LATVIEŠU GRĀMATNIEKU "GRAND OLD MAN" ATSKATĀS UZ SAVU DZĪVI

Helmars Rudzītis. Manas dzīves dēkas. Grāmatu Draugs, 1984.

 

"Viņš bija liels fantasts un aktīvs dzīves sapņotājs ar gauži nereālām idejām."

Šāds izteiksmīgs personas raksturojums atrodams kādā no Marisa Vētras atmiņu grāmatām, un persona, kam tas veltīts, ir viņa draugs Helmars Rudzītis. Abi iedraudzējušies strādājot Nacionālajā operā, kur Vētra divdesmitajos gados pasācis savu ievērojamo tenora solista karjēru, kamēr Rudzītis bijis angažēts par statistu. Vētra savu ceļu jau bija izvēlējies, Rudzītis vēl ne, kaut arī plānu un ideju nav trūcis. Kad nu tagad, astoņdesmitajos gados, fantasts un dzīves sapņotājs pats savā memuāru grāmatā sniedz norēķinu par savu dēkaino dzīvi, tad varam konstatēt, ka idejas nav bijušas tik nereālas, kā tās pirms vairāk kā pusgadsimta apzīmējis Mariss Vētra, vismaz ne tādā gadījumā, ja to reālizēšanu savās rokās ņēmis Helmars Rudzītis.

Rudzītis stāsta par savu dzīvi ar profesionāla preses cilvēka vērienu. Viņa spalva nav ierūsējusi, kaut arī, liekas, nav žurnālistiskā sakarībā lietota kopš Sensācijas, Elegances un Sikspārņa laikiem. Viņa valodai, vismaz grāmatas pirmajā pusē, piemīt tas patīkami atraisītais vieglums, ko, jādomā, zināmā Rietumu vakara preses ietekmē, kultivēja mūsu jaunākās paaudzes žurnālisti neatkarīgās Latvijas pēdējos gados. Dzīvu pulsu stāstījumam piedod tā reportāžas raksturs, kur galvenā interese pievērsta cilvēkiem un notikumiem, atstājot savu privāto dzīvi un jūtu pasauli vairāk blakus lomā. Grāmata ir nenoliedzami saistoša, un tās stundas, ko, viņu lasot, pavadām Helmara Rudzīša sabiedrībā, aiztek ātri un nemanāmi.

Protams, nav sagadīšanās, ka enerģiskais, daudzpusīgais, idejām bagātais, bet arī labas literātūras zināšanas apguvušais jauneklis pamazām pievēršas grāmatu branšai, literātūras interesi kombinēdams ar savu iedzimto pirmklasīgo veikalnieka talantu. Interesants ir stāsts par apgāda "Grāmatu Draugs" darbības sākumu. Rudzītis spēlē augstu spēli, pieteikdams izdot pa grāmatai katru otru nedēļu un nolikdams tām vienādu cenu - ne vairāk kā vienu apaļu latu. Šī amerikāniskā tirdzniecības ideja rod tautā lielu atbalsi un izraisa vai lavīnai līdzīgu grāmatu straumi. Tā izveidojas pamats, no kuŗa nedaudzu gadu laikā izaug stabils grāmatu apgāds. Ka "Grāmatu Draugs" sekmīgi darbojas vēl tagad un 1986. gadā varēs atzīmēt 60 gadu jubileju savukārt ir apliecinājums Helmara Rudzīša neizsīkstošajai enerģijai un, viņa paša vārdiem runājot, mūžīgajai tieksmei vienmēr pasākt ko jaunu, kādu izaicinājumu. Viens šāds izaicinājums ir mešanās skaņu plašu tirgū, liela mēroga uzdrošināšanās ir grāmatu apgāda atjaunošana Amerikā un ne mazāka, protams, ir laikraksta Laiks nodibināšana. Un, kā zinām, gandrīz visi Helmara Rudzīša pasākumi ir vainagojušies panākumiem.

Ja "Grāmatu Draugam" jau savas darbības sākumā nācās rēķināties ar citu apgādu konkurenci, tad toties ekonomiskie priekšnoteikumi bija daudz izdevīgāki viņa "pusbrālim", tāpat Helmara Rudzīša nodibinātajam skaņu plašu apgādam "Bellacord Electro". Ielauzties plašu ražošanas komplicētajos procesos trīsdesmito gadu sākumā gan nav bijis tik vienkārši. Te labi noderējušas vairākas Rudzītim raksturīgas īpašības - mērķtiecība, neatlaidība, uzņēmība, prasme lokālizēt problēmas un spēja tās atrisināt vai nu paša spēkiem, vai arī pieaicinot pareizos palīgus. Bet kad parādās pirmās plates, Belakords iegūst tūliņ tik stipras pozicijas, ka tam latviešu plašu tirgū ir tikpat kā monopola stāvoklis. Produkcija galvenokārt tiek izraudzīta, vadoties no tautas gaumes. Pirmā "tautas plate" ir "Ak, kaut man Dāliņa kājas būtu", kas izpelnās milzu atsaucību. "Mākslinieciskā ziņā jau šī plate bija uz zema līmeņa," saka apgāda īpašnieks savos memuāros, un varam viņa spriedumam tikai pievienoties. Šādas tautas plates turpināja iznākt līdz pat 1940. gadam, un to kvalitāte vēlāk ievērojami pieauga gan mūzikālā, gan iespēlējuma technikas līmeņa ziņā. Belakorda paspārnē izauga un izcilu populāritāti ieguva mūsu neatkarīgās Latvijas gadu ievērojamākais vieglās mūzikas autors Alfrēds Vinters. Bet blakus īstai latviešu produkcijai Belakords latviešu tirgū diezgan lielā skaitā iepludināja latviskotus ārzemju "šlāgerus". Lielais bestsellers "Šalc, zaļais mežs" bija tīrs vācu produkts. Ap 1938. gadu viņa pēdās sekoja "Dzintarjūŗas krastā". Vācu oriģināla vārdi ir: Wir hören zusammen, wie der Wind und das Meer. Uz šādām platēm parasti nebija atrodams ne ārzemju oriģināla nosaukums, ne norādes par mūzikas un teksta autoriem. Ja nu arī šī ārzemju produkcijas kopēšana Belakordam bijusi gluži likumīga toreiz pastāvošo noteikumu robežās, tad mazliet grūti izprotami un ne pārāk loģiski ir Rudzīša pārmetumi tiem kollēgām - izdevējiem, kas līdzīgu kopēšanas procedūru tagad piekopjot emigrācijā.

Pie katra memuāru rakstītāja priekšrocībām pieskaitāma iespēja izvirzīt priekšplānā pašam savu uztveri un norises atreferēt un izskaidrot no sava personīgā viedokļa. Šur tur Helmars Rudzītis "izrēķinās" ar saviem kādreizējiem pretiniekiem un konkurentiem. Daudz ironisku rindu veltīts Grāmatu izdevēju un tirgotāju biedrībai, kas visādiem līdzekļiem mēģinājusi aizkavēt "lata grāmatas" uzvaras gājienu 1926. gadā. Rudzīša neapmierinātību izraisa vārda brāļa Jāņa Rudzīša kritiskā nostāja iepretim dažiem lielākajiem "Grāmatu Drauga" autoriem. Un lielā mērā visi laika posmi un notikumi tiek lasītājam pasniegti, vērojot tos caur autora paša personīgo prizmu. Tāpēc piesargāsimies runāt absolūtos terminos par "sava laika dokumentāciju". Rudzīša liecības par savu laiku ir interesantas un vērtīgas, bet tās nav jāuztveŗ kā absolūta patiesība. Tāpat paturēsim katrs savu individuālo vērtējumu par latviešu autoriem. Tāds izteiciens memuāros kā - "apgāds Amerikā ap sevi ir pulcinājis tikpat kā visus vērā liekamos latviešu rakstniekus" var radīt neskaidrības. Kādus rakstniekus tad izdod citi apgādi, ja visas "vērā liekamos" savācis "Grāmatu Draugs"?

"Grāmatu Drauga" radītājs un izveidotājs labprāt personificējas ar izvēlēto sava apgāda nosaukumu; viņš ļauj saprast, ka savas veiksmīgās idejas izvedis galvenokārt rūpējoties par pircējiem un to vajadzībām. Piemēram, latviešu caurmēra lasītājam 20.-tajos gados grūti pieejama ārzemju daiļliterātūra, un lai šo trūkumu novērstu, tiek uzsākta jau minētā lata serija. Memuāros gan arī atzīmēts, ka ārzemju rakstnieku darbus tai laikā varēja tulkot un izdot, neraizējoties par autora honorāru maksāšanu, jo Latvija toreiz vēl nebija pievienojusies Bernes autoru tiesību konvencijai. Vai šis pēdējais fakts nebija nozīmīgāks, izšķiŗoties par lata grāmatu pasākumu, nekā to uztveŗam no apraksta memuāros? Šāda projekta kalkulācijā tam tā dabīgi vajadzētu būt. Un kāpēc tik diskrēti atbīdīt aizmugurē visas runas par to, ka svarīgs motīvs varētu būt peļņas izredzes? Šai ziņā Helmars Rudzītis, liekas, pakļaujas seniem latviskiem aizspriedumiem pret spējīgiem veikalniekiem un jo īpaši, protams, pret tādiem, kas savus veikalus taisa "uz paša tautiešu rēķina". Kāpēc gan noklusēt vai pat noliegt savu apdāvinātību šajā laukā? Dažam ir dotības mūzikā, citam gleznošanā, citam jau šūpulī liktas izgudrotāja vai problēmu risinātāja dāvanas - un tirdzniecības talantu nav nekāda iemesla diskriminēt, atstājot to ārpusē. Lasīsim Helmara Rudzīša memuārus un priecāsimies, ka arī mums, latviešiem šinī jomā ir savas zvaigznes.

 

Gunars Zvejnieks