Nikolajs Bulmanis

ILGU VĒJŠ, SAPŅU LAIVA

Par Rutas Grāvlejas mākslu

 

Ruta Grāvleja.                             (Foto: E. Dzenis)

Tikšanās 17. decembŗa vakarā

Steidzīgais pirmssvētku laiks. Temperatūra nokritusies uz −10°. Tumšā, aukstā 17. decembŗa vakarā Toronto Kvīna ielā meklējam 964. numuru. Pāri ielai liels melns laukums, it kā draudīgs tukšums − Kvīna ielas psīchiatriskās slimnīcas komplekss. Līdzās paplukuši veikali. 964. numurā tikai liels veikala loga stikls, un plāns virtņu aizkars šķiŗ ielas troksni ar dārdošo tramvaju no Rutas Grāvlejas gaiši izbalsinātām ateljē sienām. Viņas pasaule − darbnīca, dzīvoklis. Pa grīdā izgrieztu lūku var nokāpt pagrabā. Telpa zāģēšanai, naglošanai. līmēšanai, veidošanai. Darba rīki katrs savā vietā − harmonijas un kārtības izjūtas. Cauri gaŗam gaitenim uz ļoti aukstu garāžu, kur čuguna krāsniņa dos siltumu un taps lielie Grāvlejas skulptūras darbi, installāciju komponenti. Saprotams, nekādu maketu, nedz citu surrogātu; pašas trīsdimensionālās formas ir jāizjūt, ir jāredz, jādabū kopā. − Būs, būs!

Rutai pašreiz 27 gadi un par savu mākslu, dzīvi viņa stāsta ar intensitāti, koncentrāciju un ar savas garīgās pasaules atklāsmi, kas klausītājam uzdzen gandrīz vai zosādu. Māksla ir līdzeklis, lai bīdītu uz āru, lai paplašinātu savas dzīves telpu. Mākslai jābūt ciešā saskarē ar šīsdienas dzīvi, ar šīsdienas ritmiem, technoloģiju.

Māksla padara dzīves telpu plašāku, dod tai dziļāku elpu, varenāku atspērienu. Māksla ir par humānismu, par cilvēku savstarpējām attiecībām, par lielāko no visiem brīnumiem, par pašu dzīvību, un ir dzīves apliecinātāja. Ruta skaidro, rāda, stāsta gan ar balsi, gan roku un visa ķermeņa kustībām. Gandrīz vai kā ūdenszāle dzīvotu līdz sava ezera liktenim. Un stāstījumā kā arī rādītajos darbos arvien no jauna izmanāma cīņa ar traģiskām noskaņām. It kā dzīves apliecinājumam arvien no jauna lauztos cauri minoru noskaņu zemstrāvas. Traģiskais pārdzīvojums uzlādē mākslinieka radošās baterijas, bet nav iespējams dzīvot no viena krizes punkta līdz nākamajam. Ir jāmeklē jaunas pieejas, izlīdzinājumi, saprašanās un kontaktēšanās ar savu skatītāju. ...

Bet varbūt mēģināsim Rutas Grāvlejas stāstījumā dalīties ar lasītāju chronoloģiskā secībā.

 

Biografiski pieturas punkti

Latviešu māksliniece Ruta Grāvleja dzimusi 1958. gadā Toronto. Viena cilvēka pasaules iesākums. Varbūt mums pārējiem, lai izprastu viņas pasaules uzskatu, lai vērtētu un izjustu viņas mākslu, uz pasauli jāskatās it kā tā būtu iesākusies 1958. gadā. Bet vai atceraties, kāda bija pasaule 1958. gadā?

Ņujorkas 5. avēnijā vēl būvē kontroversālo Franka Lojda Raita Gugenheima mūzeju. Ņikita Chruščovs Maskavā apsveic teksasieti Vanu Klaibērnu ar uzvaru Čaikovska festivālā, bet latviešu zemniekiem pavēl audzēt kukurūzu.

Amerikāņu bērnus un padsmitniekus ir pārņēmis „hulahūps” trakums, un 16 gadīgais Jānis Konrāds uzstāda 8 pasaules rekordus peldēšanā, bet viņa māšele, knīpa, Ilze − vienu.

Divus gadus pēc viņa nāves Ņujorkas Modernās mākslas mūzejs sarīko Džeksona Poloka piemiņas izstādi. Pasaules izstādē Briselē internacionālā žūrija piešķir bronzas medaļu Eduardam Kalniņam par gleznu „Latviešu zvejnieki Atlantijā”. Džosefs Boijs piesaka savu pirmo lielo projektu − memoriālu Aušvicas upuriem. Tas ir iecerēts kā neparastu simbolisku priekšmetu salikums − iebalzamēta žurka, appelējuši asinsdesu līkumi, indes ampulas un elektriskai plītiņai uzkrauta tauku kaudze. Ne estētiski stāstoša, bet pārdzīvojumu izraisītāja un būtisku pārdomu rosinātāja māksla.

No šī sākuma punkta sekojot Rutas dzīves stāstam, šķiet, nekas tā īsti aprakstīšanas vērts nav uzejams ne sešdesmitajos, ne septiņdesmitajos gados. Meitene aug. Veidojas cilvēks, personība, māksliniece.

Ontario ezera krastā Toronto austrumu daļā (Skarboro) ezera ūdeņi un vēji biezā, cieši saspiestā, smilšu slānī ir izgrauzuši daudzveidīgus, rēgainus smilšu klints veidojumus − „Skarboro blafu”. Plašā joslā lēzenais krasts pienāk pie paša ezera un tad pilnīgi vertikāli krīt labus 150 metrus līdz šaurai ezera liedaga strēmelei. Skatoties uz leju, ezera viļņu spēle smilšu klintīm pielipušajā pludmalē un cilvēks tāds miniatūras sīkums, pat ne lāga kā Sprīdītis pasakā, bet ezera ūdeņu un debess saskares līnija pie horizonta tik varena un tāla. Un virs tās fantastiski mainīgā mākoņu spēle. Varbūt iesākums meitenes, nākamās mākslinieces, tuvībai ar dabu!

1976. gadā Ruta sāk studijas Toronto Jorkas universitātē ar galveno koncentrāciju daiļajās mākslās un pakārtoto bioloģijā.

Rutas Grāvlejas mākslinieciskā biografijā (tā, kas sūtāma galerijām vai zem celofāna pārvalka atrodama izstādes telpā) sākas tikai astoņdesmitos gados, bet viņas personības un neatkarīgā domāšanas modeļa galvenās kontūras iezīmējušās septiņdesmitos, it īpaši studiju laikā universitātē.

Katra patiesa mākslinieka dzīves ceļā ir kritiskais būt vai nebūt izšķiršanās punkts. Jā, tas ir mans amats, tā ir mana profesija, tā būs mana dzīve − es būšu mākslinieks! Uzspridzināt tiltu atpakaļceļam, tas ir dramatiski − reizē skaisti un baismīgi. Tas noteikti prasa drosmi un ticību − iekšēju spēku. Gribētos minēt, ka Rutas Grāvlejas izšķiršanās brīdis ir trešajā studiju gadā, kad tiek atmesta pakārtotā studiju koncentrācija bioloģijā. Ja vērojot mākslās talantīgus Grāvlejas vienaudžus var izmanīt, ka mākslinieciskā varēšana, varbūt it īpaši zīmētprasme, ir viens no līdzekļiem savas karjeras un dzīves veidošanā, tad Rutai tas ir esmes kodols, tā ir viņas dzīves būtiskākā daļa. Bet reizē tomēr arī līdzeklis. Līdzeklis, lai izrautos no ikdienas pelēkuma, lai atslogotu sāpi un grūtumu, lai dalītos ar citiem brīnumā − līdzeklis pasaules paplašināšanai.

Savā trešajā studiju gadā (1980. g.) Grāvleja debitē izstādēs.

Piedalās Koflera galerijas rīkotajā tēlniecības konkursā (2, godalga), „Artventure 1980-81” izstādē „Royal Bank Plaza” Toronto (godalga glezniecībā), Jorkas universitātes apmaiņas izstādē Lavala universitātē Kvebekā un latviešu izstādē „Šī māksla ir jauna”.

1981. gadā viņa beidz universitāti ar akadēmisko grādu (BFA) daiļajās mākslās. Glezno ar sulīgi pastozu triepienu. Eksperimentē, cīnās, šķiet, nevar atrast savu sūtību, ir nelaimīga. Lai pavairotu mākslinieciskās izteiksmes iespējas, apvieno gleznas un telpiskus priekšmetus (no gleznas izgriezts interjera elements ar priekšā novietotu krēslu) un pievēršas skulptūrai.

1982. gadā Grāvleja trīs mēnešus ir Eiropā un Kaselē (Rietumvācijā) redz Rūdī Fuksa „Dokumenta 7”.

1983. gadā piedalās „Artsite Offsite” izstādē Vindzorā ar vides skulptūru Mik-meka parkā.

1984. gadā izstādē „Šī māksla” Toronto Latviešu Centrā Ruta piedalās ar savu pirmo installāciju „Bērna sapnis”. Vēlāk tai pašā gadā Grāvlejas „Piemineklis neredzamai dāvanai” redzams Toronto universitātes filozofu takā (āra skulptūras skatē „Artwalk ‘84” piedalās 12 mākslinieki).

1984-85 akadēmiskā gada ziemas semestrī Grāvleja mācās un strādā Banfas mākslas centrā, kur jau iepriekš bijusi kā Jorkas universitātes stipendiāte. Šai laikā Grāvleja rada un izstāda trīs nozīmīgas installācijas, no kuŗām divas tiek pēc tam rādītas latviešu publikai (1985. februārī izstādē „Šī māksla” Toronto un septembrī Jaunatnes dziesmu svētku izstādē Montreālā).

1986. g. Ruta Grāvleja strādā savā ateljē Kvīna ielā Toronto.

 

Par zēģelēm, laivām, vēju, ledu un lidmašīnām

Arī šīsdienas trako lielpilsētu tērauda, stikla, plastmasas un asfalta džungļos ir vēl saglabājušies pavisam klusi dabas stūrīši. Filozofu taka ar mierīgiem zālājiem un kuplām kļavām un ozoliem ir ieslēpusies aiz Ontario archaioloģiskā mūzeja un vecās mūzikas fakultātes ķieģeļu ēkas pašā Toronto centrā. Aizgājušā pavasarī filozofu taku izstaigājām kopā ar draugu kinorežisoru Ansi Epneri, kad viņš no Rīgas viesojās Toronto. Tai reizē takā vēl bija patvērušās dažas vides skulptūras no aizgājušā rudens Toronto universitātes rīkotās 12 ieaicinātu mākslinieku izstādes „Artwork ‘84”. Pagriežot muguru Blūra ielas dunošai skrejai un nokāpjot pa kāpnēm takas mierpilnajā pasaulē, mūs sagaida Rutas Grāvlejas „Piemineklis neredzamai dāvanai”. Divās tērauda kārtīs (23 un 18 pēdu augstas) iestiprinātas gaišām, vieglām priežkoka ribām uzstieptas zēģeles. Darba ideja radusies sapnī. Sapnī Ruta dod savam krustdēlam dāvanu. Brīnumainu, neredzamu dāvanu. Bet vai dāvana nav tikai ieslēpta neredzamā papīrā. Noloba papīru un atklājas brīnums. Sapnī uz patiesības un šķituma robežas izaug skulptūras ideja. Varbūt pats sapnis ir nepelnīta dāvana − noslēpumaina kā dzīvība, kā mākslas būtība. Neredzamās dāvanas ideja konkrētizējas skulpturālā formā. Neredzamas gaisa strāvas piepilda zēģeli, un rodas kustība. Ilgu vējš, sapņu laiva un cerības piepildījums mākslas darbā. Darba nepastāvīgā forma vēl jo vairāk akcentē tā idejisko saturu. Reizē rūpīgi ar amata prasmi veidots un tomēr neredzams un nepelnīts, konkrēts (tērauds, koks, kokvilna, saistviela) un reizē gaistošs. Līdzīgi citiem Grāvlejas darbiem „Piemineklis neredzamai dāvanai” ir lirisks, ļoti romantisks mākslas veidols, kas atspoguļo dziļi subjektīvu garīgā pārdzīvojuma pasauli.

 

Grāvleja apzinās, ka šī pieeja īsti neiederas šolaiku mākslas ejošā modes līnijā, kur valda eklektisku, no mākslas vēstures patapinātu, stila elementu manipulācija (kā, piemēram, sidnejietim Imantam Tilleram). Bet Rutai Grāvlejai ir savs ejamais, iekšējas vajadzības nospraustais, mākslas ceļš. Ceļš no glezniecības uz telpā izvērstu priekšmetību, uz skulpturālu priekšmetu kompozicijām vai installācijām, Rutai Grāvlejai ir ceļš uz daudzveidību, uz bagātāku mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu repertuāru. Ja pārskatām tagadnes mākslas aprakstīšanas leksiku, tad pašreiz Grāvleju vispareizāk būtu apzīmēt par installāciju tēlnieci. Interesanti, ka pirmā insfallācija radusies latviešu jauno mākslinieku „Šī māksla” skatei 1984. gadā Latviešu Centrā Toronto.

Installācijas fonā trīs prāvi (61” x 24”) melnbalti zīmējumi zīmulī − cilvēka rokas tveŗ vai velk virvi. Telpā trīs atsevišķi koka kāpņu posmi (divi saslieti kopā, trešais guļ uz grīdas) un nogriezts virves gabals. Installācijai izvēlētie allegoriskie priekšmeti ir ar pozitīvu dzīvi apliecinošu nozīmību. Kāpnes augstāka līmeņa sasniegšanai, virve kopā sasaistīšanai un nostiprināšanai. Elementu izvietojums ir apzināti bezmērķīgs. Trūkst kārtības, kas vedinātu dot cerības uz pozitīviem rezultātiem. Pašu priekšmetu pozitīvā konnotācija ir pretrunā ar to bezmērķīgo izkārtojumu. Šai laikā Ruta strādā skolā bez paidagoģiskās metodes struktūras, kur pavisam maziem bērniem ik dienas bezpalīdzīgi jāmaldās pa bezgalīgu mācības iespēju labirintiem. Tā installācija radusies kā protests pret šādas izglītības sistēmas nepilnībām vai pret to ļaunumu, ko tā nodarījusi mazajiem bērniem. Līdz šim tas ir vienīgais Grāvlejas darbs ar šādu sociālā misionārisma elementu un tam, šķiet, ir lielāka nozīme kā žanriskās līnijas aizsākumam.

Bez tam vēl 1984. gadā Grāvleja veidojusi grupu atsevišķu skulpturālu formu. Uz augšu izvērsti priežu koka veidojumi − it kā kāpņu augšuptiece, it kā zēģeļu uztveŗošā virsma. Brīvi stāvoša skulptūra un tomēr atspiedusies pret sienu vai karājas no griestiem, vai vismaz vienā punktā atspiedusies pret sienai pielīmētām pērnajām ozollapām. Par skulptūru šeit jārunā visai nosacīti. Plastiski priekšmeti starpjoslā. Elementi no kaut kā lielāka, kas tomēr nekad nebūs, jo nav paredzēts. Varētu runāt par cerību žuburiem. Pati māksliniece lieto angļu valodas izteicienu fish out of water un skaidro, ka šī skulptūru grupa ir reizē sapnis par netraucētu semestra darbu Rietumkanadas kalnu pilsētiņas Banfas mākslas centrā un reizē arī biļete uz turieni, jo darbu grupa izpelnījusies šīm mākslas studijām vajadzīgo stipendiju.

Pirmajā Banfas installācija līdzīgi „Bērna sapnim” fonā prāvs (50” x 120”) melnbalts zīmējums ar horizontāli izkārtotām trim kārklu divžuburu klūgām. Kārklu klūdziņa, tāds ikdienā mazievērots dabas nieks, pārtop par dzīvības āderi, atrast spējīgu dzīvības noslēpumu glabātāju brīnumu. Zīmējuma priekšā telpā gaisā pakārta caurspīdīga materiāla (koka ribas, papīrs, vasks) 8 pēdas gaŗa laiva. Laiva ietēmēta uz atvērumu starp diviem telpas augstumā no apdedzinātiem koka zariem veidotiem melniem stabiem. Vienā no stabiem ieslēpts zeltīts airis gaŗu kātu. Pirmo reizi Grāvlejas darbā parādās metaforiski daudznozīmīgais laivas apveids. Parādās plastiski konkrētā tiešumā. Nekāda laivas tēla, bet pati laiva! Uz koka ribām uzstieptais vaska papīrs var atturēt ūdeni, bet ir arī brīnumaini caurspīdīgs. Laiva ir pakārta − tātad statiska, bet reizē peld tieši uz atvērumu varenajos stabos un visbrīnumainākā kārtā peld gaisā ... Varenie apdedzināto zaru stabi ir vienlaikus dabas un cilvēka roku veidoti. Un tad vēl vienā (bet tikai vienā) no stabiem ir noslēpumu glabātājs un cerības apsolījumu ietvērējs zelta airis. Atkal − gan cilvēka klātienes liecinieks, gan dabas daļa − līdzīgi kā rokoties archaioloģisku izrakumu kultūrslānī.

Varbūt šai darbā visspēcīgāk izjūtams Grāvlejas rūpīgi un ar izdomu koptais uzskats, ka priekšmeti rada savu garīgo auru, savu neredzamo poētisko lauku, ko iejūtīgs skatītājs izjūt un respektē − laivas ceļš uz atvērumu mūžības stabos.

Ja priekšmetiem un lietām ir savs magnētiskais lauks, kas cilvēkam jārespektē, tie rada paši savu plūsmu, kas ir lielāka par cilvēku, kas cilvēku iesūc sevī un kuŗai ir jāpadodas. Fatālistiskas dzīves atziņas stīga vai ticība augstākai varai?

Viena no installācijas mākslas problēmām Grāvlejas pieredzē ir, kādus un cik daudzus no darba ideju nesošiem un apliecinošiem elementiem atlasīt un ietvert nobeigtajā installācija. Grāvlejas mākslai ir slieksme uz minimālismu. Piemēra pēc, nupat aprakstītās installācijas fona zīmējumā − tīrās minimālās grafita līnijās trīs kārklu atzari piedod prāvajai baltā papīra lapai īpašu plašumu. Pietiekami, lai iefokusētu skatītājam priekšmeta simboliskās dzīvības apliecinošo nozīmību un ne kripatas vairāk. Gluži kā Fridrichsona un Ziedoņa pasāžā „Ziema”: − „Un to visu ir jāvar nepateikt. Tā tu iemācies runāt.” Doma par neuzrakstītu vārdu, par neatskaņotu noti vai no mākslas darba izrediģētu veidolu, vai priekšmetu konfrontē mūs ar visai nesen latviešu kultūras aprisēs daudz debatēto jautājumu par mākslas darba saprotamību. Tā pavisam nesen Vaira Vīķe-Freiberga: „Mūsu laikos alienācija starp moderno mākslu un vispārējo publiku ir tik pilnīga, ka māksla vispār netiek uzskatīta par mākslu, ja publika to tūliņ saprot” („Kultūra un sabiedrība” − JG, 155). Tēlnieks Mārtiņš Zaurs aizgājušā gadmijā Rīgā: „Nekad nav bijis un nevar būt tā, ka ikkatrs mākslas darbs uzreiz itin visiem būs vienādi labi saprotams, bez piepūles nobaudāms. Ja tas tā būtu, tad jau nebūtu mākslas” (Literatūra un Māksla, 1985. 27. dec). Jā, mākslas darba saprotamības problēma ir komplicēta, daudzšķautnaina un šodienējo elektronisko ritmu pasaulē ļoti aktuāla. Rutai Grāvlejai ir ļoti vajadzīgs, lai viņas darbi skatītājiem būtu saprotami un nozīmīgi. Reizē installāciju mākslas specifika nosaka, ka mākslinieks rada samērā nedaudz darbu un skatītāju uzrunā daudzslāņainā metaforisku tēlu mākslas valodā. Un tad vēl ievirze uz minimālismu! Šai skatītājam tik prasīgajā installāciju mākslas pasaulē labs ceļa rādītājs un darbā ietverto ideju skaidrotājs ir dažādi (it bieži no konvencionālās mākslas viedokļa interesanti) prezentēta mākslas darbu dokumentācija. Tā kā installācijas kā pārdodama mākslas objekta potences ir salīdzinoši ierobežotas, tad šī darba dokumentācija bieži kļūst par komerciālā mākslas tirgus objektu. Grāvlejai šādas dokumentācijas radīšana šobrīd varētu būt tikai daļēji pieņemams kompromiss savu installāciju saprotamības kāpināšanai. Šai sakarā varētu minēt, ka viens no Grāvlejas studiju gadu mākslas varoņiem, kas tai pašā laikā sagādājis arī lielu vilšanos, bijis pazīstamais trako vides megaprojektu autors bulgārs Christo. Aizbraucot uz Pīterboro pilsētiņu skatīties Christo izstādi un satikt pašu mākslinieku, uz Grāvleju iznīcinošu iespaidu atstājusi intensīvā dažādu dokumentācijas un sīkobjektu komerciālā pārdošanas aktīvitāte.

Manuprāt Christo mākslas filozofijas dominante, ka vienīgā nozīmīgā māksla ir sava laikmeta funkcija (art in prime time) ir tuva Rutas Grāvlejas mākslas ievirzei − viņas žanru un materiālu izvēlei un to izpildei un pielietojumam. Līdzteku! Grāvleja ar cieņu un interesi apbrīno klasiskās mākslas meistaru radīto un atstāto māksliniecisko mantojumu.

Otrā Banfas installācijā 1985. gada ziemā ir atmests it kā no stājmākslas perioda līdznākošais zīmējuma komponents. Installācijas priekšplānā vairāk kā 9 pēdas augsts koka krēsls, noenkurots uz galerijas grīdas no akmentiņiem izveidotas saliņas. Augsts novērošanas punkts uz drošas pamatnes kā vecāku māja Skarboro blafos ar plašo ezera apvārsni. Galerijas dibenplānā 5 vertikāli izvērstas (pakārtas pie griestiem) primitīvi no māliem darinātas lielu izmēru (dažāda lieluma ap 8 pēdu gaŗas) laivas. Augstais vērotāja postenis un mistiski, varbūt gluži traki, no griestiem karājošā laivu grupa (laivu otrs gals gandrīz aizskar telpas grīdu) savstarpēji atdalīta ar koka sētas elementu. Bet iespējams, ka sēta nevis atdala, bet sasaista abas daļas vienā veselumā? Darbs statisks, kontemplātīvs un man jādomā par dullo Dauku − puišeli, kas gribēja izzināt neizzināmo, par cilvēka nekādi neapklusināmo vēlmi redzēt, kas īsti slēpjas aiz horizonta līnijas.

 

Trešā un pēdējā Banfas installācija ir telpiski kompakta. No telpas griestiem dažāda gaŗuma baltās auklās pakārtas 50 no balta papīra salocītas lidmašīnas. Uz telpas grīdas pie griestiem pakārtie papīra nieki veido savdabīgu ēnu spēli ap lielu ledus kluci, uz kuŗa novietota 10 collu gara svina laiva. Svina laiva varētu simbolizēt cilvēka darba pamatīgumu, cilvēka gribas nesalaužamo stiprumu. Svina laiva − cilvēka gribas spēka koncentrēta esence uz ledus gabala, kuŗa stingrā virsma ir tikai šķitums, jo tā ir pakļauta neapstādināmai, laika diktētai dilšanai. Kūstošais iedus kā ūdens sakrājas traukā, kam neglābjami jākļūst par nogrimušā svina gabala ūdens kapu. Tā divu spēku kollīzijas punktā − cilvēciskam gribas elementam neglābjami jāpadodas laika darbinātam dabas archaiskam visumam. Un lidmašīna − cilvēka radītās brīnumainās technoloģijas produkts ir tikai mēms liecinieks ar ēnas vērtību šai mūžīgā būtisko spēku kollīzijā. Interesants kušanas procesā ir arī dzīvību nesošais atslodzes moments (pret nāvējošo sasalšanu) un varbūt it īpaši tas, ka process būtiski nav apstādināms. Jākonstatē, ka šai installācijā krietni reducēti cilvēka klātieni apliecinošie elementi − zīmējums un koka, māla vai citu līdzīgu materiālu konstrukcijas − tātad vēl jo daudzslāņaināka metaforisko vokābuļu koncentrācija minimālisma virzienā. Interesants ir Rutas atstāsts, ka Banfas izstādes atklāšanas vakarā ap kūstošo ledus gabalu spontāni sasēduši cilvēki gluži kā ap ugunskuru, lai būtu liecinieki dabas archaisko spēku neapstādināmā norisē un no jauna apliecinot cilvēka respektu simboliskā priekšmeta radītam spēka laukam.

Nākamā Grāvlejas installācija, kas vēl ir ieceres stadijā, varētu ietvert 20 baltus koka krēslus, izvietotus telpas priekšplānā bez noteiktas kārtības. Aiz krēsliem 6 pēdu garš galds ar svina virsu. Virs galda ekrāns, uz kuŗa nepārtraukti redzama filma, cilvēkiem sitot plaukstas. Aiz ekrāna uz galīgi melnas telpas gala sienas no diapozitīvu projektora mainās divi teksti: „UN KĀ GAN PASAULE VAR ATĻAUT TAM NOTIKT” – „LIETAS ĻOTI JAUKI VARĒTU KĀRTOTIES PAŠAS NO SEVIS”.

Grāvleja domā, ka salīdzinājumā ar Banfas installācijām šai darbā ir vairāk aktīvitātes un iesaistīšanās šodienējā problemātikā, tomēr neidentificējoties ar kādu noteiktu šīsdienas problēmu. Vienlaicīgā filmas un teksta elementu rādīšana padara darbu vienlaicīgi gan par kommentāru, gan kontekstu. Precīzais un tiešais cilvēka klātienes liecinieks zīmējums agrākos darbos ir aizstāts ar filmas elementu. Illūzoriskais filmas elements pretstatīts teksta paustajām rūpēm mūsdienu pasaules problēmu līmenī. Teksts savā būtībā nav fatālistisks, bet liek domāt, ko gan nozīmē tagadējā pasaulē ļauties spēkiem, kas ir ārpus cilvēka spēju robežām. Bet visu tālāko jau lasītājs varēs izdomāt pats, it īpaši pēc tam, kad būs redzēta šī nākamā Rutas Grāvlejas installācija. Vēl gan varētu piebilst, ka pēc trim Banfas darbiem bez nosaukuma šis nākamās ieceres bērns ir nokristīts − „Vērojot laika maiņas: negrozāms lēmums.”

Domājot par laika maiņām un par nākotni man gribētos minēt, ka Rutai Grāvlejai vēl kas būs sakāms ar gleznieciskiem izteiksmes līdzekļiem. Tie minējumi! Sak, no vienas puses tā... .

 

Sapnis par nomodu ...

Rutas Grāvlejas darbiem ir raksturīga darba ietilpība un nostrādes pamatīgums. Māksla, kas būvēta uz amata prasmi. Māksla, kas ietveŗ no saviem zemnieku senčiem pārmantoto cieņu pret darba pamatīgumu.

Grāvlejas darbi nav skaisti priekšmeti dzīvojamo telpu izrotāšanai, bet tajos līdz ar darba ietilpību un nostrādes pamatīgumu ir ietverts estētiskais elements. Darbu būtiskā nozīme ir pārdzīvojuma izteikšanā, iepriekš neredzētas kopsakarības atklāšanā, domas stimulēšanā un skaistuma elements palīdz darba filozofisko domu vērst dziļumā. Savu māksliniecisko mērķu sasniegšanai Ruta lieto izteiksmes līdzekļus, kas ir gan archaiski un seni, gan šodienīgi un vienmēr kopsakarā ar tagadnes dzīves apsviedīgajām norisēm. Gribētos minēt, ka neviens latviešu mākslinieks nav tik plaši, patiesi un konsekventi savā mākslā lietojis ūdeni, gaisu, akmeni un koku.

Grāvlejas mākslas filozofiskās domas dominante ir atbildes meklēšana būtiski pretrunīgai divdabībai dzīvē un cilvēkā. Ruta, man šķiet, apjauš to mistisko, brīnumaino spēku, kas ir reizē iesākums un plūsma, kuŗam viss ir pakļauts un skaidro cilvēka darba, gribas, radošo potenču, prāta un dvēseles vietu šai visuma modelī. Viņu fascinē dabas un cilvēka daudzveidība. Viņu fascinē neredzamais un enigmatiskais.

It kā Spīdolas tēla neatšifrējamā daudzveidība:

Bet sapni es par nomodu daru,
Es nomodu sapnī pārvērst varu...

Var jau būt, ka salīdzināt Rutu Grāvleju ar Raiņa Spīdolu ir drusku par traku, bet vai tad katrā jaunā sievietē nav kāda daļiņa Spīdolas? Un Ruta Grāvleja pavisam noteikti krietni pāri vidusmēram!

Rutas Grāvlejas biografiskā informācijā kopš 1979. gada uzskaitītas 14 darba vietas. Manuprāt tā nav nepastāvības vai nedrošības izpausme, bet iezīmē būtiski dinamisku šķautni viņas personībā. Arī sarunā viņa skaidro, ka gribētu vairāk zināt par polītiku, par vēsturi, par Junga pasaules uzskatu un ko vēl. Viņai, šķiet, ir iekšēja vajadzība paplašināt savu gara apvārsni, savas apzinātās pasaules robežas. Vajadzība pēc savas pasaules paplašināšanas ir nedalāma no dzinuļa pabīdīt lieluma virzienā arī visas pasaules robežu − kaut arī tikai par nieku. Šis dinamiskais pasaules modelis ar virzienu uz ārpusi, uz lielumu ir būtisks radošiem cilvēkiem. Vajadzība pēc pasaules paplašināšanās pretstatā statiskam pasaules modelim ar atpakaļ vērstu skatu, ar nostalģisku retrospekciju uz rieta saulē zeltīti mirdzošu, bet laika neapturamā plūsmā jau mirušu pasauli.

 

 

 

AVOTI:

Intervija ar Rutu Grāvleju 1985. g. 17. decembrī viņas ateljē 1964 Kvīna ielā (Oueen St. W.) Toronto

„A Proposal for an Installation Work in Progress” by R. Gravlejs − 1985.

Katalogi − Artventure 1980-81 − A Royal Bank program of juried exhibitions and awards for outstanding Ontario art students.

Artsite Offsite: Out in the Open Windsor Ontario 1983.

Artwalk ‘84 − The University of Toronto July-Sept. 1984.