KOMMENTĀRI ■ PIEZĪMES ■ AKTUĀLITĀTES ■ REPLIKAS ■ ĪSRECENZIJAS

 

 

JAUNI DAILES UN DAIĻRADES AVOTI UN AVOTIŅI UN − MAZĀK JAUNI, KAS VIENĀDI VAI OTRĀDI IETECĒJUŠI NEPARASTOS ŪDEŅOS − ATBALSU NOMENKLATŪRĀ:

 

ANDA AVENA piedalījusies 5. Jaunatnes dziesmu svētku rakstnieku cēlienā ar savu literāro darbu lasījumiem un palīdzējusi Jānim Valdmanim iemūžināt svētkus videolentē.

 

JĀNIS BALODIS, lugu autors Austrālijā (latviski nerunā, bet mazliet saprot), grib dzīvot un meklē saknes, ir ar mieru uzticēt savas lugas Too Young for Ghosts tulkošanu latviešu valodā personai pēc paša izvēles (sk. JG 155).

 

ANDIS CELMS, 12 gadu Kanadas NAC (National Arts Centre) Teātŗu departamenta administrators un techniskais koordinators, iecelts par šī departamenta producentu un vadītāju angļu un franču valodu nozarēs ar uzdevumiem samazināt NAC budžeta deficitu un veicināt angļu iestudējumu plašāku izmantošanu. (The Citizen, Ottawa, 1984.)

 

PĒTERIS CEDRIŅŠ piedalījies 5. Jaunatnes dziesmu svētku rakstnieku cēlienā ar savu literāro darbu lasījumiem. Debitē JG 156. numurā. Viņš saka: „Dzejnieka pirmais pienākums ir kļūt par skaidrredzi, otrs − lasīt.”

 

DAIRA CILNE, Vankuveras dziesmu svētku virsdiriģente (sakārtojusi arī garīgā koncerta programmu) un Jaunatnes dziesmu svētku goda diriģente, piedalījusies vadītājā lomā arī Mūzikas nometnē Orfordā.

 

VALDA DREIMANE, liekas, bijusi visjaunākā autore visvecāko rakstnieku un dzejnieču cēlienā 1985. g. Vankuverā − vai apmēram tā.

 

MONIKA DAUKŠTE, mūzikas studente Mišigenas universitātē Īstlensingā, diriģējusi Jaunatnes dziesmu svētkos Montreālā un izpelnījusies kāda avīžu lasītāja speciālatzinību par Melngaiļa sabalsotās tautasdziesmas „Tumša nakte, zaļa zāle” iztulkojumu.

 

MĀRA GALĒNA piedalījusies to pašu Jaunatnes dziesmu svētku rakstnieku cēlienā ar dzejoļiem, ko lasījusi vārda (un gandrīz arī uzvārda) māsa Māra Gulēna.

 

ANIKA GRĪNA devusi dekorātīvo ietērpu Ē. Ādamsona traģikomēdijai Mālu Ansis Stokholmas latviešu teātrī, ko ļoti atzinīgi novērtējis Juris Soikans.

 

AUSTRA GULĒNA piedalījusies Jaunatnes dziesmu svētku rakstnieku cēlienā ar baleta priekšnesumiem.

 

MĀRA GULĒNA, jau agrāk pievērsusi uzmanību ar dzirksti dzejoļos un feļetonā, vadījusi rakstnieku cēliena programmu Jaunatnes dziesmu svētkos un lasījusi tur arī savus jaundarbus.

 

MĀRIS IRBE, režisors, ar Amerikas latviešu teātŗa Ņujorkas ansambļa (ALTNS) dalībniekiem iestudējis Latvijā dzīvojošā autora Harija Gulbja lugu Alberts. Ansamblis jau ciemojies un turpina ciemoties citos latviešu centros ASV. Uzņemts, šķiet, labvēlīgi.

 

AIJA JIRGENSONE, koloratūrsoprāns, koncertējusi Toronto latviešu koncertapvienības sarīkojumu ietvaros.

 

EDVĪNS KALVIŅŠ, tautas deju ansambļu vadītājs un jaundeju choreografs, Jaunatnes dziesmu svētkiem devis uzvedumu ar dzejiski simbolisku nosaukumu „Kupla liepa − latvju deja”. Reālāk Kanadā varbūt skanētu: „Kupla kļava...”

 

ANDRIS KĀRKLIŅŠ, „flamenko skolas” ģitārists, komponists, estrādes dziedātājs un japāņu parauga haiku dzejnieks, kas „ar savu ģitāru” apceļojis jau 30 valstis 6 kontinentos, pēdējos gados pievērsies rokmūzikai ar mūsdienu Latvijas populārāko dzejnieku tekstiem, tā panākdams karstās spāniskās smeldzes un vēsākā latviskā sentimenta apvienojumu.

 

PIA KAUFMANE, flautiste, latviešiem Vakareiropā un ASV (Bostonā) jau pazīstama, beigusi Dānijas karaliskās konservatorijas flautas klasi un turpina studijas tās pašas konservatorijas solistu klasē. Anglijā iznākušas 2 kasetes ar viņas ieskaņotiem (kopā ar Lesliju īstu un Ievu Graubiņu) komponista H. Pavasara darbiem. Sapņo par papildināšanos Parīzē.

 

JĀNIS KLĪDZĒJS, pāri par 20 grāmatu autors, palaidis „gaisā” tādu kā „preses pīli”: rakstnieku cēlieni dziesmu svētkos nav vajadzīgi! Pretargumentētāji gan it kā atzīst, ka pīle, kas gadu desmitiem barota gandrīz polītiskā ieslodzījumā, lidot var neprast, ka tās gaļa varbūt sīksta un ēdēji bez zobiem, bet... Autors tad saņēmies − acīmredzot, aktīvs kļuvis viņa „otrais mūsos” − aizlidojis uz Vankuveru pats, piedalījies tur rakstnieku cēlienā un lasījis, lasījis... (Sk. zemāk.)

 

JURIS KRONBERGS, liekas, bijis visjaunākais vīriešu kārtas dzejnieks Vankuveras dziesmu svētku rakstnieku cēlienā, arī vienīgais no pārjūŗas. (Sk. vēl zemāk − R. Norītis.)

 

TĀLIVALDIS ĶENIŅŠ, profesors emer., viena no lielākām autoritātēm mūzikā Kanadā un, protams, arī visā latviskajā pasaulē, rakstīdams avīzēs par tikšanos dziesmu svētkos Toronto šovasar, it kā izaicinājis uz sacensību dziesmu svētku rīkotājus Rīgā 1985. g. „Piestrādāts ļoti daudz. Koŗi būs gatavi. Sarīkojumi kā kamermūzikas koncerts un izlases koncerts solistu un satura izvēlē labvēlīgi salīdzinās ar to, kas notiek dzimtenē. Garīgās mūzikas koncerti var notikt tikai trimdā. Svešuma gados latvieši šajā pusē izveidojuši mūzikas kultūru, uz ko varam būt lepni. Mūsu atšķirīgā Balss pievieno savus krāsainos akordus tai mūžīgajai latviskās kultūras simfonijai, kuŗai laikmetu maiņās nebūs zust.” Redaktori, labi zinādami, ka šāda netieša atzinība dzimtenei „nesaskan” ar mūsu „stingrās stājas ideologu” uzskatiem un izdarībām (pēc tām − labs Latvijā tikai tas, kā tur vairs nav), tomēr nav uzdrošinājušies šos profesora „polītiski kaitīgos” teikumus svītrot. Varbūt − segdamies ar to pašu veco atzinumu − „maizi un izpriecas”... Tāpat, kā līdzīgās reizēs notiek Rīgā.

 

LAURA ĶIĶAUKA 17 dienas prezentējusies ar jauna mākslas žanra izstādi − installāciju „Labestības malds” Toronto mākslinieku kooperatīva galerijā.

 

EGILS ĶIPSTE, režisors (sk. uzņēmumu JG 155), nav gājis latviešu skolā, bet kļuvis par skatuvnieku Sidnejas latviešu teātrī. Tagad profesionāli nodarbināts austrāliešu teātŗos, izpelnījies apceres par savām gaitām Austrālijā un Indijā, arī latviešu avīzēs („No pašu mājām pasaulē” un „Nosvērts jauninātājs”) un domā, ka varētu pakalpot arī „izejas punktam”. (Sk. arī JĀNIS BALODIS, JG 155.)

 

LARISA no Minchenes Rietumvācijā (kas uzvārdu publiski nelieto), dziedātāja, pēc atvadu turnejas no tautiešiem Amerikā un vairāku gadu projienes (it kā ģimenes pieauguma dēļ), viesojusies Austrālijā, pēc tam atkal Amerikā, pēdējo reizi ar jaunu kabarē programmu, līdzņemot arī savu jaunāko skaņu plati, „kristītu” tagad populārajā vārdā „Tik un tā” (Imants Ziedonis, Māra Zālīte). Ģimenes pieaugumam doti vārdi Lorāns, Arturs.

 

RASMA LIELMANE, vijoļvirtuoze, pasaules apjoma turneju starpā atradusi laiku piedalīties un koncertēt arī Mūzikas nometnē Orfordā.

 

MODRIS LORBERGS, dzejnieks un pēc paša „vizītkartes” kaŗavīrs, uzdrošinājies „dzejot” arī LNAK padomes sesijā Toronto par tematiem: „Šī māksla ir jauna”, Dardedze, 3x3, Beverīna, Gaŗezers, MLB Ziņotājs, Jaunatnes dziesmu svētki, O. Stumbrs, V. Toma, V. Krāslavietis, T. Puisāns u.c. Tur viņa „dzejas mākslai” šoreiz tomēr radušies apšaubītāji: G. Brikmanis, L. Galdiņa, J. Ozols, V. Upeslācis u.c.

 

SARMA MUIŽNIECE, dzirkstīga dzejniece jau agrāk, lasījusi savus jaunākos darbus Jaunatnes dziesmu svētkos Montreālā.

 

HARALDS NORĪTIS, gleznotājs no Austrālijas, izstādījies „Cambrian Rose” galerijā Otavā, Kanadā. Plāno nākošo izstādi Kanadā.

 

RŪDOLFS NORĪTIS, feļetonists un redaktors, dzīvodams Toronto, noorganizējis un vadījis − liekas, bez pulksteņa − rakstnieku cēlienu Vankuveras dziesmu svētkos ar duci vecāka gadu gājuma autoriem. Divu darbi lasīti pašu projienē, viens neieradies, divi jaunākie (sk. augstāk) pieteikušies „pēdējā brīdī”. Diemžēl, „priekšā celti” arī veci, jau iespiesti sacerējumi. Pāris prozistiem sākumā (Klīdzējam, Ķezberam) „aizlasoties” par ilgu, pēdējie, kā dažreiz šachisti, „nonākuši laika trūkumā”: publika steigusies uz citiem sarīkojumiem... „Bija tomēr vērts braukt,” apmierināta kāda Toronto avīze.

 

ARTURS OZOLIŅŠ, koncertpianists, atzīmēdams savu 25 gadu karjeru un 50-to uzstāšanos ar Toronto simfonisko orķestri (daudzu citu tādu pat orķestŗu starpā visā pasaulē), tomēr atradis laiku piedalīties (tāpat kā Lielmane) arī Mūzikas nometnē Orfordā.

 

MĀRA ROZĪTE Stokholmas latviešu teātrī guvusi kritiķu un publikas ievērību ar Ērika Ādamsona lugas Mālu Ansis iestudējumu. Par notikušajām izrādēm Eiropā rakstījis Gunārs Irbe (raksta tituls „Pārdurts pūslis”). Latviešu Fonds teātŗa viesošanās izdevumu segšanai Amerikā piešķīris 11.884 dol.

 

ANITA RUNDĀNE, daudz cildināta ērģelniece, 8. Kanadas latviešu dziesmu svētkos sniegs pirmatskaņojumā svētku rīcības komitejas komponistei Lolitai Ritmanei pasūtinātu jaundarbu.

 

EGONS RUPNERS, ilggadīgs koŗu dziedātājs, kā pats sevi pazemīgi dēvē, „debitējis” jauno komponistu un diriģentu kritiķa lomā − delikātajā „ritmizācijas” resp. tekstu un mūzikas uzsvaru (arī gaŗš - īss) saskaņošanas jautājumā, kam profesionālie mūzikas kritiķi labprāt nepieskaras. (Iespējams, atcerēdamies prof. Vītola nelaimīgo „pīles” vārdu dziesmā „Gaismas pils” un mazākas pašu „nelaimītes”.) Publikai šādas „lietas” parasti „aizslīd gar ausīm”, dziedātājiem tās „griež ausīs” katrā mēģinājumā. Labi jau būtu, ja valodas likumi un mūzikas likumi beidzot „sintezētos”... Pils, piles, (ūdenspiles) un pīles jēdzieni nekad vairs nebūs tie paši.

 

ILONA SAUKA, režisora K. Gulberga izaudzināta aktrise Austrālijā, savam pirmajam režijas darbam izraudzījusi Moljēra komēdiju Skopulis. Izrādes notikušas Sidnejā.

 

ULDIS SILIŅŠ, aktieris un drāmatiķis, radījis jaunu lugas paveidu − vingrinājumu minorā. Izrāde Sidnejā atstājusi skatītājus saviļņotus, dodot daudz vielas pārdomām un diskusijām.

 

KAIRA TOMSONE, Takomas koŗa diriģentes Fanijas Matīsas mazmeita, bijusi visjaunākā kopkoŗa dziedātāja Vankuveras dziesmu svētkos.

 

Piezīme: „Atbalšu” avoti − avīzes, žurnāli, „mazā prese”, vēstules redakcijai u.t.t.

 

O.L.

 

 

 

 

 

 

 

LASĪTS, BET NESAPRASTS. − PĒDĒJAIS PĀRIS, LAUKĀ! − AK, VALODINA, VALODIŅA!...

 

Nansija (Laiks, 13.4.85.): „Cenas dažādiem īsta zīda dāmu veļas gabaliem ar mežģinēm svārstīsies no...”

− Kā ar tiem „īsta zīda dāmu”... gabaliem − ar mežģinēm vai bez − es nezinu... Bet par dāmu īsta zīda veļas gabaliem jāsaka tā: „Un vecais saka večiņai, vai tic tā otrai jaunībai...” (Brāļi Laivinieki − brīvības laikos Rīgā.)

 

„Šī māksla ir jauna.” „Šī māksliņa ir jauniņa.” „Pastāvēt, pārmainīties un turpināties.” „Citādi kā pie vecajiem.” (Laiks: M.D., Ž. Zentiņš, N. Bulmanis 1985. g. februārī, martā).

− Absurds, absurdi variēts jaunu un topošu mākslinieku jaunu mākslas darbu (dažreiz arī mēģinājumu un nedarbu) izstāžu un citu sarīkojumu gadskārtēja cikla nosaukums, ko, liekas, patentējusi LNJAK. Apgalvojums, kas negalvo, ko īsti apgalvo, kaut iztiek bez „Nāciet, ļaudis, skatīties, kādi ērmi tīrumā”, „money back” un tamlīdzīgiem absurdismiem. Noliegums, kas nenoliedz, bet apliecina, ko savukārt apliecina visi trīs „šaubīgie”, kas mūža otrā pusē: ka māksla ne jauna, ne veca, bet nemainīgi mainīga, ka jauni tikai mākslinieki, jauni viņu darbi un jauns no šiem darbiem gūstamais mākslas pārdzīvojums. „Latviešu valodas paraugstundu jau te nesameklēsim,” raksta N. Bulmanis. „Ja valodu korriģētu, rediģētu un pārlabotu, iznāktu gan pareizāk, bet ne vairs tik patiesi.” Un vecajam atkal jāprasa večiņai, kas „nopūšas un saka: jā!”

 

Modris Lorbergs (Latvija Amerikā, 27.4.85. par vienu no ŠMIJ sarīkojumiem): „Dzejnotikums Māras Gulēnas vadībā ir apvīts ar okupantu slavinātāja Olafa Stumbra klātieni... piestarpinot vēl Rietumos dzīvojošā pakalpiņa V. Krāslavieša un domu biedra J. Kronberga pantus. Tas ir apvainojums latviešu kaŗavīriem un nacionālās brīvības domas nesējiem.”

− Ak, lakstīgala, nedziedi pie mana loga sērīgi! (Ja nu vēl būtu lakstīgala − dzied kā krauklis!) Tie visi trīs savu latvisko stāju sen apliecinājuši ar daudz tiešākiem, latviskākiem vārdiem nekā sveši skanošiem nedefinēta „nacionālisma” saukļiem. Un − pierādījuši darbiem, uz kādiem bailīgie nav spējīgi. „Bravo, Olaf Stumbri!” raksta Egons Rupners (MLB Ziņotājā 1985. g. martā). „Nevaru apgalvot, ka būtu traks uz dzejām vai ka no tām kaut ko daudz saprastu, tomēr vienu no viņa rindām vēl mirdams atcerēšos: „Es tevi gribu kā spalvains kāpurs grib zaļu kāpostlapu...” Vai jācitē vēl kaut kas no abiem pārējiem? Palasiet viņu grāmatas, ELJAs Informāciju, Jauno Gaitu u.c. Un − bravo, Māra!

 

Vanagu Kārlis (LA, 15.6.85): „Četrdesmit gadus Rietumi baro mūs ar cerībām par brīvības jundu...”

− Nav tiesa! Nebaro − nav viņu pienākums. Katra kripatiņa jāizubago... (Sk. daudzkārtējas žēlabas tās pašas avīzes citos numuros, arī paša Vanagu Kārļa slejā.) Iespējams, grib mums atgādināt 1942. g. pašnāvībā mirušo dzejnieku Augustu Broci: „Cel galvu augstāk, latvieti, un mācies cienīt reiz pats sevi!” Vai kādu citu.

 

Anonīms recenzents (Ziņotājs, 1985. g. aprīlī): „Viņa muzikālais sniegums bija skaidrs un izjusts; kur tas vajadzīgs, izceļas, citur − saplūst ar matrožu un operetes kopkori.”

− Ja jau reiz „bija” (skaidrs), tad − kāpēc „izceļas” un ne „izcēlās”, kāpēc „saplūst” un ne „saplūda”? Kāpēc „ar matrožu un operetes kopkori − ne „ar operetes matrožu (kori) un kopkori”? Vai tad „matroži” dziedāja ārpus operetes?

 

Virsraksti avīzē: „Vācieši lēnām izmirst” un „Soļi pret vācu tautas izmiršanu” (Laiks, 2.2. un 4.5.1985).

− „Ja viņi guļ, lai viņi guļ, manis dēļ lai neceļas!...” Tas prasīs gadu tūkstošus, bet būs viens vēsturiskais ienaidnieks mazāk. Mēs, diemžēl, šādu prieku nevaram atļauties. Mums vēl jāatgūst pusmiljons, ko, neklausīdami Ulmanim un nepalikdami neitrāli, zaudējām Otrā pasaules kaŗā. Pusi no tā −, sekojot vācu komandām, par ko tagad jūtamies apvainoti, ja kāds piemin.

 

Inga Upeslāce par 7. VLJ kongresu Otavā (Ziemeļkalifornijas Apskats, 1985. g. aprīlī): „Tālāk ir sanāksmju telpa 500 cilvēkiem, kas būs mūsu rīcībā visu nedēļu. Tur būs gan koplekcijas, gan pilnsapulce, gan lielākā daļa vakara programmu. Turpat blakus ir krogs... Būs pieejama ērta nīkšanas telpa, kur paredzētas pusnakts debates.”

− Viss moderni, jauki un labi, tikai... Vārda „krogs” nozīme, šķiet, „baigi mainījusies”... Latvju Enciklopēdijas 41. lp. drīz prasīs papildinājumus.

 

Pensionārs (ZA, 1985. g. aprīlī): „Priekšsēdis J. Pružinskis atklāja sanāksmi un lūdza kopīgi nodziedāt dziesmu „Jēzu, mīļais Pestītāj, mani vienu neatstāj, kad visapkārt vētra kauc”... Pēc tam teica īsu svētrunu, ar klusuma brīdi pieminēja uz mūžu aizgājušos biedrus... Vēlāk, sekojot pilnsapulces darba kārtībai, konstatēja, ka ieradušies 18 biedri un sapulce ir pilntiesīga izdarīt vēlēšanas...”

− Atkal viss jauki un labi: sapulce savu kārtību varēja „izsmelt”, kā Rīgā vāvuļojām. Ne tā, kā šai priekšzīmei par spīti vēlāk darījušies (Laiks, maijā), Lorberga vārdiem runājot, „nacionālās brīvības domas nesēji” Denverā, kam kādas „vētriņas” dēļ amerikāņu avīzēs „nesamās domas” tā sajukušas, ka, nenoskaidrojuši nedz faktus, nedz savu tiesību un pienākumu robežas, sākuši „šaut” uz savējiem Austrālijā un Jaunzēlandē: „nosodījuši” turienes latviešu virsnieku apvienību un tās rīcību (nepateikdami, ko īsti tā „sarīkojusi”), cīkstējušies ap „pateicības tortes” glazūru paši saviem kungiem... Bet tas ir gaŗāks stāsts, masu kapu vieta virsniekiem vēl, liekas, nav nopirkta, iznāks varbūt tikai operete ar matrožu kori un tādu pašķidru kopkori. (Uzmanību, jaunie komponisti, ar nošu kravu!) Par to varbūt kādreiz vēlāk.

Vecais Santīms

 

 

 

 

ANŠA EPNERA KINOMĀKSLA

Kinorežisora Anša Epnera dokumentālfilmas ir apjomīgi traktētas un, apvienojot „overti-koverto” redzes leņķi, ierauj skatītāju filmāžas ritmā.

1985. g. maijā, Toronto Zinātņu centra zālē, mūsu rīdzinieka solo debija ar 5 dokumentālfilmām pierādīja, ka „pesimismam par mūsu filmu” nav īsta pamata. Epnera vadītā kinolēca, apvienota ar sportisku neatlaidību (Epners pats ir arī sportists − maratonists), klāt nākot labai apdarei, deva publikai labu ieskatu filmiskajā procesā. Patika abas sporta filmas („Aiziet!”, „Skrējiens”). Rīgas maratons ar skrējiena ritmikas plūsmu, kas neapraujas pat tad, kad parādās skrejošais intervētājs − Ansis Epners pats − un, sporta kurpēm čirkstot uz asfalta, atļaujas intervēt pat arī skrejošo „maratonistu” − suni... Dokumentālfilmā par bobsleju („Aiziet!”) labi izdevušās VEFas ainas ar Kārli Upatnieku raksturīgās situācijās. Labi izgaismota šī sporta trenera un kamaniņu entuziasta apbrīnojamā neatlaidība, kas viņam jau devusi medaļu olimpiādē Sarajevā. Tagad Siguldā ceļ varenu mākslīgā ledus bobsleja trasi. Te savs nopelns Upatniekam un... Epneram − par šī sporta popularizēšanu ar filmu.

Trūkumi: jāvēlas labāka filmas skaņu sinchronizācija. Bija labi, ka filmu autors pats saviem vārdiem ieveda publiku taisni filmu studijas sfairā. Viņa kommentāri bija lakoniski, taču izskaidroja, kā no idejas rodas filmas kadru kopums. Šie kopumi pārsteidza ar dzīvīgumu, iejūtu un optimismu.

Filmu vakars bija nektārs visiem, kas domā, ka mūsu dokumentālfilmā klibo. Vēlējums nākotnē: vēl labāku plūsmu un turpināt atļaut filmkameras „acij” dzīvot pašai „savu dzīvi”.

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

 

 

 

UZ TUKUM’ PĒC SMUKUM’

Tādas kā paplašinātas marģinālijas

„Kā tikt uz Talsiem?” jautā Brīvība (1985, 9), sastapusies ar Jauno Gaitu (153), un pēc tam polemizē pati ar sevi: „Tiesa, ar kuģi nevar, jo Talsi atrodas uz sauszemes. Bet ar neatlaidību, noteiktību, paļāvību un kuģi uz pareizā ceļa mēs tiksim ne tikai uz Talsiem.”

Nu − labi... Nākamreiz kuģosim pa „pareizo ceļu” un pa sauszemi. Tiksim varbūt līdz Tukumam. Būtu tā kā laiks piepildīties arī kādam polītiskam solījumam. Tikai − kāds īsti tas „pareizais”?...

 

*  *  *

 

„Tagad ir vislabvēlīgākais laiks, tagad ir pestīšanas diena,” archibīskaps A. Lūsis citē Pāvila 2. vēstuli korintiešiem Ceļa Biedrā (1986, 1).

Mūsu tēvzemes Latvijas neatkarības gados baznīcai un kristietībai naidīgi spēki nekautrīgā skaļumā bieži pārmeta mācītājiem un baznīcai atsvešināšanos no tautas. īpaši mūsu luterāņu baznīca − visos laikos esot bijusi „kungu baznīca”, un mācītāji vairāk rūpējušies par sieciņiem nekā par grēcinieku dvēselēm. Kaut arī baznīcā nav bijis kā vajadzētu būt Kristus draudzē, patiesības labā tomēr jānorāda, ka mūsu vēsturnieki šai ziņā, ar retiem izņēmumiem, bijuši ļoti vienpusīgi. Tagad laiki mainījušies. Tieši tagad, kad mūsu tēvzemē baznīca tiek vajāta, tieši tagad, kad mācītājiem vairs nav nekādu priekšrocību, tagad ikviens var pārliecināties, ka Kristus evaņģēlijs glabā pestīšanas spēkus, ka ticība nav pamatota un pamatojama cilvēku gudrībā, bet − Dieva spēkā. Gluži citādās aprisēs šis laiks ir bijis vislabvēlīgākais laiks arī mums, kas dzīvojam brīvībā un pulcējamies savās svešumā veidotajās draudzēs.

Ticība nav pamatota un pamatojama cilvēku gudrībā, tāpēc „vienkāršie” mirstīgie ar garīdzniekiem parasti daudz nepolemizē − vienmēr atstāj viņiem pēdējo vārdu. Pat tad, kad tie to nemaz nav pateikuši. Mēle gan dažreiz niez pajautāt, piemēram, − kas tad īsti būtu mainījies vai kam būtu jāmainās? Vai „kungu baznīcai” būtu jākļūst „tautiskākai”, tautai – „kundziskākai”, vēsturniekiem viņu archīvos atrastie fakti jāsamaina sīkos „ticības apliecinājumiņos”, mācītājiem jāstrādā bez sieciņiem, bez atlīdzības? Un kas tie tik „nekautrīgi skaļie naidīgie spēki” − vai dažreiz tā nav neiedomājami nelatviskā latviešu luterāņu baznīca pati? „Kungi” taču joprojām, tiklab dzimtenē kā trimdā, vēl bieži liek ticēt tikai sev − ne Dievam, bieži liek rakstīt savus personīgos amatvārdus ar lielajiem burtiem − ne vārdu Dievs. Kaut kas, šķiet, palicis nepateikts. Nu − jāiztiek...

 

*  *  *

 

Kāda dzimtenes lauku rajona avīzīte saviem lasītājiem vēstī: „Tikšanās ar gaismu. − Portrets − tā ir tikšanās, tās ir vizuālas intervijas un reizē − manas pēdas pasaulē. Kā Krišjānis Barons krāja Dainas (šis vārds tur iespiests ar lielo burtu − O. L.), es krāju cilvēkus − to, kas man liekas skaists, unikāls.” Tā šovasar intervijā uz mākslas zinātnieces Laimas Slavas jautājumiem atbildēja Ņujorkas mākslinieks Valdis Kupris.

Ar viņa veidotajiem portretiem varējām iepazīties augustā Zinību namā. Tagad ar dāvātiem portretiem varam atkal tikties Andreja Pumpura mūzejā Lielvārdē... Tu nevari būt stars, ja tevī nespīd gaisma. Un gaisma bija daudzu pārdomu trešdienas dalībnieku acīs. No Ogres, Ikšķiles, Rīgas... Decembŗa trešdienā Daugava gulēja tumša un smaga, dziļi lejā, Lāčplēša akmens gulta melnēja mitrajā krēslā, bet no mūzeja logiem staroja aicinoša gaisma. Kāpēc skolās māca visu ko, bet nemāca cilvēkam pašu galveno − mīlestību?

Ilgas pēc kādas dievišķās atklāsmes − pavisam citās aprisēs?... Vārdi skan kā garīdznieka teikti... „Es neapgalvoju, lasītāj, ka tev bija tur jābūt, ka jābrauc uz pārdomu trešdienām,” beigās saka rakstītāja (laikam sieviete), I. Ieva. „Bet ja gribi tikties ar gaismu − atnāc!”

 

*  *  *

 

Kāda lielāka Rīgas avīze par citu tematu savukārt vēstī tā:

...atlaidies, nespēk, atkrīti, atkusti, klusēšana... Šo rindu Māras Zālītes jaunākajā dzejoļu krājumā trūkst, bet tām, kā būtiskām, vajadzēja tur būt. Pašreizējā variantā gan Spēle ar vietvārdiem, gan Balāde par parādīto godu, gan vairāki citi dzejoļi palikuši Karoga 1980. gada 7. numurā. Ar savu maksimālismu tie darīja monolītu tur publicēto dzejoļu kopu („Kad svešu spārnu sašķelts gaiss” − O.L.) Domāju, ka minētajai un citām plašākajām krājuma tapšanas laika publikācijām (LuM 1980. g. 12. dec. u.c.) vajadzēja pāriet grāmatā nesaskaldītā veidā. Ja jaunais krājums nekļuva par aizvadītā gada dzejas smaili, tur pirmām kārtām vainojama irdenā kompozīcija vai tās trūkums. (Tas, šķiet, nav pārmetums autorei − sk. zemāk.) Dzejoļu krājumam (tagad vairs) nav centra, augstākā punkta, tāpēc trūkst mērķtiecīgas virzības. − R. Goldšteina.

Turpat kāda cita recenzente:

M. Zālītes dzejoļu grāmata tika ilgi gaidīta, novilcināta un, varētu teikt, nokavēta. Tā nāk tautā izdevīgā un reizē arī neizdevīgā brīdī, kad interese par folkloru, šķiet, sasniegusi savu augstāko vilni. Baltā gaisma tiek sastindzināta fokusā uz dainām. Baltā tētiņa bārda un tautumeitas bruncis plīvo gandrīz vai no visām tēlotājas mākslas izstādēm.

Un tad dažu neatzinīgu piezīmju starpā viņa turpina:

Interese par Māras Zālītes dzeju ir ārkārtīgi liela. Te vairs nav strīdu par saprotamību vai nesaprotamību, aktuālu tematu trūkumu, te ir viss, kas nepieciešams, lai patiktu − elegance, atturība, asprātība, gaumīga, neuzkrītoša kosmētika un viegls dārgu smaržu aromāts. Šī dzeja nevienam nekritīs uz nerviem, nekad nekļūs netaktiska un, pasargdies, neieraudāsies citu klātbūtnē. Nē, protams, dzeja ir asa, bet katrs nosodījums izteikts tā, ka neviens to neuztvers kā pret sevi vērstu. Mārai Zālītei neapšaubāmi ir talants, citādi nebūtu vērts prasīt no viņas tik bargi, tik daudz. − A. Rancāne.

Nāks vēl citas recenzijas, analizes, atsauksmes. Gan cildinošākas, gan noraidīgākas, gan pārprastas. Pat varbūt apzinīgi pārprastas. Rakstīs arī šajā „pusē”. Šī tāpēc nav recenzija.

Darbojas arī pasts, cenzēts vai ne. Un kādu dienu tajā − viens no 20.000 eksemplāriem, kas Rīgas grāmatveikalos vairs neesot dabūjami. Vismaz − tāda ziņa nāk līdz.

Maza maza grāmatiņa − Nav vārdam vietas, (Dzejoļi 1979-1983, Rīgā, „Liesma”, 1985. g. 120 lp.) Tai rinda redaktoru un iekārtotāju, pat „recenzents” (jāsecina, grāmatiņu cenzējis pirms iespiešanas). Ar L. Purmales gleznu reprodukcijām. Acij patīkama, ārēji labi nostrādāta grāmatiņa. Izskats talantam nav liegts.

Grāmatiņa atnāk un pēc izlasīšanas nogulst blakus Brīvībai, Ceļa Biedram, citiem periodiskiem izdevumiem un grāmatām un it kā sāk ar tām mēmi polemizēt. Negribēdama. Šķiet, ka Ceļa Biedram tā sacītu:

Kamēr tu dzīvs,

vēl dievs ir dzīvs,

kamēr tavs bērns ir dzīvs,

vēl dievs ir dzīvs,

kamēr vēl kāds ir dzīvs,

vēl dievs ir dzīvs,

kad vairs neviens nav dzīvs,

vēl dievs ir dzīvs.

Bet vājš un vārgs

bez saviem noliedzējiem.

(62. lp.)

Brīvībai un citiem izdevumiem tā it kā sacītu (Dzejolī par velnu un krāsām, 63. lp.):

Atnāca velns un teica:
− Beidz mani tik melnu mālēt!
Un vispār ar melno krāsu
Tu izbeidz ālēties.

Es esmu pavisam citāds! −
Un sita sev velns pie krūtīm.
Un manā jaunajā dzīvoklī
Izbira rūtis.

− Es esmu pavisam citāds! −
Sirds plīsa velnam pušu.
Un baltas asaras bira
Pār viņa seju tik nogurušu.

Es cienāju velnu ar tēju.
Mēs runājām drusku par dzīvi.
Mazlietiņ par mākslu un dzeju
Un daudz − brīvību.

Visvairāk tomēr par brīvību.
Es teicu: − Ir velns viņu rāvis! −
Velns smējās un teica: − Nē,
Tev sirdī tā atrod nāvi.

Te − šajā jaunajā dzīvoklī,
Tai spožajā auto,
Tais miesu greznajās parādēs
Un svinīgos rautos. −

Un aizejot velns vēl teica:
− Ar melno krāsu tu lēnām.
Skaties, cik melna tev ēna
Starp citām melnajām ēnām.

Un arī ar balto tu lēnām.
Ir zaļa zāle, un zila ir tāle.
Bet balts nav tik balts,
Kā to mālē.

Kaut atšķirīgās aprisēs, šis laiks varbūt bijis vislabvēlīgākais ja ne visiem, tad daudziem. Ja zinātu „pareizo ceļu”, derētu aizbraukt... Piemēram, − uz Tukum’ pēc smukum’, kā agrāk tāmiski teicām.

Osvalds Liepa