Irina Ozoliņa

SAULE UN SAULES KOKS LATVIEŠU LITERĀTŪRĀ

 

Mini, mini mīkliņu,
Mazo bērniņu:
Bij manai māmiņai
Zelta kamolīts −
Agri no rītus
Pasvieda gaisā.
Ritēja kamolīts
Mākoņiem pāri
Visu cauru dienu
Pa debess jumu.
Vakarā nokrita
Jūŗas vidū −
Visa jūŗa laistījās
Vienā zeltā.

Rainis savam dzejolītim „Mīkla” pievieno arī atminējumu:

Es to mīklu minu,
Zelta kamolīti zinu:
Saule ir tas kamolīts, −
Atminēja mazulīts.

Latvietim-zemkopim saule ir vissvarīgākais dabas faktors. Saules spēks diedzē graudus, briedina druvas un gatavina sēklas un augļus. Saulei ir arī simboliska nozīme. Tā izsaka krāšņumu un jaukumu. Piemēram:

Saulīt vēlu vakarā
Sēžas zelta laiviņā.

Citā dainā:

Sidrabiņa upi bridu,
Zelta kurpes kājiņā.

Pēdējā krāšņumu radījuši saules atspīdumi ūdenī.

Sauli salīdzina ar mātes mīlestību:

Saulīt silta sildīties,
Māmiņ jauka parunāt.

Saulīte ir bāriņu žēlotāja:

Lec, saulīte, rītā agri,
Noej vēlu vakarā,
Bāra bērni nosaluši,
Tumšu nakti staigādam.

Bet, klaušu gaitās staigājot, latvietis lūdza īsāku dienu:

Ej, saulīte, drīz pie Dieva,
Dod man svētu vakariņ,
Bargi kungi darbu deva,
Nedev svēta vakariņ.

Saulītes simbols latvju rakstos un rotās ir viens no visvairāk iemīļotajiem. Uzlecošās saules zīmi kā brīvības simbolu pie kaŗavīra cepures valkāja latviešu brīvības cīnītāji.

Arvīds Brastiņš savā grāmatā Saules teiksma raksta:

Dainas pēc būtības ir Dieva dziesmas, kas apdzied latviešu dzīvi Dieva paēnā, kā pašas dainas to saka. Dainas kopā ar balsu, kādas latviešiem ir ap 2000, ir senās dievestības kulta dziesmas, ko dziedāja svinamos laikos un dienās, godos, audzināšanā, darbos. Dainas apdzejo visu cilvēka maņām uztveramo apkārtni un glabā latviešu tautas kultūru, sākot ar akmens laikmetu. − Saules teiksma dainās ir skaistākais tautas dzejas darbs, kāds nav saglabājies pilnībā citām āriešu tautām. Saules teiksmu attēlo 1483 dainas, kas izkaisītas pa visiem dainu krājumiem. Par sauli arī dažādas mīklas, mītoloģiskas teikas un ticējumi.

Saules teiksmai tautasdziesmas:

Griezies, saulīte, griezies, mēness,
Griezies nabiņa vecā vietā.

Saulītē balināju savu linu paladziņu,
Dod, Dieviņ, tā balēt man’ auguma pēlējam.

Līdzi, līdzi lieli ļaudis, mazam pāri nedariet,
Kā saulīte līdzi tek visam zemes gabalam.

Maļu, maļu, ko es maļu? Sava vīra bikses maļu,

Lai vīriņš atsagrieze kā saulīte dabesīs.

Vācu mācītājus, ne tikai Veco Stenderu vien, ļoti kaitināja latviešu pretošanās mainīt savas tradicijas. 1654. gadā G. Mancelis rakstīja:

Nebūs jums sauli, mēnesi un zvaigznes pielūgt un priekš tiem ceļos mesties, nei šādu uj tādu koku, nei akmeni, nei kādu tārpu, nei ķiplokus, kā vecos laikos jūsu tēvi, pagāni būdami, tādus niekus un radītas lietas pielūguši jir. Pirmā vietā Mancelis min sauli.

Kaut gan vācu mācītāji nesaprata, kādas milzīgas vērtības slēpās latviešu tautas literātūrā, mums viņiem jāpateicas par pirmajiem uzrakstītajiem tautasdziesmu, ticējumu un paražu paraugiem. Uz to viņus mudināja daži vācu filologi, Herderu ieskaitot, jo Vakareiropā, sevišķi Vācijā, bija nācis modē vākt dažādu tautu dziesmas − Volkslieder.

Interesants ir ārsta Beiganda apraksts par latviešu meteoroloģisko parādību vērošanu un laika paredzēšanu. Šis pagaŗais raksts iespiests Vācijā Johana Kanolda grāmatā par dabas vērojumiem 1729. gadā. Veigands atzīst, ka „Cursche Bauern” esot arī labi fiziķi un labi paredzot nākošās lietas, sevišķi laika ziņā. Pieminēti dažādie pareģojuma veidi: par lietu, vēju, zibeni, pērkonu u.c.

Daži pareģošanas piemēri no prof. K. Strauberga grāmatas Latviešu tautas paražas:

Ja saule riet gaiši sarkanos mākoņos, būs vējš. Ja saule noiet koši un skaidri, būs skaidrs laiks. Ja saules riets ir asinssarkans, tad rītdiena būs mākoņaina jeb būs gaidāmi kaŗa laiki. Ziemā dārzs ap sauli rāda salu. Ja saule sveču dienā spīd gaiši, pēc tam būs vairāk sniega. Kas saulītei lecot esot dzimis, tas esot gudrs. Ja bez saules dzimstot bērns, tad tas dzīvojot dusmīgs.

Visu latviešu mītoloģiju un ticējumus par zemi, debesīm un aizsauli ietekmējuši saules gaitas vērojumi. Dienā saule dod dabai dzīvību, naktī, no rieta līdz lēktam, tā brauc pār jūŗu. Pasaules jūŗa, kur aizbrauc saule, ir bagāta noslēpumiem.

Vidū jūras uz akmeņa
Div’ sarkani ziedi auga,
Tur saulīte sēdējusi,
Tur ziediņi nobiruši.

Vidū jūras uz akmeņa
Trīs sarkanas ogas auga,
Tur saulīte raudājusi,
Tur birušas asariņas.

No jūriņas izpeldēja
Divi sirmi kumeliņi,
Vienam bija zvaigžņu sega,
Otram Saule mugurā.

Ir vairākas tautas teikas par sauli.

KĀ RADUSIES SAULE

Senos vecos laikos Velns bija nodomājis debesis sadragāt. Izsūtījis savus kalpus pa pasauli, lai labi lielu akmeni pārnesot. Kalpi pārnāk: esot atraduši gan aplam lielu akmeni, bet nejaudājot cilāt. Sūtījis vēl otru pulku kalpu palīgā. Pārnesuši akmeni lielu, lielu. Velns grābis milzeni, sviedis pret debesīm. Akmens rūkdams aizgājis pa gaisu, bet par ķibeli aizķēries aiz zemes malas, palicis stāvam un sācis spīdēt: gadījusies Saule no viņa.

Latvieši atzīmējuši sējas un pļaujas laiku, tomēr visvairāk dziesmu, paražu, tradiciju un gatavošanos svinībām izraisījuši saulgrieži: Ziemsvētki un sevišķi Jāņi. Šo svētku svinēšanu turpina līdz mūsu dienām, atceroties dažādās senās tradicijas.

Ejam puiši, ejam meitas
Uz Daugavu palīgot,
Izviļam zelta galdu
Sudrabiņa krāģīšiem.
Tur sēdēja saules meita,
Zelta kroni rakstīdama.

Par Saules kulta parasto, tas ir, citās tautās sastopamo − uzlecošās Saules apsveikšanu latviešu folklorā nekādi tieši dati nav zināmi, bet saules noiešanu latvieši svētījuši, atturēdamies no dažādiem darbiem.

Atceroties paražas bērnībā, Jānis Jaunsudrabiņš par krēslas stundu saka: „Mēs nosvētījām saulīti”.

Dažas tautas svinīgi sagaida saules uzlēkšanu.

Aleksandrs Grīns Dvēseļu putenī saka: „Vecas grāmatas stāsta par gaismas pielūdzējiem, kas dievinājuši sauli, ikrītus iedegdami kalngalos viņas atnākšanai par godu slavas ugunis.”

Lielāko vulkāna krāteri pasaulē, kas atrodas vienā no Havaju salām, sauc Haliakla − tas nozīmē saules nams. Iedzimtie, kas pārtikuši no zvejniecības, salasījušies agri no rīta vēl tumsā un izpildījuši savu rituālu, tas ir, lūgusies, lai saule dara dienu gaŗāku, lai var vairāk zvejot.

Sēdēšana uz augstas vulkāna krātera malas un zināma rituāla izpildīšana nekad nav sagādājusi vilšanos, jo Havajas salās saules uzlēkšana ir tik krāšņa kā dievietes parādīšanās.

Saules kults arī pazīstams Tibetā. Hašā sādžā, kas ir augstākā sādža pasaulē, jo atrodas divi ar pusi kilometru virs jūras līmeņa, atrodas klosteris. Vēl tagad tur ir dzīva 900 gadu vecā paraža: ik rītus saules lēktā divi mūki pūš ragā, kas ir sens tibetiešu mūzikas instruments.

Senas ziņas par saules kultu ir no Ēģiptes. 1300 gadu pirms Kristus faraons Akhenatens pirmais pasaulē atzina viendievību − sauli. Pēc viņa nāves atkal pielūdza dažādas dievības, no kuŗām tikai viena bija saules dievs Rā. Šeperjē grāmatā minētas varbūt vissenākās ziņas par indoeiropiešu tautu (ap 2000. gadu pirms Kristus) izveidoto saules koka mītoloģisko simbolu. Dabā − kokā veidojas zars pret zaru, skujiņa pret skujiņu. Dabā nav simmetrijas. Simboliskais saules koks ir zīmēts simmetriski, izsakot divu pretēju vērtību līdzsvarojumu: darbība-miers, auksts-karsts, sieviete-vīrietis, tumsa-gaisma. Še saskatām lielu līdzību ar seno ķīniešu slaveno „Yin-Yang” principu, kas apvieno universu, garīgo un fizisko pasauli, katru vārdu izskaidrojot ar tā pretstatu.

Saules lēkts tautasdziesmās koši notēlots. Piemēram:

Sudrabiņa gaili dzied
Zeltupītes lejiņā,
Lai cēlās Saulesmeita
Zelta dzirnu ritināt.

Kas tur spīd, kas tur viz
Viņā lauka galiņā?
Saule sēja sudrabiņu
Celmainā līdumā.

Saule nosaka cilvēka dzīves ritmu, dienai mainoties ar nakti. Cilvēki dzīvo šajā saulē, bet veļi turpina līdzīgu dzīvi Aizsaulē. Senlatvieši, bēres svinot, ēd, dzer, dzied zināmas dziesmas un pat dejo. Mirušajam dod līdz apģērbu un darba rīkus, kas vajadzīgi Aizsaulē dzīvojot, bet rudenī, veļu laikā, izliek traukus ar ēdieniem un aicina veļus mieloties.

Atsavēru Saules logu,
Pasavēru Saulītē,
Neilgs ir mans mūžiņš
Šai saulē jādzīvo.

L. Adamovičs savā darbā par senlatviešu mītoloģiju raksta:

Saules redzamo dienas gaitu pie debesīm un neredzamo nakts gaitu latviešu tautasdziesmas attēlo visādu simbolisku un allegorisku gleznu veidā − saule tek, brien, danco, brauc kamanās, ratos, laivā, lec sarkanā kociņā, mētā zeltābolu u.t.t − viņas uzvalku daudzina lielā krāšņumā un košumā, visvairāk zelta un sudraba. Dažādas līdzības tēlo viņas veidu − īpaši mīklas... Bet saule arī redz un zina visu, kas notiek pasaulē.

Diferenciācijas ceļā no Saules atskaldījušās Saules meitas, kalponīte, kalpi, dēls un vedekla, un citi, kas reprezentē dažādas ar sauli sakarīgas gaismas parādības, kā: saules gaismas efektus, saules starus u.t.t.

No šīm būtnēm vecākās ir saules meitas, radniecīgas indiešu Sūra dahitu un grieķu Hēliādēm. Viņas gūst īpašu nozīmi ar savām attiecībām pret Dieva dēliem. Debess precības senlatviešu mītoloģijā ir vecs mīts, ko indoeiropiešu tautas laikam mantojušas no senās kopējās pirmtautas. Precējamā ir Saule jeb Saules meita, bet precinieku rindas ir loti raibas: Dieviņš, Mēness, Auseklis, Dieva dēli, Ausekļa dēli, Mēness dēli, Vējš un Vēja dēls, arī Pērkons un Pērkona dēls tīko pēc debesu līgavas.

Saules dzīve līdzīga cilvēka dzīvei: Viņai jāizprecina meitas, jāstrādā laukā, jāvelē villaines:

Saule meitu aizdevusi
Pār deviņi ezeriņi,
Pati saule gauži raud,
Šai malā stāvēdama.
Dajāj divi Dieva dēli −
Ko, Saulīte, tu raudāji?
Kā bij man neraudāt −
Žēl meitiņas, žēl pūriņa:
Sidrabots pūriņš bija
Apzeltītas dāvaniņas.

Kas tur spīd, kas tur viz
Viņā lauka galiņā?
Saules meita sienu grāba
Ar sudraba grābeklīti.

Vakar Saule samērkusi
Divi simti villānīšu,
Šodien spodra netecēja,
Villānītes velēdama.

Tāpat kā saimniekam, arī Saulei ir kalpi un kalpones, kas palīdz darbos:

Ai, Saulīte, māmuliņa,
Ko tie tavi kalpi dara?
Zīda pļavas nenopļautas,
Zelta lauki neecēti.

Arī mūsu klasiskajā un modernajā literātūrā rakstnieki mīl sauli. Jau grāmatu virsrakstos: Raiņa Ave sol!, Skalbes Saules vārdi, Jaunsudrabiņa Neskaties saulē, Saulieša Bez saules, Kārļa Ābeles juniora Saule viena, Edvīna Medņa Saule dejo, A. Sprūdža Saule līdumā, R. Skujiņas Saulainie gadi, Viļa Velderes Saule rasā, A. Mierkalna Saulē un ēnā, Jāņa Vesela Saules kapsēta, Zinaīdas Lazdas Saules koks, Ed. Sināta Saules un ēnu dārzos un Dzintarsaule, Jāņa Sarmas Saulgrieze, G. Celmiņa Sauli Latvijai, Pavasara Sirds un saule, Ā. Ābeles Mazs saules stariņš, E. Aistara Sapnis saules logā, V. Plūdoņa Saule un smiltis, K. Ieviņa Saules prieks, I. Vīksniņas Saules sala, B. Grundes Saules un sala grāmata, Jūlija Lāča Saules zemē, A. Voitkus Aiz miglas aust saule, Gunara Saliņa Melnā saule, A. Rasas Saule pār pilsētu, Anšlava Eglīša Saulgriežu stāsti, Knuta Lesiņa Smilgas saulrietā, H. Eldgasta Sudrabotā saulē u.c. No lugām − tikai A. Brastiņa Saules meita.

Saules vārds bieži lietots kā simbols. Bez saules nozīmē: bez laimes, bez izdošanās, bez spēka pārvarēt nelabvēlīgus apstākļus.

Ar lielu patosu Rūdolfs Blaumanis slavina sauli 1898. gadā uzrakstītajā dzejolī „Renatus”:

Es sveicinu tevi,
Tu siltais spožums,
Tu baltā dienas gaisma!
Es sveicinu tevi, ak saule, saule!

Arī Kārlis Skalbe pacilāti dzejo par saules gaismu dzejolī „Rīts”:

Un durvis plaši atveŗas,
Uz sliekšņa jauns līdumnieks parādās.
Spožs cirvis viņam uz rokas zib:
Uz darbu mani viņš aicināt grib.

Pār pleciem saules stari tam līst
Un manā krēslainā istabā klīst.

Kārlis Skalbe ir mūsu „sirds un saules dzejnieks”:

Man visi gudrie vārdi sen garlaicīgi kļuva,
Tik sirds, tik sirds un saule man tuva.

Citā vietā viņš atzīstas, ka grib izteikt vārdus,

ko runā mīļā saule, ko sirds uz sirdi pukst.

Rainis, dainu ietekmēts, gleznaini raksta:

Lēni aizrit saules rati,
Sārtie svārki jūrā velkas,
Baltās bārkstis ūdens smagas.
Lēni, lēni laižas saule,
Zeltābolu mētādama,
Lēni bālē gaisa gali.

Rainim saule ir brīvības simbols. Grāmatā Ave sol slava saulei un tiekšanās pēc gaismas, kultūras un brīvības ir izteikta katrā no 45 dzejoļiem.

Grāmatas izskaņas vārdi: „Rādies, rādies, jaunā saule!”

Rainim saule ir augstākās idejas simbols. Lai saniegtu augstāko mērķi, cilvēkam jāziedo ne tikai fiziskie, bet arī jākoncentrē visi garīgie spēki. Lugā Zelta zirgs Antiņš jautā Baltajam tēvam: „Tētiņ, kuŗš tai kalnā uzjās?” − Baltais tēvs atbild: „Kuŗš tik stiprs būs kā saule: kas spēj atdot sevi visu − savu dzīvi, savu gribu.”

Jāņa Jaunsudrabiņa darbiem cauri aužas saules motīvs, jo autors audzis īsti latviskā lauku vidē, arī vēlāk palicis uzticīgs latviskajai ētikai. Izturība, ļaunas dienas pārvarēšana un gaišs optimisms ir mantojums no dainu latviešiem.

Kaŗa laikā Vācijā Jaunsudrabiņš, zaudējis dzimteni, mierina radus, kam sadegusi iedzīve: „Vai ar jums un mums nav noticis tāds kā brīnums? Vēl mūs apspīd saule... visu var atgūt, ja esi palicis dzīvs.”

Visuzskatāmāk saules spēku dzejnieks pasaka dažos teikumos grāmatā Ūdeņi:

Reizēm mani nakts vidū pārņem tādas skumjas, tik smeldzošas ilgas pēc kaut kā nepasakāma, ka es būtu gatavs mesties jūŗā, mirt, sadegt, lai tikai nāktu kāda pārmaiņa. Bet rīta saule mani vienmēr atgriež pie zemes un dara manu skatu atkal gaišu pret visām šīs dzīves parādībām. − Ej, kur iedams, visur spīd saule, visur zied zeme un ūdeņi atmirdz sauli un zemes zaļumu.

Teiksmas par Saules koku bijušas jau senajiem indoeiropiešiem. Grieķu mitoloģijā dievs Foibs braucis pār debesīm ar zelta kumeļiem. Arī senģermāņu teikā „Igdrasils” aprakstīta liela egle − Saules koks.

Dainas plaši apdzejo teiksmu par Saules koku, ko vēro gan saulei lecot, gan dienā, gan saulei rietot. Koks var būt ozols, bērzs, liepa, osis, vītols, priede, egle, ābele, lazda, puķu cers. Minētie koki pastāv īstenībā, bet zelta niedre kā Saules koks pastāv iztēlē vien.

Zin Dieviņš, zin Laimiņa,
kur Saulīte nakti guļ −
Vidū jūras saliņā,
zelta niedres galiņā.

Dažos variantos arī minēta zaļa niedre un sausa niedre:

Jauni puiši nezināja, kur Saulīte nakti guļ −
Jūras vidū uz akmini, zaļas niedres galiņā.

Vēl tālāk no īstenības attālinājies teiksmainais sarkanais koks, kas varētu būt ozols, kuŗš visbiežāk pieminēts tautasdziesmās, bet varētu būt arī vārdā nenosauktais Saules koks ar pavisam liktenīgu nozīmi:

Ikrītiņa Saule lēca
Sarkanai kociņā,
Jauni kungi veci tapa
To kociņu meklēdami.

Aiz kalniņa Saule lēca
Sarkanai kociņā,
Meklē kungi, stārastiņi,
Tāda koka nedabūja.

Tieši koks ar savu varenību, staltumu, mūžu, kas pārsniedz cilvēka vecumu, lietderību un arī lapu maigumu un saules staru krāšņo rotāšanos zaros, liekas, ir vispiemērotākais simbols, kas varētu izteikt cilvēka ilgas pēc brīvības, kultūras, lietu dziļākas izpratnes un pēc gara apskaidrības − visu ilgu piepildījuma. Tādējādi varam saprast, kādēļ Saules koka tema atrodama gan senajās indoeiropiešu teikās, gan senajā, gan jaunāko laiku cittautu literātūrā. Šis simbols iegūst arī citus nosaukumus: Māras koks, Laimas koks, dzīvības koks, gaismas koks un citus.

Šo temu arī apraksta Jānis Veselis savā teiksmā „Saules koks”.

Zinaīdas Lazdas Saules koks saistās ar dzimteni. Viņas pēdējais dzejoļu krājums Saules koks iznāca 1956. gadā Amerikas Sav. Valstīs. Dzejniece pati paskaidrojusi: „Tā ir ticības grāmata jaunai, gaišai dienai. Jānis Grīns raksta:

Zinaīdai Lazdai ir savs pregnants stils, sava leksika, sava sintakse un savi ritmi. Viņas dzeja ir tik īpatna formāli, ka krasi atšķiras un nekad nebūs samaināma ar citu dzejnieku rokrakstu.

Grāmatas titula nosaukumu nes krājuma pēdējā, 12 lappušu garā balāde par tautasdziesmās vairākkārt pieminēto Saules koku.

Kur saule pa nakti paliek, Ūdens māte, taujāta, pastāsta: vidū jūŗā dus akmens, vidū jūŗā ir kalns, uz tā aug liela, plata egle. Tur aizbrauc saule saviem zelta kumeļiem − kā grieķu Foibs − pagana savus kumeļus, lai tad lektu otrā pusē − austrumos! Lieliski uzceltā teiksmainā balāde − velti skaidrot − ir cerību simbols, ka atkal ausīs Latvijai un tās tautai brīvība.

Kādā mitoloģiskajā poēmā Zinaīda Lazda slavē ideālistisko pasaules uzskatu, Saules koks ir brīvības simbols.

Koku, gan dzīvības koku, gan gaismas koku, kā dzīves būtības simbolu lieto Ilze Šķipsna savos romānos Aiz septītā tilta un Neapsolītās zemes. Izvilkums no pēdējā:

Koks... pats būdams un augdams sakārto zemes un debesu vielas, kas tam apkārt, savieno sevī zemi un debesis un tad mums parādās vienkāršs un brīnumains, un nevairīdamās Malva zināja, ko meklēja − Dzīvības koku, kam paveidu skaits bija neierobežots, bet reizē palicis nemainīgs − organizētājs princips. Koks ir pārdabīgs simbols un nozīmē visu pasauli.

Ilzei Šķipsnai koks ir debesu un zemes savienotājs, vārti starp šo un otru pasauli, atziņas, atklāsmes un pasaules simbols, arī dzīvības brīnuma un fallisks simbols. Vēl viens citējums:

Pasaules, kas pieder dažādām kārtībām un nav apvienojamas − īstenība un šķitums. Tās ir, aug viena otrai pāri, nevaram izvēlēties ņemt vienu bez otras vai izvairīties no abām. Bet ieraudzīt abas reizē!... Degošais koks.

Šķipsnai gaismas koks ir dzīves būtības simbols. Viņa raksta: „Es pēkšņi sajutu pasauli kā daļu sevis, mana atziņa ietvēra un pārvaldīja zemes lodi no tās liesmojošā iesākuma ... līdz pat šim brīdim − un es nezināju kur paslēpt acis no šīs pārmērīgās gaismas.”

Galvenokārt runājot par latviešu rakstniekiem, izņēmuma kārtā gribu minēt poēmu „Gaismas koks”, ko uzrakstījis grieķu dzejnieks Odisejs Elitis, 1979. gada Nobela prēmijas laureāts literātūrā. Šim darbam ar Zinaīdas Lazdas balādi līdzība nav tikai virsrakstā, tā ir pasaules uztverē, dzīves filozofijā. Abi rakstnieki slavē ideālistisko pasaules uzskatu, abiem Saules koks ir brīvības simbols.

Eliša poēma „Gaismas koks” liecina par tām mūžības norisēm, par kuŗām esam nojautusi tikai retos atklāsmes brīžos − līdzība ar Šķipsnu! Elitis tic: ja mēs attīstītu savu spēju izprast dabu intuitīvi, mēs varētu cerēt rast atbildes visiem neatbildētajiem jautājumiem par dzīves nozīmi un iekļaušanos kosma likumos. Elitis, tāpat kā Lazda meklē saskaņu un gaismu. Viņu optimisms ir attīrīts no neīstām jūtām, attīrīts no katra sentimenta. Reālās dzīves laba pazīšana gādājusi par šo gara šķīstīšanos. Abi autori slavē ideālistisko pasaules uzskatu un spirituālo universālismu. Elitis saka, ka īstam dzejniekam fragmenti no reālās dzīves jāmāk pārveidot dzejā. Ir svarīgi saredzēt „kas ir”, bet vēl svarīgāk parādīt „kas varētu būt”. Eliša poēmā „Gaismas koks” izteikta doma, ka kādreiz cilvēks visas meklētās atbildes zinājis. Tagad pēc milzīgas katastrofas ir klusums. Ieklausoties, tomēr dzirdamas sīkas, gandrīz netveŗamas skaņas. Tās dod cilvēkam vienīgo cerību ar iekļaušanos dabā kādreiz zaudētās atbildes atkal atgūt. Nāk prātā Z. Lazdas vārdi:

Klau, stāvi klusu! klusu! paklausies!
Lūk putns pārlaižas un spārni švīkst. −

Ārija Elksne raksta par Saules koku kā būtības simbolu:

Izspraukusies cauri
Vēl vienam gadu lokam,
Pamazām tuvojos gaismai,
Tuvojos saules kokam.
Pamazām ienākos augļos
Un uz vidu ritu,
Ļauju, lai bezdelīgas
Lido dziedāt pie citiem.
Un, kad jūs dzirdēsiet sakām:
„Viņa ir apklususi...” −
Neticiet! Saules kokā
Būšu es ieaugusi.

Austrālijā saule var būt mīlīga, bet bieži ir svelmaini nežēlīga postītāja, kā Kārļa Ābeles jun. dzejolī „Saule”:

spēj sagraut druskās spītīgas, šķautnainas klintis,
spēj izdzert ezeru aklās, stiklainās acis,
bet spēj daudz vairāk −
zin arī sildīt,
zin senas zintis:
kā sēklām ļaut piebriest, raisīties dīgļiem,
un koku zarainiem tīkliem
mezgloties pumpuros,
kuŗos attīties, veidoties
ziedu starainām dvēselēm.

Kārļa Ābeles dzeju krājums Saule viena nobeidzas ar tā paša nosaukuma gaŗāku dzejojumu, kuŗā saulei dotas abas nozīmes. Tā ir spīdeklis:

Saule mana − kamēr sauli mīlu
kamēr mīlu dzīvi,
kamēr esmu.
Saule mūsu visu.

Un saule ir arī simbols: ... „līdz ar domām jaunām, svešās zemēs rastām, seno dainu saules vārdi skan”.

Jāmin arī Māras Rozītes dzejolis:

Kas tie tādi, kas dziedāja
Bez saulītes vakarā? −
Tur dzied bēri lāča rijā,
Jauno sauli piesaucot...

Vēl daži izvilkumi no jaunākajiem izdevumiem. No Lūcijas Kalniņas grāmatas Svešās vāravas. Daļa no dzejoļa „Sapnis pirms rītausmas”:

Bij vēlreiz gaišai dienai ataust lemts
Ar Saules smaidu sārtā rīta pusē,
kur rožu gultā mostas Aurora,
ik rītus liegām rokām saglauž tērpa krokas,
un sarkan-zelta matus vij ap galvu,
kā blāzmas vainagu, ko dāvāt jaunai dienai.

Mūsu visjaunākās dzejnieces Sarmas Muižnieces ar draiskulīgiem dzejoļiem piebārstītajā krājumā Izģērbies ir dzejolis „Saulei”:

Mana mazā, melnbaltā sirds
    skatās uz tevi −
    tu spēcīgā liesma.
Kaut kur tu kvēlo,
kaut visa pasaule
    pelēkumā, badā, dusmās
    un rūgtumā slēpjas.
Vai ņemsi mani par skolēnu?
Vienīgi ar ceļa naudu grūti.
Zemes dzīve piešķir tikai vienvirziena stipendijas.

 

Nobeigumā daži skaisti teikumi no grāmatas Līču loki, kuŗas autore Astrīde Ivaska 1982. g. saņēma Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu. No apraksta par Grieķiju:

Viss plešas, virmo, ņirb saulē, līgo un trīs milzīgā klusumā it kā zem ūdens vai stikla. Nirt, peldēt, lidot, kustēties gaismas un telpas bezgalībā, atgrūsties no kalnājiem, kā laiva atstumjas no krasta, atstāt arī pilskalnu zem sevis, izjūtot tikai to, ka esi radījums, kas mājo gaismā. Ne gars, ne miesa, bet gaismas liesmās no gara un miesas sakausēta būte.

No apraksta par Īriju:

Debesis šodien pacēlušās lidu, jūŗa uzsegusies saulgriežu sagšu. Tā laikam te ir vasarā: viss vienā baltā vizmā... Šādās dienās tas kodols manī, kur rodas dzeja, iekvēlojas kā zvīļa vizlas dzīslas zemes dzīlē. Un acu priekšā stājas parādība, kas allaž atkārtojas šādos brīžos, nemainīga: pavasarīgs, augsts apvārsnis ar staltiem plaukstošiem kokiem. Un otra, kas varbūt pavadīs mani un pavērsies dzīves pēdējā mirklī: gara vecu liepu gatve, plaša, un tās viņā galā gaismas pali.