Jaunā Gaita nr. 156, februāris 1986
Pēteris Cedriņš |
|
TUKŠUMA PASAKA |
Neviens nedrīkst nākt iekšā. Pat es ne? Es tavu drudzi pazīstu. Leprozorija. Gaisma iekrīt caur lūku, uzkrīt uz viņas atminas, kuŗa guļ, cieši sakrustotām kājām gultā istabas vidū. Es dzirdu telefona priekšlaicīgās dzemdības. Tās asinis izspiedis no matiem, es ieeju virtuvē un iemetu gabalu svaigas gaļas vārošos zirņos. Savu sarkano miesu izdošu Kā citi izdala svaigi grieztas puķes. ... ka arī mēs piedodam mūsu kārdinātājiem... Viņa man seko, nokrāsota laškrāsā, un nometās uz mana zaļā tepiķa. Un viņa jautā jautājumus. Es neatbildu, un es nemīlu.
|
NEREDZĪG0 RAKSTS |
"Tu iesi no tēla uz
tēlu, Dieva izpriecai." |
I |
Krēsla. Krustojam atkal, krustojam atkal, kamēr robežas izzūd. Marijas mati mutē. Mēs nesam kvēlošas atmiņas uz aizmirstības upi. Ledainos ūdeņos dvēseles mūs uzrunā caur mikrofoniem. Slavenie veikali izpārdod mēteļus. Marija un es noejam stacijas tuneļos, kuŗi sezonas ātrās maiņās palikuši silti. Melna tinte izkūst un pil kā upeņu tēja no lūpām. |
II |
Kāre, izlieta smiltīs, veido dārglietas, kuŗas tu apliksi, kad tu uz nokares dejosi.
Aveņu sula no tavām rētām, ar spirtu atšķaidīta mūsu dienišķais vīns.
Es šajā blīvumā būvēšu istabu viena no daudzajām tumšajām vietām, bet ar vārgām svecītēm, ar zīmuļiem.
Zīmēsim mājas.
Neredzīgo raksta ekstaze netēlīgā ciešumā.
|
Roberts Mūks
|
|
IEMĪLĒŠANĀS BEZ PAZĪŠANAS (Dejotājai Vijai Vētrai)
|
Kāpēc man Tevi jāpazīst, Ja es zinu, ka krusts pār Tevi noliecies un Ka Tavas pēdas visdrošāk atbalstās gaisā?
Kāpēc man Tevi jāpazīst, Ja es zinu, ka Tavas rokas ir piedzimušas reizē ar putniem Un čūskām un ka viņas ir četras, lai labāk aptvertu To, kā nav? Āā, viņas nesalīdzina vienu Lietu ar otru, nerāda uz kautkurieni, neko Nepatur. Tās četras rokas ir četri plaukstoši koki, nemirstības Koki, no kuŗiem drīkst ēst, ja ēd ar mēru. Kāpēc man Tevi jāpazīst, Ja es zinu, ka Tu esi dzimusi no maniem sapņiem un Ka tikai sapņos nav iespējams vilties? Kāpēc tad Man būtu jābrauc uz Tibetu vai Katmandū, ja es zinu, Ka tā dieviete, kuŗas nav, esi Tu?
|
IT KĀ KAZA, IT KĀ DIEVIETE (Vijai Vētrai)
|
Kad Tu vēl biji maza Tevi sauca par kalnu kazu No Kaukāza. Tev patika stāvēt Uz vienas kājas, it kā, vienalga kur Tu stāvi, Tev būtu mājas. Tavas acis (ak, kaut visām kazām tādas būtu!) Bija tik skaistas Kā no debesīm izlaistas Te brūnas, te zaļas, te pelēki zilas, violetas, bezkaunīgas, sancta simplicitas, putna acis Tā putna, kas nācis Mani atpestīt.
Bet tad Tu pacēlies dejā, (Jo stāvot biji nogurusi) Uz Himalaju pusi.
Sniegi kalnu galotnēs Sadega no Tava vēja, Kalnu vērši apstulba No tāda skata, domādami, Ka laikam Tu esi UFO no Rīgas Vai Pasaules Gals bezdelīgas Izskatā. Viņi nezināja un viņiem tiks piedots Ka Tu esi Āpollona māsa un Ka īstenībā Tevis nemaz nav, Jo Tevi var tikai uzkrāsot.
Sensenos laikos, Kad vēl nebija vēršu, varžu un kalnu, Tu jau lidoji kā pirmā dvaša pār ūdeņiem No vienas puses balta, no otras melna, Un Tevi ieraugot, es, Adāms no Dieva žēlastības, teicu: Pie velna! Tā tak nav Āpollona, Bet manas dvēseles māsa.
|
Visvaldis
Reimanis
KLUSĀ DABA AR KLINTI |
|
* |
banga uzšļāc un spēku zaudējusi atkrīt uz klints kādas cēloņu virknes rezultāts redzams rosinātājs neredzams norise apaļa norit neregulēta un sevi nekad neapnīkst |
* |
sūna uz ēnainā klints pleca un ķirzaka uz saulaini kailā saskaŗas sāniem mūži tālāk atšķirti nekā ar gaismas gadiem |
* |
atver šo logu pret jūŗu paskaties piedomā nezinātu sakaru saskarē varbūt tu iedēsti sēklu jaunai klintij šai neglīti tukšajā liedagā kur šodien tik čaukstinās tropiskie vēži |
* |
no radīšanas miglas iedoma par klinti iztīsies pirmā šķautne iznirstot acis apžilbinās zeltaina īstenībā nosēdīsies saullēktā skaudra ar kaijām sakliegsies |
* |
putekšņiem aplipuši klusu elpu kaisla tava klints mazu mūžību ziedēs vēl pār sabrukušu drupu čupu vēl pār putekļu mākoni pagaistošu mūžīgāki gaismas dārdi plandīs
sasalusi klusa tumsa vēlāk nebeidzamo laikam dāvās
vairs nekā nava jutekļiem tveramā nav tikai tas kas aiz visa smeldz veidos doties par klinti klinšaināks ar gaismas ātrumu mesties par saprātu dziļāku atstarot esmi |
* |
atkal plašums debesīs ir atsaukts kustībā un gaismā apsviediena rotaļā gars laicīgumu laikam atjaunojis jumj jaunu telpu garaiņiem
tik pazīstami īsti klinšu bluķi neizdibināmā peld slīkst neizglābjam! un atkal uznirst zaļa zelta sapnī dzīvi un sevi neapnīkstot negurst atkārtoties nemainīgā sapnī
|
Astrida Stānke
|
|
PLŪDI |
Kā straume tu man pāri plūdi Un vilki savos atvaros; Tu rāvi manas seklās saknes, Kas droši auga krastmalā.
Nu virpuļoju tevīm līdzi Gar svešiem krastiem draudošiem Un nezinu vai mani nesi Uz postu vai uz dzīvību.
|
RĪTS |
Mazs saules gabaliņš Slīd gaŗām manam logam. Mazs saules gabaliņš Starp zilumu un pelēkumu Slīd, lēnām, mirdzot slīd un izgaist.
Mazs putniņš dzied, Dzied manā egles zarā. Mazs putniņš dzied Starp aso zaļumu un zilo pelēkumu Dzied, jautri, skaisti dzied un aizlido.
Sāk atkal lietus līt.
Nē, tomēr saule.
Varavīksne!
|
MANA DZEJA |
Manī iespēra zibens vai ideja.
Es satrūkos, nevienam neteicu, Un kādu laiku staigāju apkārt ar pukstošu galvu. Šķita, cilvēki uz mani skatījās aizdomīgi.
Tad, vienā jaukā rītā dušā tas bija Es uzliku roku savai sirdij. Kā tad! Sajutu pukstienus, sitienus. Neapšaubāmi dzejas sirsniņa pulsēja manā. Es jutu tās plūsmu un ritmus, Vārdi spēra, dauzījās tikt ārā, Bet vēl nebija noliktais laiks.
Pēc minūtēm (varam sacīt) deviņām, Dzemdību sāpju prieks nāca pār mani. Dzeja lauzās uz āru, Caur manām rokām, acīm, muti Vesela Dzīva!
Uzliku viņu uz baltas papīra lapas Un aplūkoju tās formu un saturu: Nervozi raudzījos, vai visi vārdi vietā, Vai paradoksi metaforas onomatopoēzes nedarīs kaunu. Kāds nu mums būs īstais tonis?
Vai doma ir kā kristalls?
Tad atkāpos.
Pagāja laiks. Dienās dzeja gulēja mierīgi, Bet naktīs tā brēca, spārdījās, mani sauca, Un es aši cēlos, Sakārtoju nokarājušos divdabjus, Pārsviedu liet- un darbības vārdus uz otriem sāniem. Pieliku semikola vietā punktu.
Gāju atpakaļ gultā.
Bet vienā jaukā dienā sacīju: Tevi nu, mīļā, sūtīšu pasaulē. Raižu pilna, es iestūmu savu dzeju brūnā, ērtā aploksnē apzīmogotu ar Fragile. Handle with Care. Žēl bija šķirties. Mūsu intimitāte izbeidzās ar pastmarku.
Kad pēc mēnešiem satikāmies, Tā bija jau patstāvīga lepna DRUKĀTA
Es gan vēl šo to nomurmināju, bet teicu: Nu, es vairs nekā nevaru darīt Kāda esi, tāda esi. Es Tevi tikai radīju laboju pārlaboju. Es Tevī klausījos ieklausījos... Mēs strādājām un rotaļājāmies.
Bet zini, zini vienmēr to, To vienumēr apzinies:
Tavs vārds ir Patiesība. Tu esi manu mirkļu piemineklis.
|
VASARAS SAPŅI |
Sirmmataini bērni skraida pa mežu kā maldugunis, īsām biksiņām, basām kājiņām, Dziedādami Aiz kalniņa dūmi kūpa... Viņi meklē zudušo Latvijas pirtiņu, Kas paglabāta dziļi mežā, Piepēm apaugusi Nekurināta Auksta Tukša Viena Klusa
Es viņus fotografēju.
Kad attīstīju negatīvus, Redzēju ap pirtiņu dubultparādību: Jāņugunis melnās riepās ripoja riņķī, Un bērni spēlēja Kas dārzā... Kad bitīte piekusa rožu dārziņā, Tad viņi saķērās rokās veidodami divus apļus. Trimdas bērni vienu, Dzimtenes bērni otru. Kāda mandolīna uzsāka Skaisti dziedi, lakstīgala Un vanagi griezās ar lakstīgalām Kopējā naktī Nosvīduši Sakarsuši Pilni Barā Skaļi.
|
Pūt, vējiņi dziedāšana 1985. g. Latvijas dziesmu svētkos. (Foto: Imants Prēdelis) |
|
|
ZIŅĢE PAR MŪLĀPU |
Mūlāps sēd uz jumta kores, kasa sev aiz auss. Dullais mūlāp, kāp tak zemē! Mūlāps nekāpj vis. Mūlāps kāpj vēl augstāk. Mūlāps sēd uz mākoņmalas, kasa sev aiz auss. Trakais mūlāp, kāp tak zemē! Mūlāps nekāpj vis. Mūlāps kāpj vēl augstāk. Mūlāps sēd uz zvaigznes stūŗa, kasa sev aiz auss. Mīļais mūlāp, kāp tak zemē! Mūlāps nekāpj vis. Mūlāps kāpj vēl augstāk. Dullais, trakais, mīļais mūlāps tas tik ir viens īstens mūlāps.
|
* * * |
nāvīte meitene sirmā dvēseļu agronomīte labi apjēdz kuŗā mēnesī un datumā kuŗā sēt ļaudis kā rudzus un kuŗā mēnesī un datumā kuŗā pļaut ļaudis kā rudzus
|
KAD |
kad saule izšļakstās no debesu trauka torņkalns no savas zeltītās bruģakmena pieres ar arkādijas lapu vīkšķi slauka rasas sviedrus nosti
kad saule izšļakstās iz manis kā iz debesu trauka manu sirdi trama karstais īdošais loks spiež kā dzelžainas mīlnieces rokas
kad es izšļakstos iz saules kā iz debesu trauka es esmu iekš torņkalna un torņkalns ir manī iekšā un dim dim un kas gan tur mani krūšu kreisajā pusē dimdina un ko gan tajā tur smēdē kaļ dim dim
|
* * * |
kamene kā zemene savam zemes kaktiņam savam zemes stūrītim piesieta ar gaismas sidraba stīgu kamene zemesbite lido projām bet neaizlido nekur tālu projām no latvijas savas kamenes alenes mūžs ir mūžīgs kamēr saule tamborēs kamenes tēva novedinu
Literatūra un Māksla, 1982. g. 7. maija
|