JG157_158 Dzintars Sodums. Savai valstij audzināts

Dzintars Sodums

SAVAI VALSTIJ AUDZINĀTS

Manuskripta 2. nodala

Tāla atbalss no amerikāņu esejista Rolfa Valdo Emersona domām vadīja Labiaudzināta tēvu Andreju un māti Ellu. Censties sevi īstenot. Laimi var meklēt tikai savā dvēselē. Tad rūpējies, lai savu dvēseli nepiesārņotu, lai tai nedarītu pāri un tai labi klātos. Klausi to un nespied. Klausies savu sirdsbalsi. To sapratis, tu spēsi darīt.

Arī Ivandes Kaijas romāni pret iedzimto grēku bija gulsnējušies Ellas sajūtās: cilvēks drīkst dzīvot, nejuzdamies vainīgs par savu seksuālo dziņu. Dāņu literātūrkritiķa Brandesa idejas lika vērsties pret provinciālismu un konservatīvismu, tiekties uz reālismu un sociālu apziņu; darboties sieviešu kustībā. Laulātiem nav jālīp kopā. Norvēģu lugu rakstnieka Ibsena lugas aicināja runāt, ko ļaudis tiecas slēpt. Pīle bija Fabrikā. Ella varēja būt Hedviga. Mainīties. Nebīties no maiņām.

Bet cilvēkbērna prāts un jūtas ir nestabils kops. Tas šļūd un grozās, un laikiem tam patīk kavēties pa draņķi. Kāds vienmēr dod to draņķi. Mācīdamās Valmieras tirdzniecības skolā, un, vakaros gultā tēju dzerdama, Ella aizrautīgi lasīja krievu literāros žurnālus Ņiva un Ņeva, kas sniedza saldkaislīgus romānus, patētisku dzeju un daudznozīmīgus stāstus. Vēlu naktī tēja bija izdzerta, romāns izlasīts. Māsa Irma gulēja savā gultā. Ella dažas stundas bija izbēgusi no vienmēr esošās tagadnes. Apnikusi ikdienu, viņa gāja no Valmieras pār Zilo kalnu uz Dikļiem. Cik labi bija vērt Fabrikas virtuves durvis un sastapt gaišo, rāmo māmu. Gan viens, gan otrs no bērniem pēkšņi pārripoja Zilo kalnu, ierazdamies pie māmas.

Nelipt kopā. Bet 1926. gada rudenī Ella ar Labiaudzinātu pārcēlās uz Rīgu un kopā ar Andreju īrēja no Arvmildas vecākiem Pakalniem trīs istabas koka mājas augšstāvā ar tiesībām lietot ķēķi. Andrejs ievācās Baznīcas ielā 43, 2. dzīvoklī ar plauktu lauksaimniecības literātūras, avīžu izgriezumu mapēm par kooperāciju un izrakstu kladēm, šo to no Kurzemes un Zemgales vēstures un latviešu rakstnieku kopotiem rakstiem − ar Rozes izdoto Saulieti un Deglavu; Rozes izdotais romantiskais Akurāters viņam neinteresēja. Ar Gulbja izdoto Doku Ati un Merķeli; Gulbja izdotā sociāltrauksminiece Aspazija un vecnacionālais Pumpurs viņam neinteresēja. Ella pievienoja plauktā bērnu literātūru un dažus pasaules literātūras romānu tulkojumus par latu gabalā, ko apgāds „Grāmatu Draugs” sāka izdot tajā gadā.

Ella abonēja Labiaudzinātam bērnu žurnālu Mazās Jaunības Tekas un, kamēr viņš nemācēja lasīt, lasīja viņam priekšā. Labiaudzināts zināja, kas ir un ko dara Pauks un Šmauks, Svelpjošais Bigelbogels, Ziemeļu Robinsons, Šveices Robinsons, mazie eskimi, mazie filipīnieši un daudzi citi mazie no Lusi Fič Perkinses stāstiem. Jaunības Tekas lasījis, bērns zina, kā rīkoties piramidās, kā Indijā, kā Saharā un kā kopā ar Haufa mazo Muku pie citiem arābiem. Nonācis pie piramidas, viņš vispirms ielaidīs piramidā Riki Tiki Tavi no Kiplinga Džungļu grāmatas, lai zvēriņš mungo izvajā kobras. Bērnu stāstos visur ir briesmas. Mazo un lielo Jaunības Teku izdevējs Jesens rīkoja žurnāla abonentiem bērnu grāmatu izlozi. Ella devās uz izlozi un laimēja Birznieka-Upīša darbus un dažus tulkotus pirātu dēku stāstus Klusā okeāna salās no Jesena izdotās Jaunības Bibliotēkas. Viņa iekampa saimniecības naudā, nopirkdama vēl dažas grāmatas. Mājā izklāstot atnestās grāmatas, viņas sejā mainījās te prieks, te skābums par iegūto fantāziju.

Pakalnam dzīvojamā istabā bija pīts krēsls, kur iesēdies viņš svētdienas rītos mēdz lasīt avīzi. Ella un Andrejs svētdienā iziedami atstāja Labiaudzinātu pie Pakalniem. Tādam gadījumam kaste ar klučiem un rotaļlietām stāvēja Pakalnu dzīvojamā istabā. Pakalniete rīkojās pa virtuvi un sasaucās ar Pakalnu, kas sēdēja pītajā krēslā. Daždien Pakalnam patika runāt ar Labiaudzinātu. Viņš jautāja, pats atbildēja, pa reizei vedināja puiku atbildēt, kustēdamies un runādams gausi un mērķtiecīgi, kā dara amatnieki. Saulainā svētdienas rītā Pakalns ved Labiaudzinātu gala istabā, kur ir viņu guļamistaba, un rāda uz dārzu un koka namiņu Baznīcas ielas otrā pusē.

− Tur dzīvo Rainis, − Pakalns saka. − Nez vai viņš šorīt jau bijis staigāt pa dārzu?

Ak tad tur Rainis dzīvo. Ella bija teikusi, ka viņš te kaut kur dzīvojot. Tiešām, Rainis dažreiz staigāja dārzā. Stāstītāja balss saka: Ne vairs jauns, Satversmes Sapulces vicepriekšsēža amatā neievēlēts. Nobela prēmija noskausta. Ar jūsmu vairs nekā nevarēja. Patoss un jūsma bija aizgājuši ar Raiņa māsu Doru un viņas vīru Stučku uz Padomju Savienību, kur patosu un jūsmu lietoja cilvēkmotoru dzinējvielai. Rāmie, mazliet depresīvie palika Latvijā: apdomīgākie, pazarītes. Bet arī tie gribēs savā neatkarīgā valstī gūt un raust brīvību, kas nozīmējot baudīt pilnību. Vai valsts jaudās to dot, ja tās iedzīvotāji mainās tikai uz guvuma pusi?

Pieaugušie gāja uz Neatkarīgo mākslinieku biedrības ballēm un bazāriem. Brīvībā raisīties. Pēc pārvērtībām izteikties. Kā Arvīds, tā Ernests bija Neatkarīgo biedri. Labiaudzināta tēvs Andrejs negāja līdz uz sarīkojumiem. Viņš mājā pie galda zīmēja uz rūtiņu papīra plānus, kā lauku mājās pārbūvēt dzīvojamo māju. Viņš bija vecākais dēls, un viņš mājas mantos. Protams, viņam jāmaksā daļas brālim Mārtiņam un māsai Annai. Kamēr daļas nav izmaksātas viņš ir tikai trešdaļsaimnieks. Viņa māte arī nedomā, ka dēlam būtu daudz saimniekojams, jo viņa joprojām jūtas saimniece. Andrejs zīmēja uz rūtiņu papīra jaunu klēti un cūkkūti. Ar govslopiem viņiem nekad nebija veicies. Govis mitinājās vecās riņķa kūts, rinkas atlikušā posmā, ko viņš bija nokrāsojis ar sarkanu zviedru aizsargkrāsu pret koka puvi. Bet ja audzētu pupas un zirņus vairumā un ierīkotu maltuvi? ar pupu miltiem varētu barot cūkas.

Vai arī Andrejs virtuvē pie galda runāja ar Pakalnu par polītiku. Pilsētas alga labi derēja lauku mājām. Protams, ģimenes dzīve pilsētā bija dārga. Viņš patlaban strādāja Latvijas atjaunošanas sabiedrībā „Lats”, kas ar aizņemtu kapitālu pirka ārzemēs lauksaimniecības darba rīkus, mājlopus, zirgus un pārdeva tos lauksaimniekiem. Ella dēvēja „Latu” par kupčiem. Andrejs teica, tā gluži neesot, jo ar „Lata” ienākumu uzturot Zemnieku savienības avīzi Brīvo Zemi. Par Saeimu Andrejs mīlēja teikt, ka Saeimas deputāti esot pļāpas un niekkalbji. Tā daudzi teica. Mazāk bija tādu, kas apmēram kā Pakalns atbildēja, ka deputātiem nav nekam sevišķam jābūt: pietiek, ja deputāti reprezentē vēlētājus un veido likumus. Andrejs teica: „Mūsu Saeimas deputātiem liekas, ka polītika nozīmē taisīt intrigas.” Pakalns domāja, ka deputāti grib zināt, kas notiek. Viņiem jāzina, kas notiek. Viņi runā par to, kas notiek. Tad dažreiz izklausās, ka viņi tenko.

Ella pat neklausījās tādas sarunas. Kas tur ko spriedelēt, vai Saeima ir slikta vai laba? Cik sieviešu ir deputātes? Maz. Jaunās valsts dedzība vadīja Ellu. Darīt, drīkstēt, prast. Kādam jāuzdrīkstas, ja grib ko veikt. Vēl maz zināja, kā daudziem darīt kopīgi bez liekas uzdrīkstēšanās. Kārlis Ulmanis bija viņas paraugs. Ulmanis teicis: „Sugas teļu nevar izaudzēt vienā paaudzē.” Nākamo Saeimu deputāti varbūt domās skaidrāk. Viņa sludināja: ja kāds uzdrīkstas, daudzi viņu tiesā, kritizē. Tad mēģini dzīvot tā, lai zini, par cik, kur un kā var drīkstēt. Drīkstēt, prast, darīt. Tā toreiz domāja, tālas atskaņas no virsaiša un krīva. Ellu pašu jaunībā neko nemanīja. Juta tikai, ka tuvumā ir mierīga un silta radība. Ātra kustība, īsa izteika, un kaut kas bija padarīts. Ko viņa darīja, tas bija glīts un gatavs.

Daždien viņa veda Labiaudzinātu uz bērnu stūrīti Strēlnieku dārzā. Paviljonā darbojās pirmskolas bērnudārzs jeb bērnu stūrītis Nilsona jaunkundzes vadībā. Apkārtceļojoši zviedru aužamo nīšu pārdevēji pagājušā gadsimta beigās bija aizprecējuši no Valles Zemgalē uz Smolandi Zviedrijā vairākas meitas. Zviedrs Nilsons bija precējis Andreja tēvtēva māsas, krodzinieka atraitnes Zedelmanes meitu. Nilsona jaunkundzes brālis Haralds studēja inženierzinātnes Zviedrijā un dzīvoja Zviedrijā. Vasarās viņš apciemoja māsu, kas ziemu strādāja Rīgā bērnu stūrītī un vasaru saimniekoja Vecumnieku pagasta beidzamajās mājās Beidzējos − uz kuŗu pusi, vai uz Birzgales, Taurkalnes, Stelpes, Baldones vai Misas pusi? Laikam uz Birzgales pusi. Gājēji teica, ka Nilsona jaunkundze esot skopa. Nilsona jaunkundze teica, ka gājēji ziemā sazogot no viņas mājas arī vasaras algu. Pret gājējiem Beidzējiete turējās kā veca latviešu saimniece. Bērnu stūrītī viņa strādāja kā zviedru humāniste. Viņa rādīja bērniem izcilāko un smalkāko, ko zināja − zviedru dabas pētnieka Linnē darbus. Savos Beidzējos viņa bija livoniete, kas dīrā gājējus. Tā kā Nilsona jaunkundze turējās pie zviedru un latviešu sociāldemokrātiem Ella abonēja Labiaudzinātam sociāldemokrātu bērnu žurnālu Jauno Cīrulīti. Tur bija citāda lasāmviela nekā drūmo muižas kalvinistu stāsti, ko bērni lielos vairumos lasīja skolā latviešu valodas stundās. Jaunajā Cīrulītī bija Raiņa dzeja bērniem un Strādnieku teātrī izrādītas bērnu lugas. Ne vairs jauns, Rainis bija no trimdas atgriezies paštaisnajā Jaunlatvijā. Viņa rakstības veids trimdā bija kļuvis it kā nedzejisks, mērķtiecīgs.

Bērnu stūrītī Labiaudzināts skatījās mikroskopā liktas augu šķiedras. Viņš redzēja, kā ar instrumentu atdala īsteno no šķietamā. Instruments taisīts, lai redzētu, kas īstenajā īsti ir. Izkravājis kluču kasti viņš staigāja pa bērnu stūrīti un skatījās, kā bērni spēlē spēles. Lai pieaugušie kravā kluču kastes. Viņš redzēja, kā bērni zīmē. Viņam neveicās zīmēt. Visi Ellas radi prata veidot mālu, griezt koku un zīmēt. Viņš nespēja uzvilkt ne taisnu līniju. Viņš šķirstīja herbāriju. Ella zināja nosaukumus augiem un radībām. Viņas māte bija devusi viņai vārdus, ar ko notvert radības un saprast puķi, to pat neaizskarot. Labs zvērs skraida apkārt. Cilvēks labprāt gribētu to iegūt. Ej nu skrieni zvēram pakaļ. Bet ja zvēram dod vārdu, viņš ir tavs. Tu vari viņu piesaukt vārdā. Labiaudzināts viegli atcerējās vārdus un veidu, kādā tos teica. Bet viņam patika arī mikroskopā skatīt šķiedras. Kaut mirklī varētu redzēt ilgo darbību, kādā tās veidojušās. Bet tāda laika instrumenta nebija. Ar lupu viņš skatīja kaltētus kukaiņus. Nilsona jaunkundze lika viņa pirkstus uz rakstāmmašīnas tastēm. Kad viņš kļūdījās, viņa teica zviedru sakāmvārdu: „Kā klāj, tā jāguļ.” Kā tu dari, tāds būs iznākums, ar ko tev vai citiem jādzīvo. Viņa piemetināja: „Neguli. Tad klāsi labāk.” Skatīdams akmeņu kollekciju viņš meklēja akmeņus, kuŗus pazina no nodegušās linu fabrikas pamatiem Fabrikā. Ella un Andrejs kopīgi abonēja Brēma Dzīvnieku valsts daudzos sējumus. Krāsās un formās izlaidušies putni, rāpuļi un zvēri citur pasaules malās dzīvoja dvingā un sutā.

1928. gada vasara bija neparasti lietaina. Zemiene ap Lubānas ezeru pārplūda. Valsts pārvietoja bērnus no Lubānas uz citiem Latvijas novadiem, lai ģimenes viņus izmitina. Ella tūlīt klausīja valsts aicinājumam un atveda no stacijas bailīgu, vāju puišeli, kas nesa rokā pauniņu ar nedaudziem veļas gabaliem. Viņam iekārtoja gultu koridorā pie drēbju skapja. Labiaudzināts rādīja viņam, kā viņi te pilsētā dzīvo. Dot. Lielīties. Svešais puika skatījās. Viņš negribēja ņemt. Neko daudz viņš nespēja pateikt. Bet no retajiem vārdiem, ko viņš teica, varēja saprast, ka viņam liekas labāk tā, kā dara Lubānā. Viņš kļuva arvien sērīgāks. Rotaļu biedrs viņš nekāds nebija. Viņš vispār nezināja, kas ir rotaļāties. Viņš zināja tikai iet un darīt, cik nu maz viņš jaudāja un mācēja, kā Ellai un Labiaudzinātam likās. Ella labprāt viņu tramdīja. Labiaudzināts ar izbrīnu juta, ka tik ilgi, kamēr viņu mājā bija svešais zēns, Labiaudzināts bija nevainojams labākais dēls. Varbūt viņš un Ella baudīja, ka viņu tuvumā ir kāds vārgāks nekā viņi. Kad svešais zēns brauca atpakaļ uz Lubānu, stacijā visi bija priecīgi, kā viesis, tā mājinieki.

Labiaudzināts gāja Ellai līdz uz Aleksandra tirgu Brīvības un Matīsa ielu krustojumā. Viņi gāja pa Rīgas ielām, kam abās pusēs ir nevienāda augstuma nami un liepas aug ielas malās. Dārd piena rati, ormaņa zirgs aizcilājas ar mīkstiem pakavu klakšķiem. Zils naftas buss brauc aiz strupa augsta Vulkāna autobusa. Šķirbains pirmskaŗa tramvaja vagons mijas ar pretimnākošu pludlīnijas vagonu. Kārtībniekam ir galvā apaļa franču policista plakandibene. Armijas ļaudis nes uz galvas nošķiebtas poļu veida parādes cepures. Krievu platums Vidzemes dzelzceļiem, vācu sliežu platums Kurzemes dzelzceļiem. Eiropas modes un pašaustais. Manufaktūras salikumi gan uz darbā sacietējušiem augumiem, gan uz lunkaniem, Jūrmalā cepinātiem augumiem.

Katrs kaut ko iekārtoja. Visi kaut ko krāja − naudu, avīzes, dzelžus, grāmatas, pogas − vienalga ko, lai justu pilnības sajūtu un nejustos apdraudēts. Bija iespējams mazliet vairāk iekārot. Ja kāro, jāiet uz tirgu. Ella un Labiaudzināts brauca ar tramvaju uz Daugavmalas tirgu: būdu iela ar žurku pagrīdi Daugavmalā un atsevišķi uz bruģa novietoti stendi. Tāla ataina no Hanzas pilsētas piemūra tirgus, kur Hanzas pēcteči kaislīgi pārdeva maizi, desas, šķiņķus, svaigas un žāvētas zivis, biezpienu, skābu krējumu, sviestu, olas, kautus un dzīvus putnus, medījumus. Tirgus sievām ziemā priekšauts virs kažoka, ausenīca vai kažoka apkaklē iemaukts lakats ap galvu, cimdi bez pirkstiem. Uzkārti svari, kase bleķa kaste. Daudzi Rīgā pārdeva ēdamo, jo visapkārt ļaudis prata ražot − kopt mājlopus un putnus, kopt dārzu, stādīt un potēt un kopt augļu kokus, ogu krūmus un pārstrādāt graudus. Hanza: gūt! Celt, lai gūtu! Strādāt, lai celtu! Modernā sabiedrība: kopot! Klīdināt! Radīt, ne citam citu uzmanīt un rāt! Labiaudzināts staigāja pie rokas Ellai līdz, īpaši viņu kavēdams pie svaigu zivju galdiem. Nesātīgas dažādu jēlu mantu kaudzes un briesmīgs temperaments, ar kādu tās tapa klīdinātas. Lai kundzīte nerunā, šai pašai žaunās bāls, ne līdakai. Lai kungs palūkā, kas viņam ieskābis. Tā laika literārā mode teica, ka pilsēta esot ormaņi, tirgus sievas un satiksmes policisti. Latvieši joprojām bija pelēki. Bet nogrimušo šķiru ļaudis − vācu, krievu aristokrātija; ļaudis, kam bijuši neparasti impērijas amati − rādīja, kas no godības atlicis. Pēkšņi tirgū nāk pretī cilvēks, kam mugurā ir pagājušais gadsimts, Pirmais pasaules kaŗš un tagadne: ketovejs, ūsas, pašaustas vadmalas bikses pusmastā, stilbtiņi, lakādas kurpes un naģene.

Dažreiz Ella ar Labiaudzinātu gāja pie Ellas māsas Irmas, kas strādāja Zemnieku savienības birojā. Ella pēc bērna dabūšanas dzīvoja mājā sievas un mātes lomā. Andrejs arī bija strādājis tepat birojā. Labiaudzināts bija Irmas krustdēls. Irma nebija precējusies. Bija jau šad tad pa kādam tīkamam vīrišķim, ar ko kopā doties Zemnieku savienības izbraukumos un uz Neatkarīgo ballēm. Bet tie aizklīda. Jaunajā valstī dzīve gāja strauji. Nez kāpēc? Varbūt nezināja, ka var apstāties. Būtu apstājušies un kāds sācis domāt. Lai kā, Irmai bija diezgan ko darīt.

Elizabetes ielā 14a viņi iegāja patumšā, platā kāpņu un lifta telpā un caur rotājumu greznību uzkāpa otrā stāvā, kur telpas bija Zemnieku savienības partijas birojam. Irma ar savu zelta brillīti sēdēja pie grāmatvedes darba galda. Zem galda pa rokai un kājai stāvēja ielas kurpes, lietussargs un rokassoma. Biroja darbvedis Freidenfelds apsveicinājās ar Ellu un Labiaudzinātu. Ar viņiem runāja Vālberga jaunkundze un jauna dāma ar kupliem matiem, Čižas jaunkundze, saukta Čižiks. Kāds izņēma no daudzajām atvilktnēm marmelādes kastīti ar rozi uz vāka un cienāja Labiaudzinātu. Ar biroja ļaudīm kopā radās apvaldīta, priecīga un lietišķa sajūta. Bet Labiaudzināts sapņoja dzīvot Klusā okeāna salā kopā ar Vālberga jaunkundzi. Varbūt Antarktidā. Viņš cels viņai sniega ķieģeļu būdu. Zēģelēt ar Vālberga jaunkundzi uz Fidži salām. Burinieka kapteinim vārdā Stīvensens. Vientuļā salā Labiaudzināts ar Vālberga jaunkundzi darītu, kas nav atļauts. Viņš atvestu no okeāna salas maizes koka stādu. Kur Rīgā varētu to stādīt? Varbūt Strēlnieku dārzā pie bērnu stūrīša. Ella pirka saldas jāņakoka pākstis un grauza tās, vakarā guļot un lasot.

Iekšrīgas biezi krautā vēsture beidzas pie kanāla, kur ir Zigfrīda Meierovica bulvāris un Aspazijas bulvāris. Vūdro Vilsons pēc pirmā pasaules kaŗa runāja par polītiku bez slepenībām. Meierovics mēģināja veidot Baltijas polītiku bez slepenībām. Viņu drīz nosita. Ap kanālu ir koki, krūmi, mauri. Gājējs iet pa šo elpas joslu un aiz Elizabetes ielas ieiet komerciālos kvartālos. Rīgas dzīvokļi, kur nekārtnās istabās starp parādes durvīm un ķēķa durvīm un sētas šachtu ļaudis tikās un runāja un darīja. Ieej no kāpņu telpas pa priekšdurvīm priekšnamā. Gar drēbju pakaramiem, pa koridoru, kur dažā dzīvoklī gar sienām salikti grāmatu plaukti, var ieiet gan vienā, gan otrā vairāk vai mazāk piekrautā istabā. Neparasti daudz gleznu, zīmējumu un grafiku. Rīgas mākslinieki ir čakli un prot kā pārdot, tā dāvināt. Strādājamais stūris mājas mātei, kur stāv šujammašīna, aužamās stelles vai kas cits, ar ko viņa brīvā laikā rīkojas. Snaužamais stūris mājas tēvam, jo diemžēl piekūst, ja bez daudzām citām interesēm jāstrādā arī maizes darbs. Meitas istabiņā pie virtuves parasti mitinās kāds no bērniem pusaudža gados.

Vecāki un jaunāki pieaugušie nesa sevī atliekas no bijušām bailēm. Kaŗa muzejā Pulvertornī bija apskatāmi sodāmie rīki un ieroči. Fotogrāfijā redzami lielgabali zem Daugavas dzelzs tilta. Uzspridzināti dzelzs tilti. Dzeloņdrātīs tīti gūstekņi, ko bermontieši mērcējuši ledainā Daugavā. Tilberga glezna rāda, kā landesvērists mauzeri pacēlis grasās šaut jaunu un skaistu gūstekni. Ko ļaudis tur 1919. gadā darīja? Kas dzimis 1922. gadā, izticis bez 1919. gada. Labiaudzināts nejuta vajadzību apstāties 1919. gadā. Daudzi no viņa vecāku paaudzes negribot kāvējās kādā pagātnes sajūtā. Vai neatkarīgā Latvijā dzimušā paaudze kā apmāta gribēs apstāties ar 1945. gadu?

Ellas un Irmas jaunākā māsa Gusta, precējusies ar Frici Ansonu no Bikstiem, dzīvoja jaunā dzīvokļu namā aiz Sarkaniem spīķeriem netālu no koka pareizticīgo baznīciņas. Pirmā pasaules kaŗa laikā Ella, Irma un jauniņais Fricis strādāja jaundibinātās Zemnieku savienības birojā Valkā, kur Kārlis Ulmanis bija viņu priekšnieks. Brīvdienās māsas veda Frici uz Fabriku, un viņš tur satika Gustu. Ansoniem nu bija meitene Rasa un puika Alnis. Fricis veidoja Zemnieku savienības presi: akciju sabiedrību „Rotu” avīzēm un paju sabiedrību „Zemnieku Domas” grāmatām. Ansoni bija lielie radi. Intellektuāļi arvieši bija ne gluži mazie radi bet savrupi radi. Ellieši un dzimtas galoda Irma atradās vidū. Ernests pārtikdams no skolotāja algas, nemitīgi radīja. Viņam nekas nepiederēja, bet viņam bija paša gleznas, grāmatas un dievturu draudze. Viņš domāja, ka tas, kas spēj, tas drīkst. Tādu viņu apbrīnoja Ella. Labiaudzinātu krustot viņa ierakstīja Ernestu par krusttēvu. Ernests gan nedomāja to nopietni. Ar kristīgo muižas baznīcu un tās rituālu viņam nebija pa ceļam. Viņa māma dzīvoja hernhūtiešu tradicijā. jo viņas tēvs bijis hemhūtiešu draudzes amatpersona un māte jaunībā kopusi teicējtētiņa austrieša māju. Hernhūtieši sacentās ar vācu luterāņu mācītājiem par latviešu dvēselēm. Ernests dievturos noņēma dvēseles latviešu luterāņu mācītājiem. Viņš juta, ka latviešiem ir īpatnēja, gadu simtos veidojusies dvēsele. Viņš gribēja izdibināt, kas ir tajā latviešu dvēselē.

Kad Ella ar Labiaudzinātu gāja pie Ansoniem, Rasai allaž bija kas labs ko rādīt: jauna kluču kaste no Šveices; angļu humora žurnāls Punch ar jocīgiem tipiem priecīgi izliktās lappusēs. Rasa sēdēja uz zviedru stila krēsla, kuŗā bija jaušams audekls un koks, turēja žurnālu un šķīra lappuses. Grīda bija jauns parkets, krēsls bija jauns, māsīca bija ārisks bērns, kas labprāt gāja ārā smilšu kastē, kur bija ievestas svaigas dzeltenas smiltis no Rīgas smilšu kalniem.

Vienā no radu ģimenēm jaunieši darbojās Latvijas komunistu partijas jaunatnes organizācijā. Kadiķu Alda šad tad ieradās pie Ellas un sūdzējās par polītpārvaldi, kas liedzot viņas brālim dabūt darbu. Dzimtas labējie ļaudis bāra Aldu un gudroja, kā gādāt jaunajam Kadiķim darbu. Viņš sāka strādāt par bodes puisi „Zemnieku Domās”.

Tagadējas gribas: bijušas bailes. Ellas balss drūmi stāstīja, ka 1919. gada februārī Rīgā, vācu okupācijas laikā redzējusi, kā gājējs ceļ no ielas suņa mēslu un to ēd. Labiaudzināts zināja, ka tas notikums pieder pie ūdensšķirtnes laika, kad pašu valsts vēl nespēja viņus pasargāt. Šad tad pa atmiņai uznira no pagātnes, atkārtota kļuva leģenda. Fricis Ansons, būdams Ulmaņa adjutants, apšaudes laikā lēcis no auto un bojājis celi. Ella glābusi Andrievu Niedru no boļševikiem zem savas gultas. Atmiņās gan saplūda kopā vairākas personas, kas varēja būt bijušas zem tās gultas. Kad lielinieki 1919. gada janvārī ieņēma Rīgu, Irma atradusi darbu lielinieku pasu birojā. Viena no viņas kollēgām naktī izklaidējusies, šaujot apcietinātos buržujus. Skaista meita, naktī kā vampīrs. Dienu darbā arvien miegaina. Irma ar savu brillīti nedomāja kādu nosodīt. Ja nu kāda ir tik dulla, ka viņai vajadzīgas vīriešu asinis, par to pat nav vērts runāt. Par to var tikai brīnīties. Vai nu tāpēc, ka buržujs, jāšauj nost. Irmai bija darba diezgan. Dažam labam toreiz vajadzēja lieku pasi, un viņa varēja to sagādāt. Valkā 1917. gada pavasarī Ulmanis saslimis ar plaušu karsoni. Viņa darbiniecei Ellai uzdots viņu kopt. Tikko slimnieks sāk gārgt, viņa tam dod elpot skābekli. Kad skābekļa balons strauji iztukšots, nakts vidū jādodas uz aptieku pēc jauna. Ej nu pa tukšām pilsētas ielām un dauzies pie durvīm un logiem, līdz aptiekārs uzceļas. Pusnemaņā gulēdams Ulmanis sev čukstējis: „Es nedrīkstu mirt. Es nedrīkstu mirt.” Vai varbūt viņš teica: „Man jādzīvo. Man jādzīvo.” Dažreiz Ella te traģiski, te nebēdīgi izmeta pa teikumam, kā viņa šāvusies ar sava tēva skrošu bisi. Skrotis ķērušas plecā, ne sirdī, kā domāts. Roka kopš tā laika ir vārga. Nervs, lūk te, pušu. Viņa tāpēc nevar slaukt govis. Lai nemēģina viņai uzspiest slaukt govis. Citreiz šis stāsts pārvērtās stāstā, kā Ella nesusi Ulmaņa ziņu igauņiem. Viņa gājusi caur Strenču mežu, un kāds viņu sašāvis. Bet kaŗavīri taču šāva ar lodi? Nē, šauts ar skrošu bisi. Kā papa bučojis baronam roku. Mēs salūzīsim. Laktas puisis nosūdzējis papu lieliniekiem. Tie veda papu šaut Strenču mežā. Viņš nometa kažociņu un bēga. Varbūt puiši gribēja baidīt nikno kalēju. Likās šaut un palaida. Viņš skrēja kā ārprātīgs Strenču krūmos.

Patvaļīgo paradīze. Baltijas telpā vienmēr bijis viegli rīkoties patvaļīgi. Muižas, kārtas, kroņa vai armijas aizbildnībā varēja kādu laiku to darīt. Ļaudis noskatījās, kā to dara. Zemes iedzīvotājos radās rakstura īpašība: tikko iespējams, rīkoties patvaļīgi, pat nelikumīgi. Atsit cepurīti pakausī un dara. Kādreiz varbūt domās, ko darījis.

Jaunajā valstī bija savs likumīgs balss organs, Saeima. Saeima saka gribu un sveŗ, vai griba der. Arī apkārtējo tautu ļaudis, kas dzīvoja Latvijā − vāci, krievi, poļi, žīdi − ar saviem deputātiem teica Saeimā savu gribu. Valsts maksāja minoritātēm viņu skolas, lai viņi var skolot gribu un balsi savā valodā. Par to viņi piedalījās kopīgajā spēlē. Stipras dažādas gribas citēja cita gar citu, viena otru darbinot.

Taču kādu iemeslu pēc ļaudis laikam dzīvoja par strauju. No dažādiem, pat pretestīgiem ļaudīm salikta sabiedrība. Krustceļi starp Rietumiem un Austrumiem. Koridors no ziemeļrietumiem uz kontinentu. Telpa, kur sastopas industriālisms un agrārisms. Robeža, kur 20. gadsimta 20. un 30 gados sastapās kapitālistisks veids saimniekot un sociālistisks veids saimniekot. Daļa sabiedrības izmantoja brīvību, lai strauji pašuzņemtu. Sociāldemokrāti savukārt norādīja, ka viņiem ir citāda uztvere par to, kas ir svarīgs un kas nav svarīgs.

Dienas avīžu lasītājs varēja jaust drudža baciļus, kas dīdīja tos ļaudis, kas bija mazāk pasargāti. Kam nebija savas zemes vai cita īpašuma, tie bija mazāk pasargāti. Baltietis ir kluss un darbīgs, ja viņam ir sava dārza dobe. Tūkstošiem agrārās reformas radītu jaunsaimnieku iekārtoja savu māju. Bet bija tādi, īpaši pilsētā, kam nebija ne dobes, ne jaunsaimnieka zemes gabala. Jaunākajās Zinās varēja lasīt par slepkavībām, patvaļībām, laulātu ļaužu skandāliem. Kaŗa gados prāts un miesa bija deldēti. Iecietība, patiesība un skaidrība varēja dziedēt. Lai dziedinātu miesu, valsts tūlīt organizēja obligātas slimo kases. Visvairāk piepūle spieda sievietes. Kad Arvmildai dzima meitene Māra, Milda gandrīz nomira. Ella zaudēja lielu veselīgu puiku, kam nabas saite aptinusies ap kaklu un dzimstot to nožņaugusi. Nolles dzemdību klīnikas māsa par to esot atlaista no darba. Dāmas par to runājot māja galvu un apliecināja: „Atlaista”. Bet Labiaudzinātam brālis bija pagalam. Gustas trešais bērns, meitene Zīlīte mira ar mazbērnu vēdera kaiti. Milda zaudēja nelaikā dzimušu bērnu.

Ella paļāvās uz savu produktu. Bērnu slimības nāk un iet. Tās ir jāizslimo. Kad Labiaudzināts slimoja vairāk nekā parasts gan ar mandelēm, gan ar ausu sāpēm, gan ar nātreni, vēja bakām, cūciņu un gaŗo klepu, Ella teica, ka Andrejs pie tā vainīgs, tāpēc ka viņš esot desmit gadus vecāks nekā vina. Daudzās bērna kaites nākot no paveca tēva puses. Desmit gadus vecāks? Nu jā, astoņus ar pusi gadus vecāks.

Lieldzimtas sievas un bērni vasarā brauc uz Dikļu Fabriku. Tur ir birzs, upe, dārzs, pļava. Graudnieks ved siena vezumu pa uzbraucamo tiltu kūts galā uz kūtsaugšas. Pagalms apaudzis ar īsu strupu mauriņu, kur spīd baltā āboliņa paklāji. Mauriņā iestaigātas takas krusto aku. Kad rīta rasa spīd sūnās un zālē, vecmāma atgriežas no birzs, priekšautā nesdama sēnes. Rudenī slīpa saule spīd birzī starp bērzu stumbriem kā no augstiem, šauriem logiem. Birzs galā, pļavas malā ir pamesta pirts. Logiem nav rūšu. Kvēpi klāj krāsns akmeņus. Bāla bezchlorofila zāle stiepjas no grīdas spraugām. Mājas atejā, kas atrodas aiz kūts, piramīdas augšgals vienmēr ir rūpīgi nostumts uz sāniem un atejas bedre izkaisīta ar nedzēstu kaļķi. To rīta agrumā dara vectēvs, dažreiz vecmāma. To dara rīta agrumā, lai bērni būtu pasargāti no tāda skata. Tiem to redzēt būtu slikti. Labiaudzināts to redzot, nekā slikta nejūt. Visu ko gadās redzēt.

Viņš staigā ar mājas suni. Tam vārds ir Bobis, bet Bobis ir kuce, tāpēc vecmāma sauc Bobi par Bābu. Vasaras dienvidos Bobis un Labiaudzināts klīst uz upi. Suns trenkā vārnas. Labiaudzinātam uznāk kāre medīt, gūt. Viņš dodas uz māju, paņem galda dakšiņu un, atgriezies pie upes, duŗ mazas vēdzelītes, kas guļ starp akmeņiem upē. Viņš mauc mazās zivtiņas uz smilgas un nes vecmāmai, lai viņa tās cep. Vectēvs tā pārskaišas, ka nejaudā vairāk skaisties. Viņš saka, lai met zivteles vārnām un beidz niekot zivis. Vecmāma tomēr ņem zivtiņas un cep tās uz mazās pannas. Vectēvs tās neēd, tik saka, ka cepot izniekots sviests.

Dikļos bija birzs, upe, dārzs, pļava, dzelzceļš, miests, lielceļš, ēkas. Daudzu pūles bija radījušas dzelzceļu, tiltu, ceļu; atsevišķu pūles bija radījušas laukus, ēkas, dārzu. Bet aiz redzamās pasaules bija citi spēki, ko varēja jaust no cilvēku valodas, kustībām, rīcības. Tur bija vecmāmas bībele, vectēva mašīndaļu katalogs, bateriju radio ziņas; Ellai Ibsens, Brandess, krievu literārie žurnāli; vecmāmai Neikena Ceļa Biedrs: neatkarīgās valsts avīžu ievadraksti, kas lietoja reliģisku un polītisku sludinātāju valodu.

Labiaudzināta tēvs Andrejs ierodas Fabrikā ar savu rēcošo harlejdavidsonu. Jausma par Zemgales vācu baltprovinces racionālismu un tieksmi uz luksu ierodas ar viņu. Tieksmē uz luksu ietilpst arī ekstravagances un slieksme uz zobgalībām. Ceļā viņš ir salijis. Otrā dienā Fabrikā viņu sarauj muskuļu sāpes. Ella saka, ka locekļi jāsautē baļļā. Gala istabā, kur ģimenes albums stāv uz trijkāja, viņa un vecmāma ieveļ lietus ūdens uztveramo mucu, kas stāvējusi jumta palāsēs. Ella to izplaucē, ielej karstu ūdeni un šķaida karstu ar aukstu. Augusts un mašīnists ceļ Andreju baļļā. Ella stāv klāt ar karsta ūdens spaini. Kalējs un mašīnists virza Andreju centimetru pa centimetram uz kubla pusi. Kalējs Augusts skaļi komandē mašīnistu, un sievas tēvs Augusts klusā, saudzīgā balsī saka Andrejam, lai liekot celi šā un liecot elkoni tā. Andrejs stenēdams mēģina locīt locekļus, kamēr Augusts un mašīnists ritina viņa ceļgalu lodīšgultnes un plecu locītavas. Kad Andrejs sēž mucā. Ella pielej spaini karsta ūdens. Andreja bālā seja piesarkst, un viņa apmiglotās acis skatās pār baļļas malu.

Kalējs Augusts laboja, pārveidoja un mitoja dampjus un kuļmašīnas. Zirgi izstiepušies atvelk smagu nokvēpušu tvaika katlu, ko viņš lēti pircis. Vectēvs pamet citus darbus, darbojas ap katlu, un pēc laika katls ir pārtaisīts par pašgājēju un pārdots. Pašgājējs aizbrauc pa ceļu. Trūkst tikai dubļu aizsargu pakaļējiem lielajiem riteņiem un kāpšļa pie kurtuves, kur braucot stāvēt dampja vadītājam. Tik lielu bleķa gabalu nav bijis dzelžu kambaros. Mašīnists skrien dampim pakaļ, stūrēdams ar gaŗu ķēdi, kam abi gali piestiprināti dampja priekšējiem riteņiem.

Vectēvam ir sakrājies tik daudz mašīndaļu, ka viņš taisa kuļmašīnu. Ierodas galdnieks un divi laktas puiši. Galdnieks pie ēveļsola gatavo kuļmašīnas koka daļas. Vectēvs dodas dzelžu kambaros un iznes spainī sabērtus metallus, kas der, lai lietu gultņus: kapara patronu čaulītes, misiņa pogas, alvas karotes, misiņa gultas gali un lampas kāja. Metallu kausē un lej formā, kas ieveidota slapjās smiltīs. Atdzisušos gultņus slīpē uz lielas tecilas, kam akmens liets tecilu lejamā kastē turpat mašīnu šķūnī no smalki bīdelēta cementa. No pirktas dzelzs kaļ iemavas, eņģes, savienojamās daļas. Metina, liec. Urbj dzelzī caurumus skrūvēm. Ar nokaitētu irbuli urbj caurumus koka daļās, kur maukt skrūves. Galdnieks ar spundējamo ēveli dzen vīles plānu dēļu sānos, lai iznāk spundēti dēļi kuļmašīnas apvalkam. No dzelžu kambariem veļ četrus čuguna riteņus. Divi no tiem bijuši Zviedrijā gatavotai pļaujmašīnai, kas importēta cara laikos. Kad daudzās kratīklas un sieti, kas veido kuļmašīnu ir sasaistīti kopā, amatnieki izstumj no smēdes šķūņa nekrāsotu koka krāsas mašīnu ar melnām dzelzs daļām uz četriem, ar sarkanu pretrūsas krāsu krāsotiem riteņiem.

Tūlīt pēc kaŗa ļaudis nākuši pie kalēja ar dzelzs gabaliem, lai kalējs kaļ viņiem vajadzīgo darba rīku. Tā vairs nebija. Lauksaimnieki pirka uz parāda jaunus zāles pļāvējus un centrifūgas. Tie kādu laiku darbosies bez kļūmēm. Kalējam darbs mazinājās. Kalējs domāja izmantot upi. Viņš aplaimos pagastu ar elektrisko strāvu. Apkārtnes iedzīvotāji maksās viņam par strāvu. Tā pie katras upes kāds domāja. Augusts tūlīt darīja. Viņš ielēja upē aizsprosta stabus, aizpludinādams daudz cementa, un raka caur saviem laukiem grāvi, kas vadītu aizsprosta ūdeni uz fabrikā iebūvētu turbīnu un atkal atpakaļ uz upi. Lai gūtu līdzekļus viņš rakstīja vekseļus, kā daudzi darīja. Viņš nonāca, kā daudziem bija jāsaka, maksāšanas grūtībās, un banka grasījās Fabriku pārdot. Arvji aizpirka Fabriku. To no viņiem gaidīja, jo viņiem taču bija divas skolotāju algas. Augusts un Hermīne varēja joprojām dzīvot Fabrikā. Bet arvieši nedeva Augustam naudu, ar ko turpināt grāvi un turbīnu. Augusts norādīja, ka viņš ar saviem bērniem vairāk nespēlēsies. Ja nu, tad varbūt ar Ansoniem, ja viņiem kas labs padomā.

Arviešiem ar aukli Anniņu un bērniem Ausekli un Māru bija vajadzīgs elliešu apdzīvotais dzīvoklis pie Arvmildas vecākiem Baznīcas ielā 43. Andreja ģimene pārcēlās uz Bruņinieku ielas galu pie Avotu ielas, kur īrēja trīsistabu dzīvokli jaunā kleka četrstāvu īres namā. Noraizējies, par savu īrnieku materiālo un morālo stāvokli norūpējies nama īpašnieks iekasēja īri. Viņš kaŗa laikā bija pircis namiņus, ko neatmaksājās remontēt, jaucis tos nost, pēc kaŗa pārdevis gruntes, kokmateriālus un būvgružus un uzcēlis šo jauno namu. Vina sieva no otra stāva loga uzmanīja, lai īrnieku bērni sētā netrokšņo, nekaujas, nedara prastības.

Salīdzinot ar Dikļiem un dzīvi Baznīcas ielas vecajā namiņā jaunais īres nams likās pilsētniecisks. Labiaudzināts izmantoja iespējas dzīvot pilsētnieciski, kas viņa uztverē nozīmēja dzīvot nepacietīgi, ērti. Tikko viņam sētā kas nepatika, viņš pilnā kaklā bļāva, skatīdamies, kā nama īpašnieka sieva metas pie otra stāva loga, un Ella negribīgi paveras pa trešā stāva logu. Arī citiem bērniem likās, ka mātēm jādomā par sētu. Meitene Regīna nejaudāja stipri bļaut. Puikas palīdzēja viņai, korī saukdami viņas mammu. Ak tu mūžs, tie bērni taču bija pilnīgi nevaldāmi. Izlaidušies! Bet viņi tikai gribēja, lai kāds ir ar viņiem. Vismaz lai kāds apskata viņus asfaltētajā sētā. Ella iegādāja šujmašīnu un lāpīja ģimenes drēbes. Andrejs strādāja pie Uniona bankas likvidācijas.

18. novembŗa vakarā viņi trīs gāja staigāt caur ploškām. Sētnieki izlika trotuāru malās ar stearīnu pildītus trauciņus, kuŗos dega dakts. Vai bijušais Bruņinieku nams Iekšrīgā, kur bija Saeima, šajā vakarā bija apgaismots? Nē, tas teātris sākās vēlāk. Ķeguma strāva tad spoži apgaismoja Rīgas pili, jo tajā dzīvoja Vadonis. Patlaban ļaužu augumi lēnā gaitā kustējās caur Kaļķu ielas ploškām uz Daugavmalu. Stearīnā degošās daktis bija izliktas, lai apliecinātu, ka viņiem ir kas kopīgs. Viņiem bija kopīga naudas sistēma un daudziem no viņiem kopīga latviešu valoda. Viņi šovakar gāja caur simboliem, kam bija jāliecina, ka viņiem ir kopīga griba, ko vēl īsti nemācēdami viņi izteica polītiskā valodā. No kurienes bija radusies doma dedzināt ploškas? Vai tā bija krievu, vācu, Gotlandes paraža?

Jaunajā dzīvoklī Andrejs un Ella sāka kašāties. Ella zoboja Andreju, ka viņš operā gulēdams krācis. Andrejs skaidroja, ka viņam vajadzīgi līdzekļi lauku mājai un lai saimnieko taupīgi. Ko tur var daudz taupīt. Cik ietaupa uz ēdienu, tik vēlāk jāatdod ārstam. Ella teica, ka Andrejs ir aprēķinīgs, šaursirdīgs, ierobežots, neprogresīvs zemgalietis. Andrejs gluži neteica, bet ļāva nojaust, ka Ella ir sociālistiska, iedomu pilna vidzemniece. Vakaros viņš mēdza sēdēt pie rakstāmgalda, griezt rakstus no avīzēm un līmēt tos grāmatvedības kontu grāmatā, kam sākuma un beigu lapas bija izplēstas. Šķēres, līme un kontu garāmata varēja būt viņa ģerbonī. Andreja platais, muskuļainais augums vakaros staroja dzīvotprieku. Bankā viņš revidēja vekseļu un parādu kontus, mēģinot mazākas parādu summas pārvest uz lielākiem juridisku personu kontiem, lai tos sakarā ar valdības rīkojumu pa kopiem norakstītu zaudējumos. Citas mazākas Zemnieku savienības biedru parādu summas ierakstīja kontos, ko bija paredzēts likvidēt. Varbūt tā bija. Pie pusdienu galda Andrejs ar prieku stāstīja, ka Klīve teicis, Sodumu nevar laist bankā iekšā, jo viņš tūlīt mēģināšot ievest kārtību. Ha, ha, tūlīt mēģināšot ievest kārtību.

Andrejam patika lobīt riekstus. Kad vakarā Ella nolika viņam bļodiņu ar riekstiem, viņš meklēja savu kabatas nazi un nogriezis riekstam smailo galu iedūra naža galu riekstā un ar asmens pagriezienu pāršķēla čaulu divās vienādās daļās Rītos pirms vīrs iet uz darbu laulātais pāris savilloja viens otru, un Andrejs teicās turpināt, kad atnāks no darba. Bet pēcpusdienā viņš vai nu zīmēja uz rūtiņu papīra savus pārbūves plānus vai grieza un līmēja. Un parasti atkal ieradās riekstu bļodiņa.

Pamestā ticība, kuŗas vietā bija stājusies literātūra, ārsts un valsts, nekur nebija zudusi. Ticība jaucās pat podā. Labiaudzinātam bija palikusi brūna svītra klozeta podā. Tā stāvēja tur vairākas dienas. Mājas kopēja Ella to netīrīja, jo viņa tobrīd nevēlējās vergot uzpūtīgajiem vīriešiem. Viņa teica, lai Labiaudzināts vāc pats savus netīrumus. Andrejs bija aizņemts kungs, kam tādas lietas neinteresē. Varbūt savās lauku mājās viņš par podu domātu, bet ne te. Labiaudzināts? Viņā maisījās higiēna ar reliģiju. Higiēnas pēc būtu jātīra. Bet pa daudziem kanāliem nezinot uzņemtā, vēl nesen dzīvā patriarchālā ticība teica neiet aiz kūts, jo tur ir netīrs; neņemt netīrumus ar rokām; vīrietim nav jātīra; kas ir netīrs, tas nav jāredz; varbūt pat taisnam, ticīgam cilvēkam nav mēslu. Viņa prāts nemaz netika līdz rīcībai. To bloķēja daudzi aizspriedumi. Nākamā dienā viņa zemapziņa bija izmalusi domu, un viņa prāts vairs nebija noslogots. Daudz nedomājot − te kaut kas darāms, ko neviens nedara − viņš bāza roku podā un ar papīru un ziepēm to iztīrīja Civilizācijas sajūta lika to darīt, atstumjot primitīvu lepnumu, bezdomību, bailes no saviem mēsliem, nevērību. Iztīrījis podu, Labiaudzināts juta neparastu sajūtu, kādu rada samierināšanās. Viņš bija izlīdzis ar sevi un citiem. Puritāņa niķi un pagāna lepnums bija atkāpušies, veŗot ceļu uz kristiānisma dziļāko sajūtu.

Caur Iekšrīgu ejot, Ella pēkšņi ieveda Labiaudzinātu Jēkaba baznīcā. Apskaties, kā izskatās katoļu baznīcā. Puika bija jutis, ka Ellai patīk luterāņu baznīcā teikt ticības apliecinājumu. Mirušo piemiņas dienā vai citu kādu dienu viņa bija gājusi uz baznīcu. Viņš vakarā par to taujāja Ellu. Viņa kaunējās un negribēja atbildēt. Viņam neesot nekas jāzina par tādu ticības apliecinājumu. Agrāk tāds arvien bijis dievkalpojumā. Bet varēja manīt, ka ticības apliecinājuma teikumus luterāņu baznīcā sakot viņa jutās jauna, sparīga sieviete, kas izsaka ticību, ja ne gluži reliģijai, tad kaut kam citam. Tagad katoļu baznīcā no viņas auguma un sejas varēja manīt, ka viņai nav nekāda sakara ar katoļu ticību. Apmēram kā brīvlaists cilvēks, kas iegājis verdzības namā. Bet lai Labiaudzināts apskata lūgšanu soliņu, kur ļaudis loka celi, klāto altāri un mistisko puskrēslu. Un tur stāv biktskrēsls, drīzāk skapis, kas gādā par dvēseles kanalizāciju.

Dēls mēģināja prasīt mātei, kas ir reliģija. Viņš neprasīja, vai ir Dievs. Tā būtu blēņu valoda. Vecmāma nekad nerunāja par Dievu. No viņas tikai varēja noprast, ka mūsos ir kāds spēks, ko mēs nepazīstam un kas rada īpašas sajūtas. Ella izvairījās atbildot, ka tās lietas esot sajukušas. Viņa nezinot. Labāk neurbties pa reliģiju, bet nedarīt otram to, ko nevēlas, lai tev dara. Kalna sprediķis. Jā, kalna sprediķis. Ar to pietiek. Rituāla vietā viņai varbūt bija tēja un priecīgi, vērīgi, necili turēties kopā ar draudzīgiem ļaudīm. Vēlēšanu dienā Andrejs un Ella dodas vēlēt un atgriežas pacilāti, apņēmīgi, mērķtiecīgi.

Laiku strādājis Latā un Uniona bankā, Andrejs gāja pie Finka. Ieejot gaišreģa istabā, Finks esot caururbjoši viņā paskatījies un teicis: „Jūs esat tīrs.” Acīmredzot Finks zināja, kas jāsaka. Acīmredzot Andrejs bija gribējis to dzirdēt un priecīgi atkārtoja to klausītājiem. Viņš bija strādājis šaubīgā uzņēmumā un korruptā bankā. Varbūt viņš tomēr jutās morāli tīrs un vēlējās dzirdēt, ka − kas? − Finks to apliecina. Ja kāds to apliecina, tad jau nav bijis nekas slikts. Finks bija metafizika, ko veikalu cilvēks saprata. Šajā ziņā Andrejam bija grūta dzīve: sieva no Brastiņiem, kas allaž ar vienu kāju atradās irracionālajā un no tā izkāpdama nesa līdz vīziju un iedvesmu. Andreja Zemgales racionālisms labāk paļāvās uz grāmatvedību. Dzimtajā pagastā viņš laikam daudz nerūpējās, ko par viņu domā. Bet Rīgā viņam rūpēja, ko par viņu domā.

Svētdienas priekšpusdienā Andrejs vedināja Labiaudzinātu iet uz muzeju. Viņi gāja pa kluso Valdemāra ielu. Svētdienā, ejot pa Rīgas ielu, likās, ka paša soļi nāk pretī. Kaŗa muzeja eksponāti radīja gribu prasīt, kā bijis iespējams, ka cilvēki tos lietojuši. Laimīgā kārtā pagātni varēja muzejā skatīt tāpat kā lasīt avīzi. Kaŗa muzejā bija redzams, ko vienādi ģērbti, ar dzelzs, ādas un brezenta rūpniecības ražojumiem apkārti vīrieši spēj viens otram nodarīt. Labiaudzināts atkārtoti skatījās pilskalnu fotogrāfijas, juzdams aitu nograuzto mauru, kas tos klāja, upi vai ezeru, kas tos apņēma. Maurā pēkšņi izrakta tranšeja. Upes krastā izbūvēta zemnīca, no kuŗas šauj uz tiem, kas iet upei pāri. Pilskalnu modeļi izskatījās kā rotaļlietas. Tos uzmērījot bija rēķināts. Viņa prāts ar „rēķināt” darbojās tikai skolā, tāpēc ka tur bija rēķināšanas stundas. No strēlnieku mantām un bildēm viņš nojauta Bizantijas zaldātus. Kas par pašnāvniekiem! Izniekota tauta. Latvijas atbrīvošanas cīņu bildēs bija redzami skrandaini pusmilitāri kaŗavīri. Stāstītāja balss sludina: laikam šo īsu brīdi, Latvijas neatkarības izcīnīšanas laiku, šās zemes vīrieši un sievietes bija pakļāvušies Rietumromas un tās mantinieku ieteiktai gribai, kopīgai gribai pēc likuma veidā veidotas polītiskas miesas, lai tad atkal pēc laika kļūtu polītiski patvaļīgi.

Citreiz Andrejs izdomāja iet uz Doma muzeju pie Doma baznīcas, kur bija sakrāti Rīgas pilsētā lietoti priekšmeti. Sardzes segli, jostas, bungas, bendes bluķis, tuteņi, lielgabalu lodes, sile tirgus laukumā. Rīdzinieku sviedri un laika radīts apsūbējums klāja koka un ādas priekšmetus. Andrejs šķībi noskatīja muzeja sargu, domājams Rīgas vācieti, kas necils un smaidīgs, alu dvašodams stāvēja pie ieejas. Labiaudzināts apskatīja Doma baznīcas krusteju jeb krusta aili, kas veda ap Doma klosteŗa iekšpagalmu. Krusteja bija celta citādām vajadzībām nekā viņš zināja. Aizdomāties un domāt, ejot pa aili? Bet tad pa to laiku nevar nekā darīt. Vai krusteja celta tikai, lai ļaudis tajā ejot justos labi? Varējuši to atļauties.

Pirmajā maijā no Avotu ielas iznāca demonstrantu pulks un gāja pa Bruņinieku ielu. Četri jātniekpolicisti jāja viņiem virsū, un drīz kā demonstranti, tā policisti kāvās. Zirgi ar saspringtām ciskām dīdījās pa cilvēku baru. Policisti vicināja no maksts izrautus zobenus. Demonstranti meta akmeņus. Vienam zirgam asiņoja kakls. Policisti cirta un sita par mieru, kārtību un drošību. Demonstranti meta, sita un skrēja par internacionālu brālību.

Nama saimnieks pavasarī nolīga lēnu, drūmu vīrieti ar žokejnīcu galvā, lai viņš sētā tīrī ziemas gružus. Saimnieks maksāja par gabaldarbu un dzina algādzi vairākas reizes atpakaļ pie darba, lai viņš dara vēl to un dara tā. Kad saimnieks bija apmierināts, viņš izmaksāja gabaldarba strādniekam nolīgto algu un deva no bufetes glāzīti šņabja. Saimniece deva valkātu drēbju saini, lai algādzis nes to ģimenei. Gatavais, nemainīgais tips algādzis ar gaŗo ā iznāca no nama ar šņabi vēderā un drēbju saini padusē. Tā bija sociālās drošības nauda, ne naudā maksāta. Abi ar saimnieku pie otras glāzītes runājuši, ka „pasauli valdīs kapitāls un proletariāts”. Protams, paklausīgs proletariāts, tāds, kas grib nopelnīt. Lai sargās visādi liekēži, īpatņi, brīvdomātāji, iesutušā vidusšķira un niķīgas arodbiedrības. Bla bla. Bet kam bija vaļa domāt. Varbūt Saeimā kādi domāja.

Iepriekšējā rudenī Labiaudzināts pēkšņi bija iemācījies lasīt. Šķirstot vēstures grāmatas, kur bija redzami dažādi kaŗotāji, viņā radās griba darboties ar daudziem kaŗavīriem. Tīrā parketa grīda būtu piemērots lauks. Viņš lika caurspīdīgu papīru uz kaŗa vīra attēla, vilka viņa kontūras un izgrieza zīmēto vīru. Izgriezto paraugu viņš lika uz veca radio programmas žurnāla, vilka zīmuli ap paraugu un zīmuļa līniju griezdams izgrieza sešpadsmit kaŗavīrus. Viņam bija teutoņu bruņinieki, kaut kas līdzīgs zemgaļiem un kuršiem, kriviči, tatāri, poļu huzāri un dragūni. Viņš lika tos uz grīdas pulkos un baros, starp pulkiem lielgabalus un aizmugurē vezumniekus. Vienmēr viņam likās, ka viņš izgriezis par maz un jāgriež vēl. Ja kaŗo, tad šauj. Viņš birdināja pār kaŗavīriem apaļas papīra ripiņas. Tās bija lielgabalu lodes. Ja šauj. tad gadās trāpīt Kur lode krita uz kaŗa vīra, Labiaudzināts nogrieza ar šķērēm lodes segto vīra daļu un nogādāja ievainoto pie vezumniekiem vai kapsētā istabas kaktā. Andrejs vakarā ar caurumotāju knieba caurumus papīra lapās un lika tās vākos. Labiaudzināts iztīrīja caurumotāju, dabūdams sauju papīra aplīšu. Tās varēja būt musketes lodes. Viņš birdināja aplīšus pār zaldātiem. Getroffen. Atlikušos zaldātus viņš ņēma gūstā un nosūtīja strādāt lielgabalu lietuvē zem grāmatu plaukta.

Likās, dzīve iet uz augšu. 1929. gada vasarai Andrejs īrēja divas istabas ar ķēķa stūri Krimuldas Jaunā muižā. Andreja paziņa Sīlis bija nopircis muižas centru no lāčplēša, kam par nopelniem brīvības cīņās piešķirts muižas centrs un kas nezināja, ko ar to iesākt. Sīlis darbojās importa un eksporta veikalos un brīvības cīņu laikā bija gādājis par armijas apgādi. Viņa maza un vēsa sieva rūpīgi uzmanīja vienīgo dēlu Jāni, izstīdzējušu puiku ar lielu gāmuru un gaišiem, atpakaļ sukātiem matiem tāpat kā viņa tēvam, kam gan augums bija liels un seja smaga. Graudnieks un viņa daudzbērnu ģimene apstrādāja lauksaimniecībā izmantojamo muižas centra zemi. Vecāko no graudnieka meitām, Ilgu, Sīļi bija pieņēmuši par audžu meitu. Visu dienu viņa darīja Sīļu mājas darbus.

Labiaudzināts mācījās dzīvot, kā vasarnieks dzīvo. No rīta atmodies balsinātajā istabā, savā šaurā gultā, viņš ģērba dažus apģērba gabalus un gāja ārā. Kungu mājas lievenī viņš noslīdēja uz soliņa pie pakša un ļāvās saulei. Balti kaļķotas mūŗa ēkas, augsti muižas aleju koki. Graudnieka zāles pļāvējs parkšķēja aiz ābeļdārziem.

Dzīvojot vasaru Fabrikā, nevarēja uzzināt, kas ir slinkums. Te Murjāņos viņi bija vasarnieki un slinkoja. Sestdienā ar Raganas autobusu no Rīgas ieradās Irma, uzlikusi jaunu vasaras cepuri. Viņi brauca ar graudnieka zirgu uz Gaujas ieleju piknikā. Irma dāvāja Labiaudzinātam kabatas nazi. Kad sestdienā atbrauca Andrejs, viņš ar Ellu izgāja gar muižas parku uz meža ceļu.

Bet bērni darīja prastības. Kamēr pieaugušie pievakarē kāra lampinjonus dzīvojamās mājas lievenī un gatavojās tējai, bērni aiz kūts pētīja seksu. Graudnieka puika Kārlis teica, viņa māsa Marta varot parādīt, kas esot sieviešiem. Sīļu Jānis un Labiaudzināts labprāt gribēja to redzēt. Marta vilka uz augšu savu kleitu un ierāvusi vēderiņu skatījās pati un ļāva, lai puikas skatās. Zēni skatījās, pētīja, taustīja. Kārlis teica, viņš varot parādīt, kā pieaugušie dara. Tie liek savējo viņējā. Marta kautrējās, taču Kārlis neatlaidās, lika puikas savējo pie viņējās un priecīgi ņirgdams trina. Ak tā to dara. Jānis prasīja, cik šiem citiem puikām esot olu? Divas. Bet viņam esot trīs. Ja netic, lai aptausta. Tiešām, viņa maišelī bija vēl trešā oijņa. Visi taustīja un brīnījās. Ar to gan kaut kas nebija kārtībā. Pēc dažiem gadiem vienīgais dēls Jānis mira limfas dziedzeru kaitē.

Vardes kurc vakaros muižas dīķī. To ir tik daudz, ka viņu koŗi skan cauri baltajai marlei, kas vasarnieku istabā aizvilkta logiem priekšā, lai nenāk odi. Ja rīta agrumā pieiet pie dīķa, karūsas peld klāt, cerēdamas dabūt maizes druskas. Labiaudzināts redz, ka graudnieka vecākais dēls, kas jau strādā uz lauka, vakarā liek dīķī maisu, kam dibenā likta maizes rika un svaram akmens. Maisam ap atvērumu ir ievērta aukla, tā ka ārā ceļot maisu var aizvērt, neļaujot zivīm sprukt. Labiaudzināts atrod pie staļļa vecu maisu, sien tā atvērumā saliekta kārkla stīpu un pie stīpas slotas kātu. Viņš rāda Jānim savu smeļamo murdu. Jānis saka, ka dīķī ķert zivis neesot labi. Bet kādu nakti varot mēģināt. Viņi liek maisā maizes gabalu, met maisu dīķī un iesien kātu vītola staklē. Rītā Jānis ceļ maisu, un tajā ir vairākas karūsas. Viņi liek zivis uz dēļa un prāto, ko ar tām darīt. Karūsas lēkā. Labiaudzināts zina no bērnu stūrīša, ka viens no zivs galveniem nerviem stiepjas pa astes viduslīniju. Viņš saka, vajagot pārcirst astes viduslīniju, tad zivs nespārdās. Jānis brīnās, kā to varot. Labiaudzināts ver vienu no sava jaunā kabatas naža asmeņiem un cītīgi dur katrai zivij astē. Ko lai dara ar zivīm? Labiaudzināts nes trīs zivis Ellai. Viņa saka. ka Sīlis teicis neķert zivis un neiet ābeļu dārzā. Lai nes zivis atpakaļ uz dīķi. Kā lai saka, ka zivīm pārdurta aste. Labiaudzināts nes zivis uz dīķi. Divas viņš met atpakaļ dīķī, vienu glīti liek uz dēļa. Otrā dienā abas beigtās karūsas peld dīķī, vēders gaisā. Trešā vārnu saknābāta guļ maurā.

Vecāki par to runāja viens otram, bet Labiaudzinātu neviens nerāja. Viņš bija jūtīgs bērns un saudzējams. Viņa nazis ar daudzajiem asmeņiem, konservu atgriežamo, skrūvgriezi un nagu vīli pazuda. Kad Irma atbrauca nākamreiz, viņš prasīja Irmai jaunu nazi. Irma vilka zobgalīgu lūpu un apskatīja Labiaudzinātu. Jaunu nazi viņa nedāvāja.

Pievakarē bērni spēlē paslepšus. Enik benik sikel sa, enik benik ba viens skaita, ar pirkstu durdams katram krūtīs. Tev jātur. Nē, viņi spēlēs sunīšus. Kuŗš ķers? Viens tāds pagaŗš tas tas vagarš nāk ar koku sit pa roku bēdz! Sestdienas vakarā pēkšņi arī pieaugušie piedalās pēdējā pārī laukā. Kad arī pieaugušie spēlē, rodas silta seksīga sajūta. Bērni priecīgi jūt, ka viņi ir zēni un ka viņas ir meitenes.

Rudenī Labiaudzināts sāka sagatavošanas klasi Rīgas pilsētas 23. pamatskolā Kronvalda bulvārī. Sākuma nedēļās Ella rītos brauca Labiaudzinātam līdz tramvajā līdz Nacionālajam Teātrim. Skolnieks gāja gar teātri pa ozolu aleju caur Kronvalda dārzu. Jaukos rītos Ella pavadīja viņu arī cauri Kronvalda dārzam līdz kanāla tiltam un palaida, lai viņš iet pāri tiltam uz skolu otrā mājā aiz tilta, piecstāvu vai sešstāvu namā.

Likās, Ella labprāt ietu skolā līdz ar Labiaudzinātu. Skolas bērni iet uz rīta lūgšanu. Ap piecpadsmit pāŗu iznāk no katras klases. Katram skolas gadam ir vairākas parallelklases: A, B, C. Skolēnu rindas stājas zālē ar seju pret skatuvi. Klases audzinātājs stāv malā pie savām divām skolēnu strīpām. Bērndārznieki ar audzinātāju Kuškes jaunkundzi stāv pašā priekšā pie aktu zāles skatuves. Labiaudzināts bija ieskatījies viņu klasē. Mazi krēsliņi, mazi galdiņi. Pie sienām bērnu zīmējumi. Klase izskatījās priecīga kā Ziemsvētku tirdziņš. Viņš gandrīz vēlējās, kaut būtu sācis skolu bērnu dārzā. Varbūt viņš būtu iemācījies zīmēt. Bet nē, viņš jau nu ir liels puika, kas lūgšanā stāv otrā rindā. Katras vecākas klases skolēni ir mazliet garāki nekā iepriekšējās klases skolēni. Ceturtā, piektā klasē meitenes ir garākas un platākas nekā puišeļi. Sestās klases skolnieki stāv beidzamā rindā pie zāles logiem. Dziedāšanas skolotājs Muižnieks sēžas pie harmonija. Skolas pārzinis Sprīvulis iznāk pie skatuves un skaļā tenora balsī sāk korāli. Bērni dzied. Bērnu vecāki stāv zāles malā pie sienas. Dažs dzied līdz. Sprīvulim patīk korālis, kur ir vārdi „Pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani pats. Drīz beigsies mūža gadi un gaišs būs skats.” Šos vārdus vecīgais Sprīvulis dzied ar iejūtu. Labiaudzināta klases audzinātāja Pētersona jaunkundze skatās, kā bērnu sejas dzied „Drīz beigsies mūža gadi.” Tad jau labāk dziedāt otru iemīļotu korāli „Gan jaunu ceļotāju saukt mīlestība sauc uz tēva māju. Bet tālais ceļš vēl miglas autiem klāts. Nāc līdzi nāc, nāc līdzi nāc.” Pētersona jaunkundze izskatās sparīga, kad skaidrās bērnu balsis dzied panta pēdējo daļu nāc līdzi nāc, nāc līdzi nāc. Bet Viļa Grablovska māte saka par korāli „Drīz beigsies mūža gadi”, ka cilvēka mūžs ir tikai īss brīdis. Skolas bērns drīz būs pieaudzis, un Dieva palīgs viņam der vienmēr. Pa pāŗiem saķērušies, bērni atgriežas klasē. Lūgšanas laikā dežurants ir izvēdinājis klasi. Vēsajā klasē sēž kāds, kas atnācis par vēlu un nav bijis rīta lūgšanā. Nāk skolotājs, un stunda sākas.

Latviešu valoda, glītrakstīšana, rēķināšana, apkārtnes mācība, ticības mācība, zīmēšana, vingrošana, rokdarbi. Tuvās Andrejostas kuģinieku un ostas strādnieku bērni sēdēja klasē kopā ar jaunās valsts ierēdņu un brīvo profesiju, tirgotāju bērniem. Skolotāji šajā pamatskolā vairums turējās pie demokrātiskā centra jeb liberāļu partijas un pie sociāldemokrātu partijas. Viņi centās gādāt, lai skola būtu spirgta un tajā nebūtu ģeķību. Viņiem bija jāmāk strādāt ar dažādiem ļaudīm. Gaŗajā azaida starpbrīdī pa kādai mātei ieradās pie klases audzinātāja. No runas vai izskata varēja saprast, ka daža māte ir krievu, daža žīdu, daža vācu, daža armēņu izcelsmes.

Labiaudzināta māte stāv skolas koridorā pie loga blakus Pētersona jaunkundzei un runā. Pētesona jaunkundzei ir taisni, īsi apcirpti linu mati; skarba putna āda pār šauru, kaulainu stāvu. Ella uzģērbusies un atnākusi kasīties ar skolotāju. Liepājas sociāldemokrātu izcelsmes Pētersona jaunkundze atbild piesarkusi, un strupie linu mati tiecas prom no viņas galvas kā elektrizēta auriņa. Ella liekas apņēmīga, draudīga. Par ko viņas strīdas? Laikam par to pašu nacionālismu. Pētersona jaunkundze netic, ka valstī ir izredzētie. Ella tic, ka tie, kas dara, ir izredzēti, īpaši ja viņi ir šajā zemē dzimuši, runā tās valodu un domā par valsti. Ulmanis bija teicis: „Nekad neizdarīsi visiem pa prātam.” Tas attaisno darīt pa nacionālam. Bet vēl nav hierarchijas. Vēl Saeima pastāv. Vēl ļaudis runā un mācās. Vēl nepietiek ar to, ka ir nacionāls. Ellai vēl ir daudz jāmācās. Liekas, ka viņa to dara ar prieku. Tāpēc viņa nāk te uz Labiaudzināta skolu. Viņa spārdās pretī, taču iegaumē, ko skola saka, un grib mainīties.

Ticības mācības stundā Pētersona jaunkundze lasa klasei līdzību no Jaunās Derības un ar skolēniem runājot meklē, kur līdzībai būtu piemēri tagadējā dzīvē. Viņas ticības mācības stundas drīzāk var dēvēt par sabiedriskas un individa ētikas stundām. Dziedāšanas stundā Sprīvulis ved sagatavošanas klases bērnus uz dziedāšanas klasi, kur ir klavieres. Viņš dabū izspēlēties, un bērni dzied šejienes tautas popuriju no tautasdziesmām līdz ziņģēm un pašu komponistu komponētiem pašu dzejnieku dzejoļiem. Ja dziedāšanas klase aizņemta, Sprīvulis sit viņu mājas klasē skaņu dakšu uz katedras. Gaisā pacelta dakša vibrē. Bērni solos sēdēdami sāk: „Jūdzu savu ormanīti, braucu zvaigžņu lūkoties.” Nez no kurienes skolotāji zināja, kā māca Veimaras republikas skolās, Šveices skolās, amerikāņu skolās. Kartes, planši, modeļi, krāsaini papīri, diagrammas. Kad Labiaudzināts pārāk aizrautīgi stāsta savu, Pētersona jaunkundze aptin viņa matu šķipsnu ap pirkstu, tur ciet un mierīgi runā, raudzīdamās pa logu laukā.

Septembrī mira izglītības ministrs un dzejnieks Jānis Rainis. Ne vairs jauns viņš bija atgriezies no trimdas Latvijā. Bet latvieši prot lieliski aprakt. Skolu klases varēja neiet uz skolu un iet uz kapsētu bērēs. Pētersona jaunkundzes klase sapulcējās pie Nacionālā Teātŗa. Bērni klusi kļāvās ap skolotāju, un visi kāpa tramvajā. Skolotāja maksāja konduktoram, saņemdama pilnu sauju biļešu. Tās nedēļas azaida naudas vācējs savāca biļetes naudu no katra skolēna un atdeva sauju sīknaudas skolotājai. Pārpildītais tramvajs veda viņus līdz Meža kapu ceļam. Starp bērniem sēdot Pētersona jaunkundzes saraudātās acis atkal kļuva zili blondas, un viņa uzmauca stingrāk galvā savu Grētas Garbo hūti.

Drēgns septembŗa gaiss pūdēja lapas abpus platam, ar krūmiem apstādītam Meža kapu ceļam, kas caur priedēm veda uz kapu lauku. Skolēnu rindas nāca pa kapu ceļiem no visām malām. Jo tuvāk nāca Meža kapu daļai, ko vēlāk nosauca par Raiņa kapiem, jo vairāk ļaužu gāja pa kapu ceļiem. Skuju ceļš. Ar kapātām skujām kaisīts kapu ceļš rādīja ceļu, kur vedīs Raini. Visapkārt bija kapu kopas, ko pušķojusi nabaga ļaužu spīvā fantāzija: gliemežvāki, balta smilts, priežu zari, sarkanas lentes, ar sarkanu dziju vīti brūklenāju vainagi. Iztālēm varēja redzēt, ka melni tērptu vīriešu un sieviešu grupa stāv ap svaigi raktu kapu. Atlikušie no profesionālajiem revolucionāriem, piektgadniekiem, kas bija pelnījušies, ar čemodānu ievezdami cara Krievijā vācu sociālisma literātūru. Viens viņu brālis, vārdu speciālists ir apklusis. Priedes slējās kapu klajā kā bezgalīgā telpā. Pūtēju orķestris pūta, un cilvēku balsis dziedāja masu dziesmu. Gadsimta sākuma sociālistu organizācijas ar saviem karogiem, skolotāju organizācijas ar saviem karogiem, rakstnieku un teātrinieku organizāciju pārstāvji stāvēja bēriniekos kopā ar minoritāšu organizāciju pārstāvjiem un viņu karogiem, ar liberālo pilsoņu partiju pārstāvjiem un viņu karogiem. Te bija citāda griba nekā Labiaudzināts zināja. Daļa no šās gribas bija kollektīvi tīksmīga kā Jaunās muižas vakarā kopā ar pieaugušiem spēlēt pēdējo pāri ārā. Daļa bija polītiska griba.

Kad bēru ceremonija beidzās, ļaudis klīda prom no vainagiem, lentēm un puķu pušķiem apkrautā kapa. Pētersona jaunkundze gāja, rokā nesdama savu hūti. Viņas lielais deguns un acis ar blondām skropstām atkal bija saraudāti sarkani. Daļa ļaužu gāja kājām uz pilsētu, citi uz Braslas dzelzceļa staciju. Skolu bērni stājās rindās pa pāriem pie tramvaja piestātnes.

Labiaudzināts redzēja, kas ir, bet nejaudāja taujāt, kāpēc tas tā ir. Stāstītāja balss, 40 gadus trimdā plivinājusies starp citu valodu balsīm var teikt, ka Raiņa bērēs redzētais deva nojautu par ko citu, ko Labiaudzināts nejuta mājā. Melni tērptie ap kapu stāvētāji atgādināja puritāņu tēlus no ASV Jaunanglijas vēstures. Ja bērinieki nebūtu tik nodzērušies, gaviļu himna varētu skanēt no viņu mutēm. Alkohols bija iedvesis daudzos no viņiem kaut ko no Vecās Derības nolemtības. Ap kapu bija brālība, sekta, kas teica, ka visu tautu sociālisti ir brāļi. Tolaik to dēvēja par internacionālismu. Ja vispār, tad Labiaudzināts vecāku mājā manīja kaut ko no enciklopēdiska internacionālisma, cik tas iespējams lauku iedzīvotājiem, kas pārcēlušies uz jaunas valsts galvaspilsētu. Lai kādi, tie ap kapu bija valstspolītiski vai pat pasaules polītiski. Viņu paustais nebija pa savam tīksmīgam veidam sakārtota vēsture un literātūra. Viņi pauda darbu, kas saucas polītika. Tādi viņi atšķīrās, tāpat kā Rainis atšķīrās no citiem ar intellekta gribu. Sociālistiskajiem bēriniekiem bija griba. Viņi gribēja zināt un darīt patlaban. Viņi bija mācījušies savu gribu kopīgi izteikt.

Aina kapsētā bija sarežģīta. Tātad polītika bija sarežģīta. To labāk veidot ļaudīm, kas nav raduši vispārināt. Pastāvēja citādu ļaužu grupas, kas dzīvoja pa savam veidam. Valsts tātad bija, lai visi varētu dzīvot bez bailēm un katrs darīt savu. Ko citāds cits darīja, tas darīja bagātāku citādu pašu. Vai visi mainījās uz augšu, kā gribēja Rainis?

Labiaudzināts lasīja Raiņa mērķtiecīgos, vienkāršos teikumus Raiņa kopotajos rakstos Dzīve un darbi, kuŗu zilā kaliko sietos sējumus Andrejs nesa un lika plauktā. Raiņa fantastiskās rēgu lugas Labiaudzinātu kārdināja. Tajās bija pamatvaloda, kāda ir Stendera vārdnīcā, bez priedēkļiem un ar maz galotņu locījumu ļipām. Rēgu lugas lasīt bija tikpat kā staigāt pa Rīgas lielajiem kapiem. Raiņa lugas ar Vecās Derības tēmām Labiaudzinātu vispirms biedēja. Tad viņš pierada un sāka saprast, kā teksta ļaudis dzīvo, runā, atdzīvojas. Viņš lasīja Raiņa pasaku lugu Spēlēju, dancoju tāpat kā atkal un atkal lasīja Jaunsudrabiņa stāstījumus Ar makšķeri. Makšķerēt Labiaudzināts vēl nebija sācis. Zivi varēja ķert tāpat ar roku vai tīklu. Bet pazemē nokāpt viņu kārdināja. Ja ne citādi, tad lasot Raini staigāt pa pazemi.

Vienu svētdienas rītu Ella devās soda ekspedīcijā pie Dikļu dzirnavnieka meitām, kas ziemā dzīvoja un studēja Rīgā. Vecāki rakstīja Ellai, ka pēc viņu ziņām meitas Rīgā dzīvojot izlaidīgi un lai Ella mēģinot ko darīt.

Ella teica Labiaudzinātam, lai viņš nāk līdz un devās pie jaunās paaudzes. Dzimuši pirms Pirmā pasaules kaŗa, jaunie ļaudis studēja, dzīvoja internātos vai mēbelētās istabās, ēda ēdnīcās mūžam karsto un sāļo zirņu zupu, kam sāls bija piesperta, lai slēptu sastāvējušos speķa garšu. Jēgu meklēdami, viņi lasīja polītiski vircotas vai aistētiski pagarīgas brošūriņas, ilgās, ko apbrīnot dibināja polītiskas grāvējorganizācijas un tajās darbojās. Jaunu meitu uzdevums bija arī apbrīnot savas paaudzes vīrieškārtas eksemplārus.

Jaunās meitas vēl gulēja. Viņu mēbelētā istabā bija izsvaidīti apģērba gabali un apspertas augstpapēžu kurpes. Pamazām abas meitas un trešā viņu istabas iedzīvotāja cēlās, ģērbās, žāvājās un runāja. Ella sēdās izjauktajā istabā, atspiedusi taisnu muguru pret krēsla atzveltni. Viņa teica sveicienus no meitu vecākiem un vaicāja, kā meitām klājoties.

Pie sienas grāmatu plauktā bija mācību grāmatas un tulkoti lata romāni. Apgāds svieda romānus lasītājiem bez apgāda redaktora ievada − juku jukām romantiķi, naturālisti, mistiķi, reālisti, pornogrāfija. Presē un mācību grāmatās lasītāji lasīja bezjēgas kompilācijas, vārdu un līdz galam neizdomātu domu salikumus piņķerīgā Rīgas pilsoņu klišeju valodā, tulkoti maksājot par tulkotām rindām, lapas pusēm vai loksnēm. Jaunie lasītāji, kaŗa laikā bijuši pusaudži vai bērni, joprojām satraukti un nemierīgi ieņēma pavirši drukāto lasāmvielu. Ja jau tik neskaidri, varbūt reālāk sist papēžus gaisā. Studenti dzīvoja mēbelētās istabās pie Rīgas vecpilsoņiem, kur kāds nodzēries eksotisks korporelis bija vai katrā ģimenē. Jaunieši mēģināja tāpat. Krogu Rīgā bija daudz. Valsts izkarotāji un pirmcēlāji, kam uz to nesās prāts, pūtās pa krogiem. Arī baļļu bija daudz. Muižas ļaudīm vajag prieka pēc darba. Sādžai vajag kopīga prieka. Poļu šļachtičs sestdienas vakarā grib būt vēl priecīgāks nekā bijis nedēļas vakaros. Rīgas latviešu jaunieši nedomāja, ka viņos būtu kas no muižas, no sādžas, no šļachtas. Viņi tikai gribēja darīt, lai arī viņi neredzēja jēgu, kāpēc dara. Viņu paaudzē radās tādi. kas ekstrēmi labi, pat manierīgi ģērbās, nesās galanti un turējās cēli. Ja viņi gāja, brauca, kopa, cēla, iznāca labs joprojām tāpat kā viņu vecāku paaudzei. Ja viņi mēģināja domāt un runāt abstrakti, teorētiski, iznāca atdarinājumi, modes, manieres. Bet ko tur daudz. Rietumnieciskās drānās tērpušies jaunieši dejoja čarlstonu nedēļas galos, nedēļas sākumā un vēl kādu pēcpusdienu. Ļaudis, lasījuši par Parīzi, spēlēja Parīzi. Daudz možu un manieŗu bija ko atdarināt. Viņi bija brīvi, lai izspēlētos un atdarinātu.

Dzirnavnieka meitas un viņu draudzene varēja visu, ko spēja personas Morisa Dekobras un Mopasāna romānos, un vēl labāk. Parīzes mode bija Parīzes mode. Ja nejaudāja Parīzes modi, latviešu cilvēks vienmēr jaudāja Berlīnes modi. Vēl bija cara krievu mode − Petrogradas naktis, troikas, kamīnā mestas izdzerta vīna glāzes un kas vēl. Ar tām modēm varēja krietni izpausties un ālēties. Arī ar mežonīgo nacionālismu varēja krietni izdauzīties.

Jaunās meitas cilāja un staipīja savus skaistos locekļus. Viena atvilka gultu no sienas un izcēla aiz gultas aizkritušu zeķturi. Viņas vārīja kakao, un ar kakao tasi rokā Ella klausījās un meitas runāja par vakardienas notikumiem. Jaunieši dejojuši, raustīgā sakšu mūzikā svaidot visus četrus locekļus. Šis tas notikumos bija priecīgs. Vismaz valodā no viņām bira bezpalīgteikumu trāpīgas izteikas. Labiaudzināts skatījās pa logu, kā dzīvokļa saimniece, kas bija viņus ielaidusi, ved staidzināt mopsi.

Tas bija ziemas sākumā. Uz ziemas otru pusi Labiaudzināts manīja, ka Ella ir smaga, lēna un daudz ada. Lieldienās viņa pēkšņi atnesa mājā žīdu maces un teica, viņa sen esot gribējusi tās nogaršot. Viņas uztverē maces gan bija vairāk simbols bībeliskajai bītes pasaulei nekā maize. Andrejs domāja, ka maces ir maize, pie tam tāda, ko var ēst tikai pie ķīseļa. Viņam garšoja gan no svaigām ogām, gan no ievārījuma gatavoti ķīseļi. Kad Ella ar Andreju bija dažas dienas plēsušies, galdā uzradās ķīselis, un atkal bija labi.

1930. gada maijā Ellai dzima meita, ko prāvests Bergs kristīja, dodams vārdu Venta. Vecāki pēkšņi vairs nekašājās. Andrejs strādāja centrālā savienībā „Konzums”, kā sauca Latvijas konsumu. Ko Klīve bija teicis? Ha, ha, tūlīt mēģināšot ievest kārtību. Pašu darbs, pašu attiecības un pašu izteikas.

Andrejs ap četriem pēcpusdienā nāk no darba, iet istabā un liek plauktā nupat iznākušu, zaļganā kaliko sietu Poruka kopoto rakstu sējumu; ķieģeļkrāsas Jaunsudrabiņu; Kurzemes muižas un pagasta aprakstītāju Janševski; puritāniskās lauku sētas aprakstītājus Apsīšu Jēkabu, Saulieti; Blaumani, kas rādīja patriarchālo muižu un lauku sētu, bet arī nevaldāmi zirgojās savos humoristiskos dzejojumos. Pagasts, krogus, ar kuŗa ienākumu muižas īpašnieks cēla muižu un izrakstīja grāmatas no Vācijas, un gaspažai tika iecerētās klavieres. Skola. Dikļu pamatskolā skolotājs Garoza esot teicis par dvīņu bērniem Ellu un Irmu, kas skolā skraidījušas sarkanās kleitiņās, ko Hermīne šuvusi no saviem apakšbrunčiem: „Zociķu vaisla!” Andrejs cienī arī Andreju Upīti. Ella saka, ka jaunībā Andrejs rakstījis stāstus Andreja Upīša garā. Ik palaikam Andrejs atnes Anša Gulbja izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas nākamo sējumu un svētdienas rītā to šķirsta.

Tovasar bērni un bērnu bērni, vedeklas un znoti pēdējo vasaru dzīvoja Dikļu Fabrikā. Plats un dziļš grāvis izbeidzās kviešu laukā. Augusts vēl tā kā cerēja ko no bērniem − visiem jābalsta viņa nodomi − tā kā ne. Viņš bija uzbūvējis platdibeni laivu, lai vasarnieki var braukāt pa upi. Laiva krācē uzsēdās uz grunts. Arvis ieķērās pār upi nolīkušā koka zarā un mēģināja laivu iestumt. Laiva aizslīdēja. Arvim kājas palika laivā, rokas zarā, svārku apakša ūdenī. Bērni spiedza, sievas kliedza. Labiaudzināts klupa uz laivas slēdzenē stāvus iespraustas atslēgas un izrāva celī robu. Vēl nebija redzēts, ka kaut kas jāpieslēdz. Bet nu esot tā jādara. Rudenī skolā viņš rakstīja latviešu valodas stundā domrakstu par vasaras piedzīvojumiem. Pētersona jaunkundze teica, viņš par daudz lasot dēku stāstus. Visi literātūras pilni. Rēķināšanas stundās bija jādomā, un prāts varēja kustēt tikai no viena darbības locekļa uz otru, ar citu prāta daļu saprotot, ko viņš visu kopā rēķina.

Vēlā rudenī Andreja ģimene pārcēlās no Bruņinieku ielas uz „Konzuma” namu Dzirnavu ielā 91, kur pirmā stāvā bija „Konzuma” mašīnu veikals un blakus nama pirmā stāvā Piensaimnieku savienības veikals. Ziemsvētkos radi sanāca jaunajā dzīvoklī nr. 6, laikam trešā stāvā. Uz svaigi vaskotas grīdas stāvēja Ventas ratiņi, un viņa gulēja tajos kā cherubs ar blondām cirtām. Koka krustakājā iekīlēta un ar vizuļiem apkārta Ziemsvētku egle bija krietni augsta. Konfektes ar spridzekli, kas paukšķēja, ja rāva konfektē ietītu papīra strēmeli, karājās eglītes zaros. Aiz bufetes stūŗa uz grīdas Labiaudzināts bija iekārtojis stearīna lietuvi, kur viņš kausēja sveču galus un lēja stearīnu formās. Dāvanas bija saliktas zem eglītes. Limonādes krūzes bērniem un pieaugušiem un aukstā galda ēdamie stāvēja uz ēdamistabas galda zem kroņluktuŗa. Košā Gusta un Fricis slaiks, samērīgs, pieguloši palsi mati, staigāja pa istabām. Ernestam bija cits rituāls citur, bet viņa staltā Milda ar vasarraibumainu un sarkanmatainu Austrumu bija te, Arvis, un drūzmā bija dzirdams, ka guldz Arvmildas valoda. Irma bija iegriezusies pa ceļam uz Zemnieku savienības eglīti.