Jānis Ķēniņš

 

KANTA EKSĒGĒTA JASPERSA SIMTGADE

„Cilvēka psīches dziļumi ir neizdibināmi” (VI,447).
                                            Kants.

 

Mūsu gadsimta izcilākajam filozofam K. Jaspersam, eksistences filozofijas nodibinātājam un nozīmīgākam pārstāvim, ir netiešs sakars arī ar mūsu tautu, jo viņa transcendentāls eksistenciālisms balstās un izaug galvenokārt no latviešu (kuršu) cilmes jaunlaiku lielākā:, domātāja Kanta kritiskās filozofijas, tikai mazliet papildinātas un paplašinātas ar dažu modernāku dzīves filozofu ieskatījumiem. Tāpēc kādā katoļu enciklopēdijā Jaspersa mācība ir ļoti trāpīgi nosaukta par „Kanta kritiskās filozofijas patvaļīgu eksēgēzi”.

Jau ārpus universitātēm esošais A. Šveicers (Albert Schweizer, 1875-1965) ļoti kritizēja vācu skolu filozofiju, ka tā nonākusi krustceļā. Ja Jaspersam ir laimējies mazliet dziļāk ieskatīties Kanta vienreizēji oriģinālajā filozofijā, tad varbūt visvairāk tāpēc, ka viņš formāli vācu skolu filozofiju nav studējis un tāpēc − kā viņš pats saka − ir „ārpusnieks”. Tam varbūt pamatā ir arī ģeografiski un etniski faktori, jo tāpat kā ziemeļnieciski introvertais Kants, arī K. Jasperss (Karl Jaspers, 1883-1969) nāk no ziemeļu joslas (dz. Oldenburgā, Ziemeļvācijā, bet senči ieceļojuši no Balto-Skandijas). Ja Jasperss kļuva par „otru Kantu” (andere Kant), tad tam varbūt vēl ir dziļāks ģenētisks aspekts, jo viņa nevāciskam uzvārdam ir ļoti neparasta galotne.

K. Jaspersa eksistences filozofija ir izaugusi lielā mērā kā protests pret mūsdienu technokratijas industriālo sabiedrību, masifikāciju un aizdomām pret visu brīvo un radošo. Kjerkegoriski izsakoties, tā filozofisko ainavu no papīra pārceļ cilvēka iekšķīgumā. Šī filozofijas virziena sākumu plašākā nozīmē jau var ieskatīt pie Platona un Augustina, un sevišķi pie Paskāla, kas ļoti asi šķīra „prāta loģiku” no „sirds loģikas” (logique du coeur). Tieši šai otrā nozīmē ir jāsaprot Jaspersa četros sējumos ieskicētais lielais darbs Philosophische Logik, no kuŗa viņš, diemžēl, paspēja publicēt tikai pirmo daļu Von der Wahrheit (1947, 1103 lp.)

Parasti par eksistenciālisma ciltstēviem uzskata divus 19. gadsimta pretējus profētiskus garus: dialektiskās teoloģijas tēvu dāni S. Kjerkegoru (Sören Kierkegaard, 1813-55) un vācu nacionālsociālistu pravieti Fr. Nīcši (Friedrich Nietzsche, 1844-1900). Eksistences filozofijas pilnīga uzvara 20. g.s. tad arī iezīmējas ar šiem diviem galvenajiem novirzieniem, kuŗus ir nepareizi apzīmēt par kristīgo un ateistisko, bet gan par nihilistisko (Heidegers, Sartrs) un transcendento eksistenciālismu (Jasperss, Marsels etc). Tā nodibinātājs un galvenais pārstāvis Jasperss kādā intervijā Heidelbergā izteicās, ka viņš kā filozofs nav kristīgs (konvenciāli dogmatiskās baznīcas nozīmē), bet tai pašā elpas vilcienā uzsvēra, ka zināms Dieva priekšstats, lai cik tas būtu nevarīgs un tumšs, neesot filozofisko meklējumu mērķis, bet priekšnoteikums. Jasperss gan vārdu Dievs min tikai populāros rakstos, bet parasti runā tāpat kā Kants par pārjuteklisko transcendenci. Viņam cilvēka eksistence neatvairāmi implicē transcendenci, kas kā potenciāla eksistence nav dota, bet uzdota un izgaismojama.

Līdzīgi kā Kants ir filozofs, kuŗa domas joprojām ir pakļautas radošai maiņai un pastāvīgai revolūcijai, tā arī Jaspersa filozofiskai attīstībai vislabāk var izsekot viņa galvenos darbos. − Jasperss kļuva slavens jau kā liels savas sākotnējās spēciālzinātnes eksperts ar pirmo izcilo grāmatu Allgemeine Psychopathalogie (1913), kas padara Dilteja izveidoto jēdzienu „saprašana” auglīgu arī psīcholoģijā. Pie tam viņš asi šķiŗ iekšējo saprašanu un tikai kauzāli izskaidrojamas dvēseles dzīves norises.

Jaspersa Psychologie der Weltanschauungen (1919) analizē salīdzinošā aplūkojumā cilvēka izturēšanos dažādās dzīves situācijās. Te viņš pirmo reizi attīsta robežsituācijas jēdzienu − kādu pēdējo neatvairāmu situāciju (nejaušība, šķiršanās, vainas apziņa, ciešanas, nāve, liktenis, cīņa, spontāna mīlestība etc), no kā cilvēks nevar izbēgt, bet kuŗā, ja viņš to drosmīgi ieskata, ir nostādīts savas eksistences priekšā, kur neatvairāmi izšķiļas arī transcendence (Sprung zur Transzendenz). Tas notiek ne tikai negatīvās eksistences robežsituācijās, ka cilvēks nojauš savu metafizisko dziļuma dimensiju, ka viņš vienmēr ir kaut kas vairāk nekā viņš pats par sevi zina un var zināt, bet arī pozitīvās robežsituācijās, piem., „metafiziskās mīlestības transcendence kā fundamentālā mūžības aktualizācija cilvēkā”.

K. Jaspersa trīs sējumu galvenā darba Philosophie (1932) īsti otrs sējums Existenzerhellungen attīsta viņa mācības kodolu. Kādu pēdējo, iekšējo − par eksistenci sauktu − īstenību, „apellējot” pie savas brīvības, nevar principā izteikt objektīvas atziņas veidā, bet tikai apellējoši pamodināt cilvēkā. Tāpēc viņš noraida Heidegera eksistenciālo ontoloģiju. Jasperss nedod tiešas atbildes kā dzīvot, jo „būtiskais atrodas personīga likteņa konkrētā izšķiršanā”. Tāpēc pareiza apiešanās ar likteni ir tāda, ka vajag mērķtiecīgi plānot, bet arī gaidīt uz kairos, jo dzīve ir uzdevums un paradokss reizē.

Jaspersa nākošais grandiozais darbs Von der Wahrheit (1947) iztirzā filozofisko domu savdabību no zinātniskas atziņas atšķirīgā lidojumā. Tāpēc Jasperss domā, ka viņš filozofijai ir atdevis tās savdabīgo skaņu. Šāda apmēra un ranga darbam patlaban nav līdzinieka. Tas ir pirmais eiropiskais darbs, kuŗā tagadnes kultūras krize nav tikai konstatēta un kritizēta, bet lielos un varenos vilcienos visa esmes problemātika ir vispusīgi tverta un izgaismota: „‘Filozofiskā loģika’ ir vētra visas abstraktās filozofijas sastingumā, izšķīrējs sitiens pret visu pagurušu skepticismu un relātīvismu.” − Vēl jāpiebilst, ja eksistences filozofija Jaspersam nav zinātne vispārnozīmīgas zināšanas nozīmē, tad tas nenozīmē, ka tā būtu padota patvaļai. Bet pilnīgi pretēji. Līdzīgi Kanta morāliskā jeb praktiskā prāta prīmātam pār teorētisko − kategoriskajam imperatīvam, kas prasa tā pildījumu nevis ar zināmiem nosacījumiem, t.i., hipotētiski, bet gan bez jebkādiem nosacījumiem un tātad kategoriski, arī Jaspersam filozofiskā patiesība (pretēji zinātniskai pareizībai, kas metodiski no kāda redzes viedokļa ir vispārnozīmīga) ir absolūta patiesība, kuŗā potenciālā eksistences apziņa sasniedz vēsturisku īstenību.

Beidzot Die grossen Philosophen I (1957) dod liecību par suverēni meistarisku filozofijas vēstures veikumu. Te lielie pagātnes filozofi, kuŗu domas ir noteikušas cilvēces vēsturi īsti eksistenciālā veidā − personīgi un neatkarīgi no vēsturiskas distances − sastopas vienlaicīgi. Tā ir īsta problēmu domāšana (philosophia perennis) kā nepārtraukta dažu lielo filozofu saruna vienam ar otru pāri laikmetiem. Lielais darbs arī paplašina filozofijas vēsturi ar orientālo domātāju iesaistījumu (Buda, Konfucijs, Jēzus) pāri Rietumeiropas robežām − pasaules filozofijā.

Filozofijas atbildību Jasperss ir atzinis pāri šaurām akadēmiskām robežām, un pirmo reizi filozofijā ir pamatīgi analizējis un apcerējis ļoti akūto un draudīgo atomlaikmeta traģisko situāciju savā grāmatā Die Atombombe und die Zukunft des Menschen (1958), par ko viņam piešķīra miera prēmiju. Šai darbā Jasperss cilvēci nostāda drāmatiskas alternatīvas priekšā: tai ir vai nu no jauna jāatdzimst savā pirmpamatā (Kanta „Umkehr”), vai arī jāiet bojā despotiskā totalitārismā vai atomieroču karā.

Pēdējais lielais Jaspersa darbs ir Der philosophische Glaube angesichts der Offenbarung (1963), kam ir sevišķi liela nozīme tagadnes garīgajā situācijā.

Par Jaspersa transcendentam eksistenciālismam raksturīgo cilvēka eksistences mistēriju viņš saka: „Jā, mēs pazīstam visu labāk, kas mēs paši neesam, − kas ir cilvēks, tas varbūt viņam ir vismazāk skaidrs kā viss pārējais. Viņš kļūst pats sev par vislielāko noslēpumu, kad viņš nojauš, ka par spīti viņa galīgumam viņā ir potences, kas izplešas bezgalībā” (Der philosophische Glaube, 1951, 42. lp.).

 

 

Piezīme: Kants citēts pēc koprakstu akadēmiskā izdevuma: Kants Gesammelte Schriften. Hrs. von der Preussischen Akademie der Wissenscaften zu Berlin.