Jaunā Gaita nr. 155, decembris 1985

 

JAUNĀS GAITAS LASĪTĀJI PAR KRIŠJĀNI BARONU

 

 

 

PĀRDOMAS PAR BARONTĒVU UN MUMS

 

Pārdomājot par Kr. Baronu, manu uzmanību saista dažas pārsteidzošas parallēles starp viņa dzīvi un darbu pagājušā gadu simtā un manējo un manu līdzgaitnieku gaitām simt gadu vēlāk. Viņš ir dzimis trīsdesmitos gados (1835. gadā), tāpat kā daudzi no mums, vidējās paaudzes, tikai ar viena gadu simteņa atstarpi. Lielāko daļu no saviem spēka gadiem Krišjānis Barons pavada tālu no savas tēvzemes „trimdā” Krievijā, tur paveikdams sava mūža svarīgāko darbu līdzīgi mums Kanādā, ASV vai citur.

Barona dzīves stāsts liecina, ka nav jābūt tieši speciālistam valodniecībā vai folklorā, lai paveiktu svarīgu un paliekošu darbu Dainu laukā. Studijas viņš sāk Tērbatā 1856. gadā matemātikas fakultātē − es sāku savējās Toronto 1956. gadā inženierfizikas fakultātē. Lielo Dainu kārtošanu un pārrakstīšanu uz kartītēm un zīmītēm Kr. Barons veic 70.-os un 80.-os gados Maskavā − mēs, savukārt, lielāko daļu no Dainu pārrakstīšanas uz perfokartēm veicām 70.-os gados Montreālā. Ap Dainu vākšanu tiek iesaistīti daudzi Pēterburgas un Maskavas latvieši − arī tagad ar lielu sirdsdegsmi dziesmu datorā ievadīšanas un rediģēšanas darbos ir piedalījušies daudzi tautieši, jo sevišķi Bostonas latvieši, kur bez Valda Bērziņa un Kristīnes Konrādes neatlaidības projekts iebarot datorā visus Kopenhāgenā izdotos 12 Dainu sējumus nekad nebūtu nobeigts.

Ir viegli arī ievērot parallēles starp Barona darba metodēm un modernām informātikas metodēm. Tikai skatoties uz Barontēva Dainu skapi ar divām durvīm, kam katrā pusē pa 35 atvilktnēm, katrā atvilktnē pa 20 iedalījumiem, katrā iedalījumā ievietojamas līdz 200 dziesmu zīmītes, neviļus nāk prātā līdzība ar bišu stropu un tālāk ar modernu skaitļošanas mašīnu ar savām režģveidīgām atmiņu šūniņām, kuŗās tagad uzglabājam elektroniskās Dainas.

Kad domāju par dziesmu straumi, kas gadu desmitiem plūda uz Barona mājvietu Ostrogorskas stepēs, vēlāk uz Maskavu, kopā 200.000 dziesmu tekstu no visiem Latvijas pagastiem, un kā tie meistarīgi ir izvietoti Dainu sējumos loģiski saprotamā un tematiski atgūstāmā kārtojumā, 35.789 pamatdziesmu ceros, tad man rodas šaubas, vai mūsu 5. paaudzes datori ar mākslīgā intellekta palīdzību spētu šo darbu veikt tik atjautīgi un tik ekonomiskā izkārtojumā. Variantu un subvariantu klasificēšanas schēma, kādu attīstīja un lietoja Barons, nav pārspēta un ir jālieto komplicētas skaitļošanas technikas, bāzētas uz „listu” apstrādes teoriju, lai dators spētu šo informāciju uzglabāt un atgūt.

Kad Barontēvs bija beidzis Dainu kārtošanu, un kad 1915. gadā bija iznākusi 6. sējuma pēdējā daļa, viņš saredzēja nākošo soli Dainu darbā, proti: darīt šos tautas gara mantu krātuves dārgumus pieejamus un vieglāk atgūstāmus gan Dainu pētniekiem, gan tautai un skolu jaunatnei. Vienīgais veids, kā to panākt, ir radot Dainu rādītāju, tas ir, visu Dainu sējumos lietoto vārdu sarakstu ar norādi, kuros dziesmu numuros šis vārds parādās. Barontēvs sāka sastādīt lietvārdu rādītāju pirmajam sējumam, bet arī saprata, ka tas vairs nav viņam pa spēkam. Ar roku šo darbu veikt ir praktiski neiespējami, toties šeit mūsdienu elektroniskās skaitļošanas mašīnas var parādīt savas spējas liela daudzuma informācijas šķirošanai un iekārtošanai. Tā nu iznāk, ka mūsu paaudzei ir iespēja turpināt Barontēva iesākto darbu un atstāt savas pēdas, padarot mūsu Dainu bagātību pieejamāku gan sev, gan sveštautiešiem.

1893. gadā Krišjānis Barons atgriežas uz dzīvi Rīgā. Vai 1993. gadā arī mums tas būtu paredzams? Cerēsim.

 

Imants Freibergs, Montreālā
 

...neviļus nāk prātā līdzība ar bišu stropu un tālāk ar modernu skaitļošanas mašīnu ar savām režģveidīgām atmiņu šūniņām... Imants Freibergs pie Dainu skapja Zinātņu Akadēmijas Folkloras sektora archīvos Rīgā.

 

*

 

Starp daudzajiem izdevumiem, atzīmējot Krišjāņa Barona dzimšanas dienu, 1984. g. Rīgā izdota arī Valdemāra Ancīša sakārtotā Latvju dainu izlase. Uzsākot ceļa vārdus grāmatai, sastādītājs raksta: „Noliedzot savu valodu, mēs noliegtu savu tautu, aizmirsdami savu vēsturi, mēs kļūtu nabagi, bet atsacīdamies no dainām, mēs zaudētu savu dvēseli.”

Reiz kāds piecpadsmit gadu vecs zēns ar savu ierosmi un par grūti nopelnīto naudu iegādājās divpadsmit sējumu dainu izlasi un dažus gadus vēlāk sāka pasūtināt kādu pieticīgu žurnāliņu latviskai dzīves ziņai un dievestībai. Gadu ritējumā tie abi pārmainīja šī zēna dzīvi un pasaules miņu. Tagad vīra gados, izmantojot JG starpniecību, rakstu pateicības novēlējumu Barontēvam par metaforiskās dvēseles nezaudēšanu, ka vispār bija dota iespējamība tai iemiesoties šā vīra augumā.

Ja uzklausām Ancīša citātu, vai ik nedēļas nesatiekam latviešus, kas jau nolieguši savu tautu, kļuvuši garīgi nabagi un zaudējuši savu dvēseli, − rados, draugos, paši sevī? Un trimigrācijas skolās, ģimenēs, sabiedrībā pieaugušie zaudē dvēseles, ne jau nevainojamie bērniņi, jo šiem bērniem nav latviskās dvēseles ko zaudēt!

Pilna Māras istabiņa sīku mazu šūpulīšu − bet tukšu. Māras Zālītes Artai prieks vislielākais ir mīlēt bērnus, bet bērnu nav. Barontēv, mēs izmirstam! Vēl skumjāk − mēs dodamies dubultīgā pašnāvībā. Vispirms latviskās dvēseles, tad augumi, dzimtas, tauta. Kolonizācija, asimilācija?! Spīts, lepnums, saprāts un bērni.

Un vēlreiz Arta: „Vai raksts pēc dzīves ir? Vai dzīve ir pēc raksta? Velc krustu, un krustam pāri vēlreiz krustu. Krustām auga bērza saknes. Krustām zvaigznes debesīs.” Runājot par dainu resp. rakstu pasauli...:

Raiskums:

Ē, dullais, zini savu vietu,

Tā − cita pasaule.

Krauklis:

Ja nu es ieietu tai pasaulē?

Raiskums:

Tad tevi izmestu kā mēslu.

Krauklis:

Vai esmu mēsls?

Raiskums:

Tai pasaulē tu esi mēsls.

Krauklis:

Un tu?

Raiskums:

Tāpat.

Pilnas tautu istabiņas Raiskumiem un Kraukļiem. Barontēv, 150 gadu vēlāk dainu trauku resp. pasauli piepildām ar jaunu saturu. Taču galvenais paliek un paliks saules mūžā negrozāms un nemainīgs − tautas dzejā paustās dzīves ziņas dziļā saskaņa ar mūžīgās dabas un krietnās dzīves likumiem. Vēl 150 gadu − un sveši ļaudis ar apbrīnu raudzīsies kādas senas, bet iztapīgas tautas dzīves ziņas piemineklī − latviešu vēdiskas dainās. Tikai tautas vairs nebūs.

Tēvu tēvu laipas mestas, bērnu bērni laipotāji;
Tā, bērniņi, laipojiet, lai palika mūžiņam!

Uz redzēšanos Latvijā!

 

Tupēšu Jānis

 

*

 

KRIŠJĀŅA BARONA 150-GADĒ

Latviešu tautasdziesma var būt ceļrādis cilvēces labākai dzīvei.

Ir divi sadzīves veidi. Pirmais − mīli savu tuvāku kā sevi pašu (st.c. kristiānisma pamatdoma). Otrs − domā par sevi, neliecies ne zinis par savu tuvāku (pasaulē visizplatītākais, diemžēl, arī pārāk ilgi t.s. kristiānisma aprindās; sekas visiem zināmas). Daudzas latviešu tautasdziesmas norāda mums pirmo veidu:

Dod, Dieviņ, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā.
Dod, Dieviņ, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.

Vai:

Dar’, bāliņ, ļautiņiem
Kā saulīte visiem līdz:
Līdzi šam, līdzi tam,
Līdz savam naidniekam.

Šis sadzīves veids izraisa solidaritāti ar apspiestajiem, bet ne apspiedējiem:

Kur tecēji, Mēnestiņi,
Ar zvaigžņotu mētelīti? −
Tiem ļaudīm palīgā,
Ko bez saules strādināja.

Tas aicina dzīvot saskaņā ar, nevis cīņā pret dabu un citiem cilvēkiem:

Lēni lēni Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā,
Netraucēja ievas ziedu,
Ne arāja kumeliņu.

Ne sunīša es nespēru,
Ne uguns pagalītes;
I sunīts Dieva laists,
I uguns pagalīte.

Zināms, ir arī citas avis tā Kunga (šoreiz Barona) pagalmā („Es vācieti dancinātu / Uz karstiem ķieģeļiem”). Tās šoreiz nepieminēsim.

Mūsu dzīves jēga un uzdevums − izplatīt šeit minēto ceļrādi. Baznīcai un tās ierēdņiem tas līdz šim nav izdevies, jo pārāk daudz cilvēku − un it īpaši viņu vadītāji − vēl nav izauguši par cilvēkiem:

Diži radi, bajāriņi,
Stūma mani lejiņā;
Dieviņš ņēma pie rociņas,
Veda mani kalniņā.

 

Andris Vītoliņš

 

*

 

Kad Krišjānis Barons sāka savu tautasdziesmu krāšanas darbu, nebija vēl brīvas Latvijas. Latvieši, sevišķi Atmodas laikmeta jaunlatvieši, dzīvoja izklīduši − Tērbatā, Maskavā, Pēterpilī. Arī šodien mums nav brīvas Latvijas, un mēs dzīvojam izklīduši, bet, pateicoties Krišjānim Baronam, mēs apzināmies, ka katram latvietim visā plašā pasaulē ir katram sava tautasdziesma. Pusotra miljona latviešu un pusotra miljona tautasdziesmu!

Tautasdziesma ir latviešu kopējā apziņa. Pašķirstot dainu sējumus, varam uzzināt, ko mūsu senči domāja par darbu, Dievu, sauli, nāvi, ēšanu, mutes mazgāšanu, dziedāšanu, tautu meitām, tautu dēliem. Pateicoties tautasdziesmai, radās pirmie latviešu dziedāšanas svētki. Šodien „Skandinieki” dzied tautasdziesmas Rīgas brīvdabas muzejā, „Kolibri” ansamblis tās atskaņo elektrisko ģitāru un sitamo instrumentu pavadījumā, Tālivaldis Ķeniņš tautasdziesmu izveidojis par virtuozu vijoles solo gabalu. Skolas bērni visos kontinentos pie eglītes teic par nabaga pīrāgu ar apdegušiem galiem. Pat tāds jaunietis, kam valodas zināšanas ir vājas un kas nepazīst ne Raini, ne Ulmani, ne Pavlovski, parasti varēs atcerēties kādu tautasdziesmu, ko māte vai vecāmāte viņam sen bērnības dienās mācījusi.

Kur ir latvieši, tur arī ir tautasdziesma. Vai tā ir Paula Dambja komplicētā koŗa dziesma, vai bērnu dārza rotaļa, vai Raiņa Pūt, vējiņi, vai apsveikums iesvētībās, tautasdziesma ir mūsu garīgās dzīves neatņemama daļa.

 

Daira Cilne

 

*

 

TAUTASDZIESMA

Tautasdziesmās atspoguļojas mūsu senču dzīves veids un gudrības.

Man ļoti patīk lasīt tautasdziesmas, jo es varu iedomāties, ka mana vec vecmamma vai vēl tālāki senči varbūt kādu tautasdziesmu sacerēja.

Kad es biju Kursā šo pagājušo vasaru, kāds katru piektdienas vakaru izlasīja tautasdziesmu pirms vakariņām.

Latviešu tauta ilgus gadus bija apspiesta. Tā ikdienas dzīvē kalpoja saviem valdoņiem, bet personīgā dzīves gaitā izveidoja bagātu kultūru. To latviešu dzīvi redzam tautasdziesmās.

Kad lasu un dziedu tautasdziesmas, redzu, kā dzīvoja mana vec vecmāmiņa, ko viņa domāja par mīlestību, prieku, bēdām u.c. Daudzas viņas domas man vēl šodien ir nozīmīgas.

 

Andra Ose

 

 

Valdis Kupris. Krišjānis Barons. Jaukta technika.

 

*

 

BARONS: „TOPI TAS, KAS TU ESI”

Barons jau nebija vienīgais jaunlatvietis, un viņš savu darbu nebūtu veicis bez laika biedru līdzdarbības un atbalsta. Viņš pat nebūtu ticis to reto izglītoto latviešu rindās bez savas mātes, māsas un pirmo skolotāju uzdrīkstēšanās un uzupurēšanās. Bez viņu atbalsta, līdzdarbības tautā dainas nebūtu saglabātas. Barona darbs piepildīja tautas apspiestās cerības. Par ‘blēņu un bērnu dziesmām’ nicinātās tautasdziesmas un to latvisko dvēseli viņš tautai atdeva atpakaļ. Viņš bija savas tautas uzticīgs kalps, tomēr šādu kalpošanu var veikt tikai valdnieks ne ar pātagu un klaušu grāmatu, bet ar dižciltīgu dvēseli.

Kā tautas pārstāvis viņš pielīdzināms Indijas Gandijam. Nedz Gandijs, nedz Barons nāca no valdnieku vai aristokrātiskām aprindām, tomēr arī ne no trūcīgākām. Ar ģimenes un draugu palīdzību Gandijs un Barons guva neparastu izglītību, kas nebija paredzēta viņu tautību locekļiem. Pēc tam viņi iestājās par savas tautas tiesībām, iesākot bezasins kaŗu pret reakcionāro svešinieku varu. Viņu cīņa bija vienlaicīgi par tautu un cilvēci. Pieprasot savas tautas un tās kultūras vērtību pastāvēšanas tiesības, tie pamatojās uz ētiku, kas atzīst cilvēces vienotību tās dažādībā. Viņi izteica revolucionāro uzskatu, ka nevienai tautai nav tiesību uzspiest savas privilēģijas citiem. Viņi uzstājās pret to, ko šodien apzīmējam par etnogenocidu. Viņi bija dziļi nacionāli, taču šo tautas un zemes mīlestību pamatoja cilvēces cēlākā likumība. Gandijs atsaucās uz labāko un dziļāko Indijas tūkstošgadīgās reliģijas un filozofijas tradicijās. Līdzīgi Barons ar savu darbu izcēla labāko latviešu dainu pasaules vērtībās.

Ja izseko Barona dzīvei, tad, liekas, viņš arī smēla no dainu spēka avota − no dziesmas, darba un dabas. Jāatzīmē viņa visumā mierīgais raksturs līdzīgi vācu ģēnijam Gētem. Tas bija viņa stiprākā un labākā puse iepretī vētrainai, dzīves ievainotai vai daimoniskai (kā tas tik bieži ir ar māksliniekiem, arī rakstu māksliniekiem), kas izteica Barona ģēniju tāpat kā latviešu dainu pasaules ģēniju. Barons bija viens no retiem, kuŗā apvienojās mākslinieka un zinātnieka dāvanas.

Ja vērojam, kādi bija dzīves apstākļi un kā Barons tos uzņēma, tad, protams, neviens viņam nekā rokā neiedeva. Laime bija bieži jāpārkaļ no nelaimes. Sevišķi neparasta bija viņa māte Eņģele, izņēmums tai laikā − iemācoties lasīt pašmācības ceļā. Tēvam nomirstot, viņa, spītējot „reālitātei”, sūtīja mazo Krišu uz skolām, no kuŗām apgabala vidusskolu beidz tikai divi citi latvieši. Kad vēlāko jaunlatviešu darbību traucē un pārtrauc reakcionārā muižnieku ietekmētā valdība, jaunlatvieši atrod jaunus ceļus bez asins liešanas. Pat tas, ka pēdējā universitātes gadā Krišjānis spiests atstāt Tērbatu bez grada, ir arī laime nelaimē. Varbūt, savu matemātikas gradu ieguvis, viņš būtu pieņēmis kādu darbu, būtu palicis cienījams − aizņemts ar praktisko ikdienu un profesionāliem panākumiem. Varbūt viņš būtu kļuvis daļa no tā, ko amerikāņi sauc par establishment. Vai tad būtu iznācis censoņa un nemiernieka „Zoba gals”, vai būtu atlicis laika mūža darbam − dainām?

Laimi pārdzīvot 88 gadus droši vien arī sekmēja Barona līdzsvarotais raksturs un dzīves veids, dabas mīlestība un zemes spēks. Visu mūžu viņš daudz staigāja pa dzimtenes mežiem un laukiem, tur atspirdzinoties. Lauki viņu norūdīja darbā. Ģimenē nebija parasts dzert. Barons dzīvoja tā, lai veicinātu veselīgu, pilnīgu dzīvi.

Šī aizmugure deva spēku viņam būt revolucionāram mērķtiecīgā veidā. Revolūcijas priekšposmā Barons izdomā, ka ir vērts strādāt un censties, lai nāk kas nākdams, un no tā vairs neatkāpjas visu mūžu, kaut jaunlatviešu mērķi ne vienmēr īstenojas. Visā Baltijā muižnieku cenzori vajā jaunos avīžniekus, pat kad viņi aizbēg uz Krieviju. Pie savām dainām Barons nostrādā 16 gadu, nezinot, vai tās vispār izdos un lietos. Tomēr Barons nebija mākoņstūmējs fantasts, pat ne tautas vientiesis Antiņš, kam kā aklai zosij laimējas. To var secināt no tā, ka Barons taču studēja matemātikas un astronomijas fakultātē, tātad varbūtības − iespējas labi saprata. Varbūtība latviešiem iegūt savu valsti, saspiestiem lielvalstu dzirnās, nevarēja būt liela. Barons kā matemātiķis gan būs sapratis, ka tikai cenšoties cilvēks spēj mainīt savus apstākļus. Un tādēļ viņš nezaudēja optimismu, neļāvās ieslīgt depresijā pat tai tumšajā laikā pirms Latvijas atbrīvošanas. Liekas, ka Baronam bija sava humora sajūta, kā var spriest no atstāstiem par palikšanu mājā Mīlgrāvī, kaŗā apšaudītā Rīgā. Lai gan viņu pat apdraudēja kaŗavīri − laupītāji, viņš drīzāk piemin, ka viņu uztraukuši tie vācu kaŗavīri, kas apmetušies kaimiņu skolā un vakaros bieži slikti dziedājuši.

Iedziļinoties mūsu dainu tēva dzīvē un darbā, nojaušam, kādai jābūt videi un tam cilvēkam, kas bezcerīgos apstākļus pārvērš par daudzsološām iespējām. Tagadējās latviešu skolās un jauniešu pulciņos ir šī laika jaunlatvieši. Viņiem tikai jāatklāj sava dziļākā un labākā būtība. Vecākām paaudzēm neatvietojama loma šai izšķirīgā laikā palīdzēt dokumentēt Latvijas brīvās valsts laiku un pēckaŗa izklaidi. Šo sūtību un pienākumu arī vecākā paaudze cenšas pildīt. Arvien tās ir mazas mērķtiecīgas vienības, niecīgs skaits censoņu, kas izceļas no pūļa un pārgroza neaprēķināmas varbūtības. Ik pa laikam, kad vajadzība ir vislielākā, parādās arī − Dieva vai Laimas sūtīts − cilvēks, kāds bija Barons.

 

Aija Veldre-Beldava

Izvilkums no Draudzīgā Aicinājuma runas Kalamazū 1985. g. 26. janv.

 

 

*

 

 

LATVISKĀKAIS LATVIETIS − KRIŠJĀNIS BARONS

(Fragmenti)

Krišjānis Barons piedzima tumšajā klaušu un verdzības laikā, bet kļuva viens no Tautas atmodas laika ievadītajiem un izcīnītajiem. Ar savu mūža darbu − tautasdziesmu vākšanu, kārtošanu un izdošanu devis latviešu tautai gaišāko vērtīgāko gara mantojumu.

Savā darbā Krišjānis Barons ir centīgs, apzinīgs un neatlaidīgs. Uzskata darbu par latviešu galveno tikumu. Viņš ceļas jau plkst. 5.00 no rīta, strādā visu dienu ar maziem pārtraukumiem līdz vēlam vakaram. Par svētu pienākumu uzskata sākto darbu novest līdz galam, kaut arī tas prasītu no darītāja grūtības un uzupurēšanos. Kad Rīgas avīze Dienas Lapa viņam piedāvā labi atalgotu redaktora vietu, kas varētu noderēt viņa materiāli pieticīgajā dzīvē, Barons šo piedāvājumu noraida. Jo tas varētu traucēt viņa dainu kārtošanas darbu, ko viņš uzskata par svarīgāku, to viņš apņēmies teikt savai tautai.

Cilvēki, kas tikušies ar Krišjāni Baronu, stāsta par viņa lielās personības iespaidu, kādu viņš atstājis uz cilvēkiem. Tā rakstnieks, kritiķis un redaktors Laubes Indriķis raksta par Baronu Baltijas Vēstnesī: „Vīrs, kam latvieša sirds pukst krūtīs, kas savu veiklo spalvu tecina saviem tautiešiem par labu un savu mācīto galvu lauzīdams, pūlējas savu tautu tuvināt attīstībai un izglītībai, to vezdams pie gara gaismas un gara svabadības.”

Vēl par tikšanos ar Baronu Rīgā pastāsta rakstnieks Jānis Veselis. „Brīvās Latvijas pirmajos, laimīgi satrauktajos gados vēl redzēju viņu lēni pastaigājamies pa Vērmanes parku. Baltu kā Dieviņu. Viņam bija melns, pavecs mētelis mugurā. Mazliet tikai salīcis stāvs ar it kā nogurušām acīm zem kuplām uzacīm. Tā viņš sīkiem soļiem tipināja, it kā iznācis no sirmās dainu senatnes, it kā nepiederīgs šim laikam, šiem steidzīgajiem ļaudīm, šai atjaunotai brīvās tautas dzīvei, kuŗas pamatus viņš pats bija palīdzējis likt. Viņu redzot, kļuva tā savādi. Šis sirmais krīvu krīvs taču bija laidis caur savām rokām un prātu simtiem, tūkstošiem dainu, tās vētījis, sijājis, kārtojis, viņš tātad nesa sevī visu mūsu, visu latviešu dvēseli, kas izpaudusies dainās. Tomēr viņš te staigāja it kā atnācējs no citas, dievišķīgas pasaules, un ļaudis bez sevišķas ievērības tecēja viņam gaŗām.”

Baronu cienīja un godāja visa latviešu tauta. Latvijas Universitāte iecēla viņu par goda doktoru, daudzas biedrības par savu goda biedru. Pat Rīgas vācieši viņu cienīja. Kad Barontēvs mirst 1923. g. 8. martā, viņi atļāva novietot Barona zārku Doma katedrālē. Tā Barons bija pirmais latvietis, kuram vācieši piešķīra šīs tiesības. Doma baznīca jau no seniem Rīgas sākuma gadiem piederēja vāciešiem, un latvieši to nedrīkstēja lietot. Par šo notikumu dzejnieks Edvarts Virza uzrakstījis skaistu dzejoli − „Doma baznīcas balāde”.

Krišjānis Barons ar latvju dainām radījis Tautas atmodas laika dižāko pieminekli un tā ietekmējis visu latviešu literatūru, mākslu, mūziku. Mūsu tautasdziesmās ir ietverta visa latviskā dzīves ziņa. Tas ir arī plašs pētniecības lauks valodniekiem, zinātniekiem un vēsturniekiem. Tā Barontēvs ir mūsu tautas pilnīgākais, garīgais latvietis ar savas tautas skatījumu mūžībā.

Caur dainu sudraba birzi atnāca Krišjānis Barons un iecēla latviešu tautasdziesmu mūžības gaismā.

 

Laima Grencione

 

 

Krišjāņa Barona mazmazdēls Krišjānītis dziesmu svētkos Rīgā.

 

 

KRIŠJĀNIS BARONS KULTŪRAS DARBINIEKU SKATĪJUMĀ

 

Ievaicājos, kā Barona tēvs nāca uz domām ziedot savu labāko mūža daļu, lai vāktu un sakopotu t.dz. tik rūpīgā veidā, kādas Latvju dainas mums tagad ... „Priekš 30 gadiem,” Barona tēvs atbild, „es gribēju rakstīt kādu apcerējumu par tautas dziesmām. Es paņēmu Bīlenšteina tautas dziesmu krājumiņu, izlasīju un — atsitos kā pret mūri: nezināju, ko lai rakstu, cik nepilnīgs un vienpusīgs uzreiz tas man šķita. No tā laika es sapratu, kamdēļ Bīlenšteins un Bitners tik nepareizi sprieda par latv. t. dziesmām: viņiem nebija tautas dziesmu, īstā nozīmē, un tāpat visai tautai. Caur to tautas māksla un vēsture daudz cieta, un man gribējās ko darīt, savākt lieciniekus — tautas dziesmas, — kas apliecinātu latviešu tautas mākslas un dzīves vērtības.”

A. Laiviņš. Burtnieku mājā pie Barona tēva. 1912.

 

 

Vairāk nekā divdesmit gadu viņi ar Dārtu dzīvoja šķirti. Cik izteiksmīgas ir šo gadu vēstules! Dārta skolās nebija gājusi un rakstīt neprata. Bet lasīt viņa iemācījās. Un Krišjānis, kuŗa smalkais, sīkais, taču ļoti skaidrais rokraksts jau tā ir apbrīnas vērts, rakstījis ar gluži vai drukātiem burtiem, lai Dārta vēstuli varētu izlasīt bez starpniecības.

Kā redzams no vēstulēm, Dārta allaž pratusi iztikt ar mazumu, vadījusi dēlu skolas gaitās un nekad nav atrāvusi ar savām rūpēm Krišjāni no darba.

A. Rozeniece. Pie Barontēva Dainu skapja. 1970.

 

 

Vismaz man Krišjāņa Barona cilvēciskais veidols iznirst tā, kā sveces gaismā tumšā istabā pavīd un atkal pazūd krāsaini miniatūrgleznojumi. Zēns uz slidām Ventas grīvā tēlo slidotnemācētāju un tad, negaidīti atgrūdis balstītājus un smējējus, brīvi kā putns aizlido pār spožo ledu. Jauneklis, augu dienu noņēmies ar sava lolotā laikraksta korektūrām, gatavo numuru sakārtošanu un nosūtīšanu abonentiem, nakti paguris atkrīt starp laikrakstu saiņiem, lai, rosības un spīts gara pilns, pamostos Pēterburgas pavasara rītausmā. Sirmgalvis, nelielās viesībās pie galda sēdēdams, negaidot tīrā un skaidrā balsī franču valodā sāk dziedāt Marseljēzu . . .

SAULCERĪTE VIESE

 

 

Pirmo interesi par folkloru viņš pauž Tērbatā, no kurienes 1856. gadā raksta „Mājas Viesī” par igauņu garamantām (kuŗas šai laikā lieliski pārņem F. Fēlmanis un F. Kreicvalds), tālākas ierosmes gūst Maskavā slavofilu aprindās, savu kārtējo darbu dara Voroņežas guberņā, un tikai nobeigums top Rīgā. Šķiet paradoksāli, ka šis vislatviskākais darbs lielā mērā tapis ārpus Latvijas; bet līdzīgs liktenis jau bijis arī Raiņa „Tālajām noskaņām”, „Pūt, vējiņi!”, „Spēlēju, dancoju”. No liela attāluma ir jāraugās, lai ieraudzītu lielo. Ne tikai dzimtenes ilgas, Heimweh, karsta, nepiepildīta mīlestība, bet arī pasaulplašs skatiens, brīvs no provinciālisma, ļoti liela objektivitāte ir atbrīvojuši Krišjāņa Barona mūža darbu no šaura nacionālisma, no viena laikmeta vien, darījuši to vispārcilvēcīgu un mūžīgu. Nākamo latviešu paaudžu uzdevums ir — šo vienas, mazas tautas mantojumu nodot Cilvēcei.

JĀNIS STRADIŅŠ

 

 

Bet tas, ka Krišjānis Barons visu paveica viens pats, ir visuzskatāmākā liecība, cik daudz var mūžā padarīt cilvēks. It īpaši tad, ja viņš apzinās, cik ļoti viņa darbs vajadzīgs viņa zemei, viņa tautai. Te ikdienas darbs pārvēršas par varonību, un Krišjāņa Barona mūža veikums tāds ir.

JĀNIS KALNIŅŠ

 

 

Tautasdziesma turpinās

Tautasdziesma un Krišjānis Barons. Daudz esam par to domājuši pēdējos gados — gan mūsu rakstnieku, gan kāda iekšēja uzdevuma skubināti.

„Kāds bijis mans mūžs un vai es varu kaut nedaudz mēroties ar šo lielo līdzsvarotību?” šis jautājums ir ticis uzdots ikkatram, un nav svarīgi, vai atbilde ir atrasta; tā ir meklēta.

Ir bijis jādomā par nezūdamību. Un jādomā par to spēku, kas gadsimtu gaitai licis tām rasties; kur ir tā avots un kāds ir šīs ģenialitātes brīnums. Un kā tautasdziesma turpinās. Pēkšņi nebeidzas tās sacerēšana, tā ieiet citās dimensijās un, mūsdienīguma pārvērsta, turpinās citās kategorijās. Kādās gan?

Izziņas vēlmē domās gribas ļauties tam procesam, kā dziesmas rodas, gribas just to morālo stabilitāti, tā darboties ritumā un dziesmā, tā just dabu bez mācīšanas un ekoloģijas izpratnes, saredzēt tik bagātā un izsmalcinātā (nepiestāv jau šis vārds) krāsainībā. Pateikt tik īsi un nepārprotami, nē, ne pateikt — tā domāt.

DŽEMMA SKULME

 

 

Citāti no K. Arāja grāmatas Krišjānis Barons un žurnāla Karogs simpozija ( 10., 1985)