LATVIEŠU DZEJA VĀCU VALODĀ

Lettische Lyrik. Ausgewählt und ins Deutsche übertragen von Edith Zuzena-Metuzala. Memmingen: Maximilian Dietrich Verlag, 1983. 215 lp.

 

Zuzenas krājumā ar pavisam 158 dzejoļiem uzņemti astoņi autori: no neatkarības gadiem - Aleksandrs Čaks, no trimdas - Baiba Bičole, Astrīde Ivaska un Gunars Saliņš; no šodienas Latvijas - Vizma Belševica, Ārija Elksne, Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis. Visplašāk pārstāvēts Čaks, visgaŗākais atsevišķais tulkojums ir viņa "Spēlē, spēlmani!"

Zuzenas autoru un dzejoļu atlase, kā viņa pati atzīst, ir stingri subjektīva: viņa citē Juri Kronbergu, ka "sekmīgi tulkot var tikai tos tekstus, kas pašam ir tuvi un tik ļoti piekļaujas, ka gribas tos izsēt tālē" (7). Lai cik piemērota šāda pieeja tulkošanai, par vispārēji reprezentātīvu izlasi tā negādā. Šis apstāklis svarīgs tāpēc, ka tuvākajos gados Rietumvācijas grāmatu tirgū vieta vēl otrai latviešu dzejas izlasei nav sagaidāma. Gribot vai negribot: vācu lasītājiem Zuzenas krājums vēl labu laiku būs reizē materiālu krājums un atskaites punkts.

Par katru autoru sniegtas skopas biografiskas izziņas; tāpat minēti publicētie krājumi. Taču izlasē nevienam dzejolim nav uzdots tapšanas vai publicēšanas gads, trūkst pat norādes uz attiecīgo krājumu. Tādējādi nav iespējams nedz izveidot kāda noteikta gada latviešu dzejas šķērsgriezumu (vai ir bijuši zināmi kopēji temati, kopējas noskaņas?), nedz izsekot kāda autora liriskajai izaugsmei: tā lasītājs neuzzina, ka Vācieša dzejoļus "Manai Gaujai" (1960) un "Agri mosties ir vērts" (1982) šķiŗ veseli divdesmit divi gadi, kaut izlasē tie iespiesti viens otram blakus.

Lielāka vērība būtu jāveltī tipografiskajam iekārtojumam. Vairākkārt (droši vien iespieduma izdevumu samazināšanai) kāda panta pēdējā rinda pārcelta uz nākamo lappusi, bet arī vientuļa pirmā rinda ievietota iepriekšējā lp. Savukārt reizēm tāda atsevišķa rinda "saduŗas" ar nākamā dzejoļa virsraksta tikpat vientulīgo rindu ("Motiv aus Rom: Der Sklave"). Vispār šad tad nākas grūti atšķirt virsrakstus no dzejoļiem pašiem; arī tāpēc būtu bijis lietderīgāk virsrakstus izcelt ar lieliem vai cita tipa burtiem.

Pārskatamībai par labu būtu nākušas arī citur ierastās trijas zvaigznītes tādiem dzejoļiem, kam nav sava īpaša nosaukuma. Satura rādītājā tam būtu atbildušas pēdiņas, kas atzīmē, ka dzejoļa identifikācijai izmantota tā pirmā rinda. Zvaigznītes un pēdiņas droši vien būtu aizkavējušas, ka Belševicas četrrinde "No divām nolauztām dzīvēm..." pieskaitījusies pie iepriekšējā dzejoļa un tā arī izkritusi no satura rādītāja. Tulkojot Vācieša "'Pūt, vējiņi!"' atmesti oriģinālie optiskie atdalītāji aiz pirmā, ceturtā, septītā utt. panta. Nav arī īsti saprotams, kālab Vācieša dzejoļiem "Zemes bērni" un "Peisāža" atcelts paša autora pantu iekārtojums. Savukārt daža laba citādi brīva rinda pieslīdējusi svešam pantam: tā Belševicas dzejoļa "Sausserdis" rindiņa "Un galvu - uz šķīvja" tulkotā variantā saplūdusi ar iepriekšējo pantu; tas pats atgadījies Vācieša dzejolī "Senču brīdinājums" ar rindiņu "Noliegties!"

Šīs recenzijas ietvaros nepieskaršos tulkoto dzejoļu saturam. Vācu kritiķis Gerds-Klauss Kaltenbrunners Rhein-Neckar-Zeitung (1984. gada 7. jūlija nrā.) un citās avīzēs uzsvēris, ka šodienas Latvijas autoru pienesumos atkārtoti ieskanoties konflikts starp moderno techniku un dabu (taču kā pierādījumu viņš citē arī Čaka, Saliņa, Ivaskas un Valdas Dreimanes vārsmas!). Tāpat šeit nav iespējams novērtēt visu tulkojumu kvalitāti. Paraugam domāju apskatīt tuvāk divus Vācieša dzejoļu tulkojumus.

Visumā Zuzena galvenokārt tulkojusi saturu un tikai otrā vietā mēģinājusi atdarināt arī oriģināla formālo veidojumu (kā pantmēru vai atskaņu schēmu). Tā, piemēram, Ziedoņa dzejolī "Čības" atskaņu schēma ir a-b-a-b, c-d-c-d utt., kamēr Zuzenas tulkojumā tā ir a-b-c-b, d-e-e-d, f-g-f-g utt., tātad jaukta. Man šķiet, ka tāda pieeja ir veiksmīga: no vienas puses tā norāda, ka oriģinālā dzejolim ir atskaņas, no otras puses tā nepārslogo tulkotāju ar krietni vien grūtāko atdzejotāja darbu un tā reizē aizkavē, ka formālu atdarinājumu dēļ zudumā iet dzejoļa saturs. Tieši saturu Zuzena pārcēlusi vācu valodā ar atzīstamām sekmēm. Tulkojuma leksika turas samērā cieši pie oriģināla; tāpēc arī no šī viedokļa būtu grūti runāt par atdzejojumu, kuŗā dzejoļa domu var izteikt citos vārdos, toties varbūt pat pilnā mērā saglabājot formālo uzbūvi.

Turpmāk pirmajā vietā tātad runa būs par tulkojumu valodu, par stilu. Ņemsim kā pirmo piemēru Vācieša dzejoļa "Manai Gaujai" ceturto pantu:

Kad pamostas mežs, palu miglājiem gaistot,

Tam acīs spīd viltīgs un kairs

Tavs mežones lepnais un pārdrošais skaistums,

Bet krastā nav ozola vairs...".

Zuzena tulkojusi:

Dem Hochwassernebel sich lüftend, wacht der Wald auf,

In seinen Augen glänzt verschmitzt und verlockend

Deine stolze un waghalsige Schönheit, du Wilde,

Doch es gibt keinen Eichbaum am Ufer mehr....

"Palu miglājiem gaistot" ir divdabja palīgteikums laika nozīmē ("Kad palu miglāji gaist"), kam šinī gadījumā ar galveno teikumu un tā priekšmetu ("mežs") nav nekāda ciešāka sakara. Spriežot pēc Zuzenas tulkojuma, turpretim rodas aplamais iespaids, ka "palu miglāji gaist" mežam vai meža dēļ. Bez tam "dem ... sich lüftend" vācu valodā ir vienkārši nepareiza konstrukcija. Vārds "verschmitzt" katrā ziņā apzīmē nenopietnāku un "šķelmīgāku" noskaņu nekā "viltīgs". Tāpēc "verschmitzt" beigās arī lāga nesaskan ar ļoti noteikto raksturojumu "lepns un pārdrošs skaistums". Savukārt "waghalsig" netrāpa gluži īsto vārda "pārdrošs" niansi. Vārds "Eichbaum" nav nepareizs, bet to modernajā vācu valodā tikpat kā nelieto; tā kā šinī gadījumā pantmēram nav lielas lomas, tad parastais apzīmējums "Eiche" ne tik vien būtu derējis tikpat lieti, bet izklausījies daudz labāk.

Otrs piemērs. Vācieša "Miglas nakts" pirmais pants skan šādi:

Man miglas naktīs

klīst pa dārzu

mani svētie -

pie savām ābelēm

ar lodēm

pielodētie...;

Zuzena to atveidojusi ar:

In meinen Nebelnächten

wandern durch den Garten

meine Heiligen -

die mit Zinnkugeln

an ihre Apfelbäume

angezinnten... .

Man šķiet, ka Vācietis runā par jaunlaika veļiem (sal. "miglas nakts", arī "mani svētie"!). Cik nav dzirdēts par latviešu zemniekiem, kuŗus vieni vai otri (kaŗa) kungi likuši nošaut klēts priekšā vai ābeļdārzā? Lode ābelē tāpēc ir dzejas tēls, kas izsaka dzīvības un dabas neuzvaramības principus pretstatā cilvēka neprātam. No šīs noskaņas Zuzenas tulkojumā maz palicis pāri galvenokārt divu vārdu dēļ: "Zinnkugeln" un "angezinnt". Apzīmējumu "angezinnt" neesmu varējis uziet nevienā no lielākajām vācu vārdnīcām, tāpēc jāpieņem, ka Zuzena to ieviesusi kā jaunvārdu, lai ar "Zinnkugeln" palīdzību varētu atdarināt Vācieša "ar lodēm / pielodētie". Pat ja "angezinnt" var izprast kā atvietojumu parastajam "angelotet" ("pielodēts"), tad šis apkārtceļš tajā acumirklī kļūst par strupceļu, kad "Zinnkugeln" izraisa citas nekā Vācieša iecerētās asociācijas. Man, piemēram, domājot par "Zinnkugeln", prātā nenāk lodes, kas nogalina, bet gan dekorātīvās bumbiņas, ko mēdz karināt Ziemsvētku eglītē, varbūt arī vēl alvas zaldātiņi.

Lai nerastos pārpratumi: lielākā daļa Zuzenas tulkojumu ir brīvi no stilistiskiem misēkļiem, - bet no otras puses to ir pietiekami daudz, lai tos ievērotu; es vienīgi vēlos aizrādīt uz tulkošanas darba sarežģītākajām problēmām. Tieši tās ņemot vērā, beigās tomēr pārsteidz, ka Zuzenas tulkojumi arī satura ziņā vienu otru reizi nopietni "klibo". Piemēram, vārds "muižas" Vācieša "'Pūt, vējiņi!"' tulkots ar "Gutsbesitze"; tāda vārda vācu valodā nezinu (kaut ir "Gutsbesitzer" - "muižas īpašnieks"), un ja tāds tomēr ir, tam nevar būt daudzskaitļa. "Gutshofe" šeit būtu bijis pareizais apzīmējums. Čaka poēmas "Spēlē, spēlmani!" tulkojumā vārds "izskaņa" pareizi atdarināts ar "Ausklang", bet tā pārinieks latviešu valodā - "ieskaņa" - nepareizi ar "Einklang": "Einklang" nozīmē "saskaņa". Un vēlreiz - "Spēlē, spēlmani!": tulkojums "Und ein Nachlass der Kühle kommt herein" ir par daudz smags attiecīgajai Čaka rindai, kas skan "Ienāk vēsuma paliekas". "Nachlass" apzīmē galvenokārt "mantojumu", arī vēl "atlaidi".

Zuzena saka: "Lai tulkotu literārus darbus no vienas valodas otrā, jādzīvo abās valodās. Ikdienas dzīvē ar prāta asumu un sirds stiegrām." Kā rādās, tad ar to vien gluži nepietiek, lai iznāktu arī stilistiski pārliecinoši un valodas izjūtā droši tulkojumi; vaina šinī gadījumā laikam slēpjas Zuzenas pārāk subjektīvajā pieejā. Viņa uzsveŗ liriskās valodas mītiskās, maģiskās, ritmiskās īpašības, tās spēju gleznot ar vārdiem utt., visu to tātad, kas atšķir dzeju no, piemēram, zinātniska teksta. Man gribas piebilst: kaut dzejniekam rada, tulkotājam tomēr jāveic cits uzdevums; lai arī tulkojumā atbalsotos minētās liriskā izteiksmes veida īpašības, tulkotā doma un tulkotais dzejas tēls rūpīgi jānovērtē pēc tā, vai tas spēj arī svešajā valodā attēlot to, ko dzejnieks sākotnēji pateicis. Varbūt tā tik tiešām vispirms ir tulkotāja spontānā un subjektīvā izjūta, kas viņam liek izraudzīties tieši šo un ne citu autoru, šo un ne cita viņa dzejoli tulkošanai. Tam sekot gan var tikai sīva cīna par katra vārda, teikuma, domas, tēla noskaņu. Tulkošana šajā posmā ir prāta darbs. Bez tā tulkojums beigās neskan īsti, no tā vairs nelec intuitīvas saprašanas dzirksts - kā vienā otrā no šeit apskatītajiem piemēriem.

Edīte Zuzena-Metuzala ar Lettische Lyrik, kā nomanāms no vācu kritikas, ir spējusi pavērt vācu lasītājiem iespaidīgu skatu uz modernās latviešu dzejas izciliem pārstāvjiem un viņu tematiku. Tieši tādēļ viņas grāmata noteikti būtu pelnījusi izcilāku tipografisko un bibliografisko apdari, kā arī rūpīgāku konsultāciju valodas un stila jautājumos.

 

Ojārs J. Rozītis