Ir pienācis vecgada vakars, un man vēl jātiek galā ar dažiem darbiem, kam nolikts pēdējais termiņš − deadline. Cik īpatnējs šis angļu vārds un cik ļoti piemērots, atceroties bijušos draugus, paziņas un kollēgas. Dažus jau ir panākusi lielā deadline − mūžība, pieminot te tikai: V. Lindi, V. Bērzkalnu, A. Jērumu, Br. Skulti, A. Kalnāju. Citiem pienākusi ievērojama gadu atcere un tūliņ jāpiebilst, ka interesants un nozīmīgs liekas latviešu vēsturē 1906. gads. Šoreiz nerunāšu par lielo latviešu revolūciju, kaut arī tā trimdā liekas pavisam aizmirsta. Šajā gadā dzimuši ļoti daudzi latviešu mūziķi. Visus nevarēšu nosaukt, bet minēšu alfabētiskā secībā: Haroldu Berino, Volfgangu Dārziņu, Jāni Ivanovu, Arnoldu Kalnāju, Haraldu Medni, Jāni Norvili, Aleksandru Okolo-Kulaku, Leonidu Vīgneru, un droši vien laba daļa būs manai atmiņai paslīdējusi gaŗām. Mūžības deadline panākusi: Berino, Dārziņu, Ivanovu un Kalnāju, pārējie visi vēl aktīvā muzikālā darba rosmē. Atsevišķi gribētu pieminēt pāragri mirušo Volfgangu Dārziņu, kam tik daudz bija ko teikt latviešu mūzikā. Un viss viņa teiktais bija dziļi nacionāls šī vārda labākā nozīmē. Cerēsim, ka trimdā viņa mūzika neizdzisīs. Savā laikā Dārziņa klavieŗu mūziku visai daudz popularizēja Ilze Štrāle-Didrichsone, bet, diemžēl, viņai sekotāju nebija. Dzird gan, ka Latvijā Komponistu Savienībā uzsākta viņa darbu caurskate. Par Berino, Ivanovu un Kalnāju rakstīju Jaunajā Gaitā šo komponistu piemiņas rakstus. Vērojot videolentē 1985. g. vasaras dziesmu svētkus Rīgā, parādījās arī diriģenta Haralda Medņa laipnais vaigs. Atmiņā pamirdzēja iepazīšanās 1938. g. 9. dziesmu svētku laikā Rīgā, kur dziesmu kaŗā Haralds Mednis ieguva 1. godalgu ar savu Lazdonas draudzes kori. Pēc tam abi bijām darba biedri Rīgas skolās, uzsākot Rīgas zēnu koŗu darbību. Šo rindu autors toreiz strādāja grūti audzināmo zēnu skolā Pleskodālē, kur jau bija izveidojies slavens zēnu koris, kas spēja dziedāt pat Johanna Strausa „Pie skaistās, zilās Donavas”. Es vēlāk vadīju Grīziņkalna zēnu kori 38. pamatskolā, bet Haraldam Mednim, pārnākot uz Rīgu, piekrita darbs kādā aristokrātiskā Rīgas pamatskolā − arī ar zēnu kori. Tā bieži tikāmies ne vien konservatorijā, bet arī skolotāju sanāksmēs un biedrībās. Beidzot kaŗš mūs izšķīra uz mūžu. Tomēr dziļā priekā un cieņā vēroju latviešu tautu saucam: „Medni, Medni!” dziesmu svētku laukumā. Kaut arī viņš savu muzikālo darbību uzsāka visai vēlu (32 g. vecumā iestājoties konservatorijā), tomēr tika tālu un pagāja vairākiem jaunajiem gaŗām. Jauns viņš vēl šodien!

Nebūs latviešu tautā cilvēka, kas nepazītu Norviļa dziesmas. Pats autors joprojām iesaistījies savā muzikālā darbā gan restaurējot, gan labojot un papildinot, gan arī jaunradot. Tā arī no viņa varam sagaidīt vienu otru jaunu un skaistu dziesmu, varbūt pat kaut ko vairāk.

Klusi un uzcītīgi savu gaumīgo mūziku kopj Aleksandrs Okolo-Kulaks. Parasti dziesmu svētkos dzirdam viņa jaunāko mūziku. Taču viņam ir arī skaņu plates, kas liecina, ka šim smalkjūtīgam latviešu komponistam ir svešs mūsdienu skaļums un patoss. Gan nezinu, kā pašreiz klājas Leonidam Vīgneram Rīgā. Jāpieņem, ka viņš bez koŗa vai orķestra nespētu dzīvot. Tāpat nedomāju, ka kāds cits spētu vadīt viņa tēva komponēto dziesmu „Kā Daugava vaida” (K. Baumaņa teksts) ar tādu temperamentu un iegrimi kā Leonids. Esmu pie viņa vienu gadu strādājis par pianistu-pavadītāju Dziedoņa korī. Novēlu viņam no rokām neizlaist savu diriģenta zizli.

Simtgade šogad pienākusi Jēkabam Graubiņam, mūsu izcilam folkloristam, tautas meldiju kopējam un komponistam. Nākamajos Kanadas dziesmu svētkos Toronto š.g. jūlijā kopkoŗu koncertā dzirdēsim viņa „Tek saulīte” tautasdziesmas greznojumu. Šāda veida tautasdziesmu ar plašāku izstrādājumu Graubiņam nav maz, un te skaits sniedzas ap 160, piem.: „Laimiņai pavaicāju”, „Grieziet ceļu”, „Alutiņis, bāleliņis”, „Kas tie tādi, kas dziedāja”. Bija arī oriģināldziesmas, piem.: „Nāves ejas” (K. Skalbes vārdi), „Austrumzeme” (Jūlija Lāča vārdi) u.c. Jāmin arī 6 kantātes, 2 klavieŗu kvinteti, ērģeļdarbi, kompozicijas vijolei, čellam, mežragam. Bija arī teorētiski apcerējumi par latviešu tautasdziesmu mūziku, Talsu novada tautas melodijām u.c.

Jēkabam Graubiņam bija arī visai asa kritiķa spalva. Tāpat viņš aktīvi piedalījās Rakstu un mākslas kameras mūzikas sekcijas uzbūvē 1938. gadā. 1938. g. 14. maija Brīvās Zemes numurā pazib visai skarbi un noteikti vārdi:

Tautas seno garamantu un paražu sargāšana un godā turēšana un nacionāla muzikāla audzināšana nevarēs sekmēties, ja turpināsies netraucēti starptautiskās sēnalu mūzikas imports mūzikāliju, gramafonu plašu, filmu un citā veidā, kā arī „šlāgeru” fabricēšana un izplatīšana iekšzemē. Kamera nevarēs vienaldzīgi noraudzīties, kā savu veikalu dzinēji saindē tautas veselīgo mūzikas garu. Te būs vajadzīgas arī savas represijas...

Turpmāk tiklab atsevišķu mākslinieku − Latvijas pilsoņu − vai viņu organizāciju uzstāšanās ārzemēs vai sazināšanās un sarakstīšanās ar ārvalstīm notiks tikai ar Rakstu un mākslas kameras ziņu un starpniecību...

Rakstu un mākslas kameras pienākumi un kompetences tātad ietveŗ sevī mūsu mūzikas dzīvi visā plašumā un dziļumā. 15. maija ideju apaugļots, dzimis sen gaidīts tautas mūzikas dzīves virzītājs un regulators.

1940. g. sākumā radās arī mazs konflikts ar Jāzepu Vītolu. Pēdējais rakstu krājumā Raksti un Māksla 1940. g. 2. nr. raksta:

... Latviešu tautasdziesmas necienīgs, maz teicams avanss klausītāju rupjākiem instinktiem ir tie interjekciju pakaiši, pa kuŗiem tautas meldijām, sevišķi Graubiņa uztverē, burtiski jābradā. Trim-tram, džin-džin, bum-bum, hru-hru, haha un diez kādas vēl dabas skaņas līdz veselam krogus dancim dziesmas refrēnā − viss tas varbūt paceļ koŗa techniku (?), bet degradē tautasdziesmu...

Te laikam bija domāta Graubiņa dziesma „Silmala trīcēja dancojot”.

Okupāciju gados Graubiņam viegli neklājās. Beidzot 1949. g. viņu deportēja uz Sibiriju. Tur viņš uzrakstīja savu klavieŗu ciklu „Vēstules labākajam draugam”. Stāsta, ka viņam bijis aizliegts rakstīt vēstules un tad izlīdzējies ar mūziku. Vienreizējs gadījums mūzikas vēsturē. Pēc atgriešanās no Sibirijas drīz vien viņa spēki bija galā, un viņš mira 1961. g. Viņa meitas ir ievērojamas klavieŗu un vijoles spēles mākslinieces.

 

*

 

Nepārredzama ir Imanta Kalniņa jaunrade. Par viņa operu Spēlēju dancoju jau esmu daudz rakstījis JG slejās pirms vairākiem gadiem. Šoreiz varu tikai pieminēt, ka nav vienkārša lieta komponēt Raiņa zīmīgos vārdus:

Guli, maita, ar šo sauli
Vairs tu augšā necelsies.

Tad sekoja opera par Ifiģeniju − pilnīgs pretstats iepriekšējai. Kāda būs nākošā opera? Pēkšņi Padomju Jaunatnes 1985. g. 16. nov. numurā lasām: Eksplozija vai turpinājums? Ir radies vokāli instrumentāls ansamblis „Turaidas Roze”.

To vada Imants Kalniņš, pats spēlēdams sintezatoru. Ansamblī vēl piedalās soloģitarists Alberts Bartoševics, basģitarists Edmunds Pumpurs, soprāns Indra Karlsone, mecosoprāns Mārīte Veisberga. Tuvākā nākotnē paredzams arī bundzinieks. Tātad no Ifiģenijas ceļš vedis uz rokmūziku. Ja arī vairumam klausītāju šis notikums liksies kā eksplozija, pats komponists domā, ka tas ir bijis „likumsakarīgi”. Viņš saka:

Mana interese par rokmūziku nekad nav pārstājusi eksistēt, vienīgi atsevišķos laikposmos, kad biju pievērsies operai, tai nevarēju tik aktīvi nodoties diennakts ierobežotā gaŗuma dēļ. Bet faktiski ar šo žanru es savā laikā sāku. Tas bija 1967. gadā Liepājas teātrī, kad rakstīju songus Maksima Gorkija un Bertolta Brechta lugai „Māte”, ko iestudēja režisors Andrejs Migla. Tajos, protams, bija cits saturs, bet ievirze − tā pati. Jau tīrs roks bija „Princis un ubaga zēns”, arī „Trīs musketieri”. 1970. gadā nodibināju pats savu ansambli „2XBBM”. Viss šis laiks bija loti aktīvs periods rokmūzikas sacerēšanas un atskaņošanas jomā. Vēlāk rakstīju dziesmas ansamblim „Menuets”, tapa cikls „Balādes par Matisonu” ar Ojāra Vācieša dzeju. Tolaik „Menuets” man it kā aizstāja savu ansambli. Aizvadītajos gados daudz esmu strādājis arī teātrim un kino, tikai tas viss nav bijis tik reljefi pārskatāms. Dziesmas, kuŗas atskaņo „Turaidas Roze”, uzrakstīju pagājušajā gadā. Meklējot ansambli, kas tās varētu dziedāt, nonācu pie atziņas, ka visideālākais rezultāts būs tad, ja pats iesaistīšos tieši. Tā nu februārī sākām mēģināt, bet savu galīgo sastāvu izveidojām maija beigās.

Tāpēc manu saistīšanos ar rokgrupu tikai nosacīti var saukt par atgriešanos, nekādā ziņā to nevar vērtēt kā pēkšņu eksploziju vai vēl kādu citu ārkārtēju parādību: mans ceļš līdz „Turaidas Rozei” ir bijis tikai likumsakarīgs.

Likumsakarīgi vai eksplozīvi − tas man vienalga. Bet ko viņi dzied? Visvairāk Ojāra Vācieša, Māras Zālītes, Laimas Līvenas un indiešu dzejnieces S. Naidu rindas. Bet vai tā lieta ies?

Seko Imanta Kalniņa atbilde:

Pat tad, ja divām trešdaļām klausītāju mūsu programma nepatiks, mēs no savas intonācijas meklējumiem neatteiksimies. Mans mērķis ir ar šo programmu iepazīstināt pēc iespējas lielāku skaitu klausītāju un gada laikā aizvest to arī uz Maskavu, Ļeņingradu. Līdztekus gatavojam nākamo programmu. Arī tā būs tematiski vienota, bet pagaidām sižetu izpaust negribu. Domāju, ka pavasarī jau varēsim iziet publikas priekšā.

Un pati lietas būtība? Tagad Imants Kalniņš saka visai atklātus vārdus Liesmas 1985. g. oktobŗa numurā:

Jā, 15 gadi pagājuši. Bet ne jau skatuve, man tā žanra pietrūka. Es tomēr esmu no bītlu paaudzes, ar bītlu eksploziju sakrita jaunības periods. Asinīs tas ir iekšā, un visus šos gadus nevarēju tikt no šī žanra vaļā. Biju sevī stingri nolēmis, teorētiski, ārprātu izspriedis, ka nodarbošos tikai ar akadēmisko mūziku, ar operu, simfoniju, tā es biju izdomājis. Bet izdomāt ir viens. Dziesmas žanrs manī snauda, snauda, kamēr jutu, jāsāk nodarboties. Ar savu ansambli es spēlēju tikai vienu gadu − 1970. Pēc tam diezgan daudz rakstīju „Menuetam”. „Turaidas Rozes” repertuārs tapa pagājušajā vasarā. Sākumā domāju, ka varēšu to noreālizēt ar kādu ansambli; ar vienu otru pamēģināju, bet sapratu, ka neviens variants nav īstais. Nonācu pie neizbēgamā − dibināt savu.

Un tā Imants Kalniņš ar savu ansambli apceļo visu Latviju. Bet mēs droši vien pēc dažiem gadiem atkal dzirdēsim par kādu jaunu eksploziju.

 

*

 

Izlasīju arī LuM 6. dec. numuru, kur parādījies ļoti gaŗš raksts par „Virzību un ceļu”, raksta saturam izrietot no iepriekšējiem Liesmas citātiem. Visu te neiespējams atreferēt, bet ir jūtamas saasinātas Imanta Kalniņa un Raimonda Paula sarunas. Cīņa norit arī starp 1930.to gadu „šlāgeri” un pašreizējo rokmūziku. Beigās Imants Kalniņš izsaucas:

Es vair nevaru, man jau tā publika vairs nenāk uz koncertiem pēc tā raksta Liesmā.

Nekas tomēr nevar satricināt Raimonda Paula dziļo mieru un pārliecību. Te pasniedzu raksta nobeigumu, kur Raimonds Pauls ļoti atklāti izsaka savu „ticības apliecību”:

Es uzskatu tā: Mārtiņš Brauns raksta savu mūziku, uzstājas ar savu ansambli un deklarē publikai − tā es rakstu! Imants Kalniņš raksta pavisam savādāk, deklarē savu taisnību. Es vairs diemžēl neuzstājos, bet arī pierādu, ko es gribu, vai tas citiem patīk vai nepatīk. Es strādāju savai zināmai publikai, kas gaida no manis. Lai cik arī gudri mēs te runātu, tas šlāgeris bija un būs. Tas ir arī katrā jūsu programmā, jūs tikai negribat par to runāt. Tas ir, un tas būs. Būs pie programmas beigām. Vai būs ātrāk vai vēlāk, tas ir kā kuŗam.

Man saka: „Tu izlasi, ko tur Brauns ar Kalniņu iznīcinājuši „Liesmā”, tu dod pretī!” Es izlasīju divreiz, es neuzskatu, ka tur ir kāds iznīcināts. Jūs izsakāt savu viedokli. Pilnīgi pareizi. Jūs ejat pa tādu ceļu − jūs esat rokmūzikas pārstāvji, tā ir jūsu sirdslieta. Es pārstāvu tā saukto latviešu sentimentālo ziņģi un nemaz nekaunos. Es to rakstīšu arī turpmāk, ja vēl mācēšu. Tāpēc, man šķiet, mums vairāk vajadzētu kopīgi par to domāt, lai mūsu līmenis ietu uz augšu. Es ļoti daudz esmu uzstājies Maskavā un zinu, cik ļoti svarīgi, lai mums būtu latviešu dziedātāji, lai mums būtu latviešu ansambļi, kas var iziet Vissavienības arēnā. Rakstīsim mūziku, spēlēsim! Un tikai tādā veidā mēģināsim pierādīt savu taisnību. Gribētos, lai katrs dara savu darbu godīgi! Un tā mēģināsim pārliecināt publiku − kuŗam izdosies, kuŗam neizdosies. Tā tas būs nopietnajā mūzikā, tā tas būs estrādē!

 

*

 

Ļoti interesantas ir pašas pēdējās ziņas no laikraksta Komsomoļskaja Pravda jaungada izdevuma, kuŗā vēstīts par 1. Padomju Savienības rokmūzikas „laboratorijas” nodibināšanu Maskavā. Jau pieteikušās 40 grupas. Šie rokmūzikas centri darbošoties zem kultūras ministrijas un komjaunatnes drošajiem spārniem. Minētais centrs izveidošot pats savu atšķirīgu stilu, jo neviena respektējama rokgrupa taču nespēlēšot rietumpasaules grāvējus.

 

Būs interesants jaunais 1986. gads!

 

Imants Sakss