PĀRMAIŅAS GAIDOT
Indra Gubiņa. Uz vienpadsmito stāvu. Grāmatu Draugs. 1983. 184 lp. Vāku zīmējis Ed. Dzenis.
Grieķijā pagājušā gadsimta beigās dzimušais italiešu gleznotājs Kiriko (Chirico), saka rokasgrāmata, skatījās īstenībā kā zemapziņas spogulī. Parastiem, ikdienišķiem modernā laikmeta objektiem viņš savās gleznās deva noslēpumainas, maģiskas īpašības: galvenā tema viņa darbos ir vientulība.
Mākslas vēstures zinātāja Indra Gubiņa savos romānos un stāstos arī attēlo cilvēku vientulību, kas ir it kā jau likteņa lemta un neizbēgama. Nebūs sagadīšanās vien, ka divos viņas pēdējo gadu darbos - stāstā Brauciens uz Londonu (krājumā Sidrabkāzas, 1980) un īsromānā Uz vienpadsmito stāvu - Kiriko ir saukts vārdā (gan kā "Ciriko"). Abos šajos sacerējumos italiešu meistara māksla ir pieminēta, lai tiešāk raksturotu vienatnes radītu baiļu un sasprindzinājuma sajūtu.
Brauciens uz Londonu savā laikā norādīja, ka Indra Gubiņa meklē jaunu, valodā skopāku, bet reizē simboliem bagātāku izteiksmi, kas paplašinātu vai aizstātu viņas darbos ierasto, liriski skaņoto psīcholoģisko reālismu. "Valse triste", kāds cits no Sidrabkāzu stāstiem, šo iespaidu vēl pastiprināja.
Sākot lasīt Uz vienpadsmito stāvu, vispirms liekas, ka šī grāmata būs vēl solis tālāk pa stāstu krājumā iezīmēto jauno ceļu. Tā nu tomēr nav, un šoreiz jāpiebilst - diemžēl. Pēc īsa ievada, kas no jauna asociējas ar biedīgo spriegumu kādā Kiriko gleznā, viss tālākais rit pa autores jau agrāk labi iemīdītām takām. Neoficiālā šķirtene Sarma Priede kārto savu nelielo mantību, lai pārceltos no ceturtā stāva uz mazāku dzīvokli tā paša nama augstākā stāvā. Pārcilājot un aplūkojot atsevišķus priekšmetus un iedzīves sīkumus, tie sauc atmiņā ainas no pagātnes, no Sarmas ģimenes dzīves, no viņas atsāktajām mūzikas studijām, kas galīgi izjauca jau tā pavēsās attiecības ar vīru, un no viņas draudzības ar mediķi Amandu Sietiņu, ko studiju un pētniecības darba piepūle iedzen nervu sabrukumā un psīchiskā slimībā.
Par ģimenes attiecībām, par vientulību ģimenē un ārpus tās un par sievietēm, kas nevar samierināties ar mājas dzīvi vien, Indra Gubiņa ir jau daudz rakstījusi un rakstījusi tā, ka lasītāji viņas grāmatās varējuši sastapt un atpazīt piedzīvotu īstenību - jā, tā cilvēkiem iet. Trīs septiņdesmito gadu romāni - Raksts putekļos (1970), Ziema nāk pretim (1973) un Iztiksim bez mēness (1976) - bija pakāpeniski arvien plašāks šīs tematikas izvērsums. Par pēdējo no minētajiem romāniem autore saņēma Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu. Ilze Šķipsna, viena no vērtētājiem, toreiz teica: "Gubiņas darbs ir profesionāli pabeigts un izstrādāts līdz galam."
Varēja domāt, ka Indra Gubiņa pēc tādas spēku koncentrācijas kādā noteiktā, lai arī ietilpīgā lokā kā tematiski, tā stilistiski meklēs citus ceļus. Nākamais romāns - Ir katram sava pasaule (1979) - te vēl nekā daudz secināt neļāva, bet jau nosauktie pāris stāsti toties jo vairāk. Nav tādēļ ko slēpt, ka grāmata Uz vienpadsmito stāvu sagādā zināmu vilšanos kā solis atpakaļ. Nebūt nav jāizslēdz iespēja, ka arī daudz apstrādātai vielai var dot jaunu griezumu, bet ainas no Sarmas Priedes dzīves vairāk atgādina atkārtošanos, atgriešanos jau izstāstītā stāstā. Līdz ar to trūkst dabīgā spraiguma, ko rada nodoms un iekšēja nepieciešamība pateikt kaut ko jaunu un svaigu. Šis trūkums izpaužas jau pašā pamatā - valodā. Tā ir nereti sapūlēta, drusku pagurusi ar it kā sintetiskām teikumu konstrukcijām un ar gramatiskām vainām, kas gan vismaz pa daļai varētu būt gluži vienkārši iespiedumkļūdas.
Nezaudēsim samērus. Indra Gubiņa ir viena no mūsu ievērojamākām rakstniecēm svešumā. Kritiskās piezīmes galvenokārt rodas, salīdzinot Uz vienpadsmito stāvu ar agrākām grāmatām. Katrā ziņā paliek tomēr pārliecība, ka Indras Gubiņas prozai labu darītu pārmaiņas. Varbūt tās varētu veicināt Kiriko gleznās redzētais, varbūt tās rastos, ja rakstniece līdzīgi Sarmai Priedei vēl vairāk vēlētos runāt par problēmām, "kas ir mūsu - latviešu." Un varbūt tās nāks ar kādu citu, pavisam negaidītu pavērsienu. Par to lasītājam nav daudz ko iepriekš galvu lauzīt.
Mārtiņš Lasmanis
