Aizgājušās vasaras beigu pusē no 16. augusta līdz 6. septembrim Rīgas pareizticīgo katedrālē bija (tagad „Zinību nams” vai tautā saukta „Dieva auss”) Valda Kupŗa gleznu un zīmējumu izstāde. Latviešu mākslinieks Valdis Kupris dzīvo pie Ņujorkas un ir profesors Ņujorkas Technoloģiskā institūta tēlotājas mākslas nodaļā. Pirmo reizi Rīgā viesojies 1981. gada pavasarī kā Kultūras sakaru komitejas viesis un pēc tam braucis it bieži.

Kupŗa izstāde Rīgā guvusi ļoti plašu skatītāju atsaucību, un pats mākslinieks skates apmeklētājiem stāstījis par savu mākslu un dzīvi. Interesantu intervijas veida rakstu šai sakarā laikrakstā Literatūra un Māksla (1985, 34) publicējusi mākslas zinātniece Laima Slava. Notikums ar kultūrvēsturisku nozīmi − pirmais tik plaša apjoma apcerējums reputāblajā Rīgas publikācijā par trimdas latviešu mākslinieku. Intervijas galvenā dominante ir Valda Kupŗa dzīves filozofijas un personīgo pārdzīvojumu izklāsts. Visumā to varētu raksturot kā mākslinieka mīlestības evaņģēlija sludināšanu. „Naids un dusmas ir nasta, mīlestība, labestība − spārni. Es ticu, ja tu kaut ko gribi dzīvē, tev tam jābūt. Ja tu gribi mīlestību, tad tev jāstaigā kā mīlestībā.” Uz jautājumu par Kupŗa paidagoģisko darbu viņš cita starpā atbild: „Uz meliem nevar būvēt nekā, kas vērtīgs − ne cilvēku attiecībās, ne mākslā.” Un visumā Slava ir jautājusi un atbildes pierakstījusi korrekti. Skaisti Kupris stāsta par savu iepazīšanos ar Jāni Pauļuku: „Mēs kļuvām draugi dažās minūtēs. Viņš sāka bez jebkādas iepazīšanās − tu esi mans draugs. Un, kad viņš gribēja aiziet, viņš pagriezās un tūlīt bija projām. Viņš nekad neskatījās atpakaļ.”

Pats krāsainākais ir spontāni atstāstītais epizods par mākslinieka satikšanos ar žirafi Āfrikā. Iedomājieties: agrā, klusā Āfrikas rītā Valdis pavisam pliks (dvielis nokrita) ar „nikonu” rokā dzenas pakaļ žirafei. Un kad zvērs beidzot panākts, nāves bailēs lūdz Dievu, lai paliktu dzīvs. Un kad trīcošais pirksts beidzot nospiež aparāta slēdzi, filmā palicis tikai pēdējais kadrs. Fantastisks sižets Maijas Tabakas gleznai un kāda dzīves patiesība! Imants Ziedonis savā „Stāstā par Madlienu” runā par „mazo” un „lielo” naudu. Tāpat ir arī lielie meli un, kā Džemma Skulme nesen teikusi, „tie sīkie meli, ko melo droši pie telefona.” Varbūt Slavas rakstā nav pat īsti sīko melu, bet šur tur gan tādas puspatiesības, tādi kā mazi reveransiņi pa propagandas līniju. Tā, piemēram, pie mums (tas ir ASV) daudz cilvēku vienkārši nokrītot uz ielas, un neviens par viņiem neliekoties ne zinis vai arī: „Amerikā viss ir reklāma.” Runājot par Kupŗa darbu, tiek lietoti termini „skolnieki, klase un skolotājs”, lai gan tagad Rīgā lietotie ekvivalenti būtu „studenti, kurss un profesors”. Tad vēl gaužām grūti pievienoties Kuprim, ka „lai Amerikā būtu slavens, man tas vien būtu jādara kā jāatlej ģipsī ziloņi.”

Ja šeit varētu pārmest, ka esmu negatīvs un mēģinu piesieties sīkumiem, tad ļoti nopietni un būtiski iebildumi man ir iepretī Valda Kupŗa atbildēm uz jautājumiem par mākslas dzīvi Amerikā. Te nu jāpatur prātā, ka vai pats būtiskākais tagadējās Latvijas mākslas dzīves trūkums ir gaužām nepietiekamas salīdzināšanas iespējas ar to, kas notiek pasaules mākslā. Tas gribot negribot uzliek latviešu māksliniekam, kas dzīvo vai pašā nozīmīgākā pasaules mākslas centrā − Ņujorkā, ievērojamu pienākuma slodzi − pienākumu būt informētam par pasaules mākslas tagadējām izpausmēm un spēt šais zināšanās dalīties ar saviem brāļiem un māsām Rīgā. Būt sūtnim šai situācijā uzliek lielu atbildību, ko nepavisam neapmierina arī ļoti patiesa dalīšanās savas mazās pasaules subjektīvos pārdzīvojumos. Tās mazās pasaules Rīgā jau viņiem pavisam netrūkst, bet ļoti trūkst lielās pasaules plašās elpas. Pietrūkst pasaules mākslas izstāžu Rīgā. Pietrūkst iespējas braukt jo bieži uz Parīzi, Romu un Berlīni. Pietrūkst iespējas noīrēt savu „loftu” un kādu gadu nostrādāt Ņujorkā. Intervijā jau Valdis pats atzīstas: − „Es esmu romantisks, gandrīz jāsaka − vecmodīgs.” Bet jautājums: „Kas tagad valda izstādēs?” izraisa it kā izbrīnu − „Ņujorkā?” Taču jau Ņujorkā un ne Bauskā! Un tad seko trafaretā puspatiesība: − „Pašlaik uzplaukst mazie veikaliņi, un mākslas dzīve Īstvilidžā, Soho pārvēršas par drēbju veikaliem.” Vai tad tas nav apmēram tāpat kā, ja teiktu: „Turpiniet vien cēlo strēlnieku temu, vēsturisko žanru, portretu, varbūt vēl šo to no folkloras un labi vien būs!” Vai tā patiesi ir pietiekama ciema maize, kas latviešu māksliniekam no Ņujorkas būtu jāņem līdz savam brālim un māsai Rīgā?

Līdzīgi iebildumi man arī ir pret Kupŗa izstādi Rīgā. Kupris zīmē un glezno portretu (pareizāk varbūt − cilvēka galvu) reālā manierē. Romantiski, mazliet vecmodīgi, nereti saldi. Tādu mākslas piegājienu zinātājs arī Rīgā nevērtēs nemaz savādāk, un tas izteikto vajadzību pēc saskares ar tagadējiem mākslas strāvojumiem neapmierinās ne mazākā mērā.

Saprotams, pozitīvi jānovērtē publikas atsaucība un interese par Kupŗa izstādi. Sak, re, kā latvietis no Amerikas uzzīmējis mīļo dainu tēvu ar visu bārdu! Nemaz ne sliktāk kā mūsējie! Bet ko gan par to domā un ko jūt jaunais Rīgas mākslinieks? Un cik gan savādāk šis mākslas cilvēks reaģētu uz, piemēram, Imanta Tillera, Valtera Lindberga, Rutas Grāvlejas vai Maijas Eiziņas mākslu?

 

*  *  *

 

Rakstot par Kalifornijas fotografa Ulvja Alberta izstādi šī gada rudenī fotoklubā „Rīga”, G. Janaitis (LuM, 40) bez Alberta piemin arī vēl citus ārzemēs dzīvojošos latviešu kultūras tilta uzturētājus: dzejniekus V. Tomu un O. Stumbru, tulkotāju R. Spīrsu, ģitāristu A. Kārkliņu un gleznotāju V. Kupri. Var jau būt, ka tā arī ir, bet, manuprāt, tā ir nopietnas, es gribētu teikt, ļoti nopietnas problēmas risināšana ar vieglu roku un mazu domu. Lai šādu tiltu uzturētu, tas ir vispirms jāuzbūvē. Ļoti godprātīgi par to ir izteicies dzejnieks Māris Čaklais (JG, 143) − „nu tas tilts ir liela lieta ... lai būvētu tiltus, vajadzētu tādus priekšdarbus, ak Dievs! Tas ir grūti tādus tiltus!” Manuprāt, ļoti pareizi. Bet kādas kvalifikācijas mēs varētu sagaidīt no šiem latviešu kultūras tilta būvētājiem? Viņiem būtu jābūt ļoti izturīgiem un strādīgiem. Noteikti iejūtīgiem pret citiem cilvēkiem, it īpaši pret cilvēkiem ar savādāku dzīves stilu un atšķirīgiem uzskatiem. Tiem būtu jābūt ļoti ticīgiem un gudriem cilvēkiem. Pilnīgi nepieciešama ir ideālistiska nesavtība, bez jebmazākās pašlabuma vēlmes. Kvalifikācijas, šķiet, ir ļoti prasīgas, tādēļ ar vieglu roku kadra daļas anketa nez vai būtu parakstāma! Un tomēr gribas ticēt, ka šādi ticīgi, gudri un lieli cilvēki latviešiem ir kā dzimtenē, tā trimdā un ka kluss, bet neatlaidīgs būvēšanas darbs notiek jau labu laiku. Bet kā ir ar pamatiem? Tādam prasīgam būvēšanas darbam tikai tad var būt rezultāti, ja ir stipri pamati. Tautas kultūras tilta pamatos ir jābūt pilnīgi skaidrai vēsturiskai patiesībai. Vēsturiska lavierēšana, ideoloģiska manipulēšana, puspatiesībā balstīts kompromiss, nopirkta vai atalgota izlikšanās, tas viss te neder. Ir dzirdēts uzskats, ka, demokratiskā valstī dzīvojot, jau viegli būt godīgam, bet daudz grūtāk, ja jādzīvo centralizētas oligarchijas kontrolētā policijas valstī. Bet vai šāds uzskats nav sabojājis dažu labu tilta projektu? Vai principā cilvēks tomēr ir vai nu godīgs vai arī laipotājs vienalga kādā sociālā sistēmā tas arī dzīvotu? Būtiskais kultūras tilta celšanā ir gluži tāpat kā mākslā. Tā Džemma Skulme, runājot par mākslu, saka: „Varbūt ir profesijas, kam diplomātija ir vajadzīga, bet mums tomēr ir jāiet ļoti tieši, jo mums nav nekā slēpjama, nedrīkst būt nekā slēpjama. Es domāju, ka māksla un lavierēšana − tie ir tādi jēdzieni, kas nesaietas.” (LuM, 1985, 38)

 

*  *  *

 

19. oktobŗa vakars Ņujorkā dienvidos no Haustona ielas ir karsts un mitrs kā vasaras vidū. Sēžam Edvīna Strautmaņa „loftā” mākslas galerijām piesētajā Grīna ielā un klausāmies, kā Vija Celmiņa stāsta par savu un Česlava Miloša grāmatu, ko novembrī izdošot Ņujorkas Vitneja muzejs. Miloša poēma un prozas prātulas un Celmiņas mezotinta lapas. Poligrafiķis no Kalifornijas, iesējējs no Arizonas. Simt eksemplāros uz pašdarināta papīra. Māksliniecei žēl, ka viņai nav lielākas noteikšanas par izdevuma galīgo noformējumu, jo tas dizainera kompetencē. Celmiņu fascinē Miloša dzeja, bet autoru esot izvēlējusies tādēļ, ka viņš dzimis Lietuvā. Milošs savukārt akceptējis Celmiņas līdzdalību viņas latviskās cilmes dēļ. Baltiešu sadarbība! Bet kāds tad būs šo grafikas lapu saturs? Ļoti romantiski tēli, ļoti romantiski... Vēl dzirdam par Celmiņas reto japāņu sugas sunīti Zīlīti, par Strautmaņa monotipiju izstādes atklāšanu pirms nedēļas Boklija galerijā Īstvilidžā. Atklāšanā Vija satikusies ar nesen uz Ņujorku pārnākušo torontieti Egīlu Matīsu. Pašreiz Celmiņa neatlaidīgi un sūri strādā, un cīnās ar glezniecību. Iecerētais negrib un negrib doties rokā...

Ar Celmiņu vispirms satikāmies vēlīnā pēcpusdienā uz Mersera ielas „ Bess Cutler” galerijā Imanta Tillera izstādes atklāšanā. Imants no Sidnejas atvedis interesantu gleznu klāstu. Vēl vienmēr būvē savus darbus, atspeŗoties uz sev garīgi radniecīgām tālām un tuvām mākslas vēstures personībām − Maleviču, De Kiriko, Jaunsudrabiņu, Bazelicu, Klementi... Šoreiz izstādē pirmo reizi uzmācās šaubas, vai tikai no mazajiem gleznošanas panelīšiem būvētajos diždarbos neslēpjas modes manierisms un komerciālā konjunktūra? Visdziļāk atmiņā iespiežas pēc De Kiriko motīva (dekorāciju skice Bellini operai I Puritāni, 1834) gleznotā dinamiskā bruņotu vīru un zirga daudzfigūru kompozicija rāmas jūras pludmalē. Iztēlojos, cik gan vijīgāka būtu Tillera zīmējuma līnija, ja to nelauztu mazo panelīšu kvadrātiņi. Bet, ak Dievs, mājās skatoties De Kiriko oriģināla reprodukciju jākonstatē, ka paša meistara līnija gadā, kad Latvijā likvidēja demokratiju, ir vēl rupjāka un nedzīvāka kā Tillera 1985. gada atvasinājumā.

Imants Tillers pats par savu mākslu stāsta ar neviltotu entuziasmu. Nupat esot saņēmis divus ļoti ievērojamus pasūtinājuma darbus Austrālijā − Kanberas jaunajai parlamenta ēkai un Sidnejas apaļā tempļa veidā projektētam memoriālam ansamblim. Vēl plānojot strādāt ar kvadrātformas panelīšiem. Esot ieinteresēts pētīt, kāda veida abstrakcija atklāsies, ja no pašreizējiem darbiem „izņemtu ārā” figūru grupu vai centrālo tēlu.

 

*  *  *

 

Kad 1980. gadā pirmo reizi Kalifornijā uzmeklēju Viju Celmiņu, runājāmies latviski, bet nupat Soho − angliski ar tikai atsevišķu latviešu vārdu iestarpinājumiem. Jāatzīstas, ka neatstāja sajūta, ka Celmiņa šais gados krietni amerikanizējusies. Un tomēr no šķietamiem sīkumiem izmanāma patiesa interese par latvisko, intuitīvi var apjaust sava dzīvības koka sakņu apzināšanos. Arī ar Imantu Tilleru runājām tikai angliski. Latviešu runātais vārds viņam esot izslīdējis, bet savu latvisko izcelsmi apzinoties tagad daudz dziļāk nekā tad, kad ar latviešiem bijis jāsatiekas visai bieži. Un tad ir jautājums: kā gan ir mērījams kāda cilvēka latviskums. Sirmais prof. Jānis Siliņš pirms kādiem gadiem sacīja, ka Edvīns Strautmanis nav nekāds latviešu mākslinieks, jo neabonē laikrakstu Laiks. Man ir tāda sajūta, ka Strautmaņa latviskuma sajūta ir ieguvusi stiprākas kontūras un konkrētākus apveidus pēc viesošanās Rīgā 1981. gadā. Varbūt loģisks secinājums, ka ciemos uz Rīgu aši vien jāsūta arī Celmiņa un Tillers? Katrā gadījumā šie ir latviešu mākslā nozīmīgi vārdi, ko mūsu mazā tauta nevar atļauties pazaudēt!

 

*  *  *

 

Baroniāna tuvojas savai izskaņai. Jubileja paiet, tautasdziesma paliek. Krišjāņa Barona gadā viņa kuplā bārda ir mākslā visbiežāk atainotais priekšmets (gleznās, zīmējumos, skulptūrās, plakātos, gobelēnos, grafikā, suvenīros, avīžu bildēs, fotografijās ...) visā Latvijā un varbūt visā pasaulē. Valdis Kupris viens pats nesen Longailendā sarīkojis veselu Krišjāņa Barona pārgleznoto fotografiju izstādi − 150 (!) pārgleznotu fotografiju. Manuprāt, Valdim ir sava veida rekords.

Jubilejas gadā, saprotams, publicēti arī daudzi raksti par sirmo dainu tēvu. Varbūt pietrūcis ir drosmīgāku un novatoriskāku pētījumu. Kaut vai par laiku, kad viņa bārda vēl nebija nosirmojusi, par ieilgušo Maskavas periodu, kad viņš ar savu audzēkni un viņa vācu un franču guvernantēm brauca no Maskavas uz laukiem un no laukiem atkal atpakaļ uz Maskavu, un kad Dārta bija tik tālu Pēterpilī.

 

Nikolajs Bulmanis