Jaunā Gaita nr. 155, decembris 1985

Vizma Maksiņa

Kamerkoris ar Vizmu Maksiņu

 

Roberts Klaiše, Svētku rīcības komitejas priekšsēdis.	1985. g. Jaunatnes dziesmu svētku mūzikas nometnes vadītāja Dace Štauvere-Aperāne
Jaunieši ir ieguvēji tagad un nodos savu varēšanu atkal tālāk nākošiem. Šie svētki veltīti Krišjānim Baronam, un ja mūsu sabiedrība grib sekot viņa neatlaidībai un izturībai, tad ir nepieciešami dot mūsu jauniešiem iespēju izkopt un vingrināt savas mākslinieciskās, kulturālās un vadītāju spējas.

 

Mārtiņš Štauvers, Ilga Štauvere

Pelīt’ brauca, rati čīkst, Miedziņ’ veda vezumā. Šim saujiņa, tam saujiņa, Mazajam! riekšaviņ’, Savilkusi, savedusi, Guli pati pagalvī.

 

MAZAS PIEZĪMES − MOMENTS MUSICAUX − PAR MUZIKĀLIEM BRĪŽIEM 5. LATVIEŠU JAUNATNES DZIESMU SVĒTKOS MONTREĀLĀ

Spirgtā un saulainā pirmās septembŗa nedēļas nogalē Montreālā izskanēja 5. Latviešu Jaunatnes Dziesmu Svētki. Patiešām bija svētki, jo kā citādi varētu būt trīs koncerti divās dienās, kur atskaņota latviešu mūzika simtiem jaunās audzes koristu, instrumentālistu, solistu, diriģentu, pat orķestŗa izpildījumā.

Solītais pienesums šiem svētkiem no plašāka veida rīkotās mūzikas nometnes Mt. Orfordā (ap 100 dalībnieku) jau piepildījās svētku pievakarē apvienotā dievkalpojumā, kad pēc mācītāja stingriem brīdinājumiem jaunatnei „nedemolēt” un sargāties no -ismiem, pavisam mierīgi un maigā tembrā no balkona plūda ap 40 dziedātāju kamerkoŗa dziedāta I. Ramiņa „Ave verum corpus” D. Šmites vadībā. Pilnīgs pretstats bija dramatiski (varbūt pat šķelmīgi) veidotais M. Opeskina 83. psalms autora drošā vadībā, kas parādīja koŗa un ērģelnieka K. Prāmnieka spējas izteikties ar „klasteriem”, kliedzieniem un vēl citiem laikmetīgiem skaņu efektiem.

„Jā, tas bija labs, pat negaidīti labs,” izteicās kāds jaunatnes orķestra koncerta klausītājs un šo rindu rakstītājam atlika tikai pievienoties. Programmā 8 autoru J. Mediņa, J. Kalniņa, un no jauniem G. Geduļa, I. Mežaraupa, I. Akerbergas, P. Aldiņa, M. Kristapsona un D. Štauveres-Aperānes darbi, no kuŗiem puse bija pirmatskaņojumi. Sevišķi uzsveŗama jauno skaņražu griba un māka rakstīt plašākas formas orķestŗa darbus, pat kantātes! Rakstīt tā, lai skan, lai laikmetīgas nokrāsas būtu pa spējām jaunatnes orķestrim un lai skaņdarbs būtu klausītājam saistošs, pat aizkustinošs, kaut rakstīts autoram pašam raksturīgā skaņu valodā. Slavējama arī jaunatnes orķestŗa dalībnieku (32) rūpīga nodošanās jaunradei, kā arī solistu: K. Treimanes, E. Lindta, P. Zariņa, L. Padegas, J. Steprāna, M. Prāmnieces, L. Saliņas, P. Berkolda un A. Vītola sniegumi. Orķestri lietpratīgi pārmaiņus vadīja M. Kristapsons un I. Mežaraups, bet apvienoto orķestri un kamerkori pašu kantāšu autori: M. Kristapsons un D. Štauvere-Aperāne.

Koncerts iesākās ar pazīstamo J. Mediņa „Āriju” M. Kristapsona vadībā ar K. Treimanes čello solo. Tas bija ne vien patīkams muzikāls ievads šim vakaram, bet arī cieņas apliecinājums latviešu mūzikas celmlaužu paaudzei. Kaut arī J. Kalniņa „Variācijas ‘Garezers’” stīgu izpildījumā rakstītas ar paidagoģisku nolūku un nav pārāk prasīgas satura vai technikas ziņā, tās tomēr pārliecināja ar savu nepārspīlēto, bet sirsnīgo liriskumu. Plašāka, nopietnāka, kā arī laikmetīgāka bija I. Mežaraupa „Svīta vijolei ar orķestri” ar L. Padegas smalki izpildīto vijoles daļu. Diriģēja autors. Imponēja Mežaraupa izjūta rīkoties ar orķestŗa krāsām, kā arī spējas muzikālo domu attīstīt un izrisināt. G. Gedulis un P. Aldiņš savos skaņdarbos arī bija piešķīruši svarīgu lomu solistiem Gedulis „Koncertā klarinetei” un Aldiņš kompozīcijā „Kustības” saksofonam, klavierēm un orķestrim. Geduļa darbā rotaļīga, kaut arī harmoniski konvencionāla, saspēlēšana klarnetes solista (šoreiz E. Lindts), orķestŗa un pianista (P. Zariņš) starpā. Ar gaŗām, plūstošām līnijām veidots viendaļīgais Aldiņa darbs „Kustības”. Saksofona solo un klavieŗu kadencu iejūtīgi spēlēja J. Steprāns un M. Prāmniece. Sevišķi tīkams bija saksofona tembrs un frazējums. (To pašu varētu attiecināt uz Lindta klarnetes spēli.) Vieglāka rakstura bija I. Akerbergas „Latviešu svīta” pūtēju orķestrim, kuŗā raibā savirknējumā izmainās dažāda rakstura tautas meldijas gandrīz vai ironiskā noskaņā. Vakaru nobeidza kamerkoŗa un orķestŗa izpildīta M. Kristapsona skanīgā kantāte „Pār tumšiem ūdeņiem” (K. Zāles vārdi) un divas daļas no D. Štauveres-Aperānes latviskā melosā rakstītas kantātes „Balsis”. Vokālisti L. Saliņa, P. Berkolds un A. Vītols bija teicami un ar J. Petera vārdiem „Es savā zemē gribu kļūt par zvanu” Aperānes muzikālā ietērpā koncerts izskanēja it kā zvanīdams. Tās bija svinīgas beigas šim vienreizējam koncertam. Tagad zinām, ka jaunie komponisti var ar panākumiem rakstīt orķestrim un ka ir izpildītāji, kas ar gandarījumu ķertos pie šo darbu veikšanas. Cerēsim, ka šāds notikums atkārtosies. Vienīgā vēlēšanās šo rindu rakstītājam ir, kaut jaunie skaņraži mēģinātu iet arī radikālākos mūzikas ceļus. Orķestri un izpildītāji šim nolūkam mums ir.

Ne tik plašs savā iecerē, bet tomēr iespaidīgs augstā izpildītāju līmeņa dēļ bija latviešu mūzikas koncerts svētdienas pēcpusdienā, kas tāpat kā orķestŗa un kopkoŗa koncerts notika „Place des Arts” lielajā „Wilfred Pelletier” zālē. Dažādos sastāvos jaunie vokālisti un instrumentālisti pārliecinoši atskaņoja gan pazīstamus skaņdarbus, piem., E. Dārziņa „Kā zagšus” P. Šķetra dziedājumā, gan jauno autoru darbus, piem., P. Zariņa dziesmu ciklu soprānam ar klavieŗu pavadījumu (Balss, Atvadas, Mūza) vai D. Štauveres-Aperānes darbu „Pilsētas sapņi” alta saksofonam. Tomēr laikam modernākais darbs bija A. Jēruma „Mūzika” (I. Rasa) L. Padegas un māsu Saliņu niansētā izpildījumā. „Mūzika” mecosoprānam, flautai un vijolei ir laikmetīgi problemātiska, t.i., ne uzreiz uztveŗama, bet prasās pēc vairākkārtīgas dzirdēšanas. Šis koncerts nobeidzās ar drusku neparastāku skatu: divi flīģeļi ar četriem pianistiem, kas itin bravūrīgi nospēlēja T. Ķeniņa draiskulīgo „Latviešu tautas deju, variācijas un fugu”!

Izpildītāji: M. Prāmniece, K. Prāmnieks, S. Mogensena un L. Kronberga.

Vislielāko publikas pieplūdumu, šķiet, visskaļāko atsaucību tomēr piedzīvoja jaunatnes svētku kopkoŗa koncerts, kur ap 250 dziedātāju kopkoris, kamerkoris un koklētāji goda diriģentes D. Cilnes, kā arī M. Daukstas, L. Ritmanes, V. Maksiņas, G. Geduļa un M. Opeskina vadībā patiešām „Svieda savu dziesmu, tālē svieda”. Koncerta programmā bija atsvaidzinoša dažādība − no vairākām jauno komponistu tautasdziesmu apdarēm, piem., A. Liziņa „Kas bērīti, kas raudīti” līdz iemīļotai J. Vītola „Gaismas pilij”, no L. Ritmanes rotaļīgās oriģināldziesmas „Baloni” (E. Ķezbere) līdz P. Dambja šedevram „Jūŗas dziesmas” kamerkoŗa izpildījumā. Ja ne katra dziesma uzplauka pilnā skaņu krāšņumā, tad tomēr aizraujoša bija koristu prieka pilnā atdošanās dziesmai.

Īpašu vietu programmā izpelnījās kamerkoris V. Maksiņas vadībā, kas pārliecinoši izpildīja H. Pavasara, Jēk. Mediņa, T. Ķeniņa, P. Dambja un B. Skultes caurkomponētas un vokāli prasīgas tautasdziesmu apdares un oriģināldziesmas tautasdziesmu iecerē. Slavējama bija kamerkoŗa ritmiskā precīzitāte, kā arī balsu sakausējums un līdzsvars, kas deva retu iespēju izsekot katra komponista skaņu rakstam visā pilnībā.

Pēdējā laikā nedēļas avīzēs ir parādījušās vēstules redakcijai, kas prasa (dziesmu svētku kopkorim) pēc vecām, skanīgām dziesmām un veciem diriģentiem. Ceru, ka kāds no šo vēstuļu rakstītājiem bija klāt Montreālas svētku koncertā, jo tur varēja pārliecināties, ka arī „jaunas dziesmas”, piem., P. Aldiņa „Čigānu dziesma” jaunas diriģentes (šinī gadījumā L. Ritmanes) vadībā var būt ļoti skanīgas un pat aizraujošas, kaut pirmoreiz dzirdētas! Kopkoncertā jaunie diriģenti visumā savus pienākumus godam veica, vai nu tā bija Monika (mēģinājuma laikā), prasot pēc kāpinājuma „celt... celt!”, vai Guntara dzīvsudrabīgā koŗa iedzirkstēšanās, tāpat Marka ritmiskie, uzsvērtie žesti vai Lolitas vieglie, bet suģestējošie pieskārieni dziesmai.

5. Jaunatnes Dziesmu Svētkos bija daudz labas mūzikas (šeit paliek nepieminēts jauno mūziķu un rakstnieku rīts, arī A. Mantinieka un E. Brusubārža III devumi tautas deju lieluzvedumam). Kopkoŗa koncerts lika visiem izjust, ka „šodien dziesma savus svētkus svin” un ka šeit svešumā ir jaunatne, kas „dziedot aug” un „dziedot mūžu nodzīvos”.

 

Jānis Beloglāzovs

 

Š.g. 19. jūnijā miris Latvijas vijolnieks Voldemārs Stūresteps. Varbūt viņu varētu saukt par visslavenāko latviešu vijoles mākslas paidagogu. Nekrologus rakstot, jādomā arī par personīgām atmiņām, t.i., kad tad nu tikāmies pēdējo reizi un kādos apstākļos. Ja lasītāji pacietīs kādu mazu autobiogrāfisku atkāpi, šādas atmiņas, diezgan nemuzikālas, raisītos apmēram šādi.

Kompozīcijas teorijas harmonijas eksāmenus Latvijas konservatorijā parasti rakstījām svētdienās, kad mūs katru ieslēdza kādā konservatorijas klasē. Pirms tam saņēmām Vītola pašrocīgi rakstīto temu, parasti 2 taktis, kas bija jāturpina noteiktā formā. Konservatorijā klīda runas, ka Vītols šajās 2 taktīs cenšoties arī raksturot savu audzēkni resp. rodot zināmu muzikālu un cilvēcisku portretu. To pašu jau esot profesors darījis savā 54. opusā „Variācijas − portrejas” (1920), kas dāvinātas konservatorijas pianistiem skolotājiem (Nikolajs Dauge, Helēna Gubena-Zandere, Bonifācija Rogge, Veronika Asere, Arvēds Daugulis, Hanss Šmits, Pauls Šuberts, Anna Ašmane, Ludmilla Gomane-Dombrovska, Anna Sokolovska, Marija Šilincka, visbeidzot mistiskais fināls ar burtiem M.P.B., L.). Savu portretu parasti atceros slimības dienās un iespējams, ka tas mani pavadīs manas dzīves pēdējos mirkļos. Šajā pašā laikā eksāmenus rakstīja arī kaŗa kapelmeistaru klase, ko vadīja Ādolfs Ābele. Man būtu visas iespējas šīs rindas izveidot jautrā feļetonā, aprakstot kaŗa kapelmeistaru kandidātu lūgumu pēc palīdzības, viņu primitīvos (t.i. no mūsu, vītolēnu, viedokļa) korāļus harmonizējot. Tas lai paliek citai reizei, jo šis raksts ir domāts nopietnā noskaņā. Īsi un skaidri: manā klasē ienāca kāds artilērijas kaprālis visā uniformā, lūdza steidzīgu palīdzību, piesolīdams atlīdzību. Es atteicos, jo man tiešām nebija laika, bez tam tajos laikos centos dzīvot ar tīru sirdsapziņu. Kaprālis beidzot man piedraudēja: man stāvot priekšā kaŗaklausība, mani varot iedalīt viņa pulkā un tad viņš izšķiršot, vai es sitīšu mazās bundžiņas pulka orķestrī vai „pucēšu” zirgus. Beidzamie vārdi mani iebiedēja, un es nākošā kapelmeistara uzdevumus pabeidzu apm. stundas laikā. Viss norisinājās gludi, kaprālis nobeidza kaŗa kapelmeistaru klasi, mani, savukārt, kad tas laiks pienāca, neiedalīja artilērijas pulkā, bet kājniekos. Tas viss notika apm. 1939. g., kad radiofonā bieži dzirdējām jaunā vijolnieka Stūrestepa virtuozās vijoļu miniatūras, kā, piem.,: Šūpļa dziesmu, Latvju polku, Zemnieku deju u.c.

Pagāja gadi un 1945. g. ziemā es atrados kādā latviešu kaŗavīru vienībā poļu koridorā (tā tolaik sauca kādu Rietumprūsijas apgabalu). Visumā pelēko dienu vidū gadījās arī viena gaišāka. Es satiku vairākus savus skolniekus, kas visi bija augstākās dienesta pakāpēs, piem., kā bataljona pavārs. Beigās kādas skolas telpās dzirdēju pūtēju orķestŗa maršus. Pieejot tuvāk, orķestŗa diriģents izrādījās šī raksta sākumā minētais kaprālis, tagad jau virsleitnants un latviešu divīzijas kapelmeistars. Varētu lielīgi teikt mans skolnieks! Kapelmeistars bija kļuvis arī par komponistu, un viņa jaunākais opuss bija divīzijas maršs ar iejūtīgi izstrādātu trio daļu, kur atskanēja dziesmas „Kad šķiŗoties no tēva mājām...” motīvs. Šo dziesmu labi pazinu, kādēļ lūdzu ieskatīties partitūrā. Neveikli pāršķirstot lapas, ieraudzīju vēl otru labi pazīstamu dziesmu. Tā bija „Internacionāle”. Tātad... Kapelmeistars ātri aizšķīra lapas un tūlīt mani ielūdza uz orķestŗa ballīti pie poļu meitām tur un tur, kur būšot ēšana, dzeršana un dancošana, jo rīt no rīta divīzija došoties ceļā uz fronti. Bez tam viņiem vēl esot tāds muzikāls stīgu ansamblis ar Stūrestepu kā vadītāju. Šo un to varēšot arī uzspēlēt.

Ballīte ar poļu meitām norisinājās kādas lielas mājas pagraba telpās. Nav man tāda rakstnieka talanta, lai attēlotu šīs dzīres. Te Miervaldis Ādamsons dibināja savu „zilo divīziju” (tie, kas dzēra zilo spirtu), beigās viņš diriģēja, orķestris spēlēja un visi dziedāja.

Nākošā rītā divīzija nemierīgi mīņājās un nepacietīgi gaidīja savu orķestri, kas ar jauno maršu visus izvadītu uz dzelzceļa staciju. Apkārt grozījās arī poļu meitenes vēlākā vai agrākā grūtniecības stāvoklī. Nesagaidījis orķestri, mūsu vienības komandieris nokliedza skaļā balsī: „Dziesmū-ū-ū!”, un visi uzsāka „Balto rozi” par godu poļu koridoram. Soļojām gaŗām vakarējai izpriecu vietai. Tur viss likās tukšs un kluss, bet vai tas tā bija, kas to lai zina. Pēc nedēļas, kad šo vietu ieņēma krievi, divīzijas orķestris sagaidījis viņus ar „Internacionāli”. Literatūra un Māksla 28. jūnija numurā šo gadījumu atzīmē šādām rindām:

Lielā Tēvijas kaŗa pēdējā gadā mākslinieks kļuva par Padomju Armijas kaŗavīru. Kopā ar saviem dienesta biedriem muzicēja instrumentālā trio sastāvā. Gan frontē, gan aizmugurē.

Citur lasām, ka V. Stūresteps apbalvots ar medaļām: „Par uzvaru pār Vāciju Lielajā Tēvijas kaŗā 1941-1945. g.” un Par pašaizliedzīgu darbu Lielajā Tēvijas karā 1941.-1945. g.” Man nav ziņu par kaŗa kapelmeistaru, bet šo rindu rakstītājs izgāja kaŗu „tīrām krūtīm un veseliem locekļiem”.

Taču redakcija mani lūdza ieturēt lietāku nopietnību un „turēties pie lietas”.

Vijolnieks un paidagogs Voldemārs Stūresteps

Vijoļvirtuoze Rasma Lielmane Foto: B. Rozītis

Kā daudzu citu latviešu mūziķu, tā arī vijolnieka V. Stūrestepa mūžs sākas Liepājā 1909. g. 10. novembrī. Tēvs ir liels mūzikas mīļotājs. Pirmā pasaules kaŗa laikā ģimene evakuējas uz Krieviju, līdz ar ko sistemātiskās mūzikas studijas Stūresteps iesāk visai vēlu. 1924. g. viņš iestājas Latvijas konservatorijā prof. A. Junga vijoļklasē, ko nesteigdamies beidz 1933. g. Pēc tam papildinās Prāgas konservatorijā slavenā čechu vijolnieka K. Hofmaņa meistarklasē, ko Stūresteps beidz ar uzslavu. Kā pirmais latviešu vijolnieks viņš piedalās internacionālā H. Veņavska konkursā Varšavā 1935. g. Pēc tam no 1935. līdz 1944. gadam V. Stūresteps strādā Rīgas radiofona simfoniskajā orķestrī, tanī pašā laikā sniedzot daudzus solo koncertus, atskaņojot Mocarta, Bēthovena, Paganini, Veņavska, Brucha, Dvoržaka vijoļkoncertus, Bacha, Mocarta, Bēthovena, Franka sonātas, latviešu komponistu skaņdarbus, tāpat paša komponētās miniatūras. Tad nāca lielais pārmaiņu laiks, par ko jau minēju iepriekšējās rindās. Pēc demobilizācijas Stūresteps bija Valsts filharmonijas solists, bet no 1949. 1955. g. Rīgas radiofona mākslinieks. 1951. g. Stūresteps sāka strādāt Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā par vijoles paidagogu, 1953. g. kļuva par skolas stīgu nodaļas vadītāju, 1956. g. par mācības spēku Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, 1961. g. par stīgu instrumentu katedras vadītāju, pēc tam šīs katedras profesors. V. Stūresteps piedalījās arī Padomju Savienības žūrijas komisijas darbā kandidātu izraudzīšanai starptautiskiem konkursiem. Viņš pievērsās arī instruktīvai literatūrai, sarakstot Vijoļspēles skolu.

„Pēc viņu augļiem jums būs tos pazīt”, saka vecs bībeles teiciens. Tā arī Stūrestepa gadījumā, jo viņu pazīst kā krietnu un prasīgu skolotāju plašas muzikālās aprindas visā pasaulē. Te vispirms lai pieminam mums labi pazīstamos latviešu māksliniekus vijoļvirtuozus: Gido Krēmeri un Rasmu Lielmani. Tie abi mācījās pie V. Stūrestepa. Rasmu Lielmani pirmo reizi dzirdēju Toronto universitātē 1973. g. 20. februārī, kad viņa pārsteidzoši virtuozi un ar dziļu artistisku intelliģenci un temperamentu atskaņoja Tartini, Bacha, Brāmsa un Ravela darbus. Šī bija viņas pirmā uzstāšanās šinī kontinentā. Viņas vienīgā iepriekšējā uzstāšanās šinī kontinentā bijusi 1967. g. Kanadas nacionālā izstādē, un jūs visi atcerēsities, cik nelaipni, pat naidīgi uzņēmām savas dzimtenes māksliniekus. Pateicoties Stūrestepa labai skolai, Lielmanei savā laikā pavērās ceļš pie lielā Dāvida Oistracha, lai pēc tam iegūtu zelta medaļu Belgrades vijolnieku konkursā. Pēc 1973. g. Rasma Lielmane daudz spēlējusi trimdas koncertos, varbūt pat pārāk daudz, kā to rādīja kādas dziesmu svētku vakariņas, kur viņai bija jāspēlē t.s. galda mūzika. Bet vēl viņa savu spēju briedumā un nešauboties varam liecināt, ka vēl daudz par viņu dzirdēsim. Meteoriskā spožumā redzam Krēmera vārdu te Vīnē, te Londonā, te Toronto. Arī viņa spēlē dominē briljanta technika. Varētu teikt, ka Krēmera spēlē technikas problēmas kā tādas pilnīgi pazūd, mākslinieks stāv pāri tām, neaprobežotā brīvībā paužot savu es vijoles meistaru skaņu tēlos. Gan zināms manierisms, poze, acīm redzot, saistāma ciešā sakarībā ar spēles dziļi emocionālo dabu. Krēmers bija otra Starprepublikāniskā konkursa laureāts, un arī te Stūrestepa nopelni nenoliedzami.

Esmu dzirdējis arī par citiem Stūrestepa skolniekiem. Te Ļeņingradas konservatorijas aspirante D. Bērzāja, Valsts filharmonijas kvarteta vijolnieks J. Madrevičs, F. Hiršhorns, katrā ziņā neaizmirstot „Prāgas pavasara” starptautiskā konkursa diplomandu V. Girski.

V. Stūresteps ieguva arī Latvijas PSR nopelniem bagātā mākslas darbinieka titulu. Savā nekrologā LuM apzīmē viņu par visautoritatīvāko latviešu lociņinstrumentu spēles speciālistu, par kuŗu zaudējumu ilgi skums viņa daudzie audzēkņi.

Tiem pievienojas arī Jaunās Gaitas saime.

 

Imants Sakss