Laimonis Mieriņš

LATVIJAS MĀKSLAS DZĪVE 1985. GADĀ

 

Aizgājušā gada mākslas ārējo aktivitāti iezīmē neparasts skaits visdažādākā rakstura jauktu izstāžu gan tematikā, gan speciālām atcerēm veltītu. Piemēram, Krišjāņa Barona atcere ir radījusi veselu jaunrades nobirumu daudzās disciplīnās. Tas sadrumstalo pārskatāmību un saduļķo dziļuma perspektīvu. Ne visas izstādes gūst kritiķu ievērību, ne katra izstāde cērt jaunus ceļus. Parasti tiek nostiprināta jau ierastā virzības gultne vai, akadēmiķa Induļa Zariņa vārdiem izsakoties attiecībā uz glezniecības izstādēm, tās „pārstāv īsto glezniecību”. Šabloniski iekārtotās izstādes veido vispārēju ainavu, paretam uzvandot gluži negaidītas un pārsteidzošas iezīmes. Ir pamats apgalvot, ka padomju mākslinieks savā vidē vairāk operē kā atspoguļotājs, mazāk kā vērtētājs.

Gadskārtējās un populārās mākslas dienas ir interesanta, miermīlīga tēlotājas un lietiskās mākslas parāde cirkam līdzīgā gaisotnē. Tās organizē Rīgā un provinces centros. Protams, no tik skaļi reklamēta pasākuma sagaida daudz: kvalitāti. Diemžēl tādējādi sniegtais nedod cerēto garīgo pacēlumu, drīzāk sagādā vilšanos ...

Jauno architektu izstāde par temu „Aila” bija iekārtota Architektu savienības telpās, kur 18 jaunie autori pievilcīgā grafiskā izkārtojumā rādīja 45 darbus. Viņu ekspozicija ir diezgan raiba, bez avangarda iekrāsas, ko var izskaidrot ar temas ierobežojumiem. Jaunie architekti cīnās ar svarīgāko savā vidē: spiedošu ikdienas problēmu atrisinājumu, kur katram optimistiski tēlainam jaunrades mēģinājumam ir jārēķinās ar masu būvniecības paņēmienu realitāti, ierobežojot vērienīgas domāšanas rezultātus. Viena no tagadējām „sasāpējušām” problēmām ir architektūras mantojuma restaurācija. Šai kontekstā minami Ilmāra Dirveika, Pētera Blūma, Ērika Cērpiņa un Ingridas Silāres priekšlikumi. No masu būvniecības technoloģijas viedokļa raugoties, nevar ignorēt Jura Pogas „Rīmižu variantu”: te autors izteiksmīgi un pārliecinoši proponē ailu (ieeju) daudzstāvu tipa namam, bet vai viņš ir rēķinājies, kāds liktenis sagaida „...šādu risinājumu pēc zināmas ekspluatācijas laika” (LuM, 51). Viens no retajiem un visizteiksmīgākajiem jaunrades darbiem ir Uģa Šēnberga projekts „Atlantu vārti”, funkcionāli stingri risināta, vizuāli pievilcīga aila stadionā.

Jaunās paaudzes gleznotājiem nereti tiek pārmesta tendence būt sentimentāliem vai saldeniem. Uzbrukumi viņiem ir sagaidāmi un saprotami. Interesantas ir pašu jauno mākslinieku domas, piemēram, Sandra Krastiņa aizstāvas šādi: „Kompromisus es varētu pieļaut citur, ne savā radošajā darbā. Sievietei kompromisu, man liekas, ir ļoti daudz − visa sadzīve. Tāpēc es gribētu, lai vismaz mana glezniecība būtu pilnīgi mana” (LuM, 12). Bet gleznotājs Edgars Vērpe spriež šādi: „Man nepatīk, ja glezno temas bez seguma. Mums pārmet intimitāti glezniecībā. Nevar gleznot to, ko nepazīst. Miers mums visiem ir vajadzīgs, tas ir pirmais, nozīmīgākais jautājums. Bet mēs nevaram par to runāt rādot kaŗa šausmas. Mēs tās neesam redzējuši. Lielākās šausmas, ko mēs redzam, ir bezatbildība. Mieru mēs varam gleznot tikai caur sevi, savas izjūtas, vajadzību pēc tā. Lai savādāk paceltu sabiedriski nozīmīgas temas, mums trūkst ne tik daudz kopējas izpratnes par to, kas notiek pasaulē, cik tiešās sajūtas par to, bet tā ir nepieciešama māksliniekam” (LuM, 12).

Doles salas mūzejā neliela, saistoša daudzsološās jaunās gleznotājas Vitas Mercas darbu izstāde labi pārdomātā izlasē: galvenokārt klusās dabas un ainavas. Viņa ir ekspresīva koloriste, glezno dinamiski, pastozi. Mercas gleznas ir piesātinātas ar pārliecinošu personīga pārdzīvojuma momentu.

Latviešu tradicionālo glezniecību labā nozīmē turpina Edvards Grūbe. Kā redzams no viņa personālizstādes Valsts Mākslas mūzejā, mākslinieks ir izveidojis pats savas „grūbiskas” formas ar sabiezinātu faktūru un iejūtīgu tonalitāti. Tematiski Grūbe nav ne oriģināls, ne arī izvēlīgs, drīzāk pieticīgs, izmantojot populārus tematus, piemēram, strēlnieku temu, tad lauku dzīvi, dažādus interjerus, klusās dabas. Iespaids ir emocionāli iedarbīgs ar izteikti nostalģisku noslieci. Un tas liek pārdomāt, sevišķi par zemnieku dzīves temas darbiem, jo, kā zināms, mākslinieks ir dzimis un uzaudzis pilsētnieks − rīdzinieks. Vai tas būtu neuzbāzīgs, kluss protests pret industriju un savu laikmetu?

Tematiskā ziņā Grūbem pretstats ir gleznotājs Ivars Muižulis. To liecina viņa personālizstāde Mākslinieku nama telpās. Muižulis ar gleznieciskiem līdzekļiem oponē pieņēmumam, ka latviešu tradicionālā glezniecība ir pelēcīga. Tiešām no viņa gleznām zvēro Nīcas brunči, eksotiski dienvidzemju augļi u.c. Bieži mākslinieks titulē savus darbus, sākot ar vārdu „rotaļa”, piemēram, „Rotaļa ar pāvu”. Muižulis ir pārliecināts optimists, kas nebaidās būt reizēm temā skaļš un krāsās košs, visu darot ar atvēzīgu žestu. Šādu pieeju glezniecībai kodolīgi raksturo Guntars Zaķis: „Mēs izvēlamies dekoru klusinātās krāsu attiecības, lai sevi līdzsvarotu, lai sevi nomierinātu. Mēs izvēlamies dekoru ar asām, dedzinošām krāsu attiecībām, lai sevi uzkurinātu. Latviskā mentalitāte, nav šaubu, visbiežāk dod priekšroku pirmajam gadījumam un dekorā uzjundīšanas funkcija parasti tiek apieta. Ivara Muižuļa darbu ekspozicijā manāma pretēja tendence. Līdz ar to var atzīt, ka krāsu harmoniju meklējumi atsevišķā darbā ir noveduši pie disharmonijas ar mūsu izpratni, ar mūsu attieksmi, kuŗu ieaudzinājusi latviešu mākslas skolu daļa” (LuM, 46).

Visai savdabīgu glezniecību rāda Intas Celmiņas darbu ekspozicija Mākslinieku namā. Viņu īsteni nevarētu dēvēt par koloristi vārda pieņemtajā nozīmē. Būtiski te darīšana ar reālistisku ievirzi, formulētu nedetalizētā masā, idealizētā vai romantizētā garā. Celmiņa glezno blīvi, pastozi, pievēršot lielu uzmanību glezniecības techniskajiem aspektiem. Šie darbi nes sevī zināmus psīcholoģiskus virstoņus, ir intriģējoši un vienmēr zemnieciski vitāli.

Sava ceļa gājējs noteikti ir gleznotājs Valdis Bušs. Viņu nav viegli katēgorizēt. Mākslinieku namā viņš rāda šīs dekadas darbu klāstu, gleznu sērijas, bāzētas uz dabas novērojumiem. Tie kalpo Bušam tikai kā iemesls, lai izteiktu savas jūtas un emocijas. Bušs ir tipisks kolorists. Tāpēc krāsu mijiedarbība ir viņa mākslas pats galvenais izteiksmes līdzeklis, kur krāsa pati „atrod” savu formu. Bušs glezno enerģiski, pat bravūrīgi un vienmēr pārliecinoši.

Patlaban varbūt visinteresantākā parādība Latvijas mākslas dzīvē ir naīvās glezniecības parādīšanās un tās oficiāla atzīšana. Šāda tolerance vēl pirms desmit gadiem (Jānis Anmanis nav īsts naīvais gleznotājs) nebija iedomājama. Par jaunu mākslas zvaigzni ir kļuvis „onkulis” Krīgers jeb Kocēnu ciema (Ziemeļvidzemē) Vēsmiņu māju saimnieks Edgars Krīgers. Kaut kādu iemeslu dēļ latviešu glezniecībā naīvās mākslas pārstāvji ir reta parādība (Alberts Silzemnieks, Kārlis Zēbode). Krīgers joprojām dzīvo un vēl ļoti labprāt mīl strādāt visus lauku darbus. Ar gleznošanu viņš sācis nodarboties tikai sasniedzot 58 gadu vecumu pirms ieiešanas pensionāru kārtā un tad arī tikai „brīvajā laikā”, pēc tam, kad kaimiņiem palīdzējis ar darbiem un pats apkopis savu nelielo piemājas zemi. Krīgers mīl gleznot cilvēkus visdažādākajās situācijās ar tipiskām naīvās mākslas pārstāvja acīm − glezno nevis to, ko redz, bet to, ko zina. Viņa darbiem piemīt pievilcīga, neviltota izteiksmes intensitāte un atklāta poētiska sirsnība. Naīvais skatījuma svaigums un izteiksmes neatkarība, nemaldīgas izjūtas vadīta, ir Krīgera mākslas iezīmē.

 

 

Tagadējās latviešu tekstilmākslas ārējais veidols ir kļuvis daudz mierīgāks, ir iestājies stabilizācijas periods. Gobelēns ir pilnīgi atgriezies pie vienas plāksnes telpiskuma. Ir ieviesušies figūrāli motīvi, interese par etnografiju, apzināta aiziešana no urbanizētas apkārtnes un nostalģiska ieniršana dabā. ... Velvju zālē pazīstamās tekstilmākslinieces Rutas Bogustovas personālizstāde liecina par jaunu apvāršņu meklēšanu. Izstādes kodolu veido klasiskā gobelēna technikā austi darbi („Tautas dziesma” u.c.) Ar izcilu šarmu debitē viņas aplikācijas, dabas motīvu interpretācijas. Taisni te viņa parāda savu iztēli un iedzimto koloristes talantu vislabāk. Viņas savdabība ierindo Bogustovu latviešu tekstilmākslas avangardā.

Republikas 9. plakātu izstādē Valsts Mākslas mūzejā ir piedalījušies liels skaits jauno autoru. Ekspozicijas techniskā iezīme ir plakātistu rūdītais profesionālisms, bet koncepcija atspoguļo viņu padomju sadzīves ieskata dziļumu. Jāatzīmē arī autoru individuālisms, vienalga vai problēmai pieiets ar lakonismu, sarkasmu vai grotesku. J. Dimiters visvairāk pievēršas padomju sabiedrības negatīvajām parādībām. Ekspozicijā netrūkst kaŗa un miera, dabas piesārņošanas un līdzīgu temu plakātu. Diemžēl, šo efektīvo plakātu iespaidu sabiedrībā allaž paralizē tiražēšanas problēma, jo pārāk bieži par izstādēm tie tālāk netiek.

 

 

Daudzu internacionālu grafikas biennāļu veterāns, ļoti ražīgais Inārs Helmuts, eksponējis plašu personālizstādi Mākslinieku namā. Helmuts nemitīgi meklē jaunus ceļus, jaunas izteiksmes iespējas. Viņš sevišķi iemīļojis oforta techniku, sasniedzot tiešām iespaidīgu virtuozitāti. Grafiskajā koncepcijā Helmuts ir reālists, intellektuāls, filozofisks un atkarībā no temas − narrators, t.i., nedomā tik daudz ar formu kā vārdu asociācijām. Viņa grafikas lapām ir ārkārtīgi izsmalcināta tonālā skāla. Pēdējos gadus tematikā pamazām ienākuši tautas mākslas elementi.

Kopējā izstādē Tēlnieku namā dalās grafiķe Maija Dragūne un tēlniece Maija Baltiņa. Lai gan abas mākslinieces ir jau ar izveidotiem rokrakstiem, izstāde liecina, ka viņu tālākveidošanās process nedraud apsīkt. Dragūne operē noskaņu bagātā daudzplākšņu telpā, vienādi fokusējot tuvās un tālās attiecības, visu cauraužot ar tiešuma izjūtu. Būdama ļoti smalka techniķe, viņa izvairās krist technikas tīksmināšanās grēkā. ... Baltiņas mākslas pasaule ir daudz konkrētāka bez konceptuāla daudzplākšņainuma. Viņa ir relatīvi lakoniska, atstājot iespaidu, ka citādāk nemaz nevar. Viņa ir enerģiska ar emociju kā valdošo dominanti, nekad teatrāli uzbāzīga un vienmēr sievišķīgi pievilcīga. Visi Baltiņas portreti ir plastiski labi izjusti. Starp pazīstamu cilvēku portretiem, kas gleznoti un fotografēti neskaitāmām reizēm, māksliniece ir spējusi parādīt vēl arvien kādu jaunu vaibstu. ...

Republikas 5. medaļmākslas izstādē, Tēlnieku namā, 29 autori eksponējuši 299 medaļas. Latviešu medaļmāksla ir ļoti jauna (Teodors Zaļkalns savu pirmo medaļu veidoja 1909. gadā). Tās koncepciju nosaka profesionāli tēlnieki bez nepieciešamās graviera vai medalista speciālās izglītības. Tomēr tagadējā un iepriekšējās republikas medaļmākslas izstādes liecina par sakarīgu šīs mākslas tālāku attīstību. Vērojami interesanti reljefa un kontrreljefa kombinējumu variācijas, faktūru daudzveidības un krāsainība, ko dod bronza, porcelāns un fajanss.

Dubultos, Jūrmalas mūzejā, bija skatāmas tēlnieka Jāņa Strupuļa medaļas. Šai disciplīnā viņš ir visaktīvākais mākslinieks un viņa darbiem vislielākā tirāža. Strupuļa rokraksts ir ass zīmējums precīzā zemciļņa veidojumā. Tematiski Strupulis ir dokumentālists. Tas viņu ierindo latviešu medaļmākslas savrupniekos.

Keramiķe Silvija Šmidkena ir viena no šīs mākslas redzamākajām pārstāvēm. Personālizstāde Zinību namā labi parāda viņas keramikas koncepciju iezīmes: smalka stilistika, harmonija, efektīvs lakonisms. Motīvācija jaunradei nāk tieši no viņas reakcijas uz tiešo apkārtni fiziskā un emocionālā izpratnē. Tas attiecas, piemēram, uz trauku grupu „Nemiers” un plastikas grupu „Gājēji”, kas, pašas Šmidkenas vārdiem izsakoties, „... atspoguļo viena gada izjūtas viņas dzīvē” (LuM, 46). Māksliniece strādā drudžaini, izlādēdama savu enerģiju veselās sērijās, nebaidās atkāpties no tradicionāliem kanoniem, nebaidās izmantot techniskas neprecizitātes, visu virzot uz vienu mērķi − vizuālu izteiksmes skaidrību.

Pēc 3. Baltijas scenografijas triennāles Tallinā praksē ir iesēdusies diezgan pretrunīga situācija. Ja scenografs ielika izrādei sirdi, ap kuŗu veidojas skatuves mākslas spēka lauks” (LuM, 13), tad tagad jūt arī pretējo tendenci: kompromiss starp režisoru un scenografu netiek realizēts. Tās varbūt ir galējības, jo latviešu, lietuviešu un igauņu scenografi ir teicami profesionāļi ar panākumiem tālu aiz savu dzimteņu robežām. Laikam jau vienīgi padomju mākslas konvenciju logatos ir saprotama un izskaidrojama unikālā tendence − scēnografiskas idejas realizēt kā absolūti suverēnu tēlotājas mākslas veidu. Vistipiskākais šādas pieejas pārstāvis ir Ilmārs Blumbergs. Turpretī ar labu izdomu un fantāziju apveltītais Andris Freibergs gandrīz vai ietiepīgi paliek „uzticīgs” teātrim. Triennāle liecināja, ka Baltijas valstu scenografija nestāv uz vietas, bet akūti reaģē uz savu apkārtni.

Rīgas pils Velvju zāles plašajā ekspozicijā „Metāls mākslā” pārstāvēti 48 autori ar 200 darbiem. Redzamas dažādas pieejas un disciplīnas, lietiskais mijas ar tīri dekorātīvo u.t.t. Rotas lietu nodaļā valda gan ģeometriskais, gan organiskais stils, ieskaitot etnografiskas ieskaņas (J. Leitāns, J. Sakne). Vērojami funkcionālas dabas trauki un arī tādi, kur forma kļūst par sakarīgu rotaļas spēli. Vietām metallmāksla savijas ar tēlniecību. Emaljas paraugi metallmākslas kontekstā liek runāt par patstāvīgu disciplīnu − emaljas glezniecību, kā to rāda I. Urbāna, D. Dubiņas un G. Platpīra darbi.

Noteikti ir jāatzīmē apdāvināta dizainera, metallmākslinieka Juŗa Gagaiņa personālizstāde, kas kaut kādu iemeslu dēļ notika Tallinā, Rae mūzejā. Kā zināms, Gagainis savā laikā mācījās turienes Mākslas Institūtā. Latviešu lietiskās mākslas pasaulē Gagainis ir celmlauzis ar paliekamu nozīmi un virkni sekotāju. Gagainis ir totāls mākslinieks: viņa arsenālā var ierindot ne tikai teicamu technisko gatavību, materiāla izjūtu, formas un funkcijas izpratni, bet arī lielisku izdomu, radošu fantāziju. Izstādes kodols ir dekorātīvas metalla formas, veidotas ansambļu sērijās, kur ar asprātīgu detaļu izvēli vai kādu zīmīgu paradoksu autors spēj komplicētus technikas objektus pārvērst par visiem saprotamām lietām, rotaļīgi norādot, cik gan viss tas ir vienkārši. Otru izstādes daļu veido porcelāna apgleznojumi un krāsainas emaljas. Te mākslinieks pilnībā izmanto krāsu mijiedarbību, tās emocionālo un dekorātīvo aspektu.

Izstāžu zālē „Ķīpsala” reprezentēti trīs ādas apdares mākslinieki, dizaineri: Anatolijs Vanags, Vija Kokle un Leo Preiss, kas savu karjeru iesāka kā interjerists. Lai gan šo mākslinieku izstāde ir zem viena jumta, tomēr konceptuāli viņi ir ļoti atšķirīgi. Vanags eksponējis kārbu sērijas, vienkāršotas formas. Taču pakāpeniski viņš attīsta vienkopus formas un funkcijas dažādību. Jauns elements te kontrolētas krāsas ieviešana. Kokle ir noteikti romantiska, viņa respektē ādas materiāla pašvērtības, faktūru. Viņas darbu tema ir rotaļlietas, kas ir intimas, sievišķīgas. Preiss patlaban nopietni pieķēries ādas mākslai, šai gadījumā, atskaitot vienu „ādas sienas segu”, grāmatu iesiešanas disciplīnā. Viņa sējumi izceļas ar efektīvu vispārējo kompoziciju, lietojot ģeometrisku un optisku motīvu saspēles vai asociatīva simbola tēlainību. Preiss atrodas Latvijas grāmatu iesiešanas mākslas avangardā.

Nelielā, bet informatīvā ādas apdares mākslinieces Vēras Cepurītes personālizstāde Architektu namā norāda uz meistarību labā, klasiskā nozīmē. Viņa nelaužas, kā teikt, atvērtās durvīs: saprot un dziļi izjūt ādas īpašības, to nejaucot ar nesaderīgiem materiāliem; akceptē ādas dabīgo virsmu: poras, krāsu. Viņa necenšas radīt „interesantas” formas formu pēc. Un tomēr viņas darbi ir nebeidzamas dekorātīvu iespēju virknes, pārsteidzot ar savu vienkāršumu un lakonismu. Cepurīte ir atdzīvinājusi senu ādas apdares techniku − dedzinājumu un mozaīkas veida rotājumu. Saistoši ir viņas grāmatu sējumi. Cepurīte strādā par skolotāju Rīgas lietiskās mākslas vidusskolā.

Latviešu mākslā stikls atrodas tādā pabērna lomā. Ja mākslinieku saimē ir maz to mākslinieku, kas labprāt strādā stiklā, tad vaina ir jāmeklē technoloģijā un iespējās. Arī igauņi atrodas līdzīgā situācijā, bet, lai pārvarētu problēmu, viņi meklē sadarbību ar saviem kaimiņiem. Neskatoties uz ierobežojumiem, nelielā stikla ekspozicijā, Republikas dekorātīvi lietiskās mākslas izstādē „Latvija” zālē ir vērā ņemama un rada paļāvību nākotnei. Piemēram, D. Riekstiņas grupa „Gliemeži”, lakoniskais S. Bērziņas-Skrauces ansamblis „Piebalgas motīvs” un I. Lāces zilie cilindri „Dzelme”. Pēdējie veidoti Līvānu stikla fabrikā.

Dekorātīvās mākslas kombināta ekspozicijā „Interjers” Mākslinieku nama izstāžu zālē dod pārskatu par tās darbību. Eksponāti atkarīgi no pasūtinājumiem, materiāliem u.t.t. Interjeristu koncepcijas raksturo dizainiska skaidrība, lietišķība, praktiskums. Pārsteidz tas, ka kombinātu visvairāk nodarbina sabiedriskās ēdināšanas tresti un sindikāti, bet gandrīz nemaz skolas. Pārsteidz arī, ka izstādē nav uzņemti eksperimentāli projekti, kas atkāpjas no pieņemtajām konvencijām. Droši vien šādai „iesaldēšanai” drīzāk sakars ar piemērotu konkursu trūkumu nekā interjeristu pašapmierinātību. Dizaineris Jānis Krievs jau sūdzas, ka „... nav mūsu māksliniekiem arī iespēju piedalīties kādā no daudzajām interjeru biennālēm vai konkursiem, kas notiek pasaulē” (LuM, 7).

Par kolosālu dēvējama tautas mākslas izstāde zālē „Latvija” ar pāri par 3000 eksponātiem. Tā notika vienā laikā ar dziesmu svētkiem. Visplašāko ekspoziciju pārstāvēja tekstilijas, tad sakņu un salmu pinumi, keramika, metalla un koka apstrāde, un dzintara nodaļa. Ļoti labais izkārtojums saderīgi aprāda novadnieciskās īpašības, kuŗas joprojām vēl dzīvo, šķiet, laikmetīgās industriālās mākslas neapdraudētas.

Vispārējo mākslas dzīves ainu bagātina tēlotājas un lietiskās mākslas izstādes no mūzeju fondiem, citām republikām un ārzemēm. Taču gleznotāju vai grafiķu izvēle te konservatīva, tradicionāla. Diez vai tā būs tikai sagadīšanās. Šai kontekstā minamas arī emigrācijas mākslinieku skates. Piemēram, aizvadītajā gadā ar tādu Zinību namā debitēja gleznotājs Valdis Kupris no ASV.

Latvijā uz katriem 1000 iedzīvotājiem ir visvairāk mākslinieku, dizaineru un architektu kā jebkuŗā citā padomju republikā. No tiem gandrīz 90 procentu ir koncentrēti Rīgā. Un tomēr šo kultūras vērtību radītāju specifiskais svars Latvijas metropolē maz jūtams. Rīgas pelēcība ir leģendāra. ... Ja pats centrs ir izņēmums, tad priekšpilsētās viņu elpu tikpat kā nejūt. Kāpēc tas tā?

Īsa un populāra atbilde ir meklējama padomju sistēmas īpatnībās. Mākslas olimpa goda vietu te aizņem tēlotājs mākslinieks, bet architekts un sevišķi dizaineris − pēdējo un nenozīmīgāko vietu ar attiecīgu atalgojuma skālu. Speciālās mācību iestādes un dizaina centrs gan runā un spriež par nepieciešamo kadru ievešanu sistēmas dzīlēs, bet praksē maz kas ticis izdarīts. Pietiekoši netiek izcelta un izskaidrota dekorātora, noformētāja profesija. Izšķirīgs te valsts līdzekļu sadales jautājums. Parasti līdzekļus virza centra vajadzībām, nomali atstājot novārtā. Padomju gaisotne ir radījusi speciālu cilvēka tipu un kā blakus produktu − zināmas sociālas nebūšanas (līdzīgas likstas pazīstamas Rietumu zemēs). Par tām tiek runāts presē: „Mums jau ir pierastas nekārtības dzīvojamos rajonos (uz ielām, pagalmos, trepju telpās utt.), ir pierasts sagaidīt no pārdevējas īgnu, asu atbildi, ir pierasts, ka tevi izstumda un izgrūsta ar elkoņiem, vārdu sakot, mēs sākam pierast pie paviršībām, nepieklājībām, nesmalkjūtības pret otru cilvēku. Varbūt ne tieši pierast, bet iemācāmies tās neredzēt, jo pretējā gadījumā tiek iegūts slikts garastāvoklis vai atņemts milzums tava brīvā laika. Šī spēcīgā, pašaizsargājošā, filtrējošā sistēma samazina arī uztveri pret lielākām, svarīgākām, būtiskākām sociālpolītiskām parādībām.” (Guntars Zaķis, LuM, 26).

Bet tagad atpakaļ pie māksliniekiem, dizaineriem un viņu lomu dotajā situācijā. Te vietā citēt V. Lasmani: „Reizēm gribas jautāt, kā gleznotājs vai arhitekts, kuŗa vārds jau iegājis pasaulē, var no malas vērot, kā tiek nolaistas viņu priekšteču radītās vērtības, kā namu fasādes, kāpņu telpas, skatlogi tiek bojāti ar bezgaumīgiem atribūtiem, kā nemākuļu rokas veido reklāmu, uzrakstus, − visu to elementu kopumu, ko mēs saucam par pilsētas informatīvi māksliniecisko seju” (LuM, 26).

Pārpratumu novēršanas labad ir jāatgādina, ka te nav runas par mākslinieku spējām un varēšanu. Taisni otrādi. Diemžēl, praksē nozīmīga laikmetīga jaunrade netiek virzīta, kur tā visvairāk būtu vajadzīga. Un tas notiek iekārtā, kas dižojas ar nemaldīgu idejiskumu un priekšzīmīgu organizāciju. Bet vai šādu un līdzīgu problēmu pieņemams atrisinājums ir aizstājams ar kultūras masturbāciju?

M. Tabaka. Mūzika. Eļļa.

 

M. Heimrāts. Bimini. Jaukta technika.