Dziesmu svētki nāk un iet. Nupat klāt ir 8. latviešu dziesmu svētki Kanadā. Šinī sakarībā Laika š.g. 18. janvāŗa numurā redzams plašs Tālivalža Ķeniņa raksts par šo svētku muzikālo saturu. Pamatīgi iztirzājis dažādo svētku sarīkojumu kalendāru, autors rakstu nobeidz ar vārdiem:

Apmeklējot mūsu dziesmu svētku sarīkojumus svešumā, mēs iepazīstamies ar šo kultūru un tās nesējiem kā radošā, tā izpildošā plāksnē. Mēs atbalstām tās pastāvēšanu, reizē saņemot pretī kaut ko īpatnēju un nacionāli dārgu, ko svešu zemju kultūras mums nespēj dot. Šī mūsu mūzikas atšķirīgā balss svešumā pievieno savus krāsainos akordus tai mūžīgajai latviskās kultūras simfonijai, kuŗai laikmetu maiņās nebūs zust!

Šām rindām visi varam pievienoties, vēloties, lai tas tiešām tā arī visur notiktu. Diemžēl, tā paša laikraksta numurā lasām saturā gluži pretējas rindas, šoreiz par Austrālijas latviešu 35. Kultūras dienām Pertā. Šis N. Gūtmaņa raksts kritiski piemin svētku organizatorisko plāksni, atzīmē īpatnējus trūkumus dažādos sarīkojumos, ieskaitot slavenā ansambļa „Kolibri” sniegumus, salīdzina baznīcas un balles ienākumus u.t.t. Raksta nobeigumā seko atklāti vārdi par kopkoŗa koncertu:

Ja Kultūras dienu apmeklētāju vidū tomēr gadījās dzirdēt biežāk nekā parasts kritiskas piezīmes rīkotājiem, tad rūgtums par kopkoŗa zemo līmeni bija visur vienlīdz liels. Vīru koris diriģenta Staņislava Līvmana vadībā dziedāja ļoti labi, bet tas nespēja atsvērt jauktā koŗa neveiksmes. Ko līdz skoloti un piedzīvojuši diriģenti (Haralds Rutups, Marks Opeskins, Viktors Bendrups, Imants Mežaraups, Anita Rudaka, Ingrida Dekera), ja koŗa dziedātāji, vairums jau tālu gados, nezina ne meldijas, ne vārdu? Tā ir neatbildīga nolaidība, kas lika kaunā nodurt acis blakus austrāliešu viesiem klausītāju vidū. Tā mēs savai kultūrai godu nedarīsim. Ja nav iespējams izveidot augsta standarta jauniešu kori, tad labāk publiski neuzstāties.

Gada pēdējā dienā dominēja DV salidojums, kas bija patiesi iespaidīgs ar karogiem, kori, gaismām un Austrālijas DV valdes priekšsēža A. Baltiņa piedalīšanos. Pavēlu rītā kuģītis pa Gulbju upi aizvizināja 167 ciemiņus (turpat par 100 mazāk nekā agrāk). Perta vairs nav neredzēti mežonīgie rietumi, vairums te jau bijuši. Kad atvadoties viesi kāpa lidmašīnās un automašīnās un tiem jautāja: „Kā patika?” − atbildes bija pieklājīgi laipnas, bet domīgas. Varbūt mums visiem laiks pārdomām.

Smagi skan teikums, ka „nezina ne meldijas, ne vārdu”. Un tanī pašā laikā tiek pasludināti jauni svētki ar gada tirgus atrakciju. Mums nekad nav laika pārdomām.

 

Imants Sakss

 

 

 

 

VĒRTĪGI IZDEVUMI MŪZIKAS VĒSTURĒ

Vispārēja mūzikas vēsture II. N. Grīnfelda redakcija, Zvaigzne, 1985. 261 lp. Illustrācijas. Metiens 6000 eks.

Nav pateicīgs uzdevums apcerēt visu cilvēces mūzikas vēsturi dažu simtu lappusēs! Jauniznākušā Vispārēja mūzikas vēsture, vairāku autoru kopdarbs (N. Grīnfelds, L. Krasinska, V. Lindenberga, J. Torgāns, S. Vēriņa, J. Voskresenska), neiet visvienkāršāko ceļu. t.i., neierobežojas ar vārdnīcas lomu, bet mēģina gan „aplūkot mūzikas mākslas evolūcijas galvenos virzienus”, gan „parādīt to mijiedarbību un saknes ar sabiedrības vēsturiskās attīstības procesiem līdz XX gadsimtam.” Šis izdevums sevišķi saista uzmanību kā pirmais mēģinājums kopš Jāzepa Vītola virsredakcijā iznākušās Mūzikas vēstures (1937) − izklāstīt šo tematiku latviešu valodā. Šie sējumi domāti kā mācību palīglīdzeklis un arī „ikvienam mūzikas cienītājam.”

Pirmai daļai piecas nodaļas: mūzikas izcelšanās, mūzikas renesanses laikmets līdz XIX gadsimtam.

Par spīti šai gadsimtenī iegūtām zināšanām par muzikālām izdarībām daudzās pasaules malās un kultūrās, kā arī muzikologu nodošanās rietumkultūras polifonijas sākuma posmam, pirmā nodaļa par mūzikas izcelšanos un attīstību līdz „feodālisma laikmetam” ir visai ierobežota. Autoram ir tendence apmierināties ar vispārinājumiem, uzsveŗot dialektiski materiālistisko viedokli. Runājot par mūzikas pirmsākumiem, viņš pieslejas padomju pētnieku atzinumiem, ka tie meklējami „visā cilvēku praktiskā rīcībā” nevis ar „emocionāli uzbudinātu runu”, ar „dzimumtieksmes rosinātiem impulsiem” un citiem faktoriem, ko ir proponējuši citi, neminēti, XIX un XX gadsimta zinātnieki.

Toties, sākot ar nodaļām par renesanses laikmetu un XVII gadsimtu, Vispārēja mūzikas vēsture kļūst informatīvāka un vispusīgāka, sniedzot konspektīvus aprakstus par atsevišķiem komponistiem vai žanriem. Tiek minētas tādas personas kā Heinrichs Šics (1585-1672), pirmais vācu baletu un operu autors, orātorijas pamatlicējs, vārds, kas varbūt nebūs zināms katram „mūzikas cienītājam.”

Bagātīga ar tekstu un illustrācijām (visas melnbaltā) ir nodaļa par XIX gadsimtu, laikaposmu, kam vēl arvien dominējoša loma koncertzālēs un ieskaņojumos.

Negaidīts, bet apsveicams ir autoru nodoms veltīt visu otru daļu tikai XX gadsimta mūzikas dzīves norisēm.

Autori šeit izvairās izteikties par vēl topošām mākslas „formācijām” un „sazarojumiem”, sakot:

Mūsu uzdevums ir saudzīgi izteikties pret visu jauno, augošo, dziļāk un pilnīgāk apgūt mākslas vērtību klāstu, kas ik dienas bagātinās, lai kļūtu, kā novēlējis V.I. Ļeņins, par šo vērtību patiesiem saimniekiem. Tāds ir arī šīs grāmatas mērķis.

Lai gan apmēram puse no otras daļas ir veltīta padomju mūzikas tapšanai un attīstībai no Šostakoviča līdz atsevišķu republiku daiļrades vēsturei, autori ir bijuši „saudzīgi”. Amerikas Savienoto Valstu māksla un tautas mūzika − simpātiski aprakstītas. Atzinīgi ir novērtēti Č. Aivzs, Dž. Geršvins, S. Bārbers un citi, atzīmējot arī „spiričuelus”, džezu un brodveja ietekmi. Toties popmūzika šiem autoriem ir nepievilcīga. Viņi atzīst, ka „popmūzikas straumē ... ieplūst arī veselīgi folkloras vai strādnieku dziesmas elementi”, piemēram, country song, bet nožēlo, ka:

īpaši aranžētie masveida priekšnesumi, kur uzstājas populāri popmūzikas izpildītāji, dažkārt izraisa pūļa neveselīgu eksaltāciju un pat ekscesus.

Augšminētie izvilkumi, ceru, pierāda, ka šis jaunizdevums var lasītājiem interesēt vairākkārtīgi − gan savas konspektīvi sniegtas informācijas dēļ, gan kā piemērs, ka pat mūzikas priekšmeta apraksti var atspoguļot sabiedrību kuŗā zinātnieks darbojas.

Caurmēra lasītājs neatradīs šos sējumus pārbagātus ar mūzikas terminoloģiju, tomēr autoru centību būt „zinātniskiem” pieejā neveicina vieglu lasīšanu. Brīžiem autoru nopietnība liekas pārspīlēta, (runājot par Debisi mūziku − tajā atrodami impresionisma simptomi(!)). Anekdotisku ziņu arī nav. Aprakstīti franču baroka meistara Ž. Lulli sniegumi, bet paliek nepieminēts viņa nāves iemesls − infekcija, kas iegūta pēc zižļa dūriena kājā. Tātad, bargs brīdinājums visiem diriģentiem kopš tā laika.

Apcerējamās grāmatās dažas faktuālas kļūdas manītas pat pirmajā lasīšanā, piem., G. Mālers izglītojies Vīnē (pat pie Bruknera), nevis Prāgā kā II daļā minēts; M. Makluens nebija „amerikāņu sociologs”, bet kanadietis, literāts.

Reizēm dīvaini liekas autoru uzsvari − tikpat telpas veltīt N. Medtneram, kā J. Sibeliusam, tāpat aprakstot īsumā mūzikas dzīvi Mongolijā un Irānā, bet ne, piemēram, Īrijā, Austrālijā vai Kanadā.

Trūkst personu un skaņdarbu satura rādītāju, kā arī nošu piemēru. Traucē svešvārdu pārlatviskošana bez oriģinālās rakstības iespraudumiem. Ne katrs lasītājs zinās, meklējot tālāku informāciju citur, ka V. Bērds ir W. Byrd. A. Vato ir A. Watteau, Anrī Ditjē ir Henri Dutilleux vai ka Č. Aivza uzvārdu raksta Ives.

Kaut ar ierobežojumiem, Vispārējas mūzikas vēstures parādīšanās ir apsveicama. Tā piepilda ilgi pastāvējušu robu latviešu mūzikas apcerē. Ja izdevumam ir grūti attaisnot jēdzienu „vispārēja”, tad tomēr vērtīgas un parocīgas ir tās konspektīvā veidā sniegtās ziņas par mākslas mūzikas attīstību Eiropas kultūras jomā, sevišķi par mums tuvākiem laika posmiem.

Jānis Beloglāzovs