JG157 MEZGLI XV

MEZGLI XV

Baudiet kaŗu, jo miers būs briesmīgs!*

(Kanaku sauklis)

Nu atkal ir viena grāmata sarakstīta un 70000 noslepkavoto Latvijas pilsoņu nāve ir atkal aizmirsta, neizskaidrota, nepieminēta. Un mēs joprojām žēlojamies, ka pasaule mūs pārprot?! Pods ir atkal izgāzts − šoreiz uz latviešu galvām to ir iztukšojis Oskars Perro.

Uzsāka atvadu korāli
Aizsmacis vilku koris...

(Strēlerte)

Pastāv vesela latviešu gvarde, kas domā, ka pasaule mūs nesaprot, nesaprot mūsu dziļo pretkomūnismu un ka mums atkal un atkal jāatkārto sava „taisnība” par pārestībām Staļina impērijā, „jāatveŗ pasaules acis”. Šī ir mūsu viena, varbūt arī galvenā, gara slimība. Ir tiesa, ka „pasaule” ar maziem izņēmumiem ir apstājusies mūs uzklausīt, bet tam nav nekā kopēja ar pretkomūnismu. Tas ir tādēļ, ka pasaule mūs uzskata par kontuzētu anachronismu. Un lasot mūsu avīzes, arī Perro rakstus un grāmatas, tā vien liekas, ka vēl daudzi mūsējie domā, ka šinī nesaprašanā vainojams ir demokrātisko valstu „rozā” liberālisms (un kur nu vēl komūnistu pirksts netiek meklēts).

New York Times ir pretkomūnistiska avīze, bet kādā veidā tā ir pretkomūnistiska, mūsu gvarde nekad nesapratīs, ja no savas patoloģijas vaļā netiks.

Solžeņicinu uzklausa kā konservatīvie, tā arī liberāļi.

No mums pat Rēgena polītiķi vaļā kratās.

Un ja baltieši dažu nākošo gadu laikā neizārstēsies, tad nebūsim pārsteigti, ka mūsu sūtniecības Vašingtonā tiks slēgtas, mūsu diplomātiskais stāvoklis iemainīts pret izlīgšanu Afganistānā, Angolā vai Nikaragvā.

Atzinums, ka „pretkomūnisms” ir mūsu lāsts, nav nekāds jaunais, jo acīgi novērotāji to jau bija saskatījuši pašā emigrācijas sākumā:

Nekur nav pierādījies, ka rietumdemokratijas mūsu pretbolševistisko nostāju un rīcību uzskatītu par vainu. Gluži otrādi, mūsu pretbolševistiskie centieni vienmēr tikuši saprasti, atzīti un atbalstīti.... Tas viss pārliecinoši rāda, ka pretbolševistiskais moments nav iemesls rietumdemokratiju nelabvēlībai pret mums. Mums jāgrib un jāspēj saskatīt īstos iemeslus. (Ēriks Pārups, „Kas vainīgs”, publicēts 1950. g., pārspiests SAULAINĀ KRASTA VĒSTĪS, 1985. g. okt.)

Tad nu skatīsimies, sekosim Pārupam un brutāli meklēsim šos pagātnes iemeslus: Mūsu pretkomūnisms ir Trešās Valsts vircas bedrē sasmērējies.

Degunam nemaz tik smalkam nevajag būt, lai svešinieki, it sevišķi tie, kas ziedojuši savas dzīvības hitlerisma sakāvei, to visai ātri un precīzi varētu sajust, nemaz nerunājot par ļaudīm, latviešus ieskaitot, kas tieši cieta no hitleriešu rasiskās virskundzības.

Ir jau arī iespējams, ka svešinieki bieži mūs pārprot, bet mēs nevaram pieņemt, ka vaina būtu viņu, ne mūsējā.

Vecīt, jo riebīgāk, jo labāk.

(Frontē noklausīts)

Pretkomūnismi ir dažādi, un vienam speciālam no tiem formu uzspieda Gebelsa (à la Rozenbergs, à la Hitlers pats) propagandas iestādes. Neieejot sīkumos, šī pretkomūnisma varianta galvenā iezīme bija jēls bioloģisms: komūnists kā zemcilvēks, bieži āziāts, un komūnisms kā žīdisma izpaudums Eiropas kultūrā un polītikā. Frāze žīdiskais boļševisms parādījās vairākkārt dažādās variācijās katrā TĒVIJAS un arī katrā Latvijas provinču laikrakstu numurā. Un kur tad vēl visas radio pārraides, filmu ieraksti un Antisemītisma Institūta speciālie izdevumi. Atcerēsimies LĪDUMNIEKU papagailiskos uzsaukumus! Kā tad visi mūsu emigrācijas skribenti, intellektuāļi (ar saknēm vācu okupācijas avīžniecībā) šo drilli tik viegli būtu varējuši aizmirst? Ir jau dabīgi, ka daļa no tās kūtspakaļas smaržas vēl līdzi nesās. Pilnīgā hitleriskā definējumā mēs to, protams, pie latviešiem vismaz publiski nesastapsim. Bet nevajag jau daudz, pietiek ar kripatiņu, vienu vārdu, kādreiz pat ar neilgu pauzi, klusuma ielaušanos sarunā, lai svešinieks nojaustu, kas par putnu, kādā ideoloģiskā lokā latviešu emigrants à la mūsu pārstāvji, arī ALAs vīri, mitinās. Ja par kādu cilvēku ir aizdomas, tad jau tam domas skaļi nav nemaz jāizrunā, pietiek, ka nesaka nekā − noprast var no tā, par ko runā un arī no tā, ko nerunā, tematiem, kam apiet, no balss tembra, kad klusē.

Dzīve ir netaisna!

(Džons Kenedijs)

Oskars Perro ar savu atminu sējumu VĒSTURES VEIDOTĀJI, kas pie mums 1985. g. gaišajos Ziemsvētkos ieradās kopā ar Haleja komētu, šo tīklu mešanu, zvejošanu pagātnē mums un svešiniekiem padara ļoti vienkāršu, nekāda boksterēšana pustumsā te nav vajadzīga, viņa zeķe ir cauradīta daudz un dažādām hitlerisma temām un noskaņām. Pat jau grāmatas nosaukumā tā šifra atsedzas. „Jaunās Eiropas” grenadieŗi, tie, kas saņēma dzelzskrustus un arī tie, kuŗi tos nesaņēma, Perro uzskatā bija vēstures veidotāji.

Tas ir tā vareni rauts, zippers nu ir vaļā, bet neliekas, ka apakšveļu vīrs būtu uzvilcis.

Kādu vēsturi tad viņi veidoja?

Varbūt tādā dantiskā veidā tie, lēnām griezdamies, tecēja pa mūsu gadsimta briesmīgo piltuvi uz leju sabrukumam pretim dzeloņdrāšu ieslodzījuma virzienā. Ja par kādu armiju mēs varam teikt, ka tās sakāve bija galīga, tad to saņēma Trešās Valsts bruņotie spēki, tad tie bija vācieši un viņu sabiedrotie, ko sakāva uz zemes, iznīcināja uz jūŗas un izšāva no gaisa. Ja nu reiz kaŗš zaudēts bez optimisma spīduma mākoņos, tad „Jaunās Eiropas” grenadieŗi to dāsni izbaudīja. Lai Vācija atdzimtu, tai bija jāmeklē sakari ar pirmshitlerisko pagātni, ar Veimāru, Gēti un Mocartu.

Latviešu attiecības ar šo katastrofu nav nebūt tiešas un vienkāršas, bet Trešās Valsts apoloģēti to problēmu mums vienkāršāku nepadara. Kur mums glābiņu meklēt, nav tik skaidrs. Ko Latvijas cēlāji varēs pacelt no Otra pasaules kaŗa laukiem, to mēs pateikt nevaram − varbūt vienu otru stāstu. Varbūt kādu labu grāmatu, ja tā būs gaiša humānisma apspīdēta. Varbūt arī vienu otru eksistenciālu viņeti par sprukās nonākušiem cilvēkiem.

Ir dziļi dubļi.

(Autors nezināms)

Tik tieši vācisku atmiņu grāmatu vēl nebiju mūsu pagastā manījis. Un to es saku ar lielu nožēlu, jo darbu grezno daudzas pozitīvas vērtības, pat literāras mirgas nozib. Autoram piemīt īstas frontinieka aknas, un kad Perro nespriedelē par vēsturi un izdevībām, kas hitleriešiem izira starp pirkstiem, viņš par kaŗu raksta suverēni, mērcēdams spalvu kaŗa zupā, kuŗas spēcīgās garšvielas mēs varam pat uz mēles izjust. Viņam patiešām bija laimējies daudz kaŗot.

Ierocis jātur šķīsts.

(Militāra maksima)

Ar ieroču šķīstumu jau ir dažādi. Perro izmēģinās argumentēt, ka sabiedrotiem ieroči ir bijuši netīrāki, vismaz tikpat netīri kā vāciešiem. Un šinī sakarībā autoram ir viens diabolisks stāstiņš, kuŗā ar mums dalīties: Pēc kaŗa Bavārijas slimnīcā, kur veseļojušies 14 latviešu SS leģionāri, iebrukuši amerikāņu grupa, meklēdama SS, un tā paņēmusi līdz 12 mūsējos, kuŗi tad pazuduši bez vēsts. Perro stāstiņu nobeidz šādi: „... vismaz divi no latviešu grenadieŗu gūstītājiem bijuši zināmās tautas piederīgie! Tādā sakarībā nav grūti iedomāties, kādu likteni piedzīvoja nabaga brūču dziedētāji... Divpadsmit!” Tas nu ir tā dragāts kā vecos labos Štālekera** laikos. Tā vien liekas, ka Perro grib, lai mēs šo epizodu, ja arī tas būtu ticams un faktuāli pārbaudīts, salīdzinām vai arī aizmirstam salīdzināt ar tiem „darbiņiem”, ko pastrādāja Arāja vīri Biķerniekos, Bauskā, Talsos, Kuldīgā, Jēkabpilī, Rēzeknē u.d. citās vietās.

Lielākie pasaules slepkavas bijuši komūnisti un tos neviens netiesājot, tie pat Nirnbergā pie tiesnešu galda sēdējuši. Un kur tad civīliedzīvotāju bumbošanas, slepkavošanas no gaisa. Par terrorbumbošanām mūsu autors tās sauc.

... pēc kaŗa vairs ar dūrēm nerādās, vai arī apsūdzēt visu armiju kaŗotājus, kas ņēmuši likumu savās rokās! Un pāri visam − nav jāmēģina izgudrot kaŗa noziedzniekus, ja negrib apsūdzēt īstos vaininiekus!!! (117. lp.)

Šos gambitus ir izmēģinājušies daudzi uz tiesas sola nosēdinātie jau no Nirnbergas prāvu laika. Tie nelikās nevienam pārliecinoši tad, un arī tagad tie nekādu jaunu sparu nav ieguvuši. Ir jau tiesa, ka roka paslīd daudziem un komūnistus nav ko aizstāvēt, bet Barbarosas plānam bija piekārts viens blakus „vāģis”, kas nevienam citam kaŗa plānam pirms Perro godināto vāciešu iebrukuma Padomju Savienībā nav bijis pievienots, proti, uzdevums speciālām SD SS vienībām (Einsatzgruppen) iznīcināt komūnistus, vājprātīgos, čigānus un galvenokārt žīdus. Šo speciālo vienību nāves pļāviens ir nepārprotami krustām šķērsām dokumentēts, un gluži nesaprotu, kādēļ Perro, kas ir tik zinīgs par visām lietām, kas notika Latvijā, nekā nemin par šīm civīliedzīvotāju šaušanām. Turiet ieročus šķīstus! Protams, latviešu militārie kadri (Arāja vienībā virs virsleitnanta pakāpes darbojās tikai divi kapteiņi) gluži tik briesmīgi ar šo civīliedzīvotāju šaušanu nav savus ieročus nešķīstus padarījuši kā vācieši, starp kuŗiem pat SS ģenerāļi piedalījās un „Wehrmachta” komandieŗi pievēra acis. Bet mums nav ko liegties, ka latviešu armijas virsnieki šāva, komandēja un vadīja daudzas ekstramilitārās akcijas. Tas, ka pa pagastiem viens otrs no padsmitnieku gadiem iztūļojies civīlists, kas mazpulkos bija iemācījies montekristo lietot, vienu otru „nolaida no kājas”, arī ir zināms, bet šie puikas pilnībā nezināja (tos mēs varam tiesāt ar citu mērauklu) šo ieroču brāļu šķīstuma likumu, kas kaŗa skolu beigušiem būtu bijis jāzina, likumu, kuŗu Perro tik dziļi respektē. Nevienu gadījumu vēl nezinu ne Vācijas, ne Israēlas, ne Amerikas tiesās, kur kāds būtu apvainots par dalību kaŗā, kas ieročus ir šķīstus turējuši.

Nav pareizi arī, ka tiesā tikai tos, kas kaŗu zaudējuši, kā arī tos citus, kuŗiem vairs nav savas valsts, kas viņus aizstāvētu. (116. lp.)

Vai Latvijas valsts būtu savus civīliedzīvotāju šāvējus aizstāvējusi? Neticēsim šim burbulim. Visās pēckaŗa valstīs tika tiesāti tie, kas zem vāciešiem neturēja savus ieročus šķīstus, un tas arī būtu noticis Latvijā. Visumā jāsaka, ka latviešu civīliedzīvotāju šāvējiem ir laimējies: emigrācijā tie varēja mierīgi izdzīvot 30-40 gadu, daudzi pat klusumā nomirt. Neviens no demokrātisko valstu tiesu iestāžu apsūdzētiem latviešiem nevar sūdzēties, ka tiem nebūtu bijis dots laiks „pārlieties” (pat par jaunu zvanu kļūt) vai pazust.

Arī nežēlīgie komūnisti ar Arāja grupas piederīgiem, ko noķēra pēc kaŗa Latvijā, tik briesmīgi neapgājās: no piespriestiem gadiem ieslodzījumā, liekas, nenosēdēja ilgāk kā desmit gadu. (Aleksis Proškovičs tika izlaists pēc 8 gadiem, skat. Arāja prāvas 5672. lapu.).

Mēs neaizmirsīsim neviena paša,
Ko savā varas laikā nokāvāt.

(Rainis)

Šeit negribu sākt ar statistiku un salīdzināt to Latvijas pilsoņu nošauto, aplaupīto, spīdzināto, pazemoto dvēseļu skaitu, ko paveica Perro apbrīnotā tauta, pakalpiņiem palīdzot, ar upuŗiem zem komūnistiem. Bet gadījumā, ja mūsu dižais dzelzskrustnieks gribētu ar mani šāda paveida dueli uzsākt, lai paziņo sekundantiem.

Cik nu komūnistu miers latviešiem ir bijis briesmīgs, to mēs, it sevišķi tie, kas Latviju apciemojuši, zinām. Un nedomāju, ka jebkāds no mums par to mieru priecātos. Bet tanī pašā reizē mums ir jāsaka, ka tauta ir pārdzīvojusi (dzejnieku nobirums tur vēl lielāks nekā Ulmaņa laikā), zem krieviem nav iestādes, kas plānotu latviešu tautas iznīcināšanu. Hitlera zemē līdz pat kaŗa pēdējai dienai pastāvēja Pozenē REICHSKOMMISSAR FÜR DIE FESTIGUNG DEUTSCHEN VOLKSTUMS IM OSTEN. Un tā bija tikai viena no iestādēm, kas plānoja mūsu pazudināšanu. Laimīgā kārtā mēs tikām izglābti no briesmīgās uzvaras, par ko latvieši mudināja latviešus (un to vēl tā atpakaļejoši dara šodien) asinis liet.

ZVANI TĀLUMĀ ARVIEN SKAN SKAISTĀK.

Tagad mēs uz roku pirkstiem nevarētu saskaitīt tos latviešu varoņus, ar kuŗiem mēs lielītos, ja 1943. g. pēc Staļingradas mūsu augstākie virsnieki: Bangerskis, Veiss, Lobe, Silgailis, Janums, Krīpēns, t.i., tā grupa, ko par Kalpaka jundu mēs varētu saukt (Dankeru šinī grupā neminēsim), būtu deklarējuši Latvijas neitralitāti, atvēruši visu KZ vārtus, cietumu durvis un uzsākuši cīņu par Latviju. Vai tas būtu bijis pašnāvnieciski? Ne vairāk kā sadarbošanās ar hitleriešiem līdz kaŗa beigām. Varbūt arī visi augšminētie komandieŗi būtu nošauti, bet tad tagad par viņiem mēs nešaubītos, ka tie bija varoņi, Lāčplēša krusta laureāti. Mums tomēr ir ģen. Kurelis un kapt. Upelnieks.

Ir jāatceras, ka visas lielās latviešu kaŗavīru masas tika samobilizētas pēc Staļingradas sakāves. Latvieši pamatā būtu varējuši ieņemt Somijas viedokli, ja vajadzīgs ieiet mežā un tādā gadījumā Sabiedroto nostāja, Padomiju ieskaitot, būtu bijusi pozitīva. Varbūt tad mēs būtu varējuši izsist kaut ko līdzīgu Somijai. Latviešu sūtniecības Londonā un Vašingtonā tad būtu ieguvušas pilnīgi citu stāju. Kādēļ tas nenotika, ir temats, par ko nav tik patīkami domāt − daudzi no mūsu virsniekiem, Perro ieskaitot, bija jau ar dzelzskrustiem iebaroti.

Vainojams arī mūsu kompulsīvais pretkomūnisms, kas tanī laikā sākās un no kuŗa Hitlera zeļļi mūs vaļā laist nebija ieinteresēti.

Vai latvietis, kas kādreiz saņēma dzelzskrustu, jebkad mūžā vairs varēs izveidot sev latvisku viedokli?

Un dzelzskrustnieki bija tikai viena no latviešu katēgorijām, kam pretvāciska rīcības brīvība bija ņemta.

Kādā purvā esi, tādas ogas jālasa.

(Perro vecmāmiņas teiciens)

Perro dzīve ir bieži diega galā karājusies, un tos momentus viņš arī māk ar egocentrisku sparu izcelt. Pulveris tam vīram ir liels. Viens viņa stāsts it sevišķi man nedod miera: 1942. g., kad Perro Rīgā veseļojās no Holmas apvidū saņemtām brūcēm, ar draugu no operas mājās pavadījuši savas dāmas:

„... pretim nāca daži vācu kaŗavīri. Viens no tiem žibināja mūsu dāmu acis ar kabatas spuldzīti. Daži stara kūli ķēra arī mani. Jutu, ka man deniņos sakustas kaut kas karsts un es instinktīvi izrāvu pistoli un ar to rokā gaiņāju vācieti projām. (22. lp.)

Perro tika apcietināts, izvazāts cauri dažādām komandantūrām, beidzot nonākot Reimersa ielā. Tiem, kas nezina − vācu laikā „Reimersa iela” bija parallēla iestāde daudz minētai tagadējai „stūra mājai”, kur polītiski apvainotie tika pratināti un spīdzināti, − Rīgas SD štābs, Dr. Rūdolfa Langes*** tronis. Tas interesantais ar šo stāstu ir, ka visai pļāpīgais Perro nu neko nesaka, kā viņš pēc divām stundām varēja no tā nama iziet brīvībā. Vai bija spēcīga aizmugure − un kas bija tie cilvēki, kas par viņu galvoja? Vai pats Lange arī tur bija klāt? Ja nu reiz stāstu iesāk, tad tas būtu bijis jānobeidz.

MŪSĒJIEM IET LABI. MŪSĒJIE NĀK UZ MĀJU PUSI...

(Čigāns pēc Staļingradas 1943. g.)

* Visas epigrammas nāk no Perro grāmatas.

** Ģen. Dr. Walter Stahlecker Einsatzgrupas A vadītājs tūlīt pēc ierašanās Rīgā 1. jūlijā, 1941. g. uzsāka kūdīšanu uz sinagogu dedzināšanu un žīdu šaušanu. Iecēla V. Arāju kā latviešu Sonderkommando vadītāju.

*** Major Dr. Rudolf Lange, galvenais Drošības policijas un SD pārstāvis Latvijā, Arāja konfidants un priekšnieks.