EMOCIONĀLAS DZEJAS GRĀMATA
Andrejs Eglītis. Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm. Grāmatu Draugs, 1982.
Andreja Eglīša jaunākajā dzejoļu krājumā, kas saņēma 1984. gadā Kultūras fonda goda balvu, dzejnieka īpatnības guvušas dziļāku tvērumu nekā agrāk. Kaut arī dzejnieka tematika nav mainījusies, jāapbrīno tomēr viņa spēja rast vienmēr svaigus un emocijām bagātus variantus.
Andreja Eglīša dzejas pamatnoskaņa vispār ir traģiski spēcīgu jūtu piesātināta - dažkārt gandrīz līdz eksplozijai. Raksturīgas Eglītim ir emociju galējības: dzejoļi izstaro vai nu brāzmainu kvēli, pārdzīvojot sāpes, naidu, izmisumu - vai arī tajos iestrāvo kluss, smalks un liegi skumīgs maigums.
Dzejnieka pasaules skatījums sakņojas divos kultūras laukos: reliģiskajā un latviskajā, un katrs no šiem laukiem Eglīša dzejā arī ienāk no divi pusēm. Reliģiskajā plāksnē tie ir Vecās un Jaunās Derības motīvi. Spēcīgāk izceļas Vecajai Derībai radniecīgi traģiska patosa apdvesti un drāmatiski baisi dzejas priekšstati, kas šinī krājumā visspilgtāk iegaismojas Israēlas ciklā (27). Bet Eglīša dzejā sastopam arī Jaunās Derības motīvus ar maiguma, klusas gaismas, mīlestības un ciešanu noskaņām (52 u.c.).
Tāpat latviskais Eglīša dzejā ieplūst it kā no divi avotiem. Viens ir mūsu garīgā kultūra. Savu personīgo pārdzīvojumu izteiksmē dzejnieks prot organiski iekļaut gan dainu motīvus, gan vēlākajā literātūrā katram latvietim pazīstamus simbolus, pazīstamu dzejoļu rindas vai to fragmentus. No otras puses Eglīša dzejā ar īsta pārdzīvojuma kvēli kaist mīlestība pret pašu dzimto zemi, smeldz trimdinieka liktenis un tik izmisīgi sāp zaudētās dzimtenes nonākšana svešu varmāku spaidā, ka reizēm atgādina "brēkšanu pret debesīm".
Dzimtā zeme ar dzīvām un krāšņām Latvijas dabas un senču dzīves ainām pavada dzejnieku vienmēr un visur - arī apceļojot svešas zemes: gan eksotiskās Afrikas valstis, gan Indiju, Ceilonu, Israēlu, gan arī mūsu kultūrai tuvākas vietas - Grieķiju, Kipru, Zviedriju, Somiju. Vienmēr dzejniekā rodas asociācijas ar dzimteni. Taisni šo spilgto un sāpīgo dzimtenes motīvu dēļ Andrejs Eglītis kļuvis tik populārs un iemīļots: viņš ir it kā visas mūsu tautas likteņa īstākais izteicējs.
Nacionālie, patriotiskie un reliģiskie motīvi šinī dzejā savijas cits ar citu ļoti intensīvā jūtu režģī, kas deg un sūrst kā nedzīstoša, vienmēr no jauna asiņojoša brūce.
Taču vēl nozīmīgāks jaunajā dzejoļu krājumā tas, ka te dzīves un pasaules skatījums parādās it kā dziļāk apjaustā tvērumā. Liekas, ka visam, ko dzejnieks raksta, pāri vēsmo mazliet baisa, tomēr fascinējoša un tuvu pienākusi mūžības un pārlaicības dvesma. Pretstatā tai izceļas cilvēka dzīves laicība, niecība un nīcība. "Es stāvu smiltīs, savā sākumā un galā" (28 V). Dzīve ir nebeidzama atvadīšanās, aiziešana: "Plūstu, aizplūstu" (25), raksta dzejnieks un ļoti personīgi pārdzīvo baiso tuvošanos nāves noslēpumam un mūžībai. Un tomēr mūžība dzejnieku arī vilina. Tā ir it kā ieplūšana visumā: "...nāk saite neredzama mani visā saistīt" (28 VII). Dzejnieks jūtas kā daļa iekļauts dabā, pasaulē, visā tajā dziļākajā īstenībā, kur ikvienam jāatgriežas kā mājās.
"Mājas" šinī krājumā ir bieži lietots vārds, un tam ir divējas nozīmes, abas reizēm saplūst kopā. "Mājas" ir ne vien konkrētā tēvzeme, ko dzejnieks zaudējis un pēc kuŗas mūžam ilgojas, bet "mājas" ir arī simbols mūžībai, aizsaulei, aizdzīvei, kur sācies un kurp atpakaļ ved ikviena cilvēka mūža ritējums. "Mēs dejojam seno cilšu taktī, naktī, atpakaļ uz sava sākuma pirmmājām (...), uz priekšu skriedami, atgriežamies" (9 11).
Šis "visā iesaistījuma" motīvs līdzās "mājup atgriešanās" motīvam apņem apskatāmo dzejoļu krājumu ar noslēpumainu un neatvairāmi pievilcīgu spēku.
Mēs viens otrā esam -
zieds, ezers, upe, akmens
un vējš, pārvērzdamies viens
otru nesam.
Mājās (39, 41 111, 79).
Citur:
Uz mājām plūstu, mājām, uz mājām
atpakaļ, ar ugunīm un vējiem, ar
ūdens pilieniem, ar sudrabotu
gaismu, zaļu, nes mani atpakaļ
ikviens, ikviens nes savu daļu (5).
Viss dzīves ritējums ir "tālāk, tālāk - atpakaļ" (42 IV) vai, kā citur dzejnieks saka: "Aiziešanā sākumam dvēsele var tuvāk kļūt" (59).
Šis motīvs par atgriešanos mūžībā īsti ir galvenais un dziļākais pavediens šinī krājumā, kas reizē izraisa "lielo aiziešanas baili" (15 IV), reizē fascinē un pievelk ar savu noslēpumu.
Andreja Eglīša spēju emocionāli saviļņot, it kā burtin apburt - balsta arī visai brīvā un dažādā dzejoļu forma. Biežāk nekā agrāk dzejnieks daļu dzejoļu raksta prozas veidā. Šiem gaŗajiem, līkloču izvītajiem teikumiem ir līgans, ritmisks plūdums, noskaņā svinīgs pacilājums, it kā nejauši vietām mūzikāli atbalsojas atskaņas. Ar šo svinīgi krāšņo, lēno valodas ritējumu reizēm pēkšņā kontrastā ieskanas vieglie, graciozie dainu pantmēri.
Itin kā noslēpumainu buŗamvārdu skandējumus atgādina dzejnieka bieži lietotais paņēmiens atkārtot gan atsevišķus vārdus vai teikumus, gan arī tas, ka likti cieši kopā tās pašas saknes vārdu atvasinājumi: "Pret ziliem padebešiem dūdas dūdo dūdas" (11 I), "No visām ilgošanām dvēsele tikai vienu ilgu ilgo" (61) utt.
Noskaņas un mūzikālitātes izcelšanai Eglītis reizēm atļaujas lietot tīras valodas skaņas, kam nav jēdzieniska satura:
(56)...Aiju, lulu mazi bērni
aiju, lulu.
Zemzemīte visiem māte,
aiju, lulu
vai:
(42 VI)Skan mēles ticīgās, kas svētā vietā allelujā, lujā loka...
un līdzīgi.
Atzīmējama arī dzejnieka prasme parastus vārdus lietot jaunās, svaigās un neparastās sakarībās:
(27 III)...viena sniegaina bite mani atpakaļ uz dzimteni dūc
