VĒRTĪGA DISERTĀCIJA (FRANČU VALODĀ) PAR LATVIEŠU VALODAS SINTAKSI
Rietumu universitātēs pēdējos gados aizstāvēts krietns skaits doktora disertāciju, kas veltītas baltu valodu un literatūras studijām: Stokholmā (Aleksandra Eiche, Irēna Dunkele), Bonnā (Renē Lanszweert), Parīzē (Ada Martinkus), Oksfordā (Baņuta Rubesa), Amerikā, Rietummičigenas universitātē (Lalita Muižniece). Tagad tām pievienojies Emmas Laubertes darbs, kas sākts Ženēvas universitātē pie prof. H. Freija (Frei), bet pēc viņa nāves turpināts un nobeigts Bernes universitātē J.P. Lochera vadībā.
Dr. Emmas Laubertes disertācija par t.s. savrupinātajām frāzēm mūsdienu latviešu valodā (La phrase segmentée dans le letton parlé d'aujourd'hui) ir plaša grāmata (411 lpp.), ko veido divas daļas - pats iztirzājums un (sākot ar 145. lpp.) izlietotais pamata materiāls. Temats ir svaigs un līdz šim tikpat kā nemaz - vai tikai ļoti pavirši - aplūkots lielajās latviešu valodas gramatikās. Gandrīz vienā laikā ar šo Bernes disertāciju par līdzīgu tematu savu studiju darbu izstrādāja Ināra Grīna Stokholmas universitātē, gan šaurākā ievirzē - par savrupinātiem divdabjiem vairākos jaunāka perioda prozas darbos. E. Laubertes pētījuma pamatā ir daudz vispusīgāks materiāls un pavisam citā virzienā, uzsvaru liekot uz runas valodu dažādās sadzīves situācijās. Tomēr daudzi piemēri ņemti arī no tautasdziesmām, kā arī no daiļliteratūras (piem., M. un R. Kaudzīšu Mērnieku laikiem, R. Blaumaņa lugām uc.).
"Savrupinājumi" šai pētījumā tverti plašā jēgumā; pēc definīcijas šai grupā ietilpst visas frāzes, kurās ir vismaz divi segmenti, kurus vienu no otra atdala pauze un raksturo īpatnēja teikuma intonācija. No trim valodā iespējamiem izteiksmes veidiem (piem., (1) šī roze ir smaržīga, (2) šeit ir viena roze, un tā ir smaržīga, (3) tā ir smaržīga, šī roze) grāmatā sīkāk analizēta šeit pieminētā trešā grupa. Te iederas tādi piemēri kā: "gāze, tā jums ir?", "ausis, tās viņai ir labas", "riteņu, to mums ir daudz" (ar anaforisku novietojumu) un "vai viņš kož, tas jūsu suns?", "cik tās maksā, šīs vīnogas?" (ar epiforisku novietojumu).
Pamats un izejas punkts, meklējot pēc šādiem izteicieniem latviešu valodā, bijusi H. Freija (Frei) grāmata Le livre des deux milles phrases un viņa tur izstrādātā metode.
Šveicē jau agrāk publicētas vairākas disertācijas par līdzīgu tematu, bet ar citu valodu materiālu, piem., Th. Bennett, The Segmented Sentence in the Spoken English of a South-Eastern Englishman (1973); P. Boakye" Syntaxe de l'achanti, Du phonéme á la phrase segmentée (1982).
Meklējot latviskos atbildumus franču frāzēm, kas dotas H. Freija grāmatā, aprakstot noteiktas situācijas, Emma Lauberte turējusies pie savas individuālās valodas izjūtas. Viņas izruna (teikuma intonācija un pauzes) bez tam pārbaudīta ar fonētisko tehnisko aparatūru. Tādējādi darbā izmantotais materiāls atspoguļo galvenokārt autores ideolektu, t.i. viņas valodu, kas veidojusies dzimtajā pusē Jelgavas apkārtnē. Pārskatot disertācijas beigu daļā sakopotos piemērus, jāsecina, ka šo individuālo runas paveidu raksturo vairākas iezīmes, kas bija pazīstamas Latvijā pirmskara gados, bet vienā otrā gadījumā, kā man liekas, radušās svešu valodu ietekmē, piem., pārāk tuvu atdarinot H. Freija grāmatā dotos franču valodas paraugus. Tā, piem., blakus mazliet senlaicīgiem, bet ģenuiniem tautas valodas izteicieniem kā "tu zini, kāds viņš gnīda!", "es labāk maksāju skaidrā", "vai tu nevarētu man drusku nolaist?", "visas manas kundes ir latvieši", "kaulējas kā žīds", "lamājas kā fūrmanis", "pagāšgad" (= pagājušo gadu), sastopam tādus piemērus kā: "tas ir antīk (= antīks), tas sienas pulkstenis", "vāģis ir pilns" (par autobusu), "viņš mira (= nomira) pirms manas dzimšanas", "tas ir bailīgi (= bīstami), vicināt tā to vicu" uc.
Vērtīgs pienesums kontrastīvajai valodniecībai ir savrupinājumu salīdzinājumi franču un latviešu valodā; šādas izteiksmes iespējas latviešu valodā ir krietni mazākas. Bet, kā izriet no E. Laubertes pētījuma, abus apakštipus - anaforisko un epiforisko - latvieši lieto apmēram tikpat bieži.
Interesantas ir arī analīzes, kur autore mēģina savrupinājuma konstrukcijas saturu izteikt kā citādi. Tādējādi gūstam ieskatu arī par iespējām variēt izteiksmi, t.i. materiālu sintaktiskajai sinonīmijai.
E. Laubertes disertācija var lieti noderēt arī praktiskā skolu darbā, mācot latviešu valodu franciski runājošās zemēs, vai arī latviešiem mācoties franciski. Grāmatas ievadā dots īss latviešu valodas raksturojums; pievienota arī pārskata karte par dialektiem. Tā kā zinātniskā literatūra franču valodā par baltu valodniecību joprojām ir stipri nabadzīga, jo sevišķi jāpriecājas par šo vērtīgo un tiklab metodes, kā izmantotās vielas ziņā īpatnējo pētījumu. Jāuzsver arī, kas tas ir viens no retajiem plašākiem publicējumiem, kas pētī latviešu sarunas valodu ikdienas situācijā (kaut arī šeit ierobežots ar viena atsevišķa runātāja valodu).
Disertāciju izdevis PETER LANG apgāds Bernē 1984. gadā, ietilpinot to Publications Universitaires Européennes 21. sērijā ("Linguistique et langues indo-européennes") kā 38. sējumu.
Velta Rūķe-Draviņa
Redakcijas piezīme: rakstā paturēta autores pareizrakstība.
