32.

 

In language, the ignorant
have prescribed laws for the
learned.                      − Richard Duppa

(1770−1831)

 

Valoda nes visu to, kas esam.

 

Mēs varam būt smagi un precīzi, smalki, skopi un atturīgi, skaļi, uzbāzīgi, asi un iecirtīgi, glāstoši, dziedoši, lokani, tekoši, eksplozīvi, strupi. Vienādi vai otrādi, šādi vai tādi − bet ne visādi vienā īsajā reizītē šeit, uz skatuves.

Kad meklējam kopēju valodu, tad līdzināšanās ir arī rakstura pārbaudījums, jo raksturā jāmeklē kopēji, saprotami saucēji. Par cik atteikties, cik mainīties un cik prasīt no sarunu partnera? Vai grozītais, pielāgotais, tulkotais „es” vairs spēs patiesi izteikties? Varbūt tādēļ − instinktīvi − nemaz nevaram, negribam sarunāties?

Varbūt tie, kas esam, nav citiem pieņemami, un viņi grib, lai esam citādi. Tādi kā viņi. Visām sarunām jānotiek viņu „territorijā”. Viņu valodā. Tādas prasības veido iedomība, vara, īsta vai uzpūsta pārākuma dziņa, kā priekšā mums jāzemojas, jāziedo „ieejas maksa” pirmā kontakta dēļ. Tādas prasības veido nedrošība, bailes, it kā kaut kāda „ideāla” apdraudēšana − un pret visu to mūsu vēlmes un vajadzības ieņem diezgan tālu otru vietu. Viscaur ir vienā, ir otrā pusē spokojas laiskums: lai viņi mācās, ne es...

Ja nu spēki ir līdzīgi un atkāpšanās goda lieta, tad jāpiesauc vidinieki, tulki, un cauri viņiem jārunā. Pieauguši cilvēki tad spēlē bērnu spēli – „telefonu” ar pareģojamiem rezultātiem.

Bet varbūt arī mūsu valoda vairs nespēj nest visu to, ko paši gribam − un kādi gribam būt. Kā tad, ja tiecamies būt un jau pa daļai esam − citādi? Bet ja nu ērtāk citā valodā, parocīgāk, ja tajā iespējams tālāk iet...? It īpaši, ja tā ir lielāka valoda, oficiālā, internacionālā? It īpaši −, ja savā jūtamies neērti? Ierobežoti. Pat − mazvērtīgi. Tad, dabīgi, ejam vieglāko ceļu − pielāgojamies.

Sevi pārkrāsojam. Mainām raksturu. Varbūt nemaz nemanām, sev noliedzam, ka tādam spiedienam padodamies − nekā daudz neizvērtējuši, esam praktiski. Negribam zināt, ka tāds spiediens − ir, ka tas ved uz vienveidību.

Varbūt... un varbūt kā buras svaidāmies no vienas puses uz otru, no vienas valodas vēja otrā, tik tikko turēdamies prasību virvēs un saišķos, nevaicājot, kur vētra laivu nes.

Toties laivas virziens, „pareizo” vēju piegādāšana nes rūpes valodas polītikas veidotājiem, jo, teikti vai neizteikti, tie ir arī sabiedrības veidotāji. Valoda, liekas, ir dzīva, topoša būtne, ko nevar atstāt pašplūsmai, dabīgai attīstībai. Ir jāķeras pie ravēšanas, un tā franči cīnās ar ‘le weekend’ un ‘le drugstore’, jo ir valodas, kas ne tikai iekaŗo citas valstis, bet arī citas valodas. Ir tirdzniecības valodas, kas jāmāca, jāsaprot un jārunā − peļņas nolūkos. Ir „oficiālas” valodas, kas jāmāk ir pakalpojumu pasniedzējiem, ir pieprasītājiem, lai gan viņu „īstā” vai dzimtā valoda var būt pavisam cita. Tā nav valodas kontrole, tā ir kontrole ar valodu. Ar skaitļotājiem jārunā dīvaina, bet ļoti precīza valoda, kas cilvēku starpā nemaz neder. Valodas ir jāievēro, jāatbalsta, pat jāuzspiež negribīgiem kaut kāda plāna, kādas vajadzības zīmē. Valoda var būt līdzeklis, ierocis, drauds. Valoda nāk ar savu īpatsvaru, ietekmi, iedarbību. Uzreiz mēs visu nevaram, negribam; mēs esam par to, bet pret − to. Uzmācas izvēles brīži, uz kuŗiem neesam sagatavojušies, jo − ļoti iespējams − vairs īsti nezinām, kas esam, kas mums pieder, kas var piederēt. Kuŗu ceļu? Uz kuŗu nometni? Kāds būs atalgojums, kādi − zaudējumi?

Kas ir noticis ar jēdzienu − valoda ir bagātība, ko jebkuŗš var piesavināties, nevienu citu neaplaupot? Ar gadsimtu un tūkstošu veco atzinumu, ka valoda ir atslēga tieši uz kaimiņa raksturu? Pieblīvētā un sasprindzinātā pasaulē − ka tikai spēcīgi pamati dzimtā valodā noteiks pastāvēšanu, ka tieši kaimiņa valodas pazīšana būs lielākā pieklājība un drošības garantija?

Nē, tagad ir tā − ar norādījumiem un bez. Ar mistrojumiem un revīzijām. Ar uzbrukumiem un aizstāvēšanos. Ar aprēķiniem, ne baudu. Ar sviedriem, ne prieku. Un liekas, ka tieši lielvalstīs valodas polītikā ir arī lielākie šovinisti.

Par krievu valodas obligāto mācīšanu un lietošanu visā Padomju Savienībā, kur nekrievu tautu iedzīvotāju skaits ir gan vairākumā, jau zinām. Toties kuriozs ir pašreizējais mēģinājums tā mainīt ASV satversmi, lai angļu (nu labi − amerikāņu) valoda kļūtu vienīgā oficiālā.

Bagātā, demokrātiskā daudzkultūru Amerika − kas tai draud?

Put ārā „kausējamā katla” princips, jo visjaunākie immigrantu viļņi negrib vis tik ātri asimilēties, un sašķobījies tipiskā amerikāņa radīšanas process. Lielākais drauds no satversmes projekta virzītāju viedokļa ir spāņu valodas lietotāju ieplūdums. Lai gan vēl tikai 8 proc. no visa ASV iedzīvotāju skaita, tie ir jau ieņēmuši ceturto daļu no Losandželosas, Maiami, Sanantonio un dažām citām pilsētām. Ar saviem veikaliem, avīzēm, radio un TV stacijām tie veido pilnīgi spānisku vidi, kas kavē, ja ne aptur, pavisam vēlamo plūsmu uz vispāramerikānisko. Varētu teikt − un jauno amerikāņu cilvēku ... Spāniski runājošam blokam ir jau sava teikšana pilsētu, statu un valsts vēlēšanās un publicists Viljems Baklijs (William Buckley) sūdzas, ka „pie gadsimta beigām ir ļoti iespējams, ka dienvidstatu joslā nevienam nebūs iespējams kandidēt, kas tekoši nepārvalda divas valodas.” Viņa bažām par „divvalodu briesmām” pievienojas tādi prominenti cilvēki, kā kommentātors Volters Kronkaits (Walter Cronkite), rakstnieks Sols Belovs (Saul Bellow), polītteorētiķis Normens Podhorets (Norman Podhoretz) un bijušais senators S.I. Hajakava (Hayakawa), − bet rīkoties sāk vispirms statu līmenī, kur Indiāna, llinoja, Kentakija, Nebraska un Virdžinija jau pieņēmušas likumprojektus, kas nozīmē − „angļu par vienīgo oficiālo valodu”. Drīz, liekas, par un pret izteiksies Floridas iedzīvotāji.

Kamēr Kalifornijas ievēlētais pārstāvis Tautas vietnieku namā Normens Šamvejs (Norman Shumway) reizē arī viens no satversmes projekta virzītājiem, sašutumā izsaucies: „Es esmu redzējis veikalus Losandželosā tikai ar spāņu valodas sludinājumiem ... vesels tirdzniecības kvartāls nodevies kaut kam galīgi neangliskam, neamerikāniskam”. Džozefs Trevino (Joseph Trevino), Apvienoto latīņamerikāņu līgas priekšsēdis, vaicājis: „Kāpēc tāds projekts vajadzīgs? ... Ja doma ir nodrošināt angļu valodas mācīšanu, kāpēc projekta pieteicēji reizē iesaka valdības atbalsta noņemšanu divvalodu programmām, kas tieši to dara? ... Vai satversmes maiņa veicinās immigrantu uzņemšanas procesu − jeb vai tā tiek veidota kā līdzeklis, kas liegs pavalstniecību jaunam immigrantu vilnim?”

Valoda kā daļa no ideāla, valoda kā līdzeklis ...

Vēl kuriozāks ir Baklija apliecinājums, ka tieši divvalodu polītika Kanadā diskvalificējusi (!) vienvalodniekus − kanadiešus no piedalīšanās nacionālā polītiskā dzīvē, citējot konservatīvo partijas Braiena Mulronija (Brian Mulroney) ievēlēšanu līdera amatā. Bez tā Baklijs un viņa domu biedri rāda uz Kvebekas situāciju kā piemēru, kas skaidri parāda divvalodu bīstamību.

Cik maz tādi amerikāņi kā Baklijs pazīst savus kaimiņus!

Vispirms, nebūtu tālu jālūkojas, lai to uzietu! − Kanada jau labu laiku ir divvalodu valsts − oficiāli satversmē, valdības darbā, pakalpojumos un tā tālāk. Ne tikai konservatīvo līderis − tagad ministru prezidents − Mulronijs ir divvalodnieks, bet liberāļu un sociāldemokrātu vadoņiem Tērneram un Brodbentam arī diezgan tekoši iet pa abām. Te nav runa par kaut kādu citu kandidātu diskvalifikāciju − tieši otrādi: polītiskās partijas sen saprot, un pilsoņi sagaida, ka ir jārunā un jākalpo vietējā valodā tieši bez laipošanas ar tulkotājiem, ka tā ir priekšrocība un arī pieklājība. Skaidrs, visi kandidāti tādi vēl nav un labai daļai tādiem nav jābūt. Bet tas ir kvalitatīvi augstāks ideāls, kas veido vērīgāku polītiķi − noteikti vērīgāku par tādu, kas savā laiskumā var atļauties būt sašutis par „citas” valodas lietošanu. Varbūt jaunais kanadietis būs, vispirms, vismaz divvalodnieks, kas viegli varēs orientēties vairākās kultūrās, jo otras valodas mācīšana skolās un darba vietās iet uz priekšu. Galu galā tā ir dabīga un loģiska attīstība.

Kvebekas situāciju šie amerikāņu vienvalodnieki ir iztulkojuši ačgārni. Kvebekas provinces 101. likums, iestādot tikai franču valodu par oficiālo, centās aizstāvēt šīs valodas nesējus − apmēram trešo daļu no Kanadas iedzīvotājiem − no asimilācijas, gan reizē pāri darot angliski runājošai minoritātei (apm. 30 procentu no Kvebekas iedzīvotājiem). Projektētā ASV satversmes maiņa, pieņemot vienvalodību, tieši domāta spāniski runājošās minoritātes asimilācijai. Tātad − briesmas neceļas no divvalodu lietošanas, bet tieši no uzspiestās vienvalodības! Nu, turpat deguna galā − un neredz!

Kanadā šīs debates lielā mērā pārgājušas, un kanadieši no tām ir iznākuši jūtīgāki, iecietīgāki un varbūt gaŗam ceļam bagātāki. Amerikāņi, liekas, vēl nevēlas no citu pieredzes mācīties.

But still the heart doth need a language, still Doth the old instinct bring back the old names.

− Samuel Tavlor Coleridge (Piccolomini, II)

 

Juris Mazutis