„Pazīsti sevi?”
Ja es sevi pazītu, es muktu.

                                            — Gēte

 

Es vairs negribu izskatīties jauns.

Pārdzīvots tas mēs-pret-visu-pasauli švalīgums, modes internacionālā vienveidība valkājumā noberzējusies, nogurdinošs liekas piegādātais gaumes sociālisms, apziņā negruzd ik-brīdi-svarīgi jautājumi — un nākotne sen vairs nav tā, kas reiz bija. Blūzu nav — džīnu un dziesmu vien. Tāpēc.

Arī tāpēc, ka tuvošanās jaunajiem jauno uniformā — viņu drēbēs, valodā, komportmentā, mūzikā — liekas kā patētiska iefiltrēšanās izkarotā, pamestā un galu galā svešā territorijā. Kā gājiens no ārpuses, ko tūlīt atsegs kāds nežēlīgs robežjoslas starmetis. Smīnošs sargs — varbūt tās ir aizdomas par vietu, kur esam vai jautājumi par to, kā te tikām — prasīs: uz kurieni, pārbēdzēj? Tādus, kā tevi — patvēruma meklētājus pagātnē, kuŗas vairs nav — pazīstam. Re, te vesels žuļiku albums pilns ar portretiem...

Un varbūt ir tā, ka katram paaudžu plaisa — pārejas plaisa. Ka ir tāda ardievu josla, kuŗai satiksme pāri var iet tikai vienu reizi, vienā virzienā. Pēc tam jāsamierinās ar ziņojumiem un apcerēm — par. Un vienmēr, vienmēr jākārto atmiņas — kā pastkartītes no attālām, reiz apciemotām vietām. Vidusmūžs ir jaunības trimda.

Citādi to nemāku pateikt — vairs neesmu jauns. Man tagad nestāv priekšā visas iespējas, visi horizonti — bet gan daļa no apzināti nesasniegtā, ko gribu vēl godīgi pielocīt. Ir pienācis laiks saprasties ar to seju, kas man ir; inventarizēt to bagāžu, kas pie rokas; un atkal rūpīgi pārbaudīt to biļeti, kas kabatā. Ne jau rezignēti, ne ar to fatālo ‘neko nevar mainīt’ piegaršu, kas raksturo dzīvus mirušos — bet arī bez tiem ‘esi tik jauns, cik tavas domas’ meliem. Kā tad?

Apmēram te ir tā vieta, kuŗā cilvēks sāk saprast, ka viņš vienmēr veido absolūtas rezolūcijas garastāvoklī (pat — gara stāvokli), kas drīz mainīsies. Kas ir jau mainījusies. Ka derētu runāšanai aprimt, jo tikai klusumā cilvēks varēs sākt izdibināt to, kam īsti tic. Tā ir vieta tālu no tās, kuŗā momentā var teikt visu, ticēt visam un rīkoties attiecīgi — kur jaunais, aizrautīgais, burbuļojošais vēl nav sastapis realitātes mitro betona sienu. Kur katrā burbulī — uz burvīgu, trīsošu momentu — dzimst visuma varavīksne.

Apmēram te ir tā vieta, kuŗā cilvēks beidzot atjēdzas, ka viņš tomēr nav miljoniem laika biedriem līdzīgs. Nudien! Lai kā izskatās ikdienas parādē. Cilvēku ietērpi var arī būt dažādāki, izteiktāki — reizumis pat cilvēka viss it kā izsūcies uz āru, nekā iekšā neatstājot. Mazs dūriens — un būtība saplok nenozīmīgumā uz grīdas kā sīcošs balons. Cilvēki biedrojas, cilvēki cīnās, bet cilvēki arī patur un veido iekšējas rezerves, kas nekad netiek liktas spēlē. Un tur cilvēks stāv viens. Un šī viņa vientulība — kā jūgs, kas jānes — guļas plecos; to nevar nomest, nevar nokratīt. Nav bezbēdīgu biedru, kas stiepj roku pretī, aizrauj līdz — jo viņiem katram ir sava, līdzīga nasta. Tā ir lēni briestoša apziņa, ka visam šim taču jābūt ar kaut kādu nozīmi sasaistītam, ar kaut kādu mērķi, ar kaut ko paliekošu.

Palaikam sanākam kopā, tiesa, cits cita nastu apskatīt un pie kokteiļiem izmainīt līdzjūtību un nešanas metodes. Bet, kad atkal izklīstam, tad katram sava jāstiepj līdz. ‘Es’ un ‘mana’ — tie nešķiramie sāpju brāļi.

Un apmēram te t.s. ‘dzīves jēgu’ sāk piparot apziņa, ka cilvēks nav nemirstīgs. Visam ir sākums, beigas, termiņš. Mēs sākam uz cilvēkiem, uz notikumiem, uz vienkāršiem objektiem skatīties kā uz atgādinājumiem, kas stāv mums apkārt, kas tuvojas ar dzestras priekšnojautas dvašu. Bērni, mazbērni, vecāki — un mēs: poli, pretpoli, atbalsis, savienojumi. Nodokļi — visāda veida, kā smalki tīkli. Attālumi, kas sauc un baida. Grūtības ar tā veikšanu, kas vakar bija automātisks — vai vajadzīgs. Vai — prieks. Ilgas — vēl ne precīzi definētas, bet ilgas. Ziemas — tiem no mums, kas no sezonām vēl nav aizmukuši — bez sākuma vai gala. Pelēcīguma ievērošana — cilvēkos, vidē. Sevī. Sevis pieķeršana domās un izdarībās, kas nesen citos bija stulbas. Nogurums. Visvairāk — tāds savāds maratona skrējēja nogurums, kam īstu zāļu nav. Un finišs arī vēl nav redzams.

No visa tā, ja mēs vēl esam dzīvi un neesam pārgājuši ignorētājos, bezmēra laika un sevis iztērētājos, izrūgst nepieciešamības balss: saproti šo nolemto vietu, saproti to, ko te īsti dari. Saproti kaut ko no sevis — un no tiem savienojumiem, vēl sakņu stipriem un arī sen sakaltušiem, kas veduši uz šo vietu, kas likusi šeit augt, un augt — tā. Vienmēr ar jautājumu: vai nevarēja citādāk? Vienmēr ar šaubām: vai nevarēja labāk? Vienmēr ar aizdomām: vai pietiekoši?

Tas izklausās tā — vienkārši, it kā varētu iegriezties pie lietpratējiem un paprasīt pareizo atstāstījumu. Vai — 30 minūšu svarīgākā summējumu noskatīties televīzijā kādā brīvā vakarā: personīgās ziņas un stāvokļa analize, lūdzu! Tik vienkārši tas tomēr nav, jo runa ir par ieiešanu sevī — un tad par iznākšanu ārā. Tādus ceļojumus televīzijas tīkli — un vēsturnieki — sedz tikai pēc nāves. Ikdienā — pielāgo gatavām ziepju operu formulām. Neder. Tikai vienam cilvēkam tādas ekskursijas biļete.

Es vairs negribu izskatīties jauns — jo tā ir tikai nepaliekoša ārpuse, klišeju ārpuse, ar parastām etiķetēm aplipināta ārpuse. Aiziet un nākt atpakaļ no vietas tālu iekšienē — tas gaida. Un tur gaida vesels smorgasbords.

Tur gaida, es jau zinu, pamatīga neveiksmju kaudze. Arī viens otrs labāk izdevies moments. Un tāpēc — pārdomas par metodēm, par to iedzimto ‘uz priekšu’ tieksmi. Es manu, ka tur risināsies pēdējā saruna par kvalitāti un kvantitāti, droši vien ar muzikāliem starpbrīžiem. Es ceru, ka pie valodas spēšu dot teicamu atskaiti, pat pie pāris valodām. Grūtāk ies ar pateikto un nepateikto. Vēl grūtāk ar tematu izvēli. Visi tie ideju ielu stūri, kur esmu izkāvies, būs atkal jāapciemo — un jāpārdomā: vai saredzams kaut kāds virziens. Uz kurieni? Vai tikai — reakcijas pret ciemiņiem vēlamiem un nevēlamiem manā kvartālā, kur esmu stāvējis uz vietas? Kāpēc man pazudusi vesela draugu paaudze? Vai viņi tagad dzīvo citā, man galīgi nepazīstamā vietā? Ko īsti nozīmē ierašanās svešās vietās, dzīvotās vietās, dzimtās vietās — ko tur atstāju, ko ņemu līdz? Tā būs jūtu un jūdžu lielā junda. Tajā skanēs kaut kas no piesitiena pasaules nemitīgajām pārestībām un neizdeldējamiem priekiem. Tajā būs dzirdams kaut kas no kompetences un līdzdalības un līdzjūtības un devīguma un mīlestības — un ne vienmēr no tām notīm iznāks saldākais akords. Kaut kur — gandrīz garantēti minorā — vīsies pašvērtējuma motīvs, kontrapunktā citu bazūnēm. Un būs jāieklausās pamatīgi: vai dziedu pazīstamu dziesmu, vai to vēl māku dziedāt, vai gribu dziedāt — jeb vai sen jau dziedu kaut ko pavisam savādu, vēl ne gluži svešu brāļiem un māsām, bet... savādāku. Savu. Uz aiziešanu? Uz palikšanu? Lēnām, lēnām sakoposies paliekošais, vadošais — tas, gribot negribot, kas vārdiem, darbiem un attiecībām neviltoti cauri runā uz cilvēkiem. Es negribu mācīties, nevaru mācīties no viņu pieklājības vai nicināšanas. No smaidu un sodu šķībā spoguļa. No divdimensiju plakanās loģikas. Ir jākāpj dziļumā pa laika asmeni. Es vairs negribu izskatīties jauns. Es gribu zināt, lai kādi būtu rezultāti. Un es nedomāju mukt.

 

Juris Mazutis