NE LUGU KRĀJUMS VIEN

Uldis Siliņš. Kade pārnāksi, bāleliņ. Lugas. Džema Krīva vāks un viņetes, Viļa Motmillera fotografijas. LPB Austrālijas kopas un SLB apgāds, 1984. 348 lp.

 

Dažkārt dzirdētās domas, ka lugas nav parastā lasāmā literātūra, bet gan tikai pamatmateriāls skatuves uzvedumam - tātad skatīšanai - var būt arī pavisam aplamas. Lasītājs, kam netrūkst kaut niecīgas iztēles spējas, labu lugu lasot var gūt daudz lielāku baudījumu nekā to pašu redzot pavājā iestudējumā. To var teikt arī par Austrālijas latviešu (nu jau gan ar mūsu globālās slavas apveltītā) rakstnieka un skatuves darbinieka Ulža Siliņa lugu krājumu, kuŗā sakopoti pieci viņa drāmas darbi: Ķemermiestiņā, Vēstules no dzimtenes, Pilsoņa Avota lieta, Didzis un sargeņģelis un Kade pārnāksi, bāleliņ.

Krājuma saturā uzrādītas arī Ausmas Mednes Piezīmes par autoru, bet, pārlapojot grāmatu tālāk, atklājas, ka tā patiesībā vēl bagātāka, jo tajā ievietotas pat paša autora piezīmes par lugu tapšanas gaitu, kā arī kritiķu un skatītāju atsauksmes un polemikas pēc izrādēm. Līdz ar to šī grāmata ir ne vien Ulža Siliņa lugu izlase, bet arī kultūrvēsturisks dokuments, kurš atsedz daudz no tā, kas noticis trimdas latviešu kultūras "kuluāros" Austrālijā.

Kopā ar autoru jānožēlo, ka krājumā lasāmā komēdija Vēstules no dzimtenes nav 100% viņa luga vien (188. lp.) - sižets patapināts no filmas Dārgā Ruta (Dear Ruth) - jo tā ar savu silto, Siliņam raksturīgo humoru, izlīdzināto situāciju komiku un veiklo raksturu zīmējumu klasificējama par izcili labu šāda veida lugu. Lai gan šo viņa darbu biju redzējis skatuviskā atveidojumā, tad tikai tagad lasot atklājās tā īstās kvalitātes.

Liekas, ka tieši komēdijā Uldis Siliņš var sevi kā autoru pilnīgi atbrīvot, pakļaujoties tikai savai dabiskai intuicijai. Tas tomēr nenozīmē, ka autors neprastu atrast pareizo pieeju arī citu paveidu drāmatiskiem uzdevumiem, pat pieskaŗoties traģiskiem tematiem, bet tur viņa spalvas tecējums brīžiem tiek aprauts, it kā saskaldīts, jo spontānās humora devas jāsaskaņo ar lugas idejas un intellektuālās analīzes izvirzītām prasībām un spriedumiem. Taču viņa sasniegtais rezultāts arī šādu skatuvisku darbu jomā it slavējams - parastais latviešu teātŗa cienītājs ieguvis lugu, kur skatuviski izvērtēti mums svarīgi jautājumi saprotamā un saistošā valodā, prasmīgā drāmatiskā izkārtojumā.

Uldis Siliņš savās skatuves rakstnieka gaitās nemēģina cirsties vēl neskartos biezokņos, sacelties pret nodibinātām patiesībām, bet viss viņa rakstītais nes tomēr autora personības zīmogu. Tā krājuma ievadlugā Ķemermiestiņā, kur autora rokas zināmā mērā "sasaista" jau agrāk Al. Grīna Dvēseļu putenī un līdzīgos darbos izveidotais latviešu vecā strēlnieka "paraugtēls" - paša autora netieša atzīšanās (97. lp. ) - viņam izdevies attiecīgās vielas apdarē un tipu galerijā iemirdzināt jaunas nianses.

Ne vienmēr izdodas uz skatuves laimīgi savienot kādu augstāku ideju ar reālā tēlā nosacītiem darbības virzieniem. Tā arī šoreiz lugā Ķemermiestiņā uz valstiskās ideoloģijas "rēķina" mazliet pāri nodarīts īstam Rīgas pašpuikam. Var jautāt, kāda vajadzība bija autoram likt viņa mutē replikas par nākotnes Latvijas valsti? Skatuvei tas ieguvums nav un apmierināt - ja tāda vēlēšanās ir - katru krēslā sēdētāju skatītāju zālē nevienam autoram vēl nav izdevies. Kā lugas kommentāros lasāms, tad arī šinī gadījumā autors nav ticis pasargāts no "tautas" dusmām, bet kārtīgi izbārts par savu "vulgāro lugu" (100. lp.). Patiesības labad jāpiebilst, ka aizstāvēts arī un vairākos gadījumos no pašu veco strēlnieku puses.

Lugas Pilsoņa Avota lieta un Kade pārnāksi, bāleliņ skaŗ svarīgas mūsu tautas šāsdienas problēmas abpus robežām. Ja luga Kade pārnāksi, bāleliņ gribēti vai negribēti ar plānošanu par krievu augstā varas vīra Dižlāča nogalināšanu iegūst zināmu satirisku ietonējumu, ko vēl vairāk pastiprina sulīgi un eleganti trieptais viesnīcas sulaiņa Pablo Bustamentes tēls, tad Ulža Siliņa drāmu Pilsoņa Avota lieta gribētos apzīmēt par viņa nopietnāko darbu. Komiskie vaibsti, kas piešķirti atsevišķiem tēliem vai kas ieskanas vienā otrā replikā, paradoksālā kārtā palīdz vēl skaudrāk saskatīt lugas traģisko kodolu. Šajā skatuves darbā autoram daudzkārt veicies: drāmatiskais nervs, kas ievibrē jau pirmajā skatā, nekad neatslābst, tēlu izejas stāvokļi precīzi izgaismoti, viņu attīstība un darbošanās ticama, skatuves mākslas prasību noteikta. Slavējama autora prasme atturēties no pārspīlējumiem, skatuvei nepiemērotiem propagandas žestiem. Autors ar lugas darbībā ievestiem čekistiem neizrēķinās, kā varbūt trimdas psīchoze saprotamu iemeslu dēļ to prasītu, bet ļauj tiem pašiem atklāt sevi un tā parādīt režīma melus, stīvo dogmatismu un necilvēciskumu. Uldis Siliņš blakus krāsainiem salīdzinājumiem arī šinī lugā prot pateikt vienu otru dzīves atziņu koncentrētā un spilgtā trāpījumā. Kad, piemēram, čekists Vilks apgalvo, ka mūsu dzimtenē krievu valoda nav obligāti jāmācās, viņa "pretpols" Džons Pītersons atcērt: "Vilka kungs, maizes ēšana arī nav obligāta, to ēd tāpēc, ka bez tās nevar iztikt."

Didzis un sargeņgelis - pasaka 8 ainās - ir izšķērdīgas fantazijas apdāvināta bērnu luga. Mazs klupšanas akmens autoram "ievēlies" gan tikai septītajā ainā, kur danco kanibāli un viņu vārāmais katls gaida balto miesas. Protams, šai klišejai Siliņa versijā netrūkst nedz komikas, nedz drāmatiskās dzirksteles, bet tā tomēr mazliet nobāl iepriekšējos skatos lasāmo jau saknē oriģinālo "brīnumnotikumu" priekšā.

Aizveŗot Ulža Siliņa lugu krājumu, gribētos aicināt to atkal atvērt pulku pulkiem citu lasītāju. To lasīt iespējams mums visiem, lai kur mēs arī atrastos, ko nevar gluži teikt par skatīšanos. Un savā klusā lasāmā stūrītī, esot kopā tikai ar autoru un viņa tēliem, būs iespējams atklāt daudz kā tāda, kas bieži vien pazūd izrādes straujā plūsmā. Lugu lasīšana rosina fantaziju dažbrīd pat vērienīgāk nekā citi literātūras paveidi. Par to derētu padomāt arī mūsu skolu ļaudīm un bērnu vecākiem.

Diemžēl, krājuma iesējējiem gadījušies pāris misēkļu - sajukušas lappuses, bet cerams, ka lasītāji to piedos.

 

Jānis Gulbītis