JG157 Dzeja. Aina Zemdega, Rita Gāle, Anna Rancāne, Jānis Gorsvāns

*Aina Zemdega* *ŠAI VIETĀ*	(Foto: V. Neimanis)
1.	Vai tu esi Latvijā? Jā, jā, jā! balts taurenis pamāj spārniem un pārvēršas ievā. Pienene pieklauvē akmenim un akmens atbild: jā, jā! nāc iekšā! Bet ābeles, vecās ābeles sakrusto zarus un domās nogrimušas aizmirst ziedēt un aizmirst šūpoties vējā. Vecās ābeles par mani domā un par tautasdziesmām, ko sievas dzied, skalojot kreklus Gaujā, un jautā: vai tu paliksi Latvijā? Un mans taurenis atbild – Jā, jā! laika atlicis pārāk maz vēlreiz prom iešanai.
2.	– bet šeit tie ir tādi dēstīšanas un sēšanas darbi, kas jādara lēnām un tā, lai zeme ieaug miesā un avoti asinīs, un saule iesien gaismu acīs ar rīta putnu dziesmām uz laiku laikiem, un diendusas apburtību nekas vairs neatbur.
3.	Zemainām rokām, sabristām kājām tu atgriezies no meža malas un aizej man gaŗām. Bruģa akmeni arvien ciešāk un ciešāk sien mani cilpā. „Zied zemenes, būs daudz ogu,” tu saki un visu mežu aiznes un ieliec savā logā.
4.	Pie lazdas turēdamās, pie lakstīgalas pusdziesmas, pie zaķskābenēm un kosas, kāpju zemāk un zemāk, arvien dziļāk un senāk, arvien nedzirdamāk līdz tumsai zemes plaisā un ieplūšanai Gaujā.
5.	Caur iedomu upēm un bilžu grāmatu lapām tek tagad šī tumši brūnā un aizskalo manu logu krāsainos stiklus. Dzīvības sulas pasmeļ no zemes, pasmeļ spēku pati no sevis un nes tos uz mani, man gaŗām un tālāk bez iesākuma un gala – no sapņa uz sapni, īsā īstenības mirklī šeit aizskaŗamu. Sausām rokām ieķēros upē, kājām straumē, pēdām smiltīs – mūsu aizplūšana jāsaliek kopā, kopā uz palikšanu.
6.	Nieki! Lakstīgala nedzied: kurbij’, kurbij’? tirgū, tirgū! kopirk’, kopirk’? zirgu, zirgu! Lakstīgalai nerūp ne traktori, ne zirgi, pat ne kā var iztikt bez viņas, bet vistīrākās skanas saglabāšana, visīstākās meldijas noturēšana, visskaidrākie ritma piesitieni dvēselēm un laika sienām, lai nekas nezūd no tā, kas cilvēkos un putnos ar dziesmu iedots. Lakstīgalai nerūp par kādu cenu viņas dziesmā klausos lāsta un pestīšanas jausmu.
7.	Šai vietā nevar bez mīlestības. Vai ir vēl kas cits, kas spēj apvilkt ap tevi to loku, kam svešas skanas netiek caur un neievaino? kas no ūdeņiem un no zemes spēj aizkaru izaust un to paceli starp tevi un īstenību, īstenību, ko ik stunda kokos un kapakmeņos iecērt arvien dziļāk un neizdzēšamāk? Šai vietā nevar, ja roka rokai nepieskaŗas ar to bezvārdu zināšanu, ar ko savijas koku saknes ceļa malā, pa kuŗu dārdējuši kaŗa rati un dziedot gājis svētku gājiens. Šai vietā pie vārtiem guļ dzīvas lauvas un dzīvas bailes, bet tām pāri gadsimtu rētainās sejas noslēpumaini piemiedz ar aci un gandrīz vai smaidot aicina ienākt – tos, kas nevar bez šīs pilsētas.

*Rita Gāle*
*RĪGA*	Tu manī skaties ar pievērtām logu acīm. Ļauj skatīties tevī, kas zini un redzi vairāk par citām! Ņem mani klēpī, paņem mani tuvu pie akmens sirds! Es viņas dunēšanu caur dzīvi un tālumu nēsāju līdz. Vai tu nezini, ka es gāju ik dienas ar tevi zem sirds?
*BĒDAS*	Kad aiz asarām redzēt vairs nevar, sāk viss rādīties. Atnāk saules meita, jūŗā mazgātiem matiem. Nu glāsta plecus, nu glāsta rokas, nu met vizuļu jostas. Grimst jūŗā pati, vēl zelta mati debesīs spīd. Vai tevi rīt redzēsim mostamies? Vēl tikai brīdi tava piere pār ūdeņiem slīd, Saulīt! Satumst pelnu trauks rokās. Ne vairs dzīvības siltuma, Ne vairs saules siltuma. Ne vairs siltuma.
*PIRMĀ NAKTS*	Ja tu nezini, kā dzīvot, sāc no viena gala. Bet kā lai zina, kur gals? Ja tu nezini, sāc no otra – to tu pazīsi no kvēlas ilgošanās, no drausmas par to, cik neliela laipa pāri aizgājušā bezdibenim, cik smalka un sīka un trausla ir staru laipa uz nākošo dienu. Ja tu nezini, ko domāt, sāc no staru laipas, tikai nomet daudz, pirms pa to ej. Stunda pirms miega ir kā stunda pirms nāves, kad ir jāatdod viss un neko nevar paturēt. Kad virs Rīgas sarkaniem jumtiem rotājas saule, tu neesi gulējis, bet tu esi otrā pusē. Palikusi dreboša sirds, un ar to ir jādzīvo.
*MINSTERES DZIESMU* *DIENU PIEZĪMES*	Puisītis, bāleliņš, tik tikko izšķīlies no bērnu dārza, stāv rožu dobē un prasa: „Vai tālu brauci?” Mans draugs, kas vija vainagus no ozoliem un mārpuķītēm un priecīgs dziesmas dziedāja no vakara līdz agram rītam, reiz, saulei lecot, apklusa un itnekad vairs nepamodās. Es viņa vietā gribēju uz tāliem dziesmu svētkiem doties. Šī ir apburta vieta aiz septiņām jūŗām. Kā senos laikos reiz gaismu, mēs svētku dziesmas te sanesām maisiem un ejam, un plūstam, līdz paši kļūstam par svētkiem. Mēs dziedam kaujas un izdziedam Jāņus, mēs izdziedam senus rēgus un māņus, un nāru naktis, un kāzu vārtus un nāvei nolemto ugunssārtus. Mēs izdziedam laimi, un izdziedam bēdas un izdziedam pelnos zūdošas pēdas. Mīļā Laima pulkā iet, Sirmu galvu apsegusi. Ai, Laimīte, kur tu biji Visu manu gaŗu mūžu? – Ne tavam mūžiņam Bēdu nasta mugurā. Kaŗa kungi brāli cērt, Zobens deg asinīs. Mīļā Laima pulkā iet, Klusu balsi locīdama, Cieši klāt stāvēdama Jaunajam balinām. Minsteres Doma eņģelis simtgadīgs zaudējis kājas pēdējā kaŗā. Tur nu viņš ir savā vietā pie jaunās sienas un tālāk nav jāiet. Mēs katru dienu ejam bez kājām, mēs sakustam dziesmā un ceļamies pāri zibens ceļiem, pērkona draudiem, dzeloņu sētām. Mēs katru dienu ejam uz mājām un uzceļam tās no jauna.

*Anna Rancāne* *MĀJU VĀRDI*
I	Tepat zem sliekšņa tam jābūt. No tuvuma noreibst galva, aizslāpst mute un gribas pasmelt ūdeni krūzītē turpat no spaiņa, kuŗa apveids Jau izplēnējis. Tepat zem sliekšņa. Ceļmalīšu saknes sakrustotas kā dzīsliņas plaukstā un akmeņu šķembas asas. Aizmirsta rotaļlieta, sasista šķīvja lauska ar dīvainu zīmējumu, pa kuŗu velkot ar pirkstu var stāstīt par visu, visu, kas bijis un kas vēl notiks. Tepat zem sliekšņa tam jābūt. Starp asarām, gružiem, nātru sēklām un pēdām. Tikai jāmeklē. Noreibst galva no tuvuma.
II	Sauciens pār pagalmu, tikai sauciens pār pagalmu, vakara debesis mežu galiem saskrāpētas, koki savu atspulgu debesīs pēta, tad aizklāj spoguli ciet ar tumsu, kā sērās, no tās nakts, kad debesīs vēros, vairs nespēju acis pacelt uz augšu, tikai uz sliekšņa pusi, no sliekšņagaismas esmu es apžilbuši. Sauciens pār pagalmu, tikai sauciens pār pagalmu, slieksnis tumsā un mēness kā durvju spraudziņa debesīs.
*** * ***	Logi pavasaŗa pieelpoti. Ar pirkstu vējš zīmē debesu apveidus rūtīs, neiznāk, dusmojas, nodzēš. Velēnai katrai atkusušā! skaudri pēc glāstiem sāp krūtis. Pilsētai sievietes maigums acīs un kustībās, kā māsu ap pleciem to apskauju. Divas sievas, raudam un smejamies reizē. Vienā lietū asaras sajaucas. Caur parku aizejam kopā. Katra pie sava dieva. Literatūra un Māksla 8. martā, 1985. g.
*** * ***	Jasmīnu smaržā, balta un vērīga, – Uzpūš tai netīru elpu, – un lūst... Var jau padziedāt „Pūt, vējiņi...”, Slikti, ka tiešām tie vējiņi pūš. Vējiņi pūš un līdz asinīm nobrāž, nejautā, gribi tu dzīvot vai mirt. Neaizskaŗ senkapos glabātas seģenes, Zem rupjiem pirkstiem Austraskoks irst. Skaisti plūst dziesma un kutina pasirdē, Aplaiza maigi brūces, lai dzīst. Padziedi „Pūt, vējiņi” saldi, Kad vīns un medalus mutē līst. Vējiņi pūš, un asinis nerecē, Pūtīs vēl sāpīgāk parīt un rīt, Kad jātek būs bārenei agrā rasā Zemes asaras salasīt. (Literatūra un Māksla 6. sept. 1985. g.)

*Jānis Gorsvāns*
*VARIĀCIJA*	Ir tiešām viegli apsūbēt, Ja nav, kas sārtu rozi met. Ai, kur tu esi, – Elīzabet? Ir tiešām viegli apsūbēt, Ja teiksi „jā” un beigās – „bet”. Ai, kur tu esi, – Elīzabet? Ir tiešām viegli apsūbēt, Ja negribas vairs varēt, spēt. Varbūt tu vari, – Elīzabet? Ja vari, ja tu tiešām vari, Met rozi sārtu, – Elīzabet!
*NO MANIS NEAIZEJ* (Variācija)	No manis neaizej, Bet teic, ka mani mīli – Bet rīt, Bet parīt – – smaidot, – smejot atzīsies, ka – – vīli. No manis neaizej, Bet teic, ka mani mīli. Nāc, rokā nes Gan skābenes, Gan čiekurus, Gan ozolzīli. Un – varbūt – zemenes. No manis neaizej, Un nesaki, ka vīli, Jo beigās – – tā tak pienākas – mēs tikāmies, mēs šķīrāmies, mēs skūpstus mijām mīļi. No manis neaizej, Bet teic, ka mani mīli, Teic, ka mani mīli, Teic, ka mani mīli – This is a recording...