Benita Veisberga

 

IZVILKUMI

no prozas darba Brīnumaini, kas iznāks šoruden

 

 

Vecā Aufmaņa jaunkundze? Vai Aufmaniete − tā arī par viņu teica. Sētā, īrnieki, viņu bērni.

Te ir vajadzīgs mazs zīmējums ar skaistām, siltām līnijām.

Sīks stāvs, šauri pleci melnā, novalkātā plīša kažociņā. Virs sirmajiem matiem, kas bija zināmā sakārtojumā, melna, saspaidīta filca cepurīte. Mazliet uz vienas auss. Balts zīda kaklauts, „zelta” klausāmais rags. Jā: melns, balts un zelts. Smalki. Vecmāmītes virtuvē vai dārzā. Ka man piestātos kāda Vato vai Vistlera spēja uzvilkt šo mazo stāvu tā, ka līnijās ir siltums. Tā var. Kad zīmē tikai blakus priekšmetu, tikai tērpa krokas vai cepures spalvu, bet līnijās ir siltums. Tāds zīmējums būtu vajadzīgs, pēkšņi ir vajadzība pēc šādām līnijām − kaut arī neatceros, ka būtu ar viņu pārmainījusi kādu vārdu. Augsti melni zābaciņi tievās kājās. Nobružāta rokas somiņa, kur ielika ragu. Viņa nāca pie vecmāmītes. Viņa bija nabadzīga − varbūt viņa palaikam atnāca, lai paēstu. Vecmāmīte savā virtuvē viņu pacienāja. Laikam iedeva šo to līdzi tīkliņā. Viņas sarunājās vāciski − cik Aufmaņa jaunkundzes kurlums sarunāšanos atļāva.

Melns, balts un zelts... Vecmāmītes apģērbs arī bija tumšs. Melns, skarainu apmali, lakats ap pleciem. Un paaugstais kafijas vārītājs ar ogļu tvertnīti apakšējā daļā, no kuŗa viņa ielēja Aufmaņa jaunkundzei kafiju, bija zelta krāsā. Kāda noskaņota glezna tā bija! Divi melni tērpti trausli stāvi pelēcīgajā, pieticīgajā virtuvē. Balts kaklauts, balti mati. Kafijas kannas un zelta klausāmā raga iemirdzēšanās ziemas pēcpusdienas krēslā. Kluss smaids Aufmaņa jaunkundzes rieviņu izrakstītajā sejā, kad viņa, manu durvju pavēršanu pamanījusi, pavērās šurp. Viegls smaids. Pa gabalu, nemēģinot nekā teikt. Aiz vecuma un nabadzības virskārtas vīdēja labākas dienas. Labāki laiki tvērās kažociņa dilstošajos pavedienos, iedzeltējušā zīda kaklauta krokās. Bet to es redzu tikai tagad. No šejienes pēc četrdesmit gadiem. Toreiz ne. Toreiz man no viņas bija pat mazliet bailes. Viņas vecās, vecmodīgās drēbes atšķīrās no citu cilvēku apģērba. Ar viņu nevarēja sarunāties kā parasts, bija jāliecas klāt, jārunā ragā. Kad redzēju viņu atnākušu pie vecmāmītes, devos atpakaļ. Tikai padevu labdienu, pa gabalu, palocīju celi.

Un tagad ir prasība pēc augsta labuma līnijām. Viņas seja, piemēram. Tā likās smalka. Smalki vaibsti, mēs sakām. Bet viņas sejā vaibsti it kā vairs nebija sazīmējami, tos pārklāja rieviņu tīkls. Un tomēr − smalkums mirgoja cauri rieviņu tīklam, staroja uz āru kā nezin no kurienes. Tas bija brīnumaini. Acis samiedzās vieglā smaidā, un tu redzēji laipnību vizam sejā, kas bija tuvu izgaišanai, kas jau pamazām gaisa.

Bet to es redzu tikai tagad.

Un tas: pēc ciemošanās, ja laiks bija piemērots, viņa arvien iegāja dārzā. Viena pati. Viņa bija atvadījusies no vecmāmītes, bet, ārā iznākusi, negāja uz sētas vārtiņiem, bet uz dārza vārtiņiem. Lēnām izstaigāja celiņus, pasēdēja uz kāda sola. Lūk. Viņa gribēja pabūt dārzā. Viņa gribēja tur pakavēties − viņa pazina dārza labestību. Kas viņa bija? Ar kādu likteni un pagātni? Nav vairs, kam pajautāt. Kādas bagātības aizgājušas kopā ar tēti... Kā viņa bija kļuvusi pazīstama ar vecmāmīti? Tikai kā dāvanu saņēmēja? Kaut kas cits bija viņā. Vienmēr ir vēl kas cits aiz virspusē redzamā. Viņa man sāk likties kā nogrimis, neatgūstams dārgums. Bet toreiz, ja gadījos dārzā, kad viņa nāca, laidos projām. Apkārt pa citu celiņu, ārā pa otriem vārtiņiem. Vai es kādreiz pat netiku teikusi: „Es tagad nevaru spēlēties dārzā, tāpēc ka tā Aufmaņa jaunkundze tur sēž...” Kā pāri izplatījumam, man liekas, ka kaut ko tādu būtu teikusi. Kāpēc? Kāpēc man tā bija jāsaka? Viņas klusajā pasaulē ieplīvoja skumjas, redzot, ka no viņas bēg. Viņa klusi pasmaidīja, mani ieraugot, pa gabalu. Un tagad manī ir savāds aizkustinājums, iedomājot viņu tādu, kādu man dažreiz iznāca viņu redzēt: dārza zaļumā sēžam uz sola pie jasmīnu krūmiem, ka pāri ērkšķogulājiem tikai viņas pleci melnajā kažociņā un apaļā cepurīte bija redzami. Baltais kaklauts. Galva mazliet noliekta. Viņas skatiens varbūt kavējās pie kāda silta, zaļa stiebra. Varbūt dārza pieskāriens bija kā draudzīga cilvēka roka uz elkoņa. Varbūt viņa mūsu dārzā satikās ar kādu citu, senu dārzu? Tur viņa sēdēja saulītē. Pēc brītiņa cēlās un gāja. Uz kurieni? Uz kādu niecīgu, skumju mājvietu?

Un tagad, pēc četrdesmit gadiem, ir vajadzīgas skaistas līnijas.

Pēkšņi viņa iekrita domās. Tas bija īsi pēc tēva bērēm. Pārbraucu mājās, apsēdos te pie galda. Domāju par Dobeles ielas māju, dārzu − un pēkšņi Aufmaņa jaunkundze stāvēja acu priekšā dārza zaļumā. Skaidri, kā asi iestādītā, labi izgaismotā krāsu slīdītē. It kā ar savu kluso bezvārdu smaidu teikdama: es tur piederu − tai vietai, tam laikam, par ko tu tagad gribi rakstīt. Es esmu daļa no tā. Tava vecāmāte ierādīja man vietu savā mājā, savā dārzā, dzīvē, kāda tā toreiz bija, kad − nē, tā nav Aufmaņa jaunkundze, kas to saka, viņa tikai klusi smaida, kāds cits to saka caur viņu − toreiz, kad bija zināmi, pazīstami trūcīgi ļaudis gandrīz kā ģimenes locekļi, kas ieradās ik pa noteiktam laika sprīdim; kuŗiem atvēlēja − kuŗiem pašsaprotami pienācās sava daļa no dzīves dāvanām. Un ja viņi kādreiz ilgāku laiku neieradās, tad teica, kur tad viņš nu ir palicis, ka nav nācis...

Padomā par to. Tu par to neesi domājusi. Par savu vecomāti. Viņa neiedeva tikai naudas gabalu vai ēdiena sainīti pie durvīm. Viņas nabadziņš nāca iekšā, viņa pasniedza tam ēdienu un pati apsēdās līdzās pie galda, parunājās. Viņai bija laiks. Iedomājies. Un tagad tev acīs iestājas glezna baltā, melnā un zeltā. Vecmāmīte, acīm redzot, izturējās tā, ka Aufmaņa jaunkundze jutās brīva iet pastaigāt un pasēdēt dārzā. Varbūt, pa durvīm izvadot, vecmāmīte viņu pamudināja, bez vārdiem, ar roku pamādama: ejiet, ieejiet dārzā − zinādama vai nojauzdama šīs mazās, gaistošās būtnes vēles un vajadzības. Tas vecmāmīte bija. Man liekas, ka te ir ceļa pavēršana gaismas plūsmai, viens mazs, ikdienišķs veids, kā pabrīvēt gaismai ceļu. Bet tā nebija tikai viņa, − tas bija arī kaut kas visai tā laika dzīvošanai piederīgs, ka vasarā uz laukiem mūsu zemē nepazīstamam gaŗāmgājējam pasniedza krūzi vēsa piena. Tā toreiz bija. Dzīves dažādās daļas un lietas vairāk turējās kopā, saistījās. Tagad atdalās, ir pa gabalam. Atsevišķi, norobežoti gabali. Sveši. Arvien svešāki.

Nē − bet padomā par to, kas bija tavā vecāmātē. Varbūt tu vari pastiept roku pēc kaut kā, kā tev trūkst.

 

*  *  *

 

Kaut kas svaigs un stiprs nāk šurp pār okeānu. Pār mūžu. Kāds tā laika dzīves paradums − pavisam ikdienas lietišķībām piederīgs, bet ar lielu skaistumu. Kā lai es labāk pasaku –

 

Ārā lija. Tas varēja būt agra pavasaŗa lietus. Sniegs bija nost, bruģi tīri. Varbūt aprīlis. Lija, tu klīdi pa lietainas debess pieēnotu dzīvokli. Piegāji pie ēdamistabas loga, pavēri aizkaru. Iegarenais pagalms lejā gulēja tukšs un nekustīgs. Neviena cilvēka. Bet kāda cita liela klātiene piepildīja un piesātināja visu: lietus tumšais atsvaidzinājums. Sētas pelēkbrūnie akmeņi bija nomazgāti spīdīgi. Un tur... Uz akmeņiem stāvēja puķes. Istabas puķes, podos, iznestas un noliktas lietū. Ne ziedošas − zaļas. Zaļas, zaļas! Mirtes, palmas, gumijkoki, mīkstas, podos audzināmas, ārzemju eglītes nepakustēdamās stāvēja taisnā, rāmā lietū. Bet tas bija dzīvs, dzīvs nekustīgums. It kā tie tur lejā, puķes un akmeņi, būtu aizturējuši elpu. It kā tie pūlētos elpot nemanāmāk, it kā tie mēģinātu būt mierīgi, mierīgi − lai lietus līst tiem virsū. Viņi to gribēja. Pēc ziemas. Pavasaris nāca. Istabas puķes gribēja sajust katru lāsi uz katras lapas un zara. Viņas bija... laimīgas. Tas bija redzams un jūtams cauri lietum. Lēni, kā vilcinādamies, ūdens pilieni noritēja no lapu un zaru galiem.

Un kaut kas no puķu un akmeņu laimes lejā salijušajā sētā pacēlās uz otra stāva logu ar pavērto aizkara stūrīti. Pārnesās, iekrita tevī. Un no turienes − tās tumšpelēkās pavasaŗa dienas ar lietū noskalotiem akmeņiem un augiem − uz šejieni. Te. Tagad. Te tas ir. Lielais svaigums, lielais skaistums dzīvē. Pastāv. Pāri laikiem, pelniem, drupām. Ir spēkā.

 

*   *   *

 

Šodien manās rokās nonāca kāds pēckaŗa Jelgavas uzņēmums un ievainoja vairāk nekā tas toreiz, kad acu priekšā redzēju sadegam savu pilsētu. Tā ir. Operāciju pārcieš vieglāk nekā to, kas nāk pēc tam. It kā tais dienās uz mums būtu darbojusies stipra narkoze, kas neļāva notiekošo aptvert visā pilnībā, un kas turpinājās vēl ilgi, tikai palēnām izzuzdama, kad jaunas saknes sāka aizmesties, jauni asni dzīties, bargā gādībā par to, lai dzīvība turas un turpinās.

Bet šodien − Šodien tumšā, iznīcinātāja spēka vara uzdvesa bezdibenīgi dziļa. No maza attēla. No papīra lapas. Man likās, ka redzēju un dzirdēju aukstu izkapts asmeni švirkstam pār cietiem, sasalušiem dubļiem.

Bet toreiz, kad tas notika, bija karstas beidzamās jūlija dienas. Spoža saule, debess bez mākoņa. Vispirms, gaišā pēcpusdienā pie dzelzceļa stacijas nokrita dažas bumbas. Vēlāk pilsētā sāka degt. Vairākās vietās pret zilajām debesīm cēlās dūmu stabi. Vai tas bija tikai uzlidojums jeb vai krievi jau tuvojās? Mēs nezinājām, kas notiek. Uzturējāmies zemnīcas patvertnē, kas bija izrakta parkā pretī mūsu dzīves vietai. Palaikam bija dzirdami šauteņu un ložmetēju trokšņi. Tuvcīņas? Nezinājām, ko darīt, kur iet. Ka neieskrienam kauju ugunīs... Dega, arvien vairāk vietās. Cilvēki, pie patvertnes ieejas stāvēdami, rādīja: Nu tur arī. Un tur. Arvien tuvāk. Sākumā pāri jumtiem bija redzami tikai dūmi. Tad liesmas. Cik noteikti, neapturami, nenovēršami uguns izpletās un pārņēma pilsētu! Arvien vairāk, arvien tuvāk. Un tad vairs nekur nevarēja iet, apkārt bija uguns. Bija jāgaida, kamēr nodeg − viss − un tad. Tad ies ārā, mēģinās bēgt. Parks mūs sargāja.

Otrā dienā debess vairs nebija zila, bet brūna. Naktī apkārt liesmojošu namu rindas. Gaiss pilns lielām, dejojošām dzirkstelēm kā oranžām sniega pārslām. Neejiet, ārā, ka neaizdegas drēbes. Karstuma strāvu radītā vējā locījās aizdegušies koki. No parka viesnīcas bija atvelta pilna muca ar alu. Kad dūmi kļuva pārāk biezi, mēs mērcējām kabatas lakatiņus alū un elpojām caur tiem. Ūdens bija jātaupa. Vīrieši slacināja patvertnes koka ieeju, lai tā neaizdegas. Tagad pēc trīsdesmit, četrdesmit gadiem es pēkšņi redzu, ka mēs tik tikko nesadegām. Par mata platumu tas nogāja garām. Vai kāds zaļš koks tais dūmos un dzirkstelēs nostājās starp mūsu dzīvību un nāvi? Attālums starp liesmojošām mājām un patvertni nebija liels. Bet toreiz mēs par sadegšanu pārāk neraizējāmies. Mēs ausījāmies, vai netuvojas krievi. Uzmanīgi klausījāmies šāvienu trokšņos, minējām, no kuŗas pilsētas daļas tie nāca un ko tas varēja nozīmēt. Trīs dienas. Tad liesmas mūsu pilsētas daļā sāka noplakt. Drupas gruzdēja un kvēloja, kūpēja pelni. Vietām vēl uzdegās zemas pēdējās liesmas. Tāpat kā tas notiek te, kamīnā, malkai izkuroties. Tad mēs iznācām no patvertnes un gājām ārā no pilsētas, uzmanīgi apkārt skatīdamies, minēdami, kas katra iela ir. Bez mājām un kokiem tās bija grūti pazīt. No agrākā bija palikuši tikai ielas vidus akmeņi. No karstajiem pelniem, nesadegušajiem mūriem plūda svelme, savienojās ar saules karstumu, kas spiedās uz zemi no brūnajām debesīm. Tā mēs gājām ārā −lēnām, apkārt skatīdamies, un skatīdamies, kur kāju liekam, ka neiekāpjam vēl kvēlojošās oglēs, ka nesapinamies elektrības un tālruņu vados, kas, stabiem nodegot, bija sakrituši uz ielām. Un tomēr − man liekas, ka manī bija sajūta, ka pelnu kaudzes, palikušie skursteņi, mūri, kāds atstatāk stāvošs pussadedzis koks − ka tas tomēr vēl kaut kas bija. Kaut kas. Tai vietā. Vismaz to māju pelni, kas te bija stāvējušas. To gars vēl nebija tās pilnīgi atstājis, kūpēdams tas cēlās no drupām. Tā vēl bija Jelgava, ko es atstāju.

Bet te, šis attēls −

Tajā redzama taisna, asfaltēta iela − vai drīzāk ceļš − pāri klajam, līdzenam laukam un dažas jaunas trīsstāvu mājas, neveiklas un nepiederīgas. Bet galvenais − tas līdzenais lauks. Tas klajums. Viss gluds. Apakšā rakstīts, ka tā ir bijusī Katoļu iela un ka viena no jaunuzceltajām mājām atrodas agrākās Latviešu biedrības, teātra ēkas, vietā. Katoļu iela... Te bija nami, ietves, veikali, logi. Te gāja. Latviešu biedrības nama platā, nedaudzu pakāpienu uzeja ar misiņa rokturiem abās pusēs. Vakaros pa to cilvēki steidzās uz izrādēm. Tai pašā namā bija puķu veikals ar platu, zemu logu uz ielu. Es pie tā stāvēju. Jā. Ziemā, ziemas drēbēs, ārā pie loga stāvot, − elpa balta strāvoja starp tavām lūpām un loga stiklu, un pelēkā gaisā lidinājās retas, plānas sniega pārslas; dažas nolaidās uz tava mēteļa piedurknes − tur bija redzamas hiacintes, tulpes, Alpu vijolītes. Balto ceriņu zari vāzēs. Šie rūpīgi izplaucinātie ziedi un to smarža − tu zināji šo smaržu, tev likās, ka tā nāk cauri biezajam stiklam... Varbūt tev bija iespējams to saost ar acīm? − Šie ziedi dziļas, pelēkas ziemas vidū bija kaut kas pavisam īpašs. Tas nekad nekur citur nav piedzīvots. Kaut gan arī te puķu veikali labi smaržo. Tur, tai ielā, pie tā loga kaut kas notika. Savienojās, saauga. Sals, retās pārslas, vārie ziedi, tavas elpas vieglais siltums, tavs bērnišķīgums, atvērts un atsegts, sajaucās kopā. Un tad kā mazs garaiņu mākonis slīdēja gar namu sienām un dzegām, līdz nogūlās, pielipa, palika uz tām. Tāpat kā daudzas citas brīnišķības tur jau bija nogūlušās.

Tāpēc tie akmeņi un bruģi ir tik dārgi.

Mazliet tālāk bija rakstāmlietu veikals ar biezu akmens slieksni pie ieejas. Divi plati pakāpieni, noapaļotiem stūriem. Tas bija vecs nams. Es mēģinu iedomāties, kā biezais slieksnis varēja būt darināts − kalts no viena akmens gabala? Ļaudis gāja gar šiem namiem, logiem, veikaliem. Jelgavnieki, iebraukuši laucinieki, skolēni, bērni vecākiem pie rokas − paaudzes nesarautā virknē un gadsimti stāvēja viņiem līdzās, iekalušies tais sliekšņos, pamatos un dzegās. Kāda maza meitene tur gāja mētelī divām gaišbrūnām bizēm pār muguru, nopietnu, melnu nošu somu vienā rokā. Viņas vārds bija Gundega. Skaists vārds latviešu mēlē. Savas pilsētas bruģī pašsaprotami uzplaucis zieds. Te bija viens no tiem gadījumiem, kad akmens ir maigs, saudzīgs dzīvības turētājs. Viss tas.

Un te... Te redzams nolīdzināts lauks. Man nekad nebija ienācis prātā, ka tur ir tik līdzens. Gluds kā galds. Viss nost.

Es it kā dzirdu aukstu asmeni švirkstam pāri cietai drazai, sasalušiem dubļiem.

 

*   *   *

 

Es aizmirsu pateikt par lapenītes grīdu, par grīdas dēļiem, − kad mēs ar vectēvu tur stāvējām, nogaidīdami lietu. Kā mitrais, smaržīgais gaiss pilnīgi ieplūda atvērtajā telpā, iespiedās kaktos, sajaucās ar ēnām zem zemā jumta. Kā grīdas vecie dēļi pārmainījās. Droši vien tas bija lapenītē, kur mani acu skatieni pirmoreiz pārslīdēja pār dēļu brīnumainību. Koka dēļi − kā tie dzīvo līdz visam. Tik jūtīgi. Lietū viņi ir tādi un saulē tādi. Ziemā viņi ir tādi un pavasarī tādi. Brīnumaini! Tu domā − nedzīvs, nozāģēts koks. Nekas tamlīdzīgs. Tikai ievērojiet koka dzīvošanu pēc tam, kad tas ir nozāģēts. Tikai paskatieties, kas notiek ar lapenītes grīdas vecajiem dēļiem tādā lietainā dienā. To pelēkums ir pavisam savādāks. Tie ir mazliet mīkstāki. Mazliet kā pelēks samts. Tie uzsūc lietaino āru, tajos iespiežas jauno lapu elpa. Ar visu to tie savienojas, visam tam atveŗas. Un pie tam − tajos ir vēl kaut kas no rudens! Kad vectēvs salasa nokritušos ābolus un nobeŗ lapenītē uz grīdas.

Vairākas nedēļas dēļi atrodas ābolu un vēsu rudens rītu smaržās, tad piesūcas ar to. Un kāda jausma no tā paliek uz visiem laikiem. Kad padomā − ko vēl vairāk, ko vēl labāku var gribēt? Dēļi. Un kas notiek, kad ārā, lapenītes dienvidu pusē, tos silda spoža ziemas saule, un kas notiek, kad agra pavasara naktīs − martā − pie tiem spiežas un plok mikls, lietus nesējs vējš? Nelīst, tikai lietus jausmu pilns vējš tumsā šalko un skrien pa dārzu. Narcises sāk mosties −, bet tagad mēs nevaram aiziet uz puķēm, tagad mēs runājam par dēļiem. Kāds ir ozola dēļu raksts galda virsmā aukstā, pelēkā vēla rudens dienā, kad aiz loga sāk snigt. No tā nāk siltums. Ievērojiet. Tas čukst par sauli. Dēļi ir brīnumaini, − koks. Tik nepasakāmi bagāta ir koka dzīve, gan pirms, gan pēc tā saucamās nāves. Vai cilvēks maz ir tik brīnišķīgs kā koks?

Jā, droši vien tas bija lapenītē, kur es tam pirmoreiz pārlaidu acis. Grīdas dēļu galus lapenītes vaļējā pusē lietus dažreiz saslapināja. Tie kļuva tumšāki, es atceros. Tumša, lietus saslapināta grīdas mala pie mūsu kājām, kad ar vectēvu tur stāvējām. Tur uzkrita arī kāda no tām lāsēm, kas pa brīdim lēni noritēja no vīnu lapām virs atvēruma.

To es vēl gribēju pateikt.

*   *   *