ILZES ŠĶIPSNAS PASAULĒ

Ilzes pasaulē. Rakstu krājums Ilzes Šķipsnas piemiņai. Sakārtojis Kārlis Rabācs. Redakcijas kollēģija: Rita Liepa, Alvis Šķipsna, Eleonora Šturma. Grāmatu Draugs, 1984.

 

Zinaīda Lazda bija pirmajos pēckaŗa gados latviešu valodas skolotāja Fišbachas nometnes ģimnazijā Vācijā. Par savu skolnieci Ilzi Šķipsnu viņa Kārlim Rabācam reiz tanī laikā teikusi, ka no meitenes iznākšot laba dzejniece, ja vien nepietrūkšot nopietnības.

Meitene izauga svešumā par latviešu prozas atjaunotāju šī vārda pilnā nozīmē. Piemiņas grāmatā Ilzes pasaulē vistiešāk un autoritātīvāk to pasaka Jānis Andrups: "Šķipsnas ienākšana latviešu rakstniecībā ir bijusi nepieciešama un neaizstājama, jo bez tās mūsu epikai nebūtu tālāk kur iet." Ir zināms, ka Latvijā līdzīgas domas neoficiāli izsaka kompetenti vērtētāji, kam bijusi iespēja lasīt rakstnieces darbus.

Liekas, ka tādus spriedumus der atgādināt, jo Šķipsnas grāmatām, par spīti vairāku fondu balvām, joprojām piedēvē kaut kāda nenoteikta un plašākai lasītāju saimei grūti izprotama modernisma slavu. Bet Šķipsna nav pirmām kārtām izsmalcināta literāra eksperimentētāja, viņa nav arī draugu un zinātāju pulciņa Ilze vien, viņa ir gluži vienkārši latviešu rakstniece Ilze Šķipsna, viena no ievērojamākām mūsu pēdējo gadu desmitu literātūrā.

Un tomēr ir arī skaidrs, ka bez draugu un entuziastu atbalsta šis piemiņas izdevums pie lasītājiem nebūtu nonācis, lai cik bagātīgs tā saturs. Te ir kāds pusducis agrāk nepublicētu stāstu kopā ar vēl dažiem, kas rakstīti angliski un tagad Ritas Liepas pārtulkoti; ap četrdesmit dzejoļu, no kuŗiem daļa "reiz likti laiku rakstos"; draugu un tuvinieku atvadvārdi un atmiņu ainas, kas veido rakstnieces portreta līnijas un sniedz interesantus biografiskus datus; turpat piecdesmit blīviespieduma lappuses Šķipsnas rakstītu vēstuļu.

Kopā ar Jāņa Andrupa rakstu te ir Irenes Avenas, Valdas Dreimanes un Aijas Bjornsones apceres par Šķipsnas prozu. Kā sakārtotāji paskaidro, šinī grāmatas daļā bija paredzētas dažas vēl plašāka rakstura analīzes, bet tās nav izdevies laikā iegūt.

Piemiņas grāmatu papildina Ilzes Šķipsnas latviešu teātŗa simtgadei (1968) veltīts raksts par Mārtiņa Zīverta traģēdiju Vara, ko viņa nosauc par pēdējo īsti svarīgo latviešu lugu, tālāk viņas Sarunas - savstarpējas intervijas - ar Laimu Kalniņu, fotografijas, bibliografija un divas Arnolda Šturma dziesmas ar Šķipsnas tekstiem.

Liekas, ka piemiņas gāmatu varēja padarīt vēl saturīgāku, nepaplašinot tās apmērus. Nebija taču sevišķas vajadzības no angļu valodas tulkot stāstu "The Strange Mournful History of an Orphan on the Crossing", ja autore jau pati ir sniegusi latvisko versiju savā pirmajā grāmatā Vēja stabules. Arī fragments "Mēmā meita" gandrīz identiskā veidā atrodams citur - krājumā Vidējā īstenība - kā daļa no stāsta "Dziesmu svētki". Ko varēja vēlēties vietā? Noteikti vēl kādu no Šķipsnas literārajām apcerēm. Varbūt vēl dažas no Zinaīdai Lazdai rakstītajām vēstulēm (Laras Lapa 23/24), kas atklāj daudz lielāku intimitāti nekā ļauj manīt sūtītājas raksts "Lielā skolotāja" Lazdai veltītajā rakstu krājumā (1963).

Ainas Kraujietes sakārtotā vēstuļu izlase vispār gan lasāma ar neatlaidīgu interesi. Rediģētāja saka, ka nodoms bijis ļaut runāt Ilzei pašai - par sevi, savu ikdienu, darbu, par saviem literārajiem plāniem un uzskatiem - un tas ir arī īstenots par spīti ierobežotajai izvēlei. Piemiņas Fonda aicinājumam aizdot vēstules atsaukušies tikai divpadsmit adresāti.

Ilzei Šķipsnai publicētas četras prozas grāmatas, bet nav neviena dzejas krājuma. Gunars Saliņš piemiņas grāmatā pastāsta, ka viņu pārsteidzis atstāto dzejoļu daudzums - ap 90. (Patiesībā gan ap 80, jo pārpratuma dēļ šeit pieklīdis un grāmatā publicēts kāds desmits Jāņa Grosvāna dzejoļu). No tiem Ilzes pasaulē atrodama apmēram puse, par laimi arī ļoti agrīnais "Ganāmpulks Brīvības bulvārī". Tas nekādā ziņā nav no autorei raksturīgākajiem dzejoļiem, bet varbūt viens no iztēlē spēcīgākajiem. Dzejolis rakstīts Fišbachas laikā, bet tā iecere saistīta un datēta ar 1944. gada septembŗa pēdējo dienu Rīgā. Ilzei Šķipsnai toreiz bija 16 gadu. Tādā kontekstā šis dzejolis ir brīnums, arī sava pravietiskā redzējuma dēļ. Šeit dažas rindas:

Septembŗa pēdējai dienai vaigā neparasts spulgs -

Brīvības Bulvārī soļo Vidzemes ganāmpulks.

-------------------

Vasaras ganībās bijām, veļos būs ganības rīt.

Akmens varoņiem pārslīd brūnaļas skatiens sērs,

Neblējis paklibo gaŗām pērnās vasaras jērs.

Lapas kā dzelteni ziedi pilsētai pāri līst,

Trejas zvaigznes deg brūcēs, mūžā kas nesadzīs.

Iespējams, ka Zinaīda Lazda Fišbachā lasīja "Ganāmpulku". Labāka pamatojuma viņas vārdiem Kārlim Rabācam nevajadzēja.

Šķipsnas agrais briedums izpaudās ne tikai dzejā. Kārlis Zvejnieks Jaunajā Gaitā (134) atceras pārsteigumu, ka Latvju Domās četrdesmito gadu beigās publicēto stāstu "Otrā krastā" (vēlāk ievietots Vēja stabulēs) rakstījusi ģimnazijas pēdējās klases audzēkne. Tas licies rutinēta autora darbs, kur gaišiem, skanīgiem vārdiem kā tumšs piesitiens cauri dunējusi kāda mistikas iezīme. Kārlis Rabācs savukārt piemiņas grāmatā spriež, ka Šķipsnas pievēršanos prozai jau literāro gaitu pašā sākumā virzījušas alkas izprast un izteikt dzīves daudzplākšņaino ainavu. Varbūt jau toreiz dzima doma par kopsakaru meklējumiem, kas izveidojās par vienu no vadlīnijām vēlākajos darbos.

Bija laiks, kad Ilze Šķipsna nopietni apsvēra iespēju kļūt par amerikāņu rakstnieci - Ilse S. Rothrock. Par to stāsta viņas vīrs Voltons H. Rotroks un Džons Greivss (John Graves), viņas skolotājs "radošajā rakstniecībā" Teksasas Kristīgajā Universitātē. Greivss nešaubās, ka iespēja bija reāla un prognoze labvēlīga. Un tomēr, domājot par Šķipsnas latviešu valodu visā tās precīzitātē un spožumā, tā īsti negribas ticēt, ka angļu valoda šajos svaru kausos būtībā jebkad bija pārsvarā.

Lielāks vēlākos gados varbūt bija risks, ka rakstīšana vispār piestātos vai pārtrūktu. Pēc Vidējās īstenības (1974) rakstniece publicēja ļoti maz, un tā nav slimības vaina. Ilzes Šķipsnas pāri par desmit gadu ilgais darbs Kimbela mākslas mūzejā Teksasā bija aizrautība, kas paņēma daudz vairāk nekā parasta maizes darba nomērītās stundas. Laimai Kalniņai viņa par savas gara dzīves iekārtojumu reiz teikusi, ka tas ļautu iztikt bez rakstīšanas.

Piemiņas grāmata Ilzes pasaulē nu ir lasītāju rokās. Varbūt apgāds, šī panākuma uzmudināts, varētu parūpēties par rakstnieces stāstu izlasi kopsējumā ar romāna Neapsolītās zemes jauniespiedumu. Cik zināms, Ilzes Šķipsnas grāmatas jau sen nekur vairs nav pērkamas. Tā savā ziņā ir laba zīme.

 

Mārtiņš Lasmanis