SKRĒJIENS PĀRI GADU DESMITIEM

Jānis Klīdzējs. Laidiet! Laidiet! Laidiet! Noveles. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1984. 288 lp. Dr. Egila Grīšļa ievads - pārdomas par Jāņa Klīdzēja reliģiskiem uzskatiem: kā cilvēks var ticēt? Gvido Brūveŗa apvāka zīmējums.

 

Krājumam Laidiet! Laidiet! Laidiet! Jānis Klīdzējs izraudzījis daļēji jau agrāk publicētas astoņpadsmit noveles un sakārtojis tās chronoloģiskā sekā. Pirmā novele rakstīta 1944. gadā, pēdējā, nedatētā - domājams ap 1984. gadu. Tātad visa grāmata aptveŗ rakstnieka 40 gadu darba posmu. Ja noveles būtu kārtotas tematiski, tad kārtojums būtu bijis mazliet citāds. Tāpēc rodas jautājums, vai rakstniekam bijis īpašs nolūks, īpašs vēstījums ar kārtojumu darbu rašanās sekā.

Manuprāt, šāds kārtojuma veids norāda, ka autora nolūks bijis uzskatāmi notēlot latviešu dzīvošanu noteiktā laika posmā, t.i., pēc Otra pasaules kaŗa. Atsevišķās atkāpes pagātnē vai ietiekšanās nākotnē vīziju veidā, kas dažbrīd sastopamas grāmatā, tikai paplašina skatu uz šo četrdesmit gadu skrējienu.

Šādā veidā arī iespējams parādīt, ka ir temas, kas visā mūsu dzīvošanā aužas kā sarkani pavedieni baltā villainē, kas autoram liekas tik svarīgas, ka viņš lasītāju vēlas novest pie tām arvien no jauna. Jānis Veselis ir teicis: "No katra mūža posma dzejnieks skata pagātni un jaunību citādām acīm. Kaut kas pienāk klāt un kā neredzams gaiss apvijas ap bijušiem tēliem un pārdzīvojumiem, kaut kas nozūd un atkrīt, bet viss kļūst par kāpnēm uz apskaidrību."

Krājuma pirmā novele risinās 1944. gada vasarā, kad pa Latvijas lielceļiem sāk klīst pirmās bēgļu virknes no Latgales. Titula novele "Laidiet! Laidiet! Laidiet!" sākas vēl Latvijā, bet tās beigas jau risinās pēckaŗa Vācijā, laikā, kad tik daudzi no savas ierastās dzīvošanas izkustinātie drīkst atgriezties mājās, bet kad latviešu bēgļiem ceļš no materiāli un morāli sagrautās Vācijas (tās nedienas raksturīgi tvertas novelē "Tumsā") atveŗas tikai uz tālāku svešumu, uz dažādām pārjūŗas zemēm. Darbos, kas rakstīti sākot ar 50.-to gadu vidu, Klīdzējs "izdzīvo" latviešu dzīvi šais pārjūŗas zemēs, visvairāk ASV. Pa vidu pakaisītas dažas noveles vai dažreiz tikai atsevišķu darbu daļas kuŗas atgriežas neatkarīgajā Latvijā, jo ar kontrastiem vislabāk iespējams salīdzināt un izvērtēt to, kas notiek ap un ar cilvēku. Darbā "Ceļinieks no Sidnejas" autors īsu brīdi pakavējas arī tagadnes Latvijā, izgudrēm šais ciemos nosūtīdams Austrālijā aizsaulē aizgājušā rakstnieka Spodŗa Klauverta astrālo daļu, jo tā var iespiesties tur, kur reālas personas nespēj vai nedrīkst iet.

Laiks un telpa, kuŗā iekļuvuši no dzimtenes aizgājušie, rakstniekam liekas kā dvēseli pazaudējuši: "Tajos posmos un laikos, kad dvēseles esība tiek noliegta un noņirgta, cilvēki kļūst tukši un nobijušies, apjukuši, parauti, ļoti skaļi, pat zvērīgi. Vai šis laiks nav tāds, no kuŗa dvēsele padzīta?" (233. lp.)

Cilvēkiem ir daudz jautājumu, kas radušies jau līdz ar juku laiku sākumu: "Šis laiks ir piekliegts tikai ar jautājumiem." (169. lp.) Taču: "Pasaulei atbilžu nebija" (154. lp.) Pasaule grib tikai pavirši priecāties, ne meklēt atbildes uz smagiem jautājumiem. Pasaule pēc pārdzīvotajām kaŗa šausmām vēlas visu aizmirst. Pasaule arī varbūt to spēj, bet to nespēj pasaulē aizklīdušais latvietis, kam ik dzīvošanas solī kā smagums līdz iet zaudētie draugi (piem., Ziemeļu smagums, Viktorija, Eņģelīši nav miruši u.c.) un zaudētās mājas. Taču, no otras puses, šīs atmiņas par zaudētajiem draugiem un mājām ir stipruma avots un atbilžu devējas, mēģinot dzīvot un pārdzīvot bezdvēseles pasaulē.

Ciniskās "jaunās pasaules" spiešanos iekšā latviešu no mājām līdz paņemtajās vērtību skālās rakstnieks tēlojis dažādās variācijās, reizēm ar smeldzi, reizēm ar jauku humoru. Daļa latviešu, it sevišķi vidējās paaudzes pārstāvji, nokļuvuši no Vācijas pelēcības bagātajā Amerikā, gan it kā vairs nemaz nemana apkārtnes bezdvēselīgumu, bet ir citi, kas nesamierinās ar ārējam ērtībām un ar melīgo, paviršo dzīves veidu, kas saka: " Man gribas kaut kā vairāk!" Šo "vairāk" meklē Tāsīte ("Bioloģisks akts"), un to meklē Nikodēms ("Kanaks un māsa Ēdenē"). Te jāpiebilst, ka minētie darbi radušies ar divdesmit divu gadu atstarpi. Tātad autoram šī likusies visai kardināla problēma, jo viņš nav atkāpies no "vairāk" meklēšanas.

Kur meklēt un atrast šo "vairāk"? Klīdzējam atbilde veidojas diezgan skaidra: pašu tautas tikumos! Vecmāmiņa Monika (250. lp.), piem., reizēm nonāk situācijā, kad "viņai bezgala gribētos ar kādu savu cilvēku parunāties. Tā kā tāda nav, tad viņa sāk runāties ar visiem tiem, kas ir un dzīvo dziesmās." Šis "vairāk" top Dieva atziņas meklējumos un cilvēka un sabiedrības attiecībās ("Cilvēks ar akmeni").

Tautas tikumu uztveri palīdz skaidrot atkāpes stāstījumos par mājām. It sevišķi rakstnieks meklē atbildes savas dzimtās puses, Latgales, skaidrajā dvēselē. Šī Latgales dvēsele ir pazemīga ("Tuvinieki", "Eņģelīši nav miruši"), bet ne pakalpīga vai vienaldzīga. Pret pakalpīgajām dvēselēm Klīdzējs saceļas, vēlas tās izkustināt no vienaldzības (" ... Un viens latvietis ... ").

Vairākkārt rakstnieks atgriežas pie temata - ko nozīmē cilvēkam dzimtā valoda. Tā ir spēks, un tā ir atslēga uz cilvēka dvēseli. "Viņam ļoti vajadzēja izrunāt visu savu sirdi paša valodā" - saka Klīdzējs (265. lp.).

Dzīvot un pārdzīvot palīdz ne vien pagātnes mantojums, bet arī ticība nākotnei (sk. vīzijas novelē "Prezidenta gājiens"!) un ticība Dievam. Dogmatiķiem varbūt varētu būt iebildumi pret Klīdzēja visai panteistisko uztveri par Dievu. Tomēr šī uztvere ir dziļi pārdzīvota, kā grāmatas ievadā sīki analizējis teologs Grīslis.

Par spīti pārciestajam postam un jaunās apkārtnes cinismam rakstnieka ticība dzīvei un dzīvībai ir noturīga, jo dzīvošanu cilvēkam nolicis Dievs, kas arī nemaz neprasa no cilvēka nevainojamu dzīvi, jo grāmata beidzas ar atziņu: "Tas Kungs tur augšā, vai visur citur, ir gribējis mūsu psīches zīmējumā ievilkt dažu labu lauzītu līniju, pat ļoti abstraktu ainavu." Liekas, šī ticība dzīvei ir Klīdzēja paša psīches kardināla daļa, jo jau 1942. gadā pēc viņa pirmā romāna Jaunieši iznākšanas Jānis Grīns rakstīja: "Tādā kārtā viņa ideālisms neatslābst, bet uz romāna beigām vēl sakāpinās. Tas ir ticams un pārliecinātājs pozitīvisms, ko pauž jaunais Māŗas zemes autors, un kas kā diena no nakts atšķiŗas no sevišķi arī agrāk mūsu daiļrakstos kultivētā kroņa pozitīvisma."

Klīdzēja stils novelēs visumā dinamisks. Darbi bieži sākas visai akūti, novedot lasītāju tūdaļ in medias res, piem.,: "Jāiet! Vienalga kur - jāiet!" ("Cilvēks ar akmeni"). Raitas darbības virzīšanai autors daudz lieto dialogus. Ar rakstniekam atļauto suverēnitāti viņš arī iesoļo notēloto personu domās, mainot pēkšņi stāstījumu no trešās personas uz pirmo. Tā rasta iespēja problēmu prezentēt ne tikai no vienas puses kā plakanā fotografijā, bet skatīt to kā modernā lāzera attēlā - trīsdimensionāli). Latviešiem reizēm tik labprāt lietotās dabas gleznas Klīdzējs lietojis paskopi, vairāk akcentējot ar tām problēmas nostatījumu vai illustrējumu nekā izceļot par pašvērtību. Izteiksmei, stilam īpatnējais klīdzējiskais iekrāsojums, lietojot, piem., visai bagātīgi substantīvās verbu formas ar galotni - šana, izteiktāk sāk parādīties apm. 50.-to gadu vidū.

Literātūras kritiķis Kārlis Kārkliņš kādreiz lietojis terminu "idejiskā literātūra" (ne - ideoloģiskā! ref.). Šo terminu it labi varētu attiecināt uz Klīdzēja noveļu krājumu Laidiet! Laidiet! Laidiet! Tanī ar autora aci skatītie, ar individuālām dzīvēm notēlotie pārdzīvojumi kopā veido tautas likteņus, cīniņus un ilgas, veido ideju par tautu pagātnē, tagadnē, un nākotnē.

 

Valija Ruņģe