STĀSTS PAR ZIĶERI BELAVNIEKU
Imants Ziedonis. Tik un tā. (Grāmata par Madlienu) Karogs, 1983, 6 - 12.
Mārtiņš Lasmanis man vēstulē jautāja, vai es būtu ar mieru uzrakstīt recenziju par Imanta Ziedoņa Tik un tā, darbu, kas publicēts Karogā 1983. gadā, bet grāmatā vēl neesot iznācis, taču tiekot nereti gan citēts, gan pārrunāts. Tā kā ilgojos lasīt labu latviešu valodu, biju visai ziņkārīga. Un tā saņēmu Imanta Ziedoņa stāstu par Madlienas kolchozu un tā priekšnieku - Belavnieku.
Belavnieks, lūk, esot ziķeris, "neatskaitoties ar tezēm, pavēlēm, diplomiem," bet esot "vadītājs, kas nomierina, neceļ trauksmei un tālumiem, nemieram un brīnumiem, bet pacietīgi ieved izcentrētu cilvēku atpakaļ dabas ritmikā."
Apkārt Belavniekam kā gada tirgū ņirb brigadieŗi, augstākās un trešās katēgorijas strādnieki, vetārstes, lopkopes, maizes cepējas, slaucējas, lupatu segu audējas, klačīgas kolchoza kantora darbinieces, dzērāji, mammas un memmītes, skaistā ukrainiete Osaka ar latviski runājošiem bērniem, vecā stila laucinieki, kas dzīvo dusmīgi kā ulmaņlaikā, un daudz, daudz citu.
Nevar teikt, ka sacerējums būtu viegli atreferējams. Tas ir kā putra, kur starp grūbām un kartupeļiem ir rozīnes un kuŗu Ziedonis maisa gan ar dakšām, gan karoti. Tur ir pļāpas, tenkas, kolchoznieku vēstules, dienasgrāmatu fragmenti, polītiski priekšraksti, dzejas un uzraksti uz kapakmeņiem. Stāstīts ir it kā aizgūtnēm un brīžiem nesakarīgi, kā no darba pārnācis pārpūlējies vīrs vakarā stāstītu savai sievai par latviešu kolchoznieku būšanām un nebūšanām.
Par izslaukumu, skābsienu, cūkpupām, iegruvušiem jumtiem un nolaistām ēkām, dzīvo brāķi un jaunajiem rausējiem, par ko, kaut gaŗlaicīgāk, rakstīts mūsu pašu laikrakstos. Par Raini, Kaudzītes Matīsu, jaunatnes audzināšanu, kultūras tradicijām, aizbirušām akām, ekoloģiju un mākslīgiem mēsliem. Par aizplūšanu no laukiem uz centru un mazo skolu apvienošanu lielās, faktiem, ko diskutē arī še, Stokholmā. Par Dievu (Nu labi, labi, teiksim augstākā ideja. I.Z.), dabu un darbu. Ziedonis nav žēlīgs ne pret žultainiem bēdu brāļiem, ne pret lielo skaitļu zinātājiem, kuŗiem viņš pretī stāda mazos plānotājus, kas kontrolē paši sevi un nepakļaujas tikai ražošanas padomei, "kas audzē mazo polītekonomisko domu, kamēr lielā vēl nav noformulējusies."
Stāstā brīžiem uzplaiksnās lieliska poēzija un nesamaksājams humors. "Ordeņus jau dod, bet vai no ordeņa var slaukt pienu." "Gods garam augstībā un materijai labs prāts." "Jumis ir ekoloģijas dežurants." "Ceļu nevar uznest debesīs, tas jālabo tepat dubļos un bedrēs." "Visi sīkie darbiņi, sasaucieties!" "Grēdiņas, stabiņu krāvums, pagalīšu novietojums, pusīšu kārtība un ceturtdalšķiliņu sarūmēšanās nojumes pažobelēs un kaudzēs."
Vietām spriegums ir augsts un metas bail, ka nenāk kāda eksplozija. Bet ne, tas nenotiek un labi, ka tā. Var vēl kādu cilvēku nosist, Dievs pasarg.
Saistošs ir vēstījums par Indriķa Straumītes chroniku - par latviešu pareizticīgo kustību Vidzemē, ko 1868. gadā Prāgā izdevis kāds Samārins. Te sašķetināti un saausti daudzi dzīpari visai sarežģītā rakstā. Ne man to te iztulkot. Nāks laiks, kad par to kāds uzrakstīs traktātiņu, tāpat kā Rietumos par Umberto Eko romānu Rozes vārdā.
Ja gribam, varam pamatīgi pārdomāt iesprausto stāstu par studentu, kas, no Madlienas nācis, Peterpilī dzīvo un nododas sentimentālām atmiņām un asarainiem dzimtenes mīlestības apliecinājumiem. Līdzīgi Ziedonis runā par Kārli Hūnu, kas, pasaules pilsonis būdams, Parīzē izstādās ar gleznu "Bērtuļa nakts priekšvakarā." Taču šai gleznā nevarot atrast Bebru dumpja reminiscences. Ticības slaktiņu Bebros 1841. gadā atkal chronists Indriķis Straumīte aprakstot šādi:"...kur daudzi pazaudēja savas iekšas, daudziem sapostīja tikai vēderus, bet tā, ka tie nederēja pelavu gremošanai. - Daži jauni puiši izgāja caur stroju un neiekliedzās. Tā tiks sodīts ikkatrs, kas gribēs uz silto zemi, kas iedomāsies pieņemt krievu ticību..."
Un atgriežoties pie Hūna, Ziedonis jautā: "Kas paliek no Hūna Madlienai?" Tas ir jautājums, par ko mēs katrs varam pārdomāt. Vai būtu kāds uzdevums, ko mēs Madlienā varētu pildīt? Varbūt, ka Belavnieks var izkārtot praktikas periodus ārzemēs dzīvojošiem latviešiem. Nešaubos, braucēju netrūks. Bet varbūt tomēr mūsu uzdevumi ir šeit, Imant. Ne Bebru dumpis no neskaitāmajiem pasaules dumpjiem izolējams.
Kas nav kurls, tam jāsadzird, ko apustulis Imants mums sludina gara uztaisīšanai, mums ticīgajiem, kas par to Saulcerīti dzirdējuši. Lai mēs nezūdāmies, tai mēs pilnīgāki topam, lai mēs to cēlo zvaigzni savā kartupeļu grāpī saskatām, lai mēs to zelta podu zem Krakovas tilta neskrejam meklēt, bet gan zem sava pavarda izrušinām.
Nu "ziķeris" jau ir Belavnieks un "moloģec" Imants Ziedonis. Visas pasaules, belavnieki, apvienojieties!
Atgriežoties no Karoga lappusēm zviedru īstenībā - Stokholmā, kur kaut mazliet savādāk eksistē tās pašas problēmas kā Madlienā, es jutos pacilāta. Kā ārste varu Tik un tā ieteikt pret "garīgu nošļukšanu". Kaut šis darbs drīz parādītos grāmatā!
Aina Siksna
