriekšējam, analizējot personību un ieceļotāja pielāgošanos. Visumā izvirzītās hipotezes tiek apstiprinātas. Etniskā atsvešināšanās un asimilācija jāuzskata par empīriski neatkarīgām dimensijām. Signifikantas attiecības pastāv starp personības īpašībām un immigranta pielāgošanos (sk. tuvāk 61. - 65. lp.), piem., ka neurotisma indeks ir augstāks starp personām, kas atsvešinājušās un nav asimilējušās (63. lp.). Pēc personības anketas datiem latviešu vīrieša stereotipu vecumā starp 45 un 65 gadiem var aprakstīt šādi (58. lp.): Viņš latviski runā ļoti labi, samērā bieži satiekas sabiedrībā ar tautiešiem, ir par biedru kādā vai pat vairākās latviešu organizācijās, droši vien rēgulāri lasa latviešu laikrakstus. Līdztekus viņš gluži labi runā angliski, šad tad apgrozās austrāliešu sabiedrībā, nepiedalās austrāliešu organizācijās, gandrīz bez izņēmuma lasa austrāliešu laikrakstus, un viņam ir izteiktas austrāliskuma jūtas.
Trešais pētījums (6. nodala) ir par etnisko identitāti, kur pētniecības subjekti ir jaunākās paaudzes pārstāvji vecumā no 15 līdz 30 gadiem un dzīvo Austrālijā, ASV un Kanadā. Ar sēmantiskā diferenciāla (semantic differential) palīdzību jauniešiem jānovērtē jēdzieni: "es (es pats), latvietis, austrālietis, latvietis Austrālijā, amerikānis, kanadietis, latvietis ASV resp. Kanadā, latvietis Latvijā pirms Otra pasaules kaŗa, latvietis šodienas Latvijā, kāds es gribētu būt, latvietis Latvijā nākotnē". Interesanti ir iznākumi sakarā ar "latvietis šodienas Latvijā" vērtējumu, problēma, kam analizē autors veltī sevišķu uzmanību (80. - 85. lp.). Jēdziens "latvietis šodienas Latvijā" distanču mēros manāmi atšķiŗas (sk. 5. attēlu 81. lp.) no jēdzieniem "latvietis", "latvietis Latvijā pirms Otra pasaules kara", "latvietis Latvijā nākotnē", "latvietis ASV, resp. Kanadā, Austrālijā", "es pats", "kāds es gribētu būt". "latvietis šodienas Latvijā" tiek "vērtēts" kā negātīvs jēdziens un tam nav sakara ar jēdzienu "latvietis" (vispār) un citiem trimdas latvieša jēdziena novērtējumiem. "latvietis šodienas Latvijā" neiederas trimdas jaunatnes latviskuma mērā. Izsakot psīcholoģijas skaitļus - jēdzienu distanču mērus un korrelācijas koeficientus vienkāršiem vārdiem, jāsecina: 1) pētījuma subjektu grupa latviešus šodienas okupētajā Latvijā neuzskata par latviešiem (un ar šī pētījuma grupu gūtie rezultāti ir vispārināmi! 2) nodibinot atkal "veco pirmskaŗa kārtību", tie atkal par tādiem varēs kļūt. "Latvietis šodienas Latvijā" vērtējums ir saistīts ar polītisko sistēmu, nekāda identificēšanās ar tautas vairākumu kā tādu nenotiek (aizmirsta agrākā likteņkopība un kopējās kultūras saknes). Ja lietas tādas, tad jājautā, ko vispār līdzšinējā trimdas izglītības sistēma ir devusi - bez antikomūnisma? Vai nav notikusi galīga atsvešināšanās? Autors arī īsumā pieskaŗas okupētās Latvijas apciemojumiem, un jautā, vai pēc tādiem jauniešos būtu gaidāmas kādas pārmaiņas individa (vai arī grupas) identifikācijās. Te vēl nepieciešami tālāki pētījumi, ko autors sevišķi uzsveŗ. Paliek arī vēl atklāts jautājums, vai Latvijā un ārpus tās pastāv divas atšķirīgas etniskas vienības (arī kultūras)? (Trimdas polītikā uzsveŗ tautas kopības un vienotības principu, ko noraida Latvijā valdošie. Bet kāda ir reālitāte ārpus polītiskajām dogmām?)
Ceturtais pētījums veltīts etniskās identifikācijas attīstīšanās procesam (7. nodaļa). Jau 8 gadu vecumā bērni spējīgi skaidri šķirot savu etnisko grupu no vietējās sabiedrības, tātad identificēšanās jau ieguvusi zināmu stabilitāti, ko patur tālākajā attīstības gaitā (sk. 6. attēlu 91. lp.).
Pēdējais pētījums ir par immigrantu pielāgošanās orientāciju veidiem (8. nodaļa). Agrākos pētījumos, kas balstījās uz R. Tafta (R. Taft) modeļiem, izškīra trīs orientācijas (orientācijas jēdzienā ietverta kā asimilācija, tā atsvešināšanās): monismu, plūrālismu un interakcionismu. Šīm trim orientācijām A. Putniņš pievieno ceturto - multikultūrālismu, to atvasinot no multidimensionālā pielāgošanās modeļa. Ja monisms nozīmēja immigranta vienvirziena iekļaušanos jaunajā vidē resp. sabiedrībā, plūrālisms - etniskās un vietējās grupas neatkarīgu attīstību, interakcionisms - abu grupu tuvošanos, radot sintezi, tad multikultūrālisms paredz, ka immigrants pieņem jaunās vides grupas īpašības, bet reizē parallēli arī patur un attīsta savā etniskā grupā pastāvošās īpašības. Pētījums izdarīts salīdzinot latviešu vīriešu kārtas immigrantus (izvēli noteikuši statistiskās izlases principi) ar angļu ieceļotājiem un austrāliešiem (sk. 9. tabulu 102. lp.). Latvieši 75% gadījumos izšķīrušies par multikultūrālo orientāciju, galīgi noraidot monismu (0%), pārējos gadījumos galvenokārt izvēloties interakcionisma iespēju (22.5%). Šī multikultūrālā orientācija visdrīzāk garantē etniskās kultūras un valodas saglabāšanu un visumā atbilst latviešu interesēm, kā arī šodienas Austrālijas valdības kultūras polītikai.
Aprakstot šos piecus pētījumus, minēti tikai illustrātīvi piemēri. Katram grāmatas lasītājam pašam jāiedziļinās materiālu bagātībā un problēmu daudzveidībā. Kam interesē latviešu sabiedrība, tam šī A. Putniņa grāmata būs saistoša lasāmviela un dos interesantu faktu materiālu un daudz vielas pārdomām. Nav jānobaidās no psīcholoģijas teorijām, modeļiem un statistiskām analizēm. Autors sava darba centrālos jēdzienus definējis un aprakstījis, un kam psīcholoģijas "ābece" pētījumu procedūrās un rezultātu matēmatiskajos aprakstos, kas ir īsi, nav tik skaidra, tas gluži labi varēs arī iztikt ar centrālajām daļām - vielas un problēmu aprakstu un rezultātu diskusiju.
Kārlis Kangeris
