JG156 Regīna Ezera. Mazi portreti no Princeses fenomens

Atzīmējot izcilās latviešu prozistes Regīnas Ezeras 55. dzimšanas dienu, publicējam trīs portretus no viņas jaunākās grāmatas Princeses fenomens, fragmentu no romāna Līdzsvars, Aivara Kalves atsauksmi un beigas no Evas Rubenes intervijas ar Regīnu Ezeru (PJ, 1985. g. 20. decembrī)

Regīna Ezera

MAZI PORTRETI

No grāmatas Princeses fenomens

MĀTE

Viņa sēdēja pirmajā rindā, un viņas dēls spēlēja Paganīni. Rokas viņai gulēja klēpī, apskāvušās jutīgiem mūziķes pirkstiem. Viņa strādāja grāmatvedībā. Kādreiz viņa bija mācījusies arī mūziku, taču neilgi un nesekmīgi. Viņa bija dzemdējusi tikai vienu bērnu, un nebija noturējusi pat vienu vīru. Četrus gadus pēc kāzām viņa palika viena ar bālu zēniņu šauriem pleciem, kuram vajadzēja attaisnot ne tikai savu, bet arī viņas esamību. Izlasījusi par kādu brīnumbērnu, kas Nikolo Paganīni „Kampanellu” atskaņojis bez īsinājumiem, tā, kā šo gadsimta šedevru savulaik spēlējis pats dižais Maestro, viņa nopirka mazu vijolīti arī savam dēlam. Zēnam bija absolūtā dzirde, bet absolūti trūka neatlaidības, kuras toties netrūka mātei. Viņa ļoti ticēja savam dēlam. Viņa dēlam ticēja, kad tas vēl neticēja pats sev, un ticēja, kad tas vairs pats sev neticēja. Ticības viņai bija par diviem. Viņas ticība kā saule saudzīgi uzplaucēja ziedus un kā saule nežēlīgi izdedzināja zemi par tuksnesi, kuru veldzēja tikai viņas dēla asaras.

Un tagad viņa sēdēja pirmajā rindā un viņas dēls spēlēja „Kampanellu”. šo brīdi viņa bija tik daudzkārt iztēlojusies, ka iztēlē jau pazina šī brīža svētlaimi. Taču tagad viņu nez kāpēc kratīja drudzis, it kā viņa būtu sastapusies ar kaut ko pārdabisku. Lai cik rimti arī gulēja viņai klēpī rokas, viņas pirkstgalos satraukti kņudēja sāpīgi saldas trīsas, it kā tas nebūtu viņas dēls, bet viņa pati, kas spēlēja „Kampanellu”, no kuras nedzirdēja ne skaņas, piepeši kļuvusi kurla. Viņa baidījās elpot, it kā no viņas dvašas varētu pārtrūkt stīga. Un, lai gan viņa labi zināja, ka ar sātaniskajām spējām apveltītais dievišķais Maestro spēlējis pat uz vienas vienīgas stīgas, viņa nejaudāja apvaldīt augošo trauksmes sajūtu, kas pārņēma viņu kā priekšnojauta. Viņa redzēja, cik bāls ir viņas dēls, un raizējās par tā bālumu. Viņa bažījās, vai dēlam nespiež jaunās, melni lakotās kurpes. Viņa smeldzīgi domāja, ka tam nekad nav bijis bērnības. Un, kad, pabeidzis „Kampanellu”, tas smaidīdams palocījās, viņa negaidot atklāja pāragras plikgalvības pirmo vēstnesi. Un dēla smaids viņu nevis mierināja, bet drīzāk biedēja, it kā viņa sajustu draudošu briesmu tuvumu. Viņai nebija nedz mūziķes dotību, nedz mūziķes diploma. Ar prātu viņa neaptvēra un nemācētu vārdiem izstāstīt, ka dēla svešajā sejā ieraudzījusi pašpārliecinātību, kas ir mākslas nāve. Taču viņa to nemaldīgi saprata ar sirdi un, atsvešināti raudzīdamās it kā jau miruša cilvēka vaigā, ar klusām skumjām brīnījās par sevi, ka ir dzīva.

PUĶE

Viņš atgādināja ierēdni. Viņā bija kaut kas sauss. Viņš varēja izsniegt izziņas un pieņemt sūdzības. Viņa āriene, sākot ar līdzeni apgriezto sirmo matu vainadziņu, kas apaļiski apņēma kailo galvvidu, un beidzot ar melno kurpju saitēm, iedvesa pārliecību, ka izziņa tiks izsniegta laikā un sūdzība izskatīta pēc būtības. Notis viņš nesa kā skaitāmos kauliņus. Viņa rokas likās pārāk koptas, lai būtu stipras, un pārāk kantainas, lai būtu veiklas. Ar publiku viņš sasveicinājās, īsi un kokaini palocīdamies. Viņa lūpas neskāra smaida atblāzma. Viņa seja nepauda nekādas izjūtas. Viņa skatienu kā aizvērti slēģi sedza brilles bieziem stikliem raga ietvarā. Nebija pasakāms, vai viņā dega gaisma vai viņš bija nolaidies pats sevī kā akā.

Viņš lietišķi apsēdās pie flīģeļa, atšķīra notis, pacēla rokas pār klaviatūru un piepeši saspringa kā lauva pirms lēciena. Gaiss uzreiz sarecēja tik biezs, ka zālē kļuva grūti elpot. Ar pirmo Bēthovena akordu klusums pārplīsa kā pērkona debesis. Viņa roku straujās kustības sacēla tādu vēju, ka sudraba matu apdārzā sāka virmot katrs mats un ap viņa četrstūraino ģēnija galvu uzstaroja nimbs. Viņam jau bija vislepnākie tituli, visdižākās prēmijas un visaugstākie ordeņi. Augstāk viņam vairs nebija kur kāpt. Viņš jau bija tik augstu, ka varēja dzīvot acumirklim. Viņš jau zināja, ka pasaulē mūžīgs ir tikai acumirklis, taču necentās to noturēt un ļāva aizplūst cauri pirkstiem. Un visi, kas viņu dzirdēja, skaidri sajuta, kā aizplūst laiks balti krācošā straumē.

Pianistam blakus sēdēja jauna sieviete, kas viņam varēja būt mazmeita, un, ar rāmu vērību sekojot notīm, brīdi pa brīdim piecēlās, lai tās pāršķirtu. Viņai bija augstu sasukāti tumši mati un augstu atsegtas kailas rokas, bronzas krāsas kleita un puķes kustības. Ikreiz, kad viņa sniedzās pēc notīm, visu skatieni pievērsās viņai, bet viņa ne reizi nepalūkojās zālē. Viņas liegais daiļums bija tāda pati vērtība kā Bēthovena mūzika, vienīgi ātri pārejoša. No viņas sejas nevarēja pateikt, vai viņa to apzinājās. Šķita, ka drīzāk ne. Viņa paļāvās uz savu skaistumu kā uz Bēthovena mūziku, kurai lemts pastāvēt, cik ilgi pastāvēs cilvēce. Un tas piešķīra viņai valdzinošu traģismu, kas apbūra vairāk nekā viņas neparastais skaistums.

Pabeidzis Bēthovenu, pianists uzreiz nespēja apdzist. Viņa galvvidus joprojām lēja gaismu pāri visiem un visam. Vairākas sekundes viņš palika nekustīgi sēžam. Aplausu bangās viņš sēdēja ļoti viens. Beidzot viņš piecēlās un stīvi palocījās, pateikdamies publikai. Viņa seja nepauda neko. Viņa acis slēpās aiz stikla aizvirtņiem. Viņa lūpas neskāra smaids. Viņam uznesa buķeti. Viņš izņēma vienu puķi un pasniedza nošu pāršķīrējai.

Viņa uzstaroja, tuvināja ziedu jutīgajām nāsīm un ieelpoja smaržu. Un visi, ko pianista māksla bija uznesusi reibinošajā augstumā, kur jumās vienīgi zvīļa debess un dzirkstīja balti ledi, ar izbrīnu atcerējās, ka ziedam ir smarža. Viņa nebija ģēnijs. Pasaulē ir pārāk maz ģēniju, lai viņai jebkad nākotnē būtu lemts par to kļūt. Viņa bija īslaicīga un mirstīga kā puķe. Bet, kad viņa ieelpoja zieda smaržu, viņa apstādināja acumirkli. Taču arī viņa nespēja to apturēt pavisam. Viņa vēl nebija nolaidusi roku, kad laiks jau atkal plūda prom, brāzdamies ar krācošu straumi. Un iespējams, ka nekad viņai vairs neizdevās mirkli apstādināt, jo pasaulē tas notiek pārāk reti, lai viena cilvēka mūžā atkārtotos divreiz.

DVĒSELE

Šo slaveno koncertzāli es biju vienīgi redzējusi, bet nekad netiku tajā bijusi. Šo slaveno pianistu es tiku vienīgi dzirdējusi, taču nekad nebiju viņu redzējusi. Jutos provinciāle galvaspilsētā un visādi centos to noslēpt, turoties pretim kārdinājumam aplūkot majestātisko telpu, kur biju nokļuvusi un atģidusies tik negaidīti un brīnumaini, kā mirstīgais nokļūst vēl tikai sapnī un atgūstas paradīzē. Izgājusi no viesnīcas, lai vakara stundā pastaigātu pa Maskavu, nepavisam nenojautu, ka nokļūšu koncertā, kur spēlēs pianists, kas bija pārāk slavens, lai jebkad mūžā es būtu lolojusi cerību dzirdēt viņa dzīvo un nevis ierakstos konservēto spēli.

Man uzsmaidīja dīvaina nejaušība. Kad spraucos cauri pūlim, kas drūzmējās pie koncertzāles ieejas, kāda sieviete piedāvāja biļeti. Nezinu, kāpēc viņa izraudzījās mani. Iespējams, tādēļ, ka biju viena, jo arī biļete bija viena, bet uz koncertiem parasti iet divatā.

Un tā nu es sēdēju greznajā zālē, kuras akustiku pazina pasaule. Man trūka zināšanu, lai visu uztvertu speciālista ausīm. Uz visu es raudzījos bērna acīm, un iztēle manī ņēma pārsvaru pār pieredzi. Vēlāk atklājās, ka tas radījis vairākus kļūdainus priekšstatus, bet, tā kā nebija mazinājis mākslas baudījumu, nebūt nenožēloju, ka tiku ļāvusies fantāzijai, nevis centusies visu saprast pareizi. Ja es būtu centusies saprast pareizi, man vajadzēja vairāk klausīties nekā skatīties, taču es darīju drīzāk otrādi. Mūzika manī ieplūda kā pavasarī cīruļa treļļi. Es to vienlaikus dzirdēju un nedzirdēju, ar visu būtību pārtapusi redzē.

No manas vietas nebija saskatāmas pianista rokas. Toties seja zem flīģeļa melnā spārna vīdēja gandrīz iepretim. Flīģelis atgādināja lielu putnu, kas nolaidies neilona pļavā. Iesākumā arī pianists atgādināja putnu. Viņš uznāca kovārņa cēlajā gaitā. Viņa svārkiem bija bezdelīgas šķeltā aste. Viņa stāvam piemita medņa cienīgums. Taču, tuvodamies klavierēm, viņš kļuva, jo mirklis, jo savādāks, un galu galā pie flīģeļa piesēdās padzīvojis zemnieks, kura veidolā nebija nekā no mākslinieka un kura smagnējību vēl izcēla frakas izsmalcinātā elegance. Ar Šūmaņa jauneklīgo mūziku nebija nekā nesaderīgāka par šo raupjo zemnieka seju, ko krustu un šķērsu vagoja krunkas un krunciņas, ar kurām tajā bija ierakstīts viņa mūžs, viņa centieni un viņa kaislības. Viņa pierē bija ierakstīts bezmiegs. Viņa lūpu kaktiņos bija ierakstīta nojauta. Viņa zodā bija ierakstīta griba. Viņa dubultzodā bija ierakstīta vilšanās.

Viņa sejā bija ierakstīti arī citu mūži, citu laimes un ciešanu atspulgi.

Viņa sejā bija ierakstīti krusta kari, mēra gadi un brāļu kapi.

Viņa sejā bija ierakstīta pērtiķa tapšana par cilvēku un cilvēka pārtapšana par pīšļiem.

Viņa vecajā sejā bija ierakstīta iznīcība un augšāmcelšanās.

Brīdī, kad viņa roka pieskārās klavieru taustiņiem, par cilvēku viņš zināja visu. Taču no tā viņam nekļuva vieglāk. Gluži otrādi, viņš pat nedaudz nobāla no atbildības nastas.

Viņš spēlēja bez notīm. Viņa skatiens brīvi klīda apkārt, redzēdams to, ko redzēja visi, un redzēdams to, ko neredzēja neviens.

Viņš redzēja cauri sienām, cauri gadiem un cauri miesām.

Viņš redzēja to, ko iespējams redzēt, un redzēja to, ko nav iespējams redzēt.

Viņš redzēja, ko domā vizbulīte un kā granīta krūtīs pukst akmens sirds.

Viņš redzēja, ko čukst putna ēna un kā miroņi nopūšas apakš zemes.

Pasaulē viņš redzēja visu. Taču tas nedarīja viņu laimīgāku. Gluži otrādi, pamazām viņš pārplūda sviedriem. Viņš tos nenoslaucīja, tikai laiku pa laikam nolaizīja no lūpām ar īsu, nevilšu mēles kustību, atkal ļoti atgādinādams zemnieku vasaras pilnbriedā. Pat kaklasaites taurenis viņam bija gaišs, nopalsis kveldā saulē, kura cēlmetāla tonī bija izbalinājusi arī viņa vēl pakuplos matus un aprāvusi seju, kas izskatījās pēc liela, saulē savītuša augļa.

Cik ļoti viņa veidols atšķīrās no viņa mākslas! Bet varbūt tas atšķīrās tikai no vienpusīga priekšstata par mākslu? Jo zemes virsū nav nekā pretrunīgāka par mākslu. Vai tad mākslā svarīgas tikai smadzenes? Ne mazāk svarīga mākslā ir liesa. Mākslā var vaicāt ne tikai ar balsi un rokām, bet arī ar asarām un atmiņu. Mākslā ir būtiski nepazaudēt dvēseli, bet tikpat būtiski ir to neturēt iespundētu un reižu reizumis izlaist saostīties ar citām dvēselēm.

Kamēr viņš spēlēja, arī mūsu dvēseles bija izklīdušas kur kurā un, pamazām apsnigdamas, klaiņoja apkārt pa ugunīs mirdzošiem prospektiem un ēnās grimstošiem ūķiem. Bet tūlīt pēc koncerta mēs uzreiz attapāmies un ķērām pēc kabatas portfeļiem, naudasmakiem un garderobes numuriem, ātrumā nesaprazdami, kas īsti pazudis. Portfeļi, maki un numuri bija tur, kur tiem jābūt, un, kamēr gaidījām mēteļus, dvēseles cita pēc citas atkal pārradās un katra ielīda īstajā azotē.

Tikai vēlāk es sāku šaubīties, vai manējā toreiz atrada mani trakajā ģērbtuves burzgulī, kur noklīda īpašnieki pat cepurēm, galošām un vienam spieķim. Un tagad ikreiz, kad uztveru kādu mokošu jutoņu, bažīgi ieklausos sevī: vai tā nav sveša dvēsele? Taču vienreiz tie ir tikai sirds pārsitieni, un otrreiz tā ir tikai poga, kas spiež. Tomēr nepāriet sajūta, ka dzīvoju ar citam nomaldījušos dvēseli, kurai par šauru manī un kura tālabad cieš, jo manējā bija silta kā pelēns, bet šī ir kantaina un sāpīgi iesprūdusi starp ribām.

1982-1983

Regīnai Ezerai piemīt vienreizēja stāsta izjūta. Vārdi rit kaismīgi, varētu teikt pat — tie ir karsti. To kvēlē top noskaņa, reizēm pat ēverģēlīga. Stāstu lasot, nokļūstam tēlainības bangotnē un nav vairs laika apstāties, tieku rauts kā skaidiņa pāri straumei. Atgūstos pie pēdējiem vārdiem, bet tie jau saāķēti ar nākamo, tālāko, stāsts nenoslēdzas, nevaram „aizcirst durvis” uz to, līdzīgi dzīvai būtnei, tas turpinās, dzīvo, elpo, rotaļājas un vēršas lielā nopietnībā. Blakus var būt piedzimšana un pēdējais elpas vilciens, zaļoksna spēka pārgalvība un sačervelējies vecums. Nav man bijusi izdevība paslepeni noskatīties, kā Regīna Ezera apraksta baltu papīra lapu, pat viņas tuvinieki nevarēs lepoties ar to, man šķiet, šī darbība nelīdzinās rakstīšanai, vismazāk jau rakstīšanai kādu to izprotam dienišķā nozīmē. Varbūt karstu ogļu raušana no iztēles speltes? Kā līdzsvarojums — rakstniecei piemītošā asā redze, savā ziņā pat „absolūtā”, kura spēj pārradīt mežus un laukus, Daugavas ieloci, satiktus cilvēkus, tuvākus un tālākus.

Un beidzot — Regīna Ezera spēj ielūkoties sevī ar vienkāršību un atklātību.

Aivars Kalve

Ja es atkal būtu jauna, Jūs vaicājāt, ja es atkal varētu izraudzīties, sākt vai nesākt rakstīt, vai es sāktu visu no gala? Debestiņ, no kurienes Jūs rāvāt šo jautājumu — no jubilejas rakstiem vai radio intervijām? Un kādu atbildi Jūs gaidījāt ... kādu atbildi Jūs cerējāt un varējāt sagaidīt, Irēn? Un es sacīju, kā tādās reizēs pieņemts sacīt, — jā, es teicu aci pret aci ar Jums, sāktu no gala.

Bet tagad — aci pret aci ar sevi? Nevaru atbildēt.

Neskaitāmas reizes esmu vēlējusies ziedot visu, kas man pieder kā literātei, par laimi būt tikai sievai un tikai mātei. Es mīlētu savu vīru un savus bērnus. Viņu dzīve piepildītu manējo. Es būtu trauks viņu skumjām un viņu prieka spogulis. Un naktī mani pamodinātu vienīgi viņu nopūtas, un sveši, nekad nedzīvojuši cilvēki nelauztos man smadzenēs cauri miega trauslajai sienai, ar savām gavilēm un savām raudām neiegrūtu manī, izpostot manu mieru un padarot mani par savu gūstekni. Bet šis vilinošais rimts man allaž bijis neaizsniedzams, jo tikpat bieži un tikpat karsti esmu vēlējusies upurēt visu, itin visu, kas man pieder kā sievietei, un kļūt par prozas mūķeni, kurai liegti visi dzīves prieki un kuras svētlaime ir saskaņa tikai pašai ar sevi, dažas lapas balta papīra, noasināts zīmulis un nedaudz maizes. Kā sieviete esmu kārojusi vienu brīvdienu mēnesī, lai varētu atvilkt elpu. Kā literāte esmu tiekusies strādāt bez atelpas. Nevienu no šīm vēlmēm man nav izdevies piepildīt. Visu mūžu esmu svārstījusies starp galējībām, taustījusies no tukšuma uz piepildījumu, no gandarījuma uz vilšanos, no izmisuma uz triumfu un no apskurbuma uz paģirām. Tas ir bijis pārāk smagi, lai man gribētos atkārtot šīs ciešanas, un pārāk saldi, lai es spētu atteikties no šīs baudas.

No Trešās vēstules Irēnai (Fragments no romāna Līdzsvars)

— Vai uzskatāt, ka pastāv paaudžu konflikts?

— Par „paaudžu konfliktu”, pēc manām domām, var runāt tad, ja konflikts ir ideju, ideālu, pasaules uzskata līmenī. Bet nereti par paaudžu konfliktu uzskata divu paaudžu pārstāvju jebkuru, teiksim, meitas un mātes tīri sadzīvisku kašķēšanos. Ir konflikts? Bez šaubām. Tikai tas nav paaudžu konflikts šā vārda būtiskajā nozīme, bet divu indivīdu domstarpības. Kad tēvam, teiksim, patīk „Mežrozīte”, bet meitai „Leonora”, kad māte atzīst auskarus abās ausīs, bet dēls — vienā. Mana vecmāmiņa, kas piederēja pie bižu un copju paaudzes, kritizēja manu mammu par ilgviļņiem: „Sasprogojušās kā tādas aitas!” Mamma savukārt kritizēja mani par garajiem, taisnajiem matiem: „Kāda tu izskaties?! Kā tādas krēpes! Būtu ielikusi ilgviļņus!” Radās konflikti? Un vai cik! Taču, atkārtoju, tie nav paaudžu konflikti, nē. Var vai nevar skūpstīties uz ielas? Reizēm skatiens var būt simttūkstošreiz neķītrāks. Bet ar ko un kādējādi izmērīt skatienu?

Manu ieskatu lielā mērā veido pieredze un to noliegt nozīmē noliegt visu to bagātību, kas piederējusi iepriekšējām paaudzēm un kas pieder man kā savas paaudzes pārstāvei. Tai pašā laikā man nepieder nemaldības monopols, kaut kādos vērtējumos varu arī kļūdīties. Visu apšaubīt nedz varu, nedz drīkstu. Pamatos es ticu jaunajai paaudzei, ticu, ka tā labākā, gudrākā un gaišākā daļa spēs kaut ko izdarīt labāk, gudrāk, gaišāk. Apšaubīt to nozīmētu šaubīties par progresa iespējām. Vienlaikus es nelokāmi ticu, ka iepriekšējā paaudze vienmēr kaut ko var dot jaunajai. Arī es apzinos, ka varu kaut ko dot. Es jau „Nodevībā” rakstīju Irēnai: „Droši pakāpieties uz manis, lai ... Vienīgi, ai, nespiediet tik sāpīgi ar zābaku smailajiem papēdīšiem! Jūs iesiet tālāk par mani. Un tā tam arī jābūt. Jums jāiet tālāk par mani — mani sāpinot un mani gandarījot.”