ANNAS PROJEKTS

THIS IS FOR YOU, ANNA (A Spectacle of Revenge). A Great Canadian Theatre Company (GCTC) Presentation.

Kad vienkopus − uz gandrīz plikas skatuves − norisinās kāds īsts dramatisks notikums, kollektīvi sarakstīts, iestudēts un pasniegts, ar sabiedrisku gaisotni, kas temu padara tiešu un aktuālu, sabiedrisku kustību, kas grib pateikt savu − šoreiz ar mākslinieciskiem paņēmieniem un skatītāju dažādām, atšķirīgām reakcijām, kas, gribot negribot, ir dziļākas kā vienkārša lugas patikšana vai nepatikšana − tad izrādes (no otras puses − pārdzīvojuma) potenciāls ir ļoti plašs. Ja visi izvēlētie un neizvelētie elementi dabīgi nesakrīt, tad viegli var izcelties moralizēšanas un pamācīšanas tendences, kas parasti atraida skatītājus. Ja uzvedums pārāk teatrāls, tad panāktie efekti aizklāj galveno − zemtekstu. Toties, ja izveidojas radoša sinteze, ja elementi tekoši cits citu apgaismo, tad pateikts ir nepieciešamais, ir skatītājos izraisītas veselīgas pārdomas. Tāpēc „tādu lietu likt uz dēļiem” ir diezgan riskanti − un tieši inscenējumam pašam šis risks ir jāpārvar.

Annas projekts teicami veic šo uzdevumu.

Projektam platforma ir bēdīgi slavenais Mariannas Bachmeijeres dzīves stāsts. Mēs varbūt atceramies ārējo − kā viņa ieradās savas meitas izvarotāja un slepkavas prāvā un to nošāva tieši tiesas procesa gaitā. Tātad − atriebības motīvs. Bet − vai varam Mariannu uzskatīt par varoni? Izejot no presē savārstītajām klišejām, varbūt Marianna drīzāk būtu upuris un librets, izšķirīgus momentus uz priekšu un atpakaļ šķetinot, spilgti parāda, kā viņa līdz liktenīgam atriebības momentam nonākusi: cauri nevērīgai audzināšanai, abortiem, „neplānotiem” bērniem, plencīgai dzīvei, apkārtesošo vienaldzībai u.t.t.

Tilpumu resp. plašāku diapazonu Mariannas stāstam (arī skatuve iekārtota kāpnēs) dod mūsdienu sieviešu tiesību tematika un it īpaši tās „kluso cietēju” elements, tā apgaismošana. Izrādes reljefākie un arī humoristiski mums pazīstamākie momenti ir tie, kuŗos ansamblis parāda sievietes ikdienas „mazos pārciešamos brīžus”. Vīriešu cilts neapdomātu runu un izdarību rezultāts ir sievietes pazemošana, viņas nodzīšana upura stāvoklī, ko viņa iztur nekunkstot bērnu un ģimenes dēļ. Bet varbūt viņa arī neiztur, ja viņu sit, ja apgāna bērnus, ja galīgi izdziest cilvēcības dzirksts. Un tad rodas Mariannas. Izrādes panākums ir mums atgādināt, ka Mariannas ir redzamais izņēmums, ka derētu tuvāk apskatīt pašu dzīves uzbūvi. Skatītāju neveiklos smieklus − mēs sevi pazinām tajos stilizētos attiecību momentos − pārtrauca ansambļa jautājums: „Vai tāda ir slepkavotajās seja?” Un nu ne vairs Mariannas vien.

1985. g. decembrī Baņuta Rubesa ar „Annas projektu” viesojās Anglijā.

Annas projekta radītājas, vispirms darbojoties pie „Nightwood Theatre” Toronto, vēlāk pie „Factory Theatre Lab” un „Theatre Passe Muraille” turpat, un arī pie „Playwrights Workshop” Montreālā, ir − saprotams − sievietes. Saprotams, − jo tieši šim sniegumam sievietes viedoklis ir nepieciešams. Nepārsteigs arī tas, ka šis viedoklis ir proaktīvs (nerunāsim par feminismu visās iespējamās nozīmēs), uzstājīgs, domu rosinošs −, piemēram, izrādē ievijot sievietes atriebības motīvus no leģendām un teikām, reljefā parādot tribīnē sēdošu tipisku sieviešu reakciju prāvas laikā, neskopojoties ar Mariannas vājību izklāstīšanu u.t.t. Te ir daudzas šķautnainas dimensijas, un ansamblis atgādina sievietēm, ka viņām ir arī daudzas dažādas iespējas. Uz veļas auklas izklātie plakāti saka: „Es sevi nogalināšu”, „Atstāj viņu”, „Nevaru to vairs ciest” un vēl vairāk. Otavas GCTC izrādē kollektīva sastāvs bija: Suzanna Odete Huri (Suzanne Odette Khuri), Anna-Marija Mekdonalda (Ann-Marie MacDonald), Baņuta Rubesa un Morīna Vaita (Maureen White). Huri un Rubesu mēs labi pazīstam no Aspazijas Sidraba šķidrauta (The Silver Veil) izrādes. Programmas piezīmēs ievietotā pateicība Aspazijai ir noteikti Baņutas rakstīta. Visas kopā − viņas ir pateikušas savu.

Te būtu arī vērts minēt, ka ansamblis ir šo gabalu spēlējis ne teātŗos vien, bet tieši „upuriem” − sieviešu patversmēs (pat virtuvēs un dzīvojamās istabās) un vienu reizi cietumā. Par sarunām ar skatītājiem pēc izrādes Otavā ansambļa dalībnieces teica, ka tādos gadījumos viņas varēja pārliecināties, ka izrādes „vārdi un darbi” jo tuvu atbilst sāpīgai īstenībai un dialogam iegūta vēl viena otra trāpīga frāze. Tātad no sabiedrības puses te derētu atkrist kritikai, kas apšauba izdomu vai autentiskumu. Te mums ir priekšā celta Marianna − un visas viņas māsas.

Annas projekts iesākts pie „Nightwood Theatre” jau 1982. gadā, bet varbūt tad cieta no dažiem uzskatiem, kas to pārāk ātri novietoja vispārēju „feministu deklarāciju” ierindā. Bet tagad par to, cik aplūkojamā problēma plaša, liecina kaut vai divas nesen pārraidītas televīzijas filmas: The Burning Bed ar Farru Fosetu (Farrah Fawcett) galvenā lomā un Kids Don’t Tell ar Maiklu Ontkīnu (Michael Ontkean) un Džo-Betu Viljamsu (Jo-Beth Williams). Ja jau televīzija var kādu jūtīgu temu apskatīt, tad sapratīsim, ka „tās laiks pienācis” resp. tā vairs nav slēpjama, par to plaši runā un rūpējas − vismaz komerciāli pieņemamā līmenī no notikumiem, no sēklām...

Izrāde rit pusotras stundas bez pārtraukumā, tēlotājas pārmijus ir Marianna un cits personāžs; skatītājiem cieši jāseko maiņām, pauzēm un it īpaši simboliem − kā, piemēram, grēku un pārkāpumu „naglām”, kas kā ziņojumi (un ar ziņojumiem) tiek nolikti mums priekšā uz melnas seģenes. Seģeni saloka un šūpo − kā bērnu. Vai saprotam, kā visi šie notikumi summējas Mariannas dzīvē, cik tie tipiski daudzās jo daudzās dzīvēs? Un pie beigām, kad atriebības brīdī visas naglas džinkstot nokrīt no somas skatuves dēļos, − kā dots devējam atdodas? Vai arī − vairākkārt lietotais ansambļa turp un atpakaļ kopsolis, kuŗa laikā dalībnieces lakoniski izmet mums pazīstamas piezīmes („Kā es citādi varētu?” „Būs jau labāk.” „Varbūt tā bija mana vaina.”) it kā sakot: „Lūk, tādā strupceļā viss tas sākās.” Arī − domāšanas strupceļā. It īpaši − domāšanas strupceļā, kas nostiprina upuri bezcerīgā stāvoklī.

Ir jāsaka, ka uzvedums nelaiž skatītāju viegli vaļā, bet liek tam domāt. Varbūt, kā reiz apgalvoja Pogo komiķu radītājs, mēs satikām ienaidnieku un viņš bija − mēs paši. Katrs no mums līdzi nēsā naglas un tās kaisa radiem un draugiem pa kājām. Būtu labi tikpat nesaudzīgi apskatīt latviešu sadzīves ēnas pusi.

Izrādes sākumā un beigās Baņuta Rubesa atveŗ lielu ledusskapi un ielej pienu glāzē (beigās − lej un lej un pārlej), pagriežas pret auditoriju, paceļ glāzi un saka: „Šis ir Tev, Anna.” Tas ir ansambļa devums visām Annām un mums, tā ir balta, reizēm neredzama nelaime, kas bieži vien plūst un pārplūst pāri, un izlīst, un ir pārāk viegli aizmirsta. Un tas ir arī − aicinājums uz neaizmiršanu.

Tāpēc es gribētu šo lapu, savu mazo glāzi, celt pret ansambli un teikt: „Šis ir jums” un Baņutai: „Šis ir Tev.”

 

Juris Mazutis

 

 

SPOKIEM PAR JAUNU JEB BEZ PAGĀTNES ĒNĀM

Jānis Balodis, Too Young For Ghosts. Luga. Currant Theatre Series published by Currency Press, Sydney in association with Stage Company, Adelaide.

Jānis Balodis ir dzimis un uzaudzis karstajā, tropiskajā Ziemeļkvīnslendā, Austrālijā. Viņa vecāki ieradušies Austrālijā no DP nometnes, nodibinājuši ģimenes dzīvi, piedzīvojuši 4 dēlus un meitu. Jānis beidzis vidusskolu un skolotāju kolledžu, pēc tam pāris gadu mācījis bērnus izolētās, viena skolotāja pārvaldītās, lauku skoliņās. Pievērsies teātrim Austrālijā un 3 gadus darbojies E 15 teātŗa skolā Londonā. Atgriezies Austrālijā, sarakstījis pusduci skatuves un televīzijas lugu. Too Young For Ghosts ir pēdējā, kur attēlota latviešu vieninieku, četru bijušo kaŗavīru un trīs meiteņu ierašanās Ziemeļkvīnslendas cukurniedru laukos, kur viņiem jānostrādā ar valdību noslēgtie divi līguma gadi. Tā ir vieta, kur pirms simt gadiem vācu izcelsmes zinātnieks Ludvigs Leicharts izmisis cīnījies par Austrālijas izpētes ekspedīcijas turpināšanu un dalībnieku saglābšanu.

Lugas reālā darbība šūpojas starp Štutgartes DP nometni un cukurniedru cirtēju apmetni, kuŗas notikumi caurausti ar Leicharta izmisušo cīņu. Dažu latviešu grupas un ekspedīcijas dalībnieku lomas paredzētas (piemērām, latviešu leģiona invalida Edvarda un Leicharta, tāpat leģionāra Leonida un Gilberta) spēlēt vieniem un tiem pašiem aktieriem.

Jāņa Baloža lugas uzbūve ir raksturīga mūsdienu teātŗa pasaulē iemīlētajai vietas un laika saskaldnei. Kādā intervijā Balodis izteicās, ka uzskata Brechtu par 20. g.s. teātŗa ģēniju, kas atjaunojis un pārvērtis teātri. Balodis tomēr noraida plaši iesakņojošos kritiķu ieskatu, ka brechtisma pamatelements ir neiesaistīt skatītāju jūtas, bet tikai prātu: „Apzinīgi vai neapzinīgi rakstot Brechta ietekmē, ceru, ka manas tāpat kā viņa, lugas, nebūs diletantiskas un didaktiskas.”

Kaut arī lugas norises sarunās atbalsojas mūsu vēsturiskā traģēdija zem okupācijas varām un DP nometnēs, autors kopsummā atklāj Austrāliju tās kailumā, un latvieši ir daļa no tās cēlājiem, veidotājiem. To beigās simboliski raksturo Ilzes dzemdības un jauna austrālieša ierašanās pasaulē, jo kas piedzimst Austrālijā, ir austrālietis.

Luga ir liriska, intima, iejūtīga un humāna. Biežās parallēles latviešu un Leicharta grupas darbībā un citos notikumos autors ieaudis klusinātu simboliku. Edvards nocērt Leicharta ar 1844. gada skaitli apzīmēto eukaliptu un līdz ar to arī savas pagātnes saknes. Ilze, necerēdama atgriezties dzimtenē, patur latvisko seģeni, kas atturēs no pagātnes ēnām un palīdzēs ieaugt svešajā zemē. Zemē, kuŗā dominē pretstati: mežu ugunsgrēki un monsūnu plūdi, džungļu sulīgais zaļums un iekšzemes sarkanie tuksneši.

Šāda zeme prasa asins upurus. Plūdi atklāj iedzimto kaulus, Leicharts nošauj ekspedīcijas locekli Gilbertu, latviešu mīlnieki Ruta un Leonids noslīkst. Tāpat kā Leicharta ekspedīcijas žurnālā pirms 100 gadiem nav vairs brīvas lapas ierakstiem, arī latviešiem vairs nav atceļa.

Luga guva plašu ievērību Austrālijā un to gandrīz vienlaicīgi izrādīja Adelaides, Melburnas un Sidnejas valsts subsidētie teātŗi. Pa daļai tādēļ, ka 1988. gadā paies 200 gadu, kad pirmie kolonizatori − noziedznieki un viņu apsargi ieradās Austrālijas austrumu piekrastē. Tagad jaunās valsts iedzīvotāji meklē savas īpatnējās saknes un brīnās, kādēļ vēl joprojām nav kļuvuši patrioti, savas zemes mīlētāji. Ar pāris raksturiem lugā ietvertas šīs problēmas. Arī Kārlis lugā neziņā atzīstas: „Es baidos aiziet un baidos palikt.” Ilze atbild ar vienu vārdu: „Dzīvo!”

Aleksandrs Zariņš