JG156 TEĀTRIS

Viktors Hausmanis

JAUNAS LUGAS RĪGAS TEĀTROS

Gribu apkopot iespaidus par aizvadīto 1984./85. gada sezonu Rīgas teātros. Šādu apskatu žurnāla redaktoram solīju, un vārds nu jātur.

Ar jaunām lugām uzstājās visi mūsu pašreiz vadošie dramaturgi. Andreja Upīša Drāmas teātris rāda P. Pētersona lugu Meteors, H. Gulbja „ne visai jautro komēdiju” − Olivers un P. Putniņa traģikomēdiju Pie puķēm − kur ģimenei pulcēties; Jaunatnes teātris iestudējis G. Priedes drāmu Centrifūga; Valmieras teātris rādīja L. Stumbres lugu Jānis. Visām lugām ir kopīga ārēja iezīme: to nosaukums ietverts vienā vārdā (atskaitot P. Putniņa lugu). Taču pēc satura ievirzes un izveides lugas ir visai atšķirīgas, tās runā par mūsdienām, par šodienas cilvēkiem un mūsu sabiedrību vai arī, kā tas ir G. Priedes drāmā Centrifūga, atskatās samērā nesenā pagātnē un ataino notikumus, kas risinājušies Otrā pasaules kara laikā. Īpaši raksturīga ir G. Priedes drāma Centrifūga. Lugas darbība risinās vāciešu okupētajā Latvijas teritorijā.

Lugā vienās mājās satiekas dažādu uzskatu, pat dažādu tautību cilvēki: latvieši, vācieši, krievi, ukraiņi, ne velti tas ir karš, kad pārrauts parastais dzīves plūdums un samežģījušies likteņi. Bet G. Priedes lugā likteņi tiešām ir sarežģīti. Te darbojas, piemēram, vācietis Gothards, tātad ienaidnieks? G. Priede atgādina, ka vācieši bija dažādi, arī tādi, kas tika ierauti negantajā kara mašīnā, arī viņus mala un šķiroja centrifūga. Gothardu dramaturgs tēlo kā domājošu inteliģentu, kas izšķirošā brīdī Irmu brīdina par gaidāmajām kratīšanas akcijām un tādejādi palīdz viņai izkļūt no kraha.

Jaunatnes teātrī G. Priedes lugu iestudējis Ā. Šapiro un kara dienu atmosfēru un īpašu konkrētību uzbur jau ar pašu lomu sadales principu. Gothardu gan tēlo latviešu aktieris − R. Plēpis, bet visu tekstu runā vācu valodā, savukārt karagūstekņus Sergeju un Nikolaju un pārvietoto krievu meiteni Marusju tēlo teātra krievu trupas aktieri. Viņi runā latviski, bet ar akcentu, apmēram tā, kā šie cilvēki toreizējā konkrētajā situācijā prata un spēja.

Drāmas teātrim uzticīgs palicis Harijs Gulbis, un savu jaunāko lugu Olivers viņš atkal atdevis drāminiekiem, to iestudējis režisors E. Freibergs, un radusies interesanta psiholoģiska studija, savdabīgs cilvēka izpētes process. Tāda ir H. Gulbja mākslas īpatnība, dzīvē viņš ir kautrs un pakluss, tāds pats paliek savās lugās, taču allaž cenšas saprast, kādi mēs īstenībā esam.

Lugā Olivers arī notiek tāda vairākkārtēja skata punkta maiņa uz vienu cilvēku: raugāmies vienā pavērsienā − viņš izskatās tāds, paraugāmies no cita punkta − pavisam citāds. Oliverā līdzīgi vairākām M. Zīverta lugām darbojas tikai četri cilvēki. Centrā Olivers. Viņš nav vairs gluži jauns, ne īpaši skaists, un viņa dzīves gājums nav veiksmīgs. Pirms gadiem mazliet līdzīgu raksturu sastapām H. Gulbja lugā Viena ugunīga kļava. Olivers pavadījis grūtu bērnību, kārtīgu profesiju apgūt viņam pietrūcis uzņēmības, jaunībā nācies vilties mīļotā sievietē. Tā nu viņš klīdis pa dzīvi, kamēr viņu pieņēmusi uzņēmīga, aktīva būtne, vārdā Stefānija. Olivers sācis strādāt par apdrošināšanas aģentu, braukā vecā, apbružātā automobīlī un − kaldina sapņu pilis par lielu un tīru mīlestību, un neparastu dzīvi. Lugas gaitā mūsu attieksme pret Oliveru vairākkārt mainās.

Viņš raksta romantiskas mīlestības vēstules un ierodas bildināt jauku, mīļu, ne vairs gluži jaunu grāmatnīcas pārdevēju Inesi. Olivers izliekas tik pievilcīgs un gudrs, strādājot Zinātņu akadēmijā, tad ierodas Olivera civilsieva Stefānija, un priekšstatu par Oliveru pārmaina gluži pretējā virzienā. Zinātņu akadēmijā Olivers, protams, nestrādā, un meitenes bildina ne jau pirmo reizi, pirms tam nosūtīdams mīlestības vēstuļu sēriju. Vārdu sakot, visparastākais blēdis un krāpnieks! Nekā cita par viņu nevar pasacīt. Un taisni tādā brīdī, kad Olivers mūsu un Ineses acīs nokritis viszemāk, dramaturgs uzaicina mūs tomēr šajā cilvēkā uzmanīgāk ieklausīties un ieskatīties. Un notiek neticamais, mēs pamazām sākam viņā raudzīties citu skatienu. Šīs mīlestības vēstules, šī jūsma Oliveram bijusi nepieciešama kā sava veida glābiņš no dzīves ikdienības, kā sapnis, pie kā tverties un kur veldzēties.

Taču H. Gulbis neļauj mums tā uzreiz Oliveru reabilitēt un viņu gluži neattaisno, bet risina tālāk psiholoģiski sarežģītu problēmu. Olivers tveras pie mīlestības vēstulēm, un pats tādejādi gūst garīgu piepildījumu, bet šai pasaulē mēs neesam atsevišķi izolēti indivīdi, mēs dzīvojam sabiedrībā un dziļākā būtībā šis romantiskais sapņotājs tomēr izrādās par neglābjamu egoistu, jo, tiekdamies pēc sava sapņa, viņš sabradā otra cilvēka − Ineses sapni. Viņa bija ticējusi Olivera vēstulēm, viņa bija ticējusi šī cilvēka mīlestībai, bet viss bijis tikai māns, un nu Inese jūtas kā aplaupīta: „Jūs tomēr esat nelietis. Zaglis. Jūs zogat skaistāko, kas cilvēkam vien var būt. Jūs zogat sapņus. Jūs zogat nākotni.”

Režisors šo psiholoģiski smalko un interesanto cilvēku izpētes procesu atklāj traģikomiskā formā. Izrādē bieži skan smiekli, bet tad pieklustam, lai ļautos pārdomām par to, kas īsti šis Olivers ir. Un tad pieķeram sevi pie domas, ka šad un tad kaut kas no Olivera piemīt mums katram, kad alkstam pieķerties sapnim un domājam par sevi, ne par to otro. Ļoti piemērots Olivera lomai ir R. Zagorskis, lomu viņš tēlo starojošām acīm un pats savu varoni aizstāv, tiesu spriest atļaudams mums. Ineses lomā pārmaiņus L. Liepiņa un L. Kugrēna.

Drāmas teātris aizvadītajā sezonā bijis īpaši aktīvs mūsu dzīves pētnieks. Drāminieki parādīja jaunu P. Putniņa darbu Pie puķēm − kur ģimenei pulcēties. Dramaturģiskās izveides ziņā man luga liekas drusku tā kā par stāstošu, par konstatējošu, rakstnieks uzskaita, kādas problēmas viņš dzīvē saskatījis un satraukti par tām stāsta. Bet problēmas P. Putniņš tiešām prot ieraudzīt nopietnas, būtiski svarīgas. Lugas centru veido visai interesants, pretrunu pilns raksturs Veronika Zumberga. Viņa nodzīvojusi grūtu un darbīgu mūžu, viņa gādājusi par to, lai tiktu pie savrupmājas, kurā visi ģimenes locekļi − bērni un mazbērni − varētu draudzīgā saimē dzīvot kopā. Un vēl viņa gribējusi, lai ap māju vienmēr būtu skaistums. Zumbergu pusotrastāvīgais nams patiešām slīkst zaļumos un ziedos, visu cauru gadu te zied puķes, tātad te vajadzētu valdīt laimei un idilliskai saskaņai, tam būtu visi priekšnoteikumi, bet īstenībā noticis citādi, Veronikas Zumbergas bērnu dzīves nav izdevušās. Meita Melita, gribēdama izrauties no mātes aizbildniecības, kopā ar vīru uzsākusi patstāvīgu dzīvi, bet laimi nav atradusi. Otras meitas − Viktorijas dzīve palikusi nepiepildīta, jo viņas iemīļotais bijis precēts cilvēks, un, protams, nav bijis mātes gaumē. Dēls Oļģerts izaudzis pagļēvs, ar sievu dzīvo, meitas audzina, bet prāts nesas prom no mājas pie citas sievietes. Aug nākamā paaudze, mazmeitas Selga un Daila, arī viņu dzīves Veronika grib locīt pēc sava prāta − kur viņām soli spert un kur ne, ko mugurā vilkt un ko ne. Un paradoksālākais ir tas, ka Veronika jeb Oma, kā viņa lugā tiek dēvēta, visu dara cilvēkmīlestības vārdā, viņa nav nekāda īgna vai ļauna veča, bet ārēji saulaina, piemīlīga omīte. Drāmas teātra izrādē tādu viņu arī tēlo V. Līne. Un tomēr nodara saviem tuviniekiem daudz ļauna, un nepietiek ar skaistumu un ziediem, nepietiek ar mīļu vārdu pie satikšanās, lai ģimeni saturētu kopā. Mātes mīlestība pēc būtības bijusi varmācīga, bet varmācība arī cilvēku savstarpējās attiecībās, arī ģimenē var nodarīt tikai ļaunu. Lugas tālākā gaitā P. Putniņš ieved interesantu pavērsienu − pēc divdesmit gadiem mājās iegriežas par neesošu uzlūkotā Melita. Citi bērni mātes audzināšanas rezultātā iemantojuši pagļēvu padevību situācijai, Melitā savukārt pārspīlēti saasinātā veidā atklājas mātes aktīvi pakļaujošais raksturs, viņa pa dzīvi iet kā nemierpilns, hipertrofēts taisnības pravietis, izpostīdama gan savu, gan meitas Trautas dzīvi.

Kā svaiga vēja brāzma, izpelnīdamās Omītes mazmeitu apbrīnu, šīs mājas rāmajā mikropasaulītē ienāk Trauta, un pārsteidzošā kārtā taisni viņa spēj novērtēt to skaistumu, ko pūlējusies radīt Omīte. Trauta sev līdzi atnes nemiera garu, visi sarosās priecīgās gaidās, gatavodamies uzņemt meitenes klases biedrus. Bet tad noskaidrojas, ka Trautas stāsti bijuši uz ilūzijām, fantāziju un pat meliem balstīti. Un tā arī P. Putniņa lugā savdabīgi variējas H. Gulbja lugā risinātā sapņa tēma. Trauta vienkārši samelojas par savu draudzīgo klasi, par savu iemīļoto puisi, viņai notic Veronikas mazmeitas, pēc tam, patiesību atklājušas, jūtas vīlušās, tāpat kā Inese „Oliverā” − apzagtas, bet uz kādu laiku šie Trautas trauksmainie stāsti aizrāva visus no miegainas ikdienības.

Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties... Izrādās, ka dzīve ir sarežģīta, ar puķēm vien ir par maz, lai ģimeni saturētu kopā, ir vajadzīgi dziļāki garīgie stimuli un nepieciešams, lai cilvēki cits citam būtu vajadzīgi.

P. Putniņa lugas trūkums ir tas, ka tai pietrūkst aktīvāka dramatiskā izrisinājuma tieši darbībā, rakstnieks nosauc problēmu un izstāsta, kas ar lugas personām noticis, no pieredzējuša meistara varēja vēlēties grodāku lugas izveidi. Taču tās problemātikā ir vērts ieklausīties, tā nopietni liek ieskatīties pašiem sevī, savā ģimenē un savā mājā.

Drāmas teātrī šo P. Putniņa lugu iestudējis M. Kublinskis, režisors, kas savu prasmi apliecinājis klasikas uzvedumos. Šoreiz viņam nācies strādāt ar psiholoģisku problēmlugu. Izrādē bez V. Līnes īpašu uzmanību saista Omītes mazmeitu paaudze − Trauta − L. Kugrēna, Selga − M. Sika un Daila − I. Andriņa. Režisora ticība, kā var jaust, pieder šai paaudzei, kas, cerams, pratīs dzīves ceļu staigāt patstāvīgi un droši.

Neparastības un oriģinalitātes gaisotne tinas ap P. Pētersona skatuves darbiem. Allaž viņš pats savas lugas arī iestudē. Zināms izņēmums bija M. Zālītes luga Pilna Māras istabiņa, tas pēdējos gados bija vienīgais P. Pētersona iestudētais cita rakstnieka darbs. P. Pētersona lugām un iestudējumiem piemīt spilgts savdabīgums, viņa lugas rakstītas ritmizētā valodā un parasti tās slejas pāri sadzīves tematikai un ikdienas norisēm. P. Pētersons tiecas skart plašākas cilvēciski filozofiskas dimensijas, un tā arī šajā lugā − Meteors. Tas ir viens no sezonas spilgtākiem notikumiem Rīgas teātros. Ja iepriekš minētajās lugās viss, kā mēdz teikt, notiek kā dzīve, Meteora pamatā ir apzināta konstrukcija un ārkārtēji apstākļi, piedevām šajā lugā P. Pētersons vij arī spraigi saistošu sižeta līniju.

Lugas centrālais tēls ir nosaukts par Dakteri, ārsts pēc profesijas, teicams sava amata, varētu pat sacīt mākslas pratējs. Sevis piepildījumam Dakteris, nevienam nezinot, raksta lugas. To sakrājušās jau sešas, un tādā brīdī pie Daktera iegriežas viņa jaunības draugs, noplucis neveiksminieks Jagailis. Nevaru neatturēties uzreiz neuzteicis šajā lomā Ģ. Jakovļevu. Tik pārgalvīgi neparastu šo iemīļoto mākslinieku, kas daudzkārt skatītājiem sagādājis pārsteigumus, nebiju redzējis. Un Dakteris, lai pārliecinātos, vai viņa darbi var iemantot kādu rezonansi, atdod savas lugas Jagaiļa pilnīgā rīcībā.

Tālākā lugas gaita ir neparasta un paradoksāla: nīkulīgais slaists Jagailis jau pēc pirmās lugas pirmizrādes kļūst slavens, par viņu runā kritiķi un dažādu mākslu kalpi. Pats piederēdams mākslas pasaulei un to labi pazīdams, P. Pētersons, kā dzīvē, tā arī šai lugā un izrādē nebīstas būt ironiski dzēlīgs, un iestudējumā saasinātā tvērumā parāda veselu baru uzpūtīgu un pārgudru cilvēku, kam it kā ir kāds sakars ar mākslas pasauli. Te, piemēram, darbojas monumentālās glezniecības pārstāvis Jermets, portretu mākslu pārstāv Jaspers, atskaņotājmākslu − Joskults. Un vēl vesela rinda visādu mākslas veidu pārstāvētāju. Visiem viņiem uzvārdi sākas ar burtu „J” un visi viņi mīl tukši pļāpāt, un aiz dziļdomīgiem vārdiem slēpj patstāvīgu domu trūkumu. Ceturtdienās visi sanāk patiesi gudrās un asredzīgās, kaut arī augstprātīgās mākslas kritiķes Viviānas salonā. Viviāna − izrādē viņu tēlo A. Kairiša − ir Jagaiļa ideāls un pielūgsmes objekts. Un tieši šī gudrā sieviete intuitīvi nojauš, ka domām bagātās lugas autors nevar būt tukšais plātībnieks Jagailis, bet drīzāk gan Dakteris. Un uzplaukst mīla, liela, neparasta, nepiepildīta:

Jā, Dakter,
Es atdevu tev savu mīlestību.
Tā visa, visa pieder tev.
Bet mīlestība jau nav alga.
Tev jāiet ceļš
Bez slavas
Un bez algas −

tā lugas izskaņā teic Viviāna. Un katrs iet savu ceļu, mīlēdami viens otru. Jo P. Pētersons ir gan ironisks, gan arī nežēlīgi skaudrs un vieglu mīlu saviem gudrajiem varoņiem neatvēl.

Par ko šī luga? − Par meteoru, kas mīt katrā patiesi radošā cilvēkā un par Jagaili, par to otro dabu, kas arī mīt tajā pašā radošajā personībā. Tā ir luga par cilvēka sarežģīto būtību, par viņa vismaz divdabību. P. Pētersons Dakterim liek atzīt, ka, atdodams savas lugas „...tajā mirklī es, pats to neapzinādamies, biju piešķīris miesu un domas tam Jagailim, tam otriniekam, kas mīt arī manī. Jo katrs mēs esam − vismaz divējādi.” Un tāda pati divējāda ir Viviāna − viņa pulcē ap sevi pieglaimīgu lišķu baru un tomēr prot saskatīt īstu mākslas vērtību un vērienīgu garu, kāds ir Dakterim. Mēs esam sarežģīti, un P. Pētersona luga palīdz labāk aptvert šo vienkāršo un komplicēto būtni, ko sauc par cilvēku.

Paša autora iestudētajai izrādei piemīt labam mākslas darbam raksturīga svētku noskaņa, tā nav par ikdienību un sīkumiem, te velti meklēt sīkus jociņus, P. Pētersons, būdams maksimālists, Meteorā ar dziļu vagu cilvēka izpratnes slānī. Iestudējums ir atturīgi stilizēts, tikpat kā bez sadzīviskām mizanscēnām. Vienkāršāki skatītāji šajā izrādē paliek atturīgi vērotāji, bet inteliģences pārstāvji atrod bagātīgu vielu pārdomām un jūtas gandarīti, jo ir tikušies ar intelektuāli piesātinātu mākslu.

Tā kā vairākas aplūkotās lugas nav publicētas un skatāmas vienīgi teātrī, atļāvos nedaudz atgādināt arī to satura pavedienus.

Ir vēl viens darbs, kas rudenī ieraudzīja pirmizrādes gaismu − Māras Zālītes interesantā, nopietnā dramatiskā poēma Tiesa. Tā ir plašākas apceres vērta un par to citā reizē.

Redakcijas piezīme: I. Kraujas un V. Hausmaņa saīsinātajā darbā paturēta autoru pareizrakstība.

PAR MĀRAS ZĀLĪTES DRAMATISKO POĒMU PILNA MĀRAS ISTABIŅA

Ja kritiķi tur par savu uzdevumu apcerēt literārus darbus un lasītāji vai drāmatisku darbu skatītāji izteikties, tad par drāmatisko poēmu Pilna Māras istabiņa vēl daudz rakstīs un runās. Ikkatras noslieces un ikvienas pārliecības kritiķis − šeit termins „kritiķis” ietveŗ ne tikai profesionālos kritiķus un recenziju rakstītājus, bet arī visus lasītājus un skatītājus − varēs tur atrast sev piemērotu vielu.

Pēc teorētiķu domām mūsu gadu simtenī ir izkristallizējušies kādi seši literātūras kritikas novirzieni 1), un katra šī novirziena piekritēji, dažreiz savus uzskatus atklāti deklarējot, dažreiz slēpjoties aiz mistiskas gudrības maskas, ir mēģinājuši literātūrā meklēt saviem uzskatiem atbilstošas atbildes. Pēdējos gados gan ir arī pacēlušās domas, ka literāri darbi nav skatāmi tikai no viena zināma viedokļa, bet tos būtu nepieciešams apskatīt no visiem šiem viedokļiem, kas, protams, prasītu tādu kā „superkritiķa” rašanos. 2)

Pieminētos literātūras kritikas novirzienus apraksta šādi:

1. Marksistiskā kritika, kas domāta oriģinālajā, humānistiskā nozīmē, ka literātūra atspoguļo sava laikmeta un sabiedrības patieso seju, ne vēlākā marksisma ideoloģijas izmantošana ar nozīmi, ka rakstniekam ir pienākums rakstīt zināmā veidā.

2. Formālisms, − ar ko jaunie marksisti 19. g.s. un š.g.s. sākumā neatlaidīgi cīnījās, jo īstiem, neviltotiem formālistiem bija svarīga tikai darba forma „tīrā veidā” un uz to vajadzēja skatīties ne „vēsturiskā kopsakarībā”, bet „absolūtā” plāksnē. Nav brīnums, ka toreizējo marksistu un formālistu strīdi bija ļoti asi un ka Padomju Savienībā vēl tagad „formālists” ir lamu vārds.

3. Sava līdzība ar formālismu piemīt arī valodnieciski bazētai kritikai. „Tīrie” lingvistu kritiķi vairāk koncentrējas uz dzejas ritmu, atskaņu, patskaņu kopojumu vai līdzskaņu spēli, neraizēdamies par saturu.

4./5. Psīchoanalize ienāca literātūras kritikā, tiklīdz tā attīstījās kā medicīniski zinātniska nozare un, varētu teikt, sadevās rokās ar mītoloģijas un simbolu cienītājiem kritiķiem. Psīchoanalitiķi koncentrējas uz atsevišķiem tēliem, turpretī mītoloģijas un simbolu cienītāji literātūru vēro Kārla Junga (Carl Jung) kultūras antropoloģijas gaismā un meklē tanī pirmparaugus ja ne visas cilvēces, tad vismaz savas tautas dvēselei. Abi šie paņēmieni nemākulīgās rokās viegli var noslīkt neauglīgas minstināšanās un nozīmju meklēšanas purvā.

6. T.s. jaunā filozofiskā kritika, ko ietekmēja eksistenciālais pasaules uzskats par naidīgo pasauli un bezcerīgu izmisumu, un kuŗu vada absurdisma koncepts.

Pieņemot, ka ikvienam no mums šie literātūras skatīšanas veidi apzinīgi vai neapzinīgi ir daļa no mūsu kultūras mantojuma, ko mēs lasītāji vai skatītāji, kritiķi vai zinātnieki teiktu par dramatisko poēmu Pilna Māras istabiņa?

Vispirms acīs dursies dzejas valoda. Valodas svarīguma atzinējiem noteikti būtu daudz ko teikt par lietotiem pantmēriem, ritmu, skaņām un atskaņām. Tie varētu izmeklēt vietas, kas skan lieliski un tādas, kas izliekas samocītas.

Reizē ar dzejas valodu tautasdziesmu stilā gaŗām nepaies mitoloģiskais kopiespaids, ko rada ne tikai Māras tēls, bet arī vispārējā tradicionāli senatnīgā noskaņa gan bēŗu skatos, gan Madaras un Artas skatos, gan uz trīs vēlmju piepildīšanos bazētajā saturā.

Tad sabiedriskie apstākļi, respektīvi ko un kādēļ attiecīgie raksturi vēlas: labklājību un ērtu dzīvi labas paēšanas simbolā (Miķelis), pasaules redzēšanu un iepazīšanu (Indriķis); spēju cīnīties ar pretiniekiem (Niklāvs). Latviešu mitoloģijā uzaudzis lasītājs varbūt nesaskatīs dažus aspektus, ko ievēros cits, distancētāks skatītājs: Māras Zālītes tēlos un latviešu morālā filozofijā − jādomā kristietības un klaušu laiku rezultātā − iesakņojušos „protestantu darba ētiku”, zināmus morālus uzskatus, piem., labklājība, nauda, bagātība nenes laimi, bagātība dominē pār cilvēku, cilvēks nav spējīgs pārvaldīt bagātību tā, lai tā nestu svētību (Miķelis); nabadzībai piemīt sevišķa morāla vērtība (Arta); pasaulē viss ir svešs un virspusīgs, izejot pasaulē nekā nevar mācīties, nevar paplašināt savu redzes loku pozitīvā veidā, labāk palikt mājā, savā ierastā un drošā kaktiņā (Indriķis); cīņā, morālā vai fiziskā, tikai konfrontācija ir godīgs līdzeklis (Niklāvs).

Literātūras tēlu psīchoanalizes cienītāji visvairāk varētu koncentrēties uz Madaru un Artu, un uz problēmu, kas latviešu modernajā literātūrā varbūt izveidojusies vācu duālistiskās filozofijas ietekmē: mīlestība, sekss, bērns pret intelektuālām, mākslinieciskām tieksmēm. Vai Madara varbūt cieš no apspiestiem seksuāliem impulsiem? Vai Arta ir zināmas morālas audzināšanas produkts, kur bērns un mātes mīlestība ir svēti, bet vīrieti, kas pie tā palīdz tikt, nepiemin, nemaz nerunājot par seksuālās mīlestības skaistuma atzīšanu.

Īstiem eksistenciālās kritikas piekritējiem arī būtu bagātīgs darba lauks. Tie varētu analizēt poēmas drūmo noskaņojumu un atsaukties uz Sartra aicinājumu mākslu uztvert metafiziski un to īstenot un piepildīt.

Kaut daudzi kritiķi noliegs, ka viņu uzdevums ir vērtēt (un tikpat daudzi apgalvos, ka taisni tas ir viņu uzdevums), nav noliedzams, ka ikviens domājošs lasītājs vai skatītājs apzinīgi vai neapzinīgi uz literātūru skatās ar vērtējošām acīm. Kā profesionālie kritiķi, tā ikdienišķie lasītāji pie saviem slēdzieniem nonāk savu morālisko, polītisko, reliģisko vai nacionālo pārliecību ietekmē un tādēļ var likties, ka nevienam nebūs iespējams pieņemt ja ne gluži absolūtu, tad vismaz universālu skatījumu. Par laimi, tas tā nav, tikai jāpatur prātā, ka katrs literārs darbs pats sev veido ietvaru, kuŗā tas jāvērtē, un to nevar uzspiest no ārpuses. 3) Māras Zālītes kritiķiem sniegtais ietvars ir ļoti skaidrs. Pilna Māras istabiņa ir dzejiski un mītoloģiski iecerēts darbs, un šinī plāksnē veiksmīgi izpildīts: interesanta, saturam piemērota valoda un valodas stils, izvēlētos simbolos skaidrs sabiedrisko apstākļu atspoguļojums, raksturu nevarība doto apstākļu un viņu pašu morālās filozofijas priekšā, kopējā traģiskā gaisotne, kuŗā cilvēki vienkārši „uzdod”.

Par drāmatiskās formas trūkumu nevienam Māras Zālītes vietā nebūtu jāatvainojas, jo tā neliekas tur gribēta, nedz domāta.

Kādu vietu Pilna Māras istabiņa ieņems latviešu literātūrā, vai un kā tā ietekmēs nākošos literāros darbus? Latviešu literātūras kritiķu lielākā daļa vēstures gaitā līdz šim vislielāko nozīmi un svaru piešķīruši simboliski mitoloģiskai kritikas manierei. Ka iemesli − polītiski, reliģiski, morāli, − kādēļ tas darīts, ir bijuši ļoti dažādi, ir atsevišķs jautājums, bet darbi un autori, kas atbilst šai vērtēšanas manierei, kā piemēram, Rainis, ir vērtēti sevišķi augstu un darbi, kas tam neatbilst, kā ne tik izcili. Latviešu vēstures un kultūras attīstības gaita, kur nebrīvība izteikties reālistiski un tieši ir bijusi periodiska parādība, dotu daudzas atbildes jautājumam par kritiķu un lasītāju gaumes veidošanos.

Ja literātūrkritika nekļūs daudzpusīgāka, tad Māras istabiņa var piedzīvot likteni tikt paceltai „svēto kārtā”. Simbolu meklētāji un interpretētāji šo darbu mīlēs, un cita žanra darbi, salīdzinot ar Māras istabiņu, tiem liksies bāli un mazvērtīgāki. Tas, protams, nenāks par labu ne Mārai Zālītei, ne latviešu literātūrai vispār.

Aina Vāvere

VĒRES:

1. Concepts of Criticism, Wellek, René, Yale University Press, 1963.

2. Anatomy of Criticism, Frye, Northrop, Princeton University Press, 1973.

3. The Attack on Literature, Wellek, René, The Harvester Press, 1982.