KOMMENTĀRI ■ PIEZĪMES ■ AKTUĀLITĀTES ■ REPLIKAS ■ ĪSRECENZIJAS

 

PACIETĪGAIS, NEATLAIDĪGAIS OPTIMISTS

Šopavasar latviešu avīzes visos kontinentos vēstīja, ka Rietummičigenas universitāte (ASV) piešķīrusi goda doktora gradu Valdim Muižniekam (The Honorary Doctor of Laws degree from Western Michigan University). Latvietis − ASV universitātes goda doktors? Kā tas varēja būt? Kā tas varēja notikt? Ziņa patiešām bija pārsteigums. Un vienas latviešu avīzes redaktors to pat vilcinājās publicēt, vēlāk dižodamies, ka pirmajā mirklī viņš to noturējis par „aprīļa joku”.

Universitātes vadības motīvus šādam lēmumam piemin rektors J. Bernhards, marta beigās rakstot V. Muižniekam par grada piešķiršanu: „Mēs vēlamies apliecināt jūsu izcilo iesaistīšanos lokālā, nacionālā un starptautiskā līmenī latviskās izglītības atbalstīšanā. Bez jūsu pacietīgās pārliecināšanas Rietummičigenas universitātei nebūtu bijis lemts kļūt par vienīgo universitāti brīvajā pasaulē, kas var sniegt pilnu latviešu valodas mācības programmu.”

Vēl vairāk lēmuma pamatojums ieskanas universitātes padomes priekšsēža Freda Ādama uzrunā, kad aprīļa beigās desmit tūkstoš ļaužu klātienē Valdi Muižnieku izlaiduma aktā promovē par goda doktoru: Jūs esat ziedojis savu dzīvi latviešu valodas, literatūras un kultūras saglabāšanai visos kontinentos izkaisīto latviešu trimdinieku, viņu bērnu un bērnubērnu vidū. Par izcilu jūsu enerģijas un uzcītības piemēru der universitātes tuvumā novietotais Latviešu studiju centrs. Tas kalpo kā kulturāls inkubators studentiem no ASV un daudziem no citām valstīm gan vasaras kursu periodā, gan akadēmiskā gada mācībās. Tā kļuvusi par neapgāžamu pierādījumu jūsu degsmei latviskās izglītības labā.”

Un tad, jau promovēts, jaunais goda doktors pazemīgi saka: „Daļa no atzinības pienākas visiem tiem, kas piedalījās šīs idejas − par latvisko izglītību akadēmiskā līmenī − īstenošanā. Tā pienākas atsaucīgajiem universitātes administratoriem un mācību spēkiem. Tā pienākas ļoti mērķtiecīgajiem un spējīgajiem latviešu studiju mācību spēkiem visā 19 gadu ilgajā periodā. Tā pienākas neskaitāmajām latviešu organizācijām un draudzēm, kas gadu pēc gada šīs studijas materiāli atbalstījušas. Un ne mazāk tā pienākas vairāk par 800 studentiem no Anglijas, Zviedrijas, Vācijas, Šveices, Francijas, Austrālijas, Venecuēlas, Argentīnas, no visām Kanadas provincēm un no visiem apgabaliem ASV. Šo studentu sirsnīgā vēlēšanās iegūt vairāk zināšanu latviešu valodā, literatūrā, kultūrā, vēsturē un tagadnes polītikas izpratnē man noderēja par nemitīgu spēka avotu.”

Dr. Ģirtam Kaugaram gadiem ilgi iznācis vērot Valdi Muižnieku, abiem darbojoties gan ALJĀ, gan Latviešu Fondā, gan daudzajos latviskās izglītības pasākumos. Pēdējos pāris gadus Ģ. Kaugars vadījis akadēmiskā gada semināru programmu studiju centrā. Savus novērojumus par Valdi Muižnieku viņš ietveŗ šādā īsā komentārā: „Valdis pieder pie retajiem, kas iet pa dzīves saulaino pusi: viņš ir nelabojams optimists. Tā optimisms kopā ar neatlaidību veduši viņu pretī arvien jauniem panākumiem.”

Un tomēr visaugstākā atzinība, ko jaunais goda doktors pieņēma pazemībā, nāca no citas tautas. Vai nebūtu laiks arī latviešu sabiedrībai, visām paaudzēm, visu polītisko sektoru amatvīriem bez aizspriedumiem novērtēt un atzīt Dr. Valža Muižnieka nopelnus, viņa darba sekmes un nozīmi?

Auseklis Zaļinskis

 

Osvalda Liepas saruna ar 7. Vispasaules Latviešu Jaunatnes Kongresa rīcības komitejas priekšsēdi Albertu Upeslāci 1985. g. septembrī.

 

Jautājums: Kur kongress notiks?

Atbilde: VLJK pirmo reizi notiks Kanadā, Karltonas universitātes telpās Otavā − polītiskajā centrā, kur mums būs iespēja gūt pasaules preses uzmanību.

 

J.: Kur notikuši iepriekšējie?

A.: Berlīnē/Hanoverā 1968. g., Londonā, Anglijā 1972. g., Florefā, Beļģijā 1975. g., Viljamstaunā, ASV 1978. g., Straumēnos, Anglijā 1981. g. un Dūkī, Austrālijā 1983./4. g.

 

J.: Kad notiks 7. VLJK?

A.: No 7. līdz 14. jūlijam 1986. g., nedēļā pēc dziesmu svētkiem Toronto.

 

J.: Cik dalībnieku jau pieteikušies?

A.: Pagaidām 15. Ceram, ka būs ap 300.

 

J.: Vai šie sarīkojumi cits citu netraucēs?

A.: Tie papildinās viens otru.

 

J.: Vai dalībniekiem pietiks laika un − galvenais − naudas?

A.: Tālos ceļos nebrauc uz vienu dienu. Piedalīšanās kongresā maksās tikai $300.−

 

J.: Kāda kongresam virstema?

A.: Tikko pabeidzām izstrādāt programmas uzmetumu, bet tāds tas nepaliks − mainīsies. Virstemas − speciālas mudes mums vēl nav.

 

J.: Agrāk uzsvērāt − pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies?

A.: Kongresos?

 

J.: Nē?

A.: Pirms tiem. Tagad to tik uzsvērti vairs nelietojam.

 

J.: Kāpēc?

A.: Mūsu kongress būs: satikšanās, sajūsmināšanās, mācīšanās, sarunāšanās, sastrādāšana, saprašana ... Kopā − latviska pote.

 

J.: Ja sastrādāšanu pārdēvētu par sastrādāšanos, saprašanu − par saprašanos − tas pats jau vien ... Vai ne?

A.: Kongress būs arī − polītisks notikums, polītiska plānošanas vide, pakāpe latviešu jauniešu domāšanā ... Ievadlekciju par dzīvo latvietību − lekcijas nosaukums vēl var mainīties − lasīs profesore Vaira Vīķe-Freiberga.

 

J.: Programmas uzmetuma 2. lapā minēts: radīt pārdzīvojumu polītiskā, intelektuālā un sabiedriskā latviskā vidē; mudināt radošu, daudzpusīgu domāšanu latviskos jautājumos; bīdīt mūsu pašu domāšanu aiz (vai tas nozīmētu − „tālāk par”?) jau sasniegtajām robežām; ļaut kongresa dalībniekiem pēc iespējas aktīvi piedalīties pašā programmā. ... Kuŗi temati būtu svarīgākie?

A.: Kā veidot dzīvu latvietību 2000. gadā; par latviešiem sveštautu kaŗaspēkos, ieskaitot mūsu „brūno” pagātni, t.i., leģionu un tā sekas. ... Tad vēl − ko iegūstam no latviešu valodas lietošanas sabiedrībā, tas solis uz priekšu vai atpakaļ.

 

J.: Te vēl temati, kuŗu formulējumi tādi kā miglā tīti − īsti neatklāj saturu: „Uz Salaspili, my darling”, „Vārpa, trešā paaudze trimdā”. ... Tā − Brazilijas „Vārpa”?

A.: Jā.

 

J.: Tā pati, ko aprakstījis Jūlijs Lācis romānā Mūža meža maldi?

A.: Nē − par ko runās un rādīs diapozitīvus kāds jaunietis no tagadējās „Vārpas”. Tos un vēl citus tematus par ... pagātni, tagadni un nākotni. ... Galvenokārt − par nākotni. Tos analizēsim semināros, darba grupās, demonstrācijās uz ielām, vakarā pusnakts debatēs.

 

J.: Nīkšanas stundās? Turpat blakus esot krogus, kā uzmetums saka. ... Vai kongresā paredzēts noskaidrot, ko latviski nozīmē vārds „krogus”? Piemēram, − saskaņā ar Latvju Enciklopēdijas 41. un 1079. lappusē teikto?

A.: N...nē.

 

J.: Kāda ir jauniešu organizāciju biedru vecuma robeža?

A.: ASV, Kanadā un Austrālijā − 30 gadu. Eiropā − 35. Kongresā piemērosimies Eiropai.

 

J.: Kur paliek sabiedriski aktīvākie tā saucamie „jaunpieaugušie” pēc 30 gadu sasniegšanas − piebiedrojas vecajiem?

A.: Ne katrreiz. Mums daudzos centros trūkst tādas latviskas vides, kas nav piesātināta ar sentimentalitāti, atpakaļ skatīšanos.

 

J.: Vecie pēc vecvecās polītiskās gudrības „skaldi un valdi” sašķelti 3 grupās: „labajos”, „kreisajos” un „neaktīvajos” jeb „aizbaidītajos”, kaut tādu tik izteiktu grupu nemaz nav. Kā ar jaunajiem?

A.: Tas izpaužas arī jaunatnes kongresos. Tie tomēr uzskatu dažādību atzīst par pozitīvu faktoru.

 

J.: Vai ir kādas fundamentālas atšķirības Eiropas, Amerikas un Austrālijas jauniešu uzskatos?

A.: Ir. Bet vairāk no dzīves vietas ietekmes − ne polītiski noteiktām iezīmēm. Piemēram Eiropā daudz valstu, daudz polītisko partiju un virzienu; jauniešu domāšanu bieži nosaka vecāku dzimtenes tuvums. Austrālijā dzīvojošie, šķiet, vislabāk organizētie, visvienotākie − viņus, cita starpā, saista milzīgais attālums no pārējiem. ASV ir valsts ar vislielāko latviešu jauniešu skaitu, kas reprezentē divpartiju sistēmu.

 

J.: Un − Kanadā dzīvojošie?

A.: Jaunākie − ir konservatīvāki, vairāk uzsveŗ polītisko stāju, ne kulturālo, sevišķi sakaru jautājumā.

 

J.: Meklē identitāti? Kā − Kanada pati?

A.: ?!?

 

J.: Un šis programmas uzmetums – tāds nepaliks? Vēl mainīsies?

A.: Turpināsim to veidot tālāk.

 

J.: Tad šodien varbūt varam beigt ar − „turpmāk vel”?

A.: Varbūt.

 

Ar Albertu Upeslāci sarunājās Osvalds Liepa

 

 

 

 

PIRMS 50 GADIEM...

KĀDAS KRIŠJĀŅA BARONA BIOGRAFIJAS JUBILEJA: 1935-1985

1935./36. g. parādījās kāds ducis recenziju gan laikrakstos, gan žurnālos par Artura Baumaņa grāmatu Krišjānis Barons. Dzīve un darbi, kas iznāca Rīgā Krišjāņa Barona biedrības apgādā 1935. gadā. Tagad šī grāmata iznākusi pēc 50 gadiem 2. izdevumā (ar papildinājumiem) Ņujorkā Grāmatu Drauga apgādā.

Publicējam zīmīgākos recenziju fragmentus no tālaika preses izdevumiem.

 

A. Baumaņa grāmata ir pirmā un līdz šim vienīgā liela stila monografija par Kr. Baronu. Pilnības ziņā tā, liekas, paliks arī noteicēja uz visiem laikiem, jo autors, rūpīgi meklēdams datus, cik zināms, izsmēlis visus pieejamos avotus.

Līdz šim par Kr. Baronu rakstīts un spriests gandrīz vienīgi uz literāru avotu ziņu pamata (viņa autobiografijas fragmenti, atmiņas par viņu, Pēterburgas Avīžu raksti un tml.). A. Baumanis pirmais ķēries pie archīvu ziņām. Baznīcas grāmatas un revīzijas listes devušas viņam iespēju papildināt, apstiprināt un vietām arī pārlabot pēc dzirdēšanas uzglabātās ziņas par Kr. Barona senčiem un bērnību. Par skolas un universitātes gadiem arī savākti jauni dati.

L. Adamovičs, Audzinātājs, 1936, 3

 

A. Baumaņa valoda ļoti izkopta, izteiksme skaidra un viegli plūstoša kā pilnīgi literāriska satura darbā. ... labie vārdi, kurus Baumanis teicis par Kr. Baronu, nav nepelnīti sacīti, tie ir kāds vēls gandarījums lielā burtnieka piemiņai par tiem brīžiem, kad latvieši, viņam dzīvam esot, pret to nebija pietiekoši uzmanīgi.

A. Francis, Brīvā Zeme, 1936, 7

 

Kultūras un nācijas vienmēr tiek apdraudētas, un tām vienmēr jārūpējas par jo modernākiem gara cietokšņiem. Tāds mūsu tagadnes kultūras apsargātājs ir „Latvju dainas”, un Krišjānis Barons ir šī mūsu varenā kultūras cietokšņa būvētājs un inženieris, un kā tāds viņš nostādāms blakus visiem lieliem valsts un nācijas darbiniekiem. Tā uz Baronu sāk skatīties tagadējā paaudze, un tā skatās arī A. Baumanis. Ar lielu mīlestību viņš ir izsekojis Barona ilgām dzīves gaitām un tās attēlojis pievilcīgā stāstā, illustrētā daudziem paša Barontēva izteicieniem.

V. Reiznieks, Zeltene, 1936, 6

 

A. Baumanis nav aprobežojies ar taisnā līnijā ieturētu Kr. Barona biografijas attēlojumu un viņa darbu novērtējumu. Šī grāmata zināmā mērā ir vesela laikmeta tēlojums, kur līdzās Baronam nostājas arī citi tautas darbinieki.

A. Baumaņa darbs iet vidusceļu starp biografisku romānu un akadēmiskā stilā rakstītu apcerējumu. No vienas puses, autors dažās vietās − Kr. Barona bērnu dienu, mūža vakara u.c. aprakstos ļoti tuvu pieiet belletristikai. Netrūkst pat dialogu un psīcholoģisku tēlojumu. No otras puses, pārbagātā faktu materiāla apcerē Baumanis tuvojas akadēmiska darba stilam.

Jānis Rudzītis, Daugava, 1935, 12

 

PRĒMIJAS LATVIJAS DABAS UN KULTŪRAS PĒTNIEKIEM

Latvju dainu krājēja Krišjāņa Barona nāves dienā vakar (1936. g. 8. martā) universitātes aulā pulcējās mūsu zinātnieki un studējošā jaunatne. Kr. Barona biedrības priekšsēdis prof. Dr. L. Adamovičs atceri ievadīja ar uzrunu, norādot, ka jau pagājuši 13 gadi no latvju dainu krājēja nāves un ka pagājušais gads biedrības darbā bijis sevišķi rosīgs. Izdevies savākt līdzekļus Kr. Barona piemineklim Rīgā un pag. gadā svinīgi atzīmēta 100. dzimšanas diena.

Saskaņā ar likumu par Krišjāņa Barona prēmijām 1936. g. prēmijas piešķirtas Artura Baumaņa darbam „Krišjānis Barons. Dzīve un darbi” − 400 ls. ... Prof. Dr. L. Adamovičs... svinīgā akta noslēgumā ziņoja par ziedojumu vākšanu Kr. Barona piemineklim un par veiktiem priekšdarbiem. Uz listēm jau savākti 24.087,75 ls.

Jaunākās Ziņas 1936, 56

[Projektētā Krišjāņa Barona pieminekļa lietā vēl piebilstams, ka tēlnieks Gustavs Šķilters, tuvs Barona paziņa, bija jau sen iesniedzis pieminekļa metu, kas žūrijas komisijai tomēr nepatika, ieteicot vairākus grozījumus. Šķilters savu metu izlaboja. Taču beigu beigās Nacionālā Celtniecības Komiteja to noraidīja. Pēc tam tēlnieks Teodors Zaļkalns iesniedza savu pieminekļa metu, ko komiteja apstiprināja. Pieminekli nolēma uzcelt un atklāt 1940. g. 31. oktobrī, Barona 105. dzimšanas dienā. Padomju Savienības okupācijas rezultātā tas nenotika. Savāktā nauda gāja zudumā, Krišjāņa Barona biedrību slēdza un tās vadošos darbiniekus − prof. Dr. L. Adamoviču, docentu L. Ausēju, Valfrīdu Vīgantu u.c. deportēja un ģenerāli Goperu nošāva.]

 

GRĀMATAS NOZĪME MŪSDIENU VĒRTĒJUMĀ

Andris Bergmanis Padomju Jaunatnes 1984. g. 28. novembŗa numurā raksta: Pirms gada, kad gatavoju publikāciju par Kr. Baronu izdevumam „Kalendārs vecākiem”, bibliotēkā meklēju materiālus, respektīvi − Dainu Tēva biografijas. „Vissvaigākā” bija izdota pirms piecdesmit gadiem... Pārlasīju Jāņa Petera „Trīs dārgas mantas” (raksts par Kr. Baronu) un konstatēju, ka viņš faktu materiālu ņēmis no tiem pašiem avotiem... Nu jau trešā paaudze aug bez šādas grāmatas... Kādas tiesības mums ir gausties, ka Kr. Barona veikumu tikpat kā nezina pasaule, jo par viņa dzīvi pašu mājās kaut cik sīkāk zina tikai šaurs speciālistu loks?

 

 

UN ŠOGAD...

 

HALEJA KOMĒTA LATVIEŠU TAUTASDZIESMĀ

Fragmenti no Jāņa Klētnieka raksta žurnālā ZVAIGZNE.

Pētot senos latviešu astronomiskos priekšstatus, atklājies, ka kāda no latviešu tautasdziesmām atspoguļo Haleja komētas parādīšanos 240. gadā pirms mūsu ēras.

Latviešu tautasdziesmas satur bagātu informāciju par senākiem astronomiskiem priekšstatiem un notikumiem. Tautasdziesmu astronomiskie tēli — Saule, Mēness, Auseklis, Saules meitas, Dieva dēli u.c. — savu izcelsmi raduši reālajā, nevis mitoloģiskajā pasaules uztveres apziņā. Tāpēc astronomisko tēlu un ar tiem saistīto motīvu skaidrojums prasa arī reālistiski izvērtēt tautasdziesmu saturu. Vadoties no šādas nostādnes un bagātinot to ar jaunākajiem astronomijas sasniegumiem, no tautasdziesmām ir iespējams izzināt seno latviešu pirmatnējo kosmoloģisko pasauli un izskaidrot novērotās kosmiskās parādības.

Saule kūla Mēnestiņu
Ar sudraba čakārniņu;
Saule sēja rožu dārzu,
Mēnesnīca nosaldēja.

Tautasdziesma spilgtas dzejiskas metaforas veidā attēlo spožas komētas parādīšanos. Sudraba čakārniņš (sakārnītis), ar ko Saule kuļ Mēnesi, var būt tikai spožas komētas aste, kas, sudrabaini blāva vēdekļa veidā izpletušies, skar Mēnesi. Kosmiskā parādība notiek gadalaikā, kad Saule sēj rožu dārzu, bet mēnesnīca to nosaldē.

Lai tautasdziesmā minētā astronomiskā situācija veidotos, komētai ir jābūt pienākušai jau pietiekami tuvu Saulei, kad no komētas kodola izplūstošās gāzes un putekļi izveido lielu komētas asti un sāk fluorescēti spīdēt. Komētai ir jāatrodas starp Sauli un Mēnesi, kas iespējams tikai jaunā vai arī vecā Mēness redzamības fāzē.

Tautasdziesma sniedz pietiekami plašu astronomisko informāciju, lai pēc tās varētu identificēt kādu noteiktu komētu. Bet vai tas vispār ir iespējams, jo astronomijā tagad zināmo komētu skaits ir visai liels, vairāk nekā 1700 komētu? Tautasdziesmā pieminētās komētas meklēšanu tomēr atvieglo tas fakts, ka komēta parādījusies maija beigās vai jūnija sākumā.

Šajā gadalaikā, kad naktis kļūst jau īsākas un debess ir samērā gaiša, senatnē novērots maz komētu. Divtūkstoš gadu ilgā laika posmā, no 500. g. p.m.ē. līdz 1500. g. m.ē., uz tautasdziesmā minēto laiku attiecas tikai 12 spožas komētas, no kuŗām 8 ir periodiski novērojamā Haleja komēta.

Haleja komēta atgriežas pie Saules ik pēc 76-77 gadiem. Pēdējo reizi šī komēta bija redzama 1910. gada aprīlī. Pašlaik tā atkal atgriežas pie Saules un vistuvāk Zemei pienāks 1986. gada februārī. Diemžēl skatīties Haleja komētu šajā laikā traucēs Saule, kas no Zemes būs redzama komētas virzienā.

Latviešu tautasdziesmā pieminētās komētas hronoloģijas noskaidrošanai palīdzība tika lūgta PSRS ZA Teorētiskās astronomijas institūtam. Šī institūta zinātniskie līdzstrādnieki N. Beļajevs un M. Fursenko izskaitļoja spožāko komētu stāvokļus un Mēness un Saules atbilstošās redzamās pozīcijas divtūkstoš gadu ilgā laika periodā, no V gs. p.m.ē. līdz XV gs. m.ē. Skaitliskie aprēķini atklāj, ka tautasdziesma atspoguļo astronomisko situāciju, kas veidojusies 240. gadā pirms mūsu ēras, un ka parādījusies komēta ir bijusi — Haleja komēta. Saule Mēnestiņu kūlusi dažas dienas pirms vasaras saulgriežiem. Tolaik pie debesīm bijusi vērojama patiesi krāšņa aina.

Kādas 10 dienas pirms vasaras saulgriežiem, no rīta, apmēram pāris stundu pirms Saules lēkta, debess pamalē bija redzams sudrabaini blāvs plīvurs. Turpmākajās dienās sudrabainais plīvurs bija jau pacēlies augstāk un bija izpleties plašāk, bet debess pamalē mirgoja spožs spīdeklis. Tā bija komēta. Sestajā dienā pirms saulgriežiem — pēc Jūlija kalendāra 16. maijā — no rīta sudrabainajā plīvurā uzlēca Mēness, kas bija redzams pēdējā ceturkšņa fāzē. Nākamajā dienā —17. maijā — no rīta Mēness jau bija pacēlies augstāk un atradās sudrabainā plīvura galā, un izlikās, it kā komētas aste — sudraba čakārniņš — kulsta Mēnesi. Kā jau tas šim gadalaikam dažkārt ir raksturīgi, jādomā, ka īsi pirms vasaras saulgriežiem bija uznācis auksts laiks, kas 17. maija rītā izraisīja stipru salnu, kuŗa nosaldēja ziedus — Saules sēto rožu dārzu.

Ziedu un varbūt pat labības nosalšana pie debesīm redzamās kosmiskās parādības laikā izraisīja tik dziļu pārdzīvojumu, ka tas tika izteikts tautasdziesmā. Iespējams, ka šo dziesmu pēc tam dziedāja rituālajos auglības svētkos — vasaras saulgriežos —, lai novērstu šādas nelaimes atkārtošanos.

Astronomiskais pamatojums pierāda, ka latviešu tautasdziesma savu izcelsmi radusi no reāla astronomiskā notikuma 240. g. p.m.ē. Tas pašlaik ir pirmais precīzais aizvēstures cilmes tautasdziesmas datējums latviešu folklorā.

Haleja komētu 240. g. p.m.ē. novērojuši arī ķīniešu astronomi. Kādā senā Ķīnas hronikā pieminēts: „Imperatora Či Hvanga valdīšanas septītajā gadā austrumpusē parādījās komēta. Vēlāk tā bija redzama uz ziemeļiem. Piektajā mēnesī to 16 dienas varēja redzēt rietumpusē.” Ķīnas imperatora Či Hvanga 7. valdīšanas gads attiecās uz 240. g. p.m.ē., bet piektais mēnesis ir maijs. Ķīniešu hronika piemin precīzu komētas parādīšanās gadu un mēnesi, bet par astronomiskās parādības izskatu tā nesniedz nekādu informāciju, Latviešu tautasdziesma šajā ziņā ir bagātāka. Tā nes sevī astronomisko informāciju par vienu no senākajiem komētas novērojumiem astronomijas vēsturē.

 

 

Rakstnieka loma vispārcivēcisko vērtību saglabāšanā

Šī ēka, kas mūsu dienās saucas laikmetīgi — Viļņas Mākslas darbinieku pils, savā gaŗajā mūžā pieredzējusi daudzus notikumus. Pa masīvajām ozolkoka kāpnēm staigājis gan Kutuzovs, gan Napoleons. 1985. gada 18.-24. novembris tās vēsturē ieraksta savdabīgu rindkopu. Ar padomju kolēģiem te tiekas amerikāņu rakstnieku grupa. Nu jau var sacīt: tā ir laba tradīcija. Kopš 1977. gada, kad žurnāli „Inostrannaja ļiteratūra” un „Saturday Review” vienojās par pirmo tikšanos, 1985. gada sanāksme pēc skaita ir jau septītā. Arī dialogu ģeografija ir iespaidīga: Maskava, Ņujorka, Batumi, Losandželosa, Kijeva, Kalifornija un tagad Viļņa. Pie apaļā galda pils Baltajā zālē kā parasti divi priekšsēdētāji: PSRS RS sekretārs, PSRS ZA korespondētājloceklis Nikolajs Fedorenko un Kalifornijas Universitātes profesors, sabiedriskais darbinieks, rakstnieks Normans Kazinss. Viļņas sanāksmes tēma „Rakstnieka loma vispārcilvēcisko vērtību saglabāšanā”. Amerikāņu pusi pārstāv dramaturgs Arturs Millers, dzejnieks Allens Ginsbergs, ar kuŗa vārdu saistās tā saucamās bitņiku literatūras aizsākumi ASV, ievērojamais aprakstnieks, Amerikāņu literatūras un mākslas akadēmijas ekspriekšsēdētājs Harisons Solsberijs un citi.

Sanāksmē par tēmas visdažādākajiem atzariem dzirdamas interesantas domas. Piemēram, Č. Aitmatova vērā liekamais atgādinājums par valodu nozīmi cilvēces kultūrā: nevienu valodu nedrīkst vērtēt par zemu, katrā valodā slēpjas neaptveramas vērtības, kas gluži negaidīti, kā, piemēram, Markesa praksē, var ienākt daiļradē un kļūt par atsperi visas pasaules literatūras virzībā. Var rasties jautājums, vai vajag rakstīt par tumšajiem periodiem tautu dzīvē? Solsberijs apgalvo, ka tagad tādas grāmatas ir vajadzīgas vairāk nekā jebkad, jo atklājas vēsturiskā pieredze: šķietami bezcerīgas situācijas, pateicoties cilvēku neatlaidībai un varonībai, nereti beidzas ar uzvaru.

Literatūra un Māksla

1985. gada 22. novembrī