Jaunā Gaita nr. 156, februāris 1986

KOMMENTĀRI ■ PIEZĪMES ■ AKTUĀLITĀTES ■ REPLIKAS ■ ĪSRECENZIJAS

 

Imants Ziedonis

PAR NĀKOŠAJIEM DZIESMU SVĒTKIEM DOMĀJOT

Literatūra un Māksla 1985. gada 2. augustā

 

SAJŪSMĪBA

Saka, ka tādi svētki mums ilgi nav bijuši. Sevišķi kulminācija. Kas sākās nezin kāpēc ar krēslas stundu. Pavisam citi svētki! Ar „Mēness starus stīgo”. Ar diriģentu Gaili. Un maziem atmirdzumiem, simtiem tūkstošiem atmirdzumu. No meiteņu vainadziņiem korī. Jo staigā jau lielais gaismas stars no taurētāju sienas. Spāņu viesiem (no Kanāriju salām!) galvā mūsu baltie pīpeņu vainadziņi. Imantam Kokaram arī tāds galvā. Pēc visiem lielajiem tāds vēl nav bijis. „Nāc man līdz, es zinu ...” (Nekur nav jāiet!) „Zemi laimīgu...” (Tepat tā ir! Nekur nav jāiet! Mēs jau dziedam to veselu nedēļu! Šo zemi.) Nu iet visas dziesmas divas reizes. Tāpēc, ka Lielā Sirds, ko šobrīd te sauc par Apvienoto Kori, jūt, ka drīz būs jābeidz. Sirds baidās, ka būs jābeidz; Tāpēc dzied visu divreiz. Divreiz starus stīgo. Divreiz dziļajā. Nāk mūžīgais „Jāņu vakars”. Arī tas šovakar divreiz mūžīgs. Tikai Dūmiņš nediriģēs šogad divreiz. Jo Izsauks Medni. Un sauks daudzreiz, kamēr izsauks. Un Mednis aizmirsīs, kā iet laiks. Jo šobrīd ir mūžība. No kalna uz kalnu... Te nu uzdegas tās ugunis, kas Jāņos vēl netika uzdedzinātas. Jā- āņ-uu-gunis spīgo... Mednis diriģē. Un nesteidzas. Nesteidzas nemaz. Tā varētu ilgi vēl dziedāt... Kaut gan apsveicējas lejā jau gaida. Kā rūsa pland lejā bliclampas. Tur „jāņubērni”, fotogrāfi.

Divreiz, bez šaubām. Nav vēl bijis, ka nedivreiz. Teici, teici, valodiņa. Divreiz. Liku bēdu zem akmeņa. Divreiz.

Ir jābūt lepnumam par sevi, par Jurjāniem, par bezdelīgu, kas pāri — dzīves vai Sudrabkalna bezdelīgu pāri republikai — vienalga! Ir jābūt patikšanai pie kaimiņa, pie labības, pie vecajiem, kas te smejas, un pie jaunajiem, kas kļuvuši savādi nopietni. Citādi tāds vakars nevar iznākt. Mēs sākām starp septiņiem karogiem: tas ir labs skaitlis. Augšā valsts un republikas karogi, pa labi Dziesmu svētku karogs, tad Pirmais un Simtgades standarti. Un vēlreiz karogs ar jūras vilni republikas karogā un ar Ļeņinu karogā. Un nemaz nebija par daudz. Bet bija par maz. Pietrūka Krišjāņa Barona jubilejas zīmes. Tas no neizglītotības vai kā?

„Lokatiesi, mežu gali”, vai arī tikai nebija divreiz? Dūmiņam tas platais atvēziens. Bija līdz Gruzijai, nu jau vēl tālāk... Mežu gali gavilē... Reizēm viņš rāda ar pirkstu augšā debesīs. Tas nu varbūt ir par daudz prasīts. Bet koris pats arī: gaisā mest! gaisā mest! gaisā mest! gaisā mest! Tas būs vēlāk, par Peteru. Bet vēl pašlaik diriģē Gido Kokars. Šī ir Gido Kokara lielā diena. Tieši Gido. Varbūt tā vēl nav bijis un, kas zin, vai būs. Nes vilnis brīvais. Ir sasniegta tā brīvības pakāpe, kad viss, kam tu dod mājienu, atsaucas. Tā ir šojūlij Gidim. Var jau viņu saukt tā. Šajos intīmajos svētkos, kad pat politiska dziesma paļaujas kaut kā mīlīgi. Te notiek brīnums — uzvaru izcīna tas, kas necīnās. Koklētājs uzvar, „augstu augstu vaļā logā”, dainu kokle rociņā. Gido šais svētkos brīvi daino. Arī pat, kad dzied krievu valodā. Kā viņš dziesmu karā nodiriģēja to krievu tautasdziesmu! Un vakarā vēl brīvāk aulā tautas mūzikas koncertā! Nē, Gido necīnās, arī dziesmu karā it kā necīnījās. Vienkārši pienāca tas bridis, kad tā jābūt. Gido neļauj iestigt, atgādina brīvību, mākslas brīvību, brīvo rotaļu. Tagad arī. Ko viņš stāv pie tiltiņa, Imants augšā diriģē noslēguma dziesmu, baltie cimdi atdoti brālim, ziedi saņemti, ko viņš vel stāv ozolvītā tiltiņa ēnā tik tramīgs, kā ko sargādams, ko nekāpj nost, lejā? Norūpējies vai aizsapņojies? „Lūk, roze zied!” Kā viņas ziedēja! Vakar un aizvakar... Nu, un tad būs „demogrāfiskais sprādziens”, un tajā sumināšanas mutulī pazudīs abi brāļi, pazudīs Pauls un pazudīs Peters. Un tikai tie, kas šonakt sēž mājās pie televizoriem, redzēs viņus tuvumā, Paulu ar tādām acīm, kādas viņam nekad nav bijušas — ne Mežrozītes, ne „miljonrožu” laikā, pat ne šīs dziesmas uzrakstīšanas stundiņā. Skatās acīs desmittūkstoši... Nē, tik nopietnas acis Paulam vēl nav redzētas. Trīs vīri uz komandtiltiņa. Šis kadrs kādreiz ieies padomju TV vēsturē. Tas jau ir iegājis, bet otrreiz atdzims uz Vissavienības ekrāna, kad kādreiz internacionālā kultūra sasniegs lielākus starpinformatīvus augstumus.

Pirms tam bija Ļūdēns un Ramans „ar dziesmu Rīgā un Rīgu dziesmā”. Un Račevskis stipri „nozvērināja” grūto Imanta Kalniņa dziesmu. Un tad bija „Upe un cilvēka dzīve”. Es biju šo dziesmu tik maz dzirdējis, ka biju jau aizmirsis. Bet tā ir tik skaista! Un Derkēvica tik brīvi to dzied. Es pareizi saku: dzied.

Nu nāk lejā tie desmit tūkstoši un iet augšā citi desmit tūkstoši. Cinovskis runā priekšā pa sarkanu telefonu, piecēlies, pret visu publiku, un smaida pa visu Rīgu.

Viena jauna mamma staigā ar savu meitiņu un lūdz autogrāfus, šos autogrāfus mazais kādreiz sapratīs. Un viena veca mamma arī vāc autogrāfus stingri sietā ādas grāmatā un Saka: „Šo grāmatu muzeja direktore gaida kā vārna slimu sivēnu, bet viņai vēl kādus trīsdesmit gadus būs jāgaida.”

„Roģina slīšit”, un Derkēvica tik interesanti māk uztaisīt nobeiguma „tovāāā-riššč”. Kad dejo Kemerova, mūsējie tā sit takti, ka, riņķim griežoties, vienu sibīriešu meitiņu gandrīz izsviež pār bīni. Lielie aplausi. Mūsējās sēž estrādes starpejās, svārkus apkārt izpletušas kā skaistas perētājas.

Tad nāk vīru kori. Visgarāko rindu — zaļpelēko — aizņem mežinieku „Silvicola”; visgarāko, atcerieties. Mūžu mūžos būs dziesma... Ilgvaram Matrozim studenta cepurīte galvā.

Kauņas ansamblim un baltkrievu dejotājiem mūsu koristi traucē — aplaudē līdz un ar savu lielo inerci bremzē. Visiem lieli aplausi — visiem kolektīviem, jo te dabū izdejoties — deju svētkos jau lineāra pārstaigāšana vien bija, deju gandrīz nemaz nebija.

Aivars Krūmiņš nu izsaukts uz skatuves, jādod puķes par Silmaču popūriju, bet nav puķu! — dejotājām jau nav un dziedātājas ar saviem pušķiem nav klāt.

Pirms tam bija deju svētki. Liels „aušanas darbs”. Kā to visu var panākt? Sarkano brunču velks un zilo mets, balto sagšu izpletums vidū. Vārds „Miers”. Un tikai staigā, un tikai staigā! Līdz devītajam numuram vēl nav neviena latviešu tautas deja? Kā tad tā?

Visskaistākais rokraksts Saulītei: liels, vienkāršā, bet iespaidīgā kompozīcijā.

Visasprātīgākais jaunums — „bērnu un vecāku deja”. „No rotaļas līdz dejai”. „Mammas” dejo ar saviem puikām. Trismāsiņas dejo, kā visiem vajadzētu dejot, — pēc savas izjūtas, savēji, individuāli, kā to var tikai mazie. Un viņiem uzspīd saule. Jā! jā! jā! jā! jā! Spīdolai ar nespīdolu, Zālītei ar nezālīti, jā, jā, jā, jā! jā!

Bet, re, — vai nu mūzika par vienmuļu, vai skaņu aparatūra vainīga, vai aranžējumi, vai kas — ap koncerta vidu no publikas palikusi tikai puse. Man tāda sajūta, ka kaut kas nav kārtībā ar mūziku. Tikai pašās svētku beigās ar Grigaļa apdari visi uzbangojas un tik ļoti var redzēt, cik ļoti viņiem gribas dejot. Tik ļoti gribas dziedāt pavadījumu. Profesori, mīļie profesori, vai jūs dzirdat cauri savām instrumentācijām arī viņus?! „Es nenācu šai vietā (i) savu miegu izgulēt. Es nenācu šai vietā (i) savu miegu izgulēti, trai, rai, rai ritam, trai, rai, rai ritam!...”

Un tā nu iznāca, ka pārsvarā šie bija tādi lineārie deju svētki.

Gājiens, gājiens! Lielais gājiens. Logi vaļā. Kliegtu, ja nekautrētos, sauktu, ja saņemtos. Daudzi arī sauc. Un, kur sauc, tur mostas dzīva sasaukšanās. Un šogad tautumeitas izsit gājiena deju soli — Lielvārdes meitenes, „Rotaļa”, gulbenietes arī. Ņipra „Rota”, ņipra „Žīga”, sit rokas gaisā. Sumina koši zilo „Daugaviņu”.

Kas Valkai par karogu! Kādi pasakaini dejotāju tērpi! „Lai dzīvo smukie muzikanti!” (Bet Valkas puiši nepaceļ mestos ziedus.)

Cik noskaņots karogs „Noktirnei”! Skaists svētku karogs Dobelei. Daudz skaistu standartu Ogres rajonam. Ventspils „Kaivai”. Lielupei. Engurei. Alūksnei. Bet daudzi vēl iet ar butaforiskām finiera emblēmām. Un tas tik ļoti nesaskan ar daudzu kolektīvu, ļoti daudzu kolektīvu mākslas emblēmām. Un vai tad drīz nesāksies arī īstāku rotaslietu nēsāšana — ne no tautas nama lādes, bet no ģimenes dārgumu lādes. Vajadzētu sākt nākt uz svētkiem ar dārglietām, ar dzimtas skaistlietām. Tas noņemtu uzveduma smaku un piedotu īstumu!

Gulbenes rajonam vidū iet ordeņnesis, un visi ordeņi īsti. Tas ceļ vērti.

Zemgalei zaļums. Lai dzīvo Aspazijas meitenes! Ropažietes rudzupuķu zilas. Bet Baldonei — cik skaisti zils ar tumši brūnu!

Iet Gudenieku vecās un brīnās, ka pie Ļeņina pieminekļa visas puķītes izkārto rindiņā. Skaistāki būtu pušķiem vien, pušķiem vien!

Kuldīgas vīru koris ar lecīgi zaļām žoķenēm, „urā!” arī bravūrīgāk skan kā citiem.

Liepāja kā lielpilsēta iet par sevi, atsevišķi no rajona.

Baltā Nīca, smilšu krāsas Grobiņa, Pāvilostas zilraibrūtotie brunči, skaistas jauniņas rucavnieces. Zvejnieku „Brīvais vilnis” zilbalti pārgreznojis savus zēnus; sīkrūtiņu, sīkstrīpiņu limbažnieces un lillā modernizētās staicelietes. „Teiksmai” brīnumaina gaume. Un „Kurzemīte” iet tumžzaļi, tumšsarkani melnbalta — pagāniska kā Jāņu nakts.

Lai dzīvo Rūdolfs Blaumanis! Lai dzīvo Ērgļi! Lai dzīvo Kumsars!

„Lāčplēsis” ar trim kolektīviem. Mālpils ar vairākiem. Kāpēc Preiļiem tik maz?

Viļakas sieviešu kora aubainās. Un Lubānas pelēkbrūnie. Stučkas mūzikas skola skaistos tērpos, pilsētnieciskos. Lai dzīvo Valdemārpils! Lai dzīvo Sabiles zemenes! Lai dzīvo Jaunpils vīri un sievas! Lai dzīvo puisis, kas nes neļķes! − Lai dzīvo sieviešu koris „Madara”! Un violetās no Ivanovas!

Un „Brēmene” nāk kā ķekatnieki, nelabos garus nost baidīdami — iekliegdamies, troksni taisīdami.

Nekur neiztrūkstošie „Skandinieki”.

Un „Minjona”! Kā „Minjona” dziedāja finālā! Ar brīvu ķermenisku atdošanos dziesmai. Skaistāk par visiem vietu ieguvējiem. Un Latgale! Latgale taču! Broka viena pati izglāba (nē, blakus Gido Kokaram) tautas mūzikas koncertu aulā tovakar, kad tur no cita tik maz kā tika sirdij. Nu, Raimonds Pauls atkal, bet tā jau nav tautas mūzika.

Un kas tās bija — tās naktszilos ņieburos un svītrainos brunčos? Kad Viņas gāja apkārt deju stadionam, aplausi gāja viņām, viscauriņ līdz. Skaisti iet. Nes. Pārstāv.

Nē, ir arī problēma: kāpēc Rīgas pilsēta dod tikai 32 deju kolektīvus, salīdzinot ar simtiem visā republikā? Rīga — 32! Kad republikā ir 39 veterānu deju kolektīvi vien („Baltābele”! „Sarma”! „Vārpa”!). Gājienā ļoti varēja just darba zemniecības māksliniecisko gatavību, salīdzinot ar Rīgas uzņēmumiem un rūpnīcām. Kur ir šo rūpnīcu mākslinieciskā pārstāvība? Vai tā tur nav bijusi? Vai vēl nav? Vai vairs nav?

 

SĪKUMI, NESĪKUMI

Patētika ir liela, pacilātība vēl lielāka, gribētos vairāk cieņas pret svētku dalībniekiem. Paredzēt, ka var lietus izmērcēt. Noorganizēt trolejbusu, tramvaju un elektrisko vilcienu satiksmi tā, lai jūrmalniekiem, ogrēniešiem, saulkrastniekiem svētku prieks nenoplok, visu nakti stacijā nīkstot un pirmo rīta vilcienu gaidot. Kad Brīvdabas muzejā nācām no etnogrāfiskā koncerta, gāza lietus un izņēmuma kārtā „Intūrista” autobusiem tika atļauts iebraukt muzeja teritorijā pretī ārzemju viesiem. Turpat stāvēja Dziesmu svētku dienesta autobusi. Diez vai kāds no štāba cilvēkiem iedomāja piesūtīt autobusus tuvāk Gudenieku un Alsungas vecākajām dziedātājām un pārējiem veco ļaužu kolektīviem šajā lietū? Un arī svētku ieejas biļešu iegādē dziedātājiem un dejotājiem jādod priekšroka: katram mājās ir kāds tuvs cilvēks kas ir uzupurējies līdzīgi pašam dziedātājam vai dejotājam, aizliegdamies un atsacīdamies no patīkamām ģimenes stundām — šo lielo svētku labad. Vai drīkst teikt, lai viņi iet meklēt biļetes pa pilsētas kasēm — šie „piederīgie”, — tāpat kā visi „nepiederīgie”? Tāda netaktība var atbaidīt daudzus dziedātājus nākamajiem Dziesmu svētkiem. Tie nav sīkumi. Tā ir kultūra. Sīkumos redz kultūru. Kultūrai nav sīkumu. Viss ir liela būšana.

 

PAR „PELĒKO”

Nobeiguma koncerts bija liels, salīdzinot ar iepriekšējās dienas koncertu, kas nebija ne liels, ne varens, bet gan nogurdinoši garš. No sākuma likās: vainīgi pūtēju orķestri, ka koncerts velkas un velkas, un beigās ievelkas. Cik pievienojas orķestri, tik dziesma kļūst smagāka un tūļīgāka. Diriģē Derkēvica Novikovu, diriģē Kokars Kaminski, diriģē Račevskis — velk un velk atpakaļ, orķestra smagas nopūtas neļauj un neļauj iegavilēties dziesmai pašai. − Un vēl tie vienmuļie četrreiz atkārtotie marši pārkārtošanās laikā! Tikai pāris reizītēs uzdzirkstī pa muzikālai asprātībai, piemēram, kad sieviešu kori iet nost no tribīnēm ar maršu „Vai tu mani mīlēt vari, vai tu mani mīli”. Tikai pašās pārkārtošanās beigās uzrodas kāda atveldzējoša melodija, kā „Dažu skaistu ziedu”. Bet kur palikuši tautasdziesmu popūriji? Un koncertā vecā tauru dvēsele atkal sasparojas, kad kantātē ieskanas „Mirdzot šķēpiem”. Liekas, ka pienācis laiks orķestriem dot pašiem savu patstāvīgu svētku koncertu: paši par sevi atbildētu, dziesmu nevilktu atpakaļ, savu repertuāru izdomātu interesantāk un atbildīgāk. Vienbalsīgi taču atzīts, ka pūtēju orķestros nekad vēl mums tik plašs un varošs līmenis nav sasniegts, vienīgi dziesmas augstajai koru kultūrai tie netiek vēl līdzi, tik un tā. Tad arī dot tiem savu darāmo! Vilis Kokamegi tauru metālam dažviet liek ievibrēties pavisam svaigi, parādījušies jauni censoņi ar jaunām idejām — ar „Skroderdienu popūriju” (A. Krūmiņš), ar deju virkni „No rotaļas līdz dejai” (G. Rozenbergs) un arī G. Ordlovska sangviniskās kompozīcijas normālās devās zināmu klausītāju daļu var gluži normāli aplaimot, bet nevis tādā uzmācīgā daudzumā un vienveidībā kā deju svētku uzvedumos un tautas mūzikas koncertā Universitātes aulā.

Taču orķestris koncerta kopskaņā nav galvenais „pelēkais”. Galvenais „pelēkais” ir haotisms visā svētku repertuārā. Samētātība, kas neļauj ne atraisīties, ne izvērsties, ne kāpināties svētku noskaņai. Ir zināms, ka laime ir visu lietu kārtība, vairāk nekas. Repertuārā vienkārši nebija kārtības. Dziesma dziesmu nepapildināja, nebalstīja, neprasīja. Kinoļaudis teiktu — „nemontējas”. Nu jau vairākus Dziesmu svētkus jūtams, ka svētkiem trūkst labas visaptverošas režijas, kas spētu noturēt svētkus skaistā idejiskumā. Ir idejiski gribētas un idejiski panāktas vietas, ir skaisti nostrādātas mākslinieciskas vietas, bet idejiskas blīvas savāktības pietrūkt tieši tāpēc, ka izsvaidīta, nesavākta un, reizēm pat šķiet, nevīžīga un ātrumā sastādīta ir dziesmu atlase. Kā tādas kārtis, ko zīlētāja sajaukusi un nu izliks, un mēs ieraudzīsim savas tautas likteni... Bet izliek... un iznācis ir kaut kas visai aptuvens.

Pirmkārt, ļoti maz juta dziesmoto nesumu. Pārāk maz melodiska prieka, bez kura dziedātājs taču nekā nevar dzīvot. Dziesmu svētki kļūst mokoši gan dziedātājam, gan klausītājam, ja tos noslogo ar konstruktīviskām kantātēm, ar oratorijām, ar daudzām smagām un pasmagām profesūriskām kompozīcijām. To visi redzēja, kā dziedātāji uzgavilēja, kad pa starpām varēja sirdi atveldzēt melodijā. „Ai, tu zaļā līdaciņa” ar Žilinska lirismu. „Ieviņa” ar Jāņa Ozoliņa nu jau klasisko balādiskumu. „Lūk, roze zied” ar Gido Kokara nostalģiju „Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros” Oļģerta Grāvīša ierāmējumā. Tad vēl „Mēness starus stīgo”, ko bez dvēseles un Daumanta Gaiļa nemaz nevar nodziedāt. Tad Imanta Kokara meistarlokanā „Teici, teici, valodiņa”. Un „Lokatiesi, mežu gali”, ko Jānis Dūmiņš tiešām nes kā melnais stārķis baltu bērniņu.

Vai tas nav par maz piecu stundu garā koncertā — tik vien melodiskuma kā šajos nepilnos desmit uzliesmojumos?

Jo Dziesmas pēc sava gara un stila programmā ir nesecīgi sajauktas un neļauj korim tai īsajā starpdziesmu laiciņā psiholoģiski pārkārtoties. Manuprāt, programmismam vajag, ļaut savā aģitstilā kāpināt pašu programmismu, polifonismam vajag uzskaņoties un iejusties pašam savā polifoniskajā koncertdaļā, un melodiskajām dziesmām ļaut sevi izdziedāt līdz dvēseles dziļumam. Un nejaukt. Nejaukt noskaņu, tikko tā ir radusies — politiskā, intīmā vai intelektuālā —, uzturēt, nejaukt nost. Un tā nu man gribas teikt, ka Dziesmu svētku repertuārā stieptību ieviesa lielrežijas trūkums. Diez vai ir labi paļauties tikai uz 20 000 dvēseļu silto enerģijas bumbu tur kora vidvidū, uz tā intuitīvo, ģenētisko, spontāno pieprasījumu vien (pēc „Pūt, vējiņi!”, pēc „Gaismas pils”, pēc „Jāņu vakara”). Ir laicīgi, laicīgi, tūlīt jāsāk programmēt nākamos svētkus — no mūsu tautas un cittautu jaundziesmām, no vecklasiķu lieldziesmām un no tautasdziesmām, kuras vēl joprojām ir, paliek un paliks Dziesmu svētku pamatdziesmas. Un visu to — līdzvērtīgās proporcijās. Ar lielrežijas domu. Un šodien vairāk nekā jebkad īstenība un nostādnes prasa: ne tikai politisku tēmu, bet arī politisku gaumi. Tās mums bieži pietrūka šajos svētkos. Jo aug mākslas paaudze, kurai nu jau jāvar politika ne tikai izkliegt, bet pārdzīvot. Un dziesma ir šis pārdzīvojums.

Tādi svētki vēl būs.

 

BŪS

Būs Dziesmu svētki, kuros mēs pilnībā, vismaz ļoti tuvu tai, veiksim savu internacionālo pienākumu.

Paradoksāli, bet, pārspīlējot Dziesmu svētku un deju svētku repertuāru ar tādu neizsvarotu brālīgo tautu sacerējumu klāstu, — vai jums nekad nav ienācis prātā, ka mēs esam tāpat pārspīlēti apliecinājuši savu savtīgumu? Cilvēka vērtību progresa gaitā mēra ar viņa spēju ņemt un dot attiecībām. Tā arī tautas vērtību. Vai mēs neesam repertuārā pār daudz ņēmīgi? Vai mēs neņemam arī šajos svētkos vairāk nekā dodam? Vai mūsu deju kolektīvi ir uzrādījuši svētku lielskaņā mūsu tautas deju vērtības? Kam tās ir uzrādītas? Vēl vairāk: kam tās ir atdotas? Uz kādām starptautiskām masām tās ir izstarojušas? Ar kādu mūstautas enerģiju tās ir apstarojušas brāļu tautu skatītājus?

Bet tādi svētki vēl būs. Kuros mēs būsim devēji. Kuros viens koncerts būs veltīts tikai mūsu viesiem un mūsu tautas mākslai. Mūsu oficiālajiem un intīmajiem viesiem, mūsu ģimenes draugiem un darbavietu cittautu kolēģiem. Varbūt pat ar biļešu pārdošanu citās republikās. Un tad nu viņiem tāds repertuārs kā šogadējais, kurā tik maz mūsu pašu atdodama, liksies neinteresants un viņi pieprasīs: kur ir jūsējais? Kur ir jūsu tautasdziesmas? Vai tik vien? Tās dažas?

Un kur ir jūsu politiskās dziesmas ar jūsu novadiem tagad un jūsu gadsimtiem gan citskaņā, gan kopskaņā? Jo, raugi, arī Rainis vēl nav pasniegts, arī dainu eposs. Un dziesmu karu jau tagad derēja izvest ārā no aula uz parka estrādes Rīgas daudztautu vasarā.

Tādi svētki vēl būs. Tāpēc man kā latvietim ir mazliet neērti, vispār stipri vien neērti, ka mūsu viesiem, to skaitā arī oficiālajiem, izgadījās noklausīties 20. jūlija koncertu, kurš bija stipri pelēcīgs salīdzinājumā ar to skaisto uzbangojumu, kāds bija 21. jūlija vakarā. Taču daži viesi bija arī 21. jūlijā. Rindā pirms manis sēdēja savs desmits vācu oficieru. Apmēram ap koncerta vidu, kad uzvedumā parādījās tāds kā atslābums, viņu pavadonis pierunāja viesus labāk doties mājās, sak, eh, te vēl būs ilgi, un lietus arī, re, nupat sāk līt. Palika tikai viens. Viņš nosēdēja līdz beigām. Ne vārdiņa nevienam neprasījis, ne vārdiņa neteicis. Un, kad tauta savus virsdiriģentus un apbalvotos svieda gaisā, viņš noņēma brilles, izslaucīja asaras, nopūtās un sniedzās pēc cepures. Un es viņam — kā nu tā vīrietis vīrietim —, bet iedevu vienu sarkanu neļķi, viņš galīgi apjuka. Debesis vēl nebija sākušas līt. Visu laiku, kamēr lielā estrāde elpoja ārā tīru varenību, stāvēja gaiša plaisa mākoņos. Es atcerējos, dabiski, Andreju Upīti. Un, vēl dabiskāk, Raini: lielā gaitā saule staigā zemei pāri. Lija pa kreisi un pa labi, tepat aiz Vecāķiem, tepat aiz Mežaparka. Šie bija stipri svētki. Ar neizbeidzamu dziesmu. Tā skanēja vēl naktī kaut kur no ielām un no pieminekļiem. Gribējās iet laukā, būt tur, kur dzied. Šajā naktī gatavojos nākošajiem Dziesmu svētkiem. Vienkārši tā sēdēju, skatījos tumsā un gatavojos. Tie būs ļoti skaisti svētki. 

 

Diriģente Vizma Maksiņa saka:

MAN KĀ LATVIETEI, DZIMUŠAI UN UZAUGUŠAI SVEŠUMĀ

mani pirmie dziesmu svētki Rīgā sagādāja vienreizēju pārdzīvojumu. Zeme un tauta, valoda, tās tīrskaņa, svaigums un spēks, par spīti svešiem zīmogiem uz šī spēka, iekļāva piederības sajūtā kaut kam lielākam stiprākam par izkliedētību pasaulē. Nepieminot pārējos iespaidus, sešu stundu koncerts šķita grandiozs. Par īsu, lai pārceltu robežām, bet pietiekami ilgs, lai saprastu, kur, kā un no kā dzīvo tautas kodols. Un ne tikai dzīvo − arī aug, attīstās, vēro ceļu uz priekšu. Mūsu svētki, kaut dažkārt lepojamies ar tiem, varenības un, kā liecināja citi sarīkojumi − arī gatavības ziņā, Latvijas svētkiem un koŗiem līdz netiek. Tas nenozīmē, ka nevaram. Varbūt − ka negribam, ka mums jāaug tiklab kvantitatīvi, kā kvalitatīvi. Un − jāstrādā.

Uz Rīgu aizbraucu tieši no dziesmu svētkiem Vankuverā. Atpakaļ no Rīgas − tieši uz mūzikas nometni un Jaunatnes dziesmu svētkiem Montreālā. Bet atgriešanās ikdienā bija grūta − iedomājoties, kāds milzu darbs priekšā. Un cik maz iespēju to padarīt. Turienes latviešiem augšanas apstākļi grūtāki. Viņi to tomēr − šķita padarījuši. Ar prieku.

Rīgā, Dzintaros un − nemaz nezināju, ka tādi arī Rīgas Jūrmalā, biju iedomājusies, ka tikai Gaŗezerā − un citur iepazinos ar daudziem dziedātājiem, koŗu un ansambļu vadītājiem, diriģentiem. Svētku estrādē, kad publika pēc Paula „Manai dzimtenei”, Vītola „Gaismas pils” atkārtojumiem un „Pūt, vējiņi” jau bija izklīdusi, bet dziedātāji vēl nevēlējās šķirties, pievienojos tiem tumšajā estrādē. Tur vēl ilgi dziedājām. Turpinājām tramvajā, izkāpuši pie Dailes teātŗa, ejot pa ielu tālāk. Rīdzinieki vēl negulēja, aplaudēja pat no visaugstāko stāvu logiem. Beidzot pie Raiņa pieminekļa „koncertējām” paši sev. Arī šim koncertam aplaudēja. Kas − es nezinu.

 

 

 

TIESĪBAS UZ PĀRDZĪVOJUMU PIESAKA ARĪ „BIJUŠIE”:

(„Rīga dimd”, Baltische Briefe Nr. 7/8,1985., saīsināts tulkojums.)

„Padomājiet, ko visu gan neesam taisījuši līdz!” man saka kāda latviete. „Bet nekad neesam aizmirsuši savas dziesmas. Ar tām dzīvojam.”

Stāvam viesnīcas „Latvija” priekšā, Rīgā, vērojam svētku burzmu uz ielas un gatavošanos braukšanai uz svētku vietu. Jautras balsis, smaidošas sejas, skaistie tautas tērpi, dziesmas un dejas liek sajust ievērojama notikuma tuvumu. Priecājas līdz arī viesi no Igaunijas, Lietuvas, Ukrainas, Baltkrievijas, Armēnijas, Spānijas un − Brēmenes. „Katru piekto gadu,” turpina latviete, „Rīga dimd. Katrs septītais latvietis, ilgi ziedojis savu brīvo laiku mēģinājumiem, aktīvi piedalās svētkos.”

Nelielajam Rietumu tūristu pulciņam vēl pirms dažām dienām bija bijušas bažas: tiksim tur iekšā vai nē? „Intūristam” trūka ieejas karšu. Kad tās beidzot rokā − jābrīnās atkal: cena pusotra rubļa, bet mums − 25 markas. Tiešām − labi lēsts!

Nu esam tiktāl: svētdien, pl. 17.00 autobuss uz Mežaparku! Satiksme 21.000 dziedātājiem, dejotājiem u.t.t. un 25.000 skatītājiem noorganizēta perfekti. Gala punktā, pēc īsa pārgājiena kājām, varam ieņemt samērā labas vietas. Skaļruņos mūs apsveic pazīstamas tautasdziesmu melodijas.

Estrādē uznāk 5.000 dziedātāju. Uznākšanas choreografija režisēta iespaidīgi. Atskan fanfaras. Vētrainu aplausu sagaidīti, uz paaugstinājuma kāpj pelēkfrakoti diriģenti, starp tiem viena sieviete. Nekādas atklāšanas, nekādu runu. To vietā visu dziesmu dziesma: „Pūt, vējiņi...”

Pēc katras dziesmas dziedātājas apbalvo diriģentus ar ozollapu vainagiem un puķēm. Kamēr tie pateicas, atskan jau nākamā dziesma. Ik pēc 10 minūtēm aina estrādē mainās: uznāk 30 pūtēju orķestri, to priekšā nosēžas 100 skolēnu-koklētāju, sānos uz 25 metru paaugstinājumiem sastājas fanfaristi, citur vēl citas mūziķu grupas. Programmu bagātina dejotāji, dziedātāji aizmugurē ritmiski šūpojas tiem līdz. Krāšņais sakārtojums un mūzika paņem skatītājus savā varā. Staru kūļi viļņveidīgi slīd visam pāri, liek tērpiem un rotām mirdzēt krāsu kombinācijās.

Daudz priekšnesumu jāatkārto. Skatītāji nerimstas, sajūsmā prasa vēl. Paiet stundas. Pienāk pusnakts. Kad pēdējās dziesmas atkārtojums − Paula „Manai dzimtenei” − izskanējis, visi stāv kājās, godina diriģentus, daudzu acīs asaras. Kultūras ministrs slēdz svētkus. Pavisam īsi: „Programma beigusies, dziesmas skanēs atkal.” Lēnām uz leju slīd karogs, sāpīgu skatu pavadīts. Atvadu noskaņojumā spontāni sākas „Pūt, vējiņi”, šoreiz visai publikai dziedot līdz. Pēdējais pants bez teksta apliecina neizbēgamu šķiršanos. Vai − uz redzēšanos? Varbūt. Bet to nezina neviens.

Fred v. Horbatschewsky

 

 

MŪSU TRIMDAS AVĪZES PAR NOTIKUMU GANDRĪZ KLUSĒ. Tās „nedrīkst” pateikties. Pateikties tautai dzimtenē par sniegumu. Par to, ka tā dzīvo. Un − strādā. Strādā arī mūsu vietā.

Osvalds Liepa

  

 

 

Juris Tārs

TOP GRĀMATA PAR RAKSTNIEKU KĀRLI IEVIŅU KĀ GLEZNOTĀJU

 

Kārlis Ieviņš. Kūstošais sniegs. Eļļa. Masonīts. 1941.

Trīsdesmitajos gados Kārlis Ieviņš plašās lasītāju aprindās noteikti bija viens no vispopulārākajiem rakstniekiem. Viņa 50 gadu jubileja 1938. g. 10. martā noritēja neparastā spožumā. Kā Jaunāko Ziņu pastāvīgam līdzstrādniekam laikraksts veltīja plašas slejas jubilejas aprakstam. Ir saglabājusies arī paša K. Ieviņa rakstīta vēstule zviedru draugiem (zviedru valodā), kuŗā viņš, noguris pēc svinībām, sīki attēlo, kā godināts Siguldā, Rakstnieku pilī, kur apmēram 70 viesu devušies gan automašīnās, gan speciālā autobusā, gan ar vilcienu un kā toreizējais izglītības ministrs A. Tentelis, rakstnieku seniors Līgotņu Jēkabs, Jaunāko Ziņu izdevēja Emīlija Benjamiņa un citi − gan ar runām, dārgām dāvanām zeltā un sudrabā, ar lauru vainagu, ar studentu organizāciju dāvāto milzīgu dzintara gabalu, dziesmām, kas komponētas ar viņa tekstiem, Lilijas Štengeles lasītajiem K. Ieviņa dzejoļiem, 65 telegrammām (to starpā kādām 10 no Zviedrijas) − cildinājuši viņa literāros darbus.

Tomēr tai pašā laikā Jānis Jaunsudrabiņš, 50 gadu jubilejas reizē atzīmējot K. Ieviņa devumu latviešu rakstniecībai un mākslai vispār, bija spiests secināt, ka:

(...) mēs ar Kārli Ieviņu neesam paspējuši tā pa īstam iepazīties. Un kas zina, vai apstākļi kaut cik būs mainījušies arī tad, kad pienāks sešdesmitā, septiņdesmitpiektā un deviņdesmitā dzimšanas diena. Varbūt viņu, tagad kā toreiz, varētu tā īsti raksturot vienīgi kāds bērnības draugs. Vai varbūt kāds cienījams kungs kaut kur tālos ziemeļos (Jaunākās Zinas 1938. g. 55. nr.).

Nu ir pagājusi deviņdesmitā dzimšanas diena, tuvojas Kārļa Ieviņa simtgade un beidzot kaut kas nedaudz sāk grozīties.

Sistemātiski un ar pūlēm vācot atmiņu drumslas no J. Jaunsudrabiņa pieminētajiem K. Ieviņa tālās bērnības līdzgaitniekiem un no neskaitāmām intervijām ar „cienījamiem” un „parastiem” kungiem un kundzēm ziemeļu zemēs, man izdevies no atsevišķiem fragmentiem sastādīt cik necik pilnīgāku ainu par Kārli Ieviņu, kas atklājas kā spilgti savdabīga personība un ļoti daudzpusīgs mākslinieka talants.

Ja latviešu literātu saimē K. Ieviņš pazīstams gandrīz vienīgi kā rakstnieks, tad plašos Viduszviedrijas novados zviedriem viņš palicis atmiņā kā Rakstnieks (Författaren ar lielo burtu) un kā gleznotājs, kuŗa gleznu skaits sniedzas simtos. Kāds no viņa Zemgales laika skolniekiem atceras, ka K. Ieviņš pirms Pirmā pasaules kaŗa bijis jauns (19 gadu vecs!) palīgskolotājs Jaunpils pagasta skolā un ka viņa „mīļākā nodarbība bija gleznošana un vijoles spēle”; bez tam, veidojot arī kādus lietiskās mākslas priekšmetus, K. Ieviņām „pirkstos bija iedzimta veiklība”.

Jaunpils skolā K. Ieviņš darbojās arī par zīmēšanas skolotāju un mācīja zīmēšanu pēc toreiz parastām īpatnējām metodēm, liekot zīmēt pēc paraugu grāmatas uz īpaša punktēta papīra. Ieviņam pašam tolaik bijušas tikai eļļas gleznas, viņš nekad nav gleznojis ar akvareļa krāsām.

Viņa jaunības gadu līdzgaitnieki zina arī stāstīt, ka jau toreiz K. Ieviņš gatavojis dekorācijas vietējā teātŗa izrādēm, piem., Skroderdienām Silmačos, kas izdevušās ļoti iespaidīgas (aiz Silmačiem saulaina pļava, upīte, bērzu puduri un tālumā mežs) un − ka, braucot uz Rīgu, viņš arvien apciemojis gleznotājus V. Toni, J. Kugu un J. Jaunsudrabiņu, vērojot viņu darbus un no tiem mācoties.

J. Jaunsudrabiņš atceras, ka pirmoreiz personiski iepazinies ar K. Ieviņu ap 1912. gadu, kad tapa viņa dzejoļu krājums Meklētāja dziesmas un kad K. Ieviņš bija atbraucis uz Rīgu, uz Burtnieku pili, pie sava paziņas − gleznotāja Pētera Kalves.

No 1938. gada mums ir J. Jaunsudrabiņa rakstītas liecības, ka viņam reiz gadījies pabūt vakara stundā Kārļa Ieviņa istabā Valdemāra ielā. „Un tur es iepazinos ar jubilāru arī kā gleznotāju, kas prot apzinīgi radīt iespaidīgas krāsu noskaņas.”

Savas zīmētāja un gleznotāja dāvanas K. Ieviņš bija apliecinājis jau divdesmitajos gados, zīmējot vākus vairākām savām grāmatām, kas iznāca J. Rozes apgādā: Asiņainā nauda un citas noveles, 1926. g. un Mežrozītes mīlestība, 1926. g.

Laikraksta Nerikes Allehanda 1944. gada 21. jūlija numurā zviedru žurnālists, kas parakstījies kā „Peter”, tēlo savu apciemojumu pie K. Ieviņa Vībijas mācītāja muižā, dodot plašajam rakstam titulu „Vijoļu gatavotājs un putnu draugs, rakstnieks un krāsu mākslinieks” (Fiolbyggare och fagelvän, författare och färgkonstnär). No raksta uzzinām arī, ka minētās mācītāja muižas piebūves mājiņā Kārlim Ieviņām vairākkārt bijušas izkārtotas gleznu izstādes.

Sešdesmito gadu sākumā K. Ieviņš kādā vēstulē Pēterim Ērmanim (1960. g. 11. febr.) piemin savas daudzās gleznas zviedru mājās:

Paciemojos pie saviem veciem draugiem − lielzemniekiem. Tur kādas 3 zemnieku mājas pilnas manām gleznām (ap 50 katrā), jo katrreiz man jāuzglezno vienam otram pa gleznai − un pa 30 gadiem jau sakrājas!

Akadēmiskās organizācijas „Ramaves” latviešu literātūras vēstures materiālu fondā Kārlis Ieviņš 1972. g. 18. oktobrī atstājis pašrocīgi rakstītas precīzākas ziņas par savu devumu tēlotājas mākslas laukā:

Vairāk kā 100 dažādu dabasskatu, uzmestu ar zīmuli ceļojumos pa Šveici, Austriju, Vāciju, Zviedriju, Norvēģiju, arī agrāk Latvijā, daži izkrāsoti zīmuļiem.

Gleznas vairāk kā pustūkstoti (ap 600-700) esmu sagleznojis agrāk Latvijā un te Zviedrijā visus pēdējos gadus. Te Zviedrijā (ap 500) tās izkaisītas pa visu zemi − no Skanēs līdz Norrlandei. Visvairāk (pāris simtu) manu draugu mājās Östergötlandē pie Linköpingas (Bröttjestad, Röby, Berga, St. Aska) un citās.

Īsajā nekrologā Karogā (1978,2,191) Ilgonis Bērsons K. Ieviņa gleznas piemin vienā teikumā: „Mūža pēdējos gados K. Ieviņš savu eksistenci nodrošināja ar glezniecību.” 1984. gadā, apjautājoties par K. Ieviņu Rīgā, Mākslas akadēmijā un Mākslas muzejā, tur varēja apstiprināt, ka viņiem trūkst jebkādas informācijas par gleznotāju Kārli Ieviņu.

Kopš 1982. gada sistemātiski apbraukājot novadus, kuŗos dzīvojis K. Ieviņš un viņa tuvākie draugi, ar neskaitāmu interviju palīdzību man tagad izdevies apzināt un diapozitīvos (krāsās) nofotografēt apm. 300 K. Ieviņa gleznu.

Tām gleznām, kuŗu saraksts publicēts Zaros 85, tagad nācis klāt vēl labs skaits citu darbu. Atsaukušies arī K. Ieviņa kādreizējie laika biedri un paziņas, sniedzot papildu ziņas par viņa dzīves un mākslas gaitām.

Tā kā vismaz puse apzināto gleznu savos motīvos skar Zviedriju un ir atrodamas zviedru mājās, pēdējā laikā interesi par savākto materiālu izrādījušas arī zviedru humanitāro zinātņu aprindas, piešķiŗot gan atzinības balvu par līdzšinējo ieguldījumu latviešu kultūras vēsturē, gan ar nelielu naudas piešķīrumu, palīdzot nobeigt iesākto pētījumu par K. Ieviņu kā gleznotāju.

Pašreizējais materiāls ir jau pietiekams, lai apgaismotu K. Ieviņu kā daudzpusīgu mākslinieku − ne vien rakstnieku, bet arī gleznotāju, vijoļu gatavotāju un lietiskās mākslas meistaru. Tomēr es būtu pateicīgs par katru jaunu uzziņu un papildinājumu šai virzienā, ko varētu vēl izmantot topošajā monogrāfijā par Kārli Ieviņu kā gleznotāju.

Kārlis Ieviņš. Meitene ar āboliem. 30 x 45 cm. Eļļa. Masonīts. 1960.

K. Ieviņa gleznas tapušas sākot ar 1927. gadu, turpinoties līdz mūža galam. Tieši trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito gadu sākumā radušās labākās, lielākās un rūpīgāk izstrādātās gleznas. Pārsvarā ir ainavas, bet gluži sveša K. Ieviņām nav bijusi arī portretu glezniecība. Akvareļu viņam nav, visas viņš gleznojis eļļā.

Mūs K. Ieviņa gleznas var interesēt īpaši no diviem viedokļiem:

(1) Latviešu literātūrā tā nav neparasta parādība, ka rakstnieks ir arī gleznotājs. Viens no līdz šim visplašāk pazīstamiem piemēriem ir Jānis Jaunsudrabiņš, kas arī illustrējis dažas savas grāmatas.

Bet tieši K. Ieviņa daudzpusīgi izvērstā daiļrade dod ļoti bagātīgu vielu pētījumiem, kādā veidā kāda mākslinieka personība savus pārdzīvojumus var izteikt reizē ar otu un spalvu un kāda saskare vai atbilsme konstatējama starp tēlojumu K. Ieviņa dzejā vai prozā no vienas puses un gleznās no otras puses.

(2) K. Ieviņa gleznotās ainavas ir romantiski naturālistiskā stilā. Kaut arī dažreiz viņš dabā sastopamos objektus pēc mākslinieciskiem apsvērumiem apzināti pārvietojis vai arī citādi grozījis, tomēr tām ir noteikts īstenības raksturs. Nereti tā ir sava veida dokumentācija par to, kā šīs vietas faktiski izskatījušās toreiz, kad glezna tapusi − vai vēl agrāk, kādu to K. Ieviņš saglabājis savās jauno dienu atmiņās.

Tādēļ esmu iecerējis sakopot un izdot K. Ieviņa gleznu krājumiņu ar nosaukumu Latvija K. Ieviņa gleznās, papildinot un illustrējot tās ar autora paša dzejas vārsmām un prozas aprakstiem par attiecīgajā gleznā redzamām vietām.

Starp Latvijas motīviem K. Ieviņa gleznās tīri dabiski dominē viņa dzimtā puse Zemgalē ap Džūksti un Jaunpili.

Bet tieši šie apvidi Otra pasaules kaŗa dienās cieta visvairāk. Daudzas lauku mājas, par kuŗām tā jūsmojis mākslinieks savos darbos, toreiz tika noslaucītas no zemes virsus. Tādējādi šīs gleznas ne vienu vien reizi ir mākslinieka krāsās veidots dokuments par to, kādi reiz izskatījušies Zemgales lauki mūsu gadsimta pirmajā pusē.

Zviedru kultūras, mākslas pētniekus un interesentus tādu pašu apsvērumu dēļ var ziņkārot daudzās gleznas, kuŗās iemūžinātas Zviedrijas vidienes lauku ainavas, arī Stokholmas šēras, Vermlandes un tālo Zviedrijas ziemeļu novadu skati. Kaut arī šīs vietas nav skāris kaŗu posts, arī tur pēdējo 50-70 gadu laikā daudz kas pārmainījies līdz nepazīšanai. Tā, piem., K. Ieviņa gleznā skatāmā Linčēpingas (Linköping) apkārtne − ar nokopto lauku labības statiem u.c. − nepavisam vairs neatgādina industrializēto ainu šās pilsētas tuvumā mūsu dienās.

Bez tam nav nemaz tik daudz profesionālu pašu zviedru gleznotāju, kas ar tādu iejūtību un sirds siltumu būtu devušies tālu projām no lielpilsētu kultūras centriem uz attālām lauku vietām, lai tās iemūžinātu savās gleznās, kā to darījis dabas mīlētājs Kārlis Ieviņš.

(3) Visbeidzot, neaizmirsīsim, ka K. Ieviņš ir laikam vienīgais latviešu rakstnieks un gleznotājs, kas savā personībā un mākslinieka darbībā apvienoja Latviju un Zviedriju (pēc dzimtā rūpīgi glabātām ziņām tālas asins saites K. Ieviņu vienojušas arī ar Zviedrijas karaļnamu no viņa mātesmātes puses). Viņš ir laikam arī vienīgais latviešu rakstnieks, kas bija personiski pazīstams ar Zelmu Lāgerlēvu un citiem zviedru klasiķiem un kas arī citos mākslas novados jau divdesmitajos un trīsdesmitajos gados centās savstarpēji sapazīstināt latviešu un zviedru kultūras.

Tā 1934. gada 28. aprīlī Jaunākās Ziņās (94. nr.) K. Ieviņš rakstīja par „Karogoto ‘latviešu nedēļu’ Stokholmā”:

(...) 12. maijā ievērojamā mūz. prof. un koŗa vadoņa Svena Lisela koris dziedās mūsu tautasdziesmas. Šis ir pirmais gadījums, kad svešas tautas koris dzied mūsu tautasdziesmas savā valodā. Šīs tautasdziesmas (skaitā 20) pārtulkoju zviedru valodā es. Bez lielīšanās man jāsaka, ka tas nebija viegls darbs, jo bija jāpārtulko tā, ka lai nevien mūsu tautasdziesmu bagātais, dzejiskais saturs būtu zviedriem saprotams, bet arī būtu viņas tikpat viegli un brīvi izdziedāt kā mums. Tātad tie, kas 12. maijā pieslēgs savu aparātu Zviedrijai, dzirdēs Stokholmā skanam zviedru valodā: „Pūt, vējiņi”, „Stādīju ieviņu”, „Rīga dimd”, „Tautiešami roku devu”un vēl citas.

 

 

Juris Tārs (Thars), dzimis 1940. g. Latvijā. Mākslas vēstures un baltu valodu studijas Stokholmas universitātē; vairākus gadus strādājis par skolotāju Zviedrijas skolās, kopš 1982. gada sistemātiski vācis ziņas par K. Ieviņa literāro un māksliniecisko darbību, publicējis pārskatus par K. Ieviņa gleznām Zaros-85 un rakstus Dzimtenes kalendārā, Laikā, Londonas Avīzē un Latvijā.

1985. g. savā „Artilett” apgādā publicējis grāmatu Krišjāņa Barona Dainu parks ar savu apceri par tēlnieka Induļa Rankas veidotajām skulptūrām, ar mūsu dainu temām.