LAIMONIS SILIŅŠ UZ DAILES SKATUVES RĪGĀ

 

1985. gada nogale. Trīs vakarus līdz pēdējai vietai izpārdotajā Dailes teātrī Laimonis Siliņš no Sanfrancisko Mazā teātra dzīvo Normena dzīvi R. Hārvuda lugā Karaliskais ģērbējs. Daudzi lasītāji šo lugu, droši vien, pazīst pēc līdzīga nosaukuma filmas. Dailes teātrī 1985. gada pavasarī savai jubilejai Karalisko ģērbēju izvēlējās viens no vecākās paaudzes aktieriem Artūrs Dimiters, luga pēc tam palika repertuārā un iemantoja skatītāju dzīvu atsaucību. Tā kā Artūrs Dimiters šajā lugā tēlo izcilo aktieri sēru Džonu, citiem vārdiem sakot, skatuves karali, darbam viņš pārmainījis virsrakstu, un Dailes teātrī tas saucas Karalis un viņa ģērbējs. Tās ir psiholoģiski smalki izstrādātas epizodes no ievērojamā aktiera un viņa uzticamā palīga ģērbēja Normena dzīves. Un grūti pasacīt, kura īsti šajā lugā ir galvenā loma: skatuves slavas apglāstītais sērs Džons vai vienkāršā darba darītājs Normens, kura vārds nav un nebūs minēts nevienā programmā. Laimonim Siliņam viesizrādē piekrita Normena loma, un to viņš notēloja ar atzīstamiem panākumiem. Uz skatuves tiešām bija divi: Karalis − Artūrs Dimiters un viņa ģērbējs Normens − Laimonis Siliņš. Viņu starpā veidojās brīnišķīgas saspēles, sastapās divi profesionāļi, kas izjūt otra darbību un prot to atbalstīt un sekmēt, un tā veidojas ansamblis. Par to L. Siliņu gribas īpaši uzteikt − viņš smalkjūtīgi prata ieliedēties jau iespēlētas izrādes ansamblī, spēja pieskaņoties Dailes teātra aktieru spēles stilam, un nejutām viņu kā izrādes svešķermeni, bet organisku sastāvdaļu.

Protams, jāņem vērā visas grūtības: lomu L. Siliņš sagatavoja patstāvīgi un iestudējumā ienāca ar trim mēģinājumiem. Tālab pirmās desmit minūtēs vēl traucēja pārlieks satraukums, bet ar katru nākamo ainu viņš arvien ciešāk atdevās lomai, un pēdējā izrādē likās, ka aktieris kopš laika gala spēlējis tikai šajā iestudējumā. Draudzīgi savam kolēģim katru mizanscēnu palīdzēja apgūt Normena tēlotājs no pamatsastāva J. Jarāns.

Šajā spējā iekļauties ansamblī un ar mazu mēģinājumu skaitu uzsākt tēla dzīvi saskatu L. Siliņa labu profesionālu sagatavotību. Par to liecina vēl divas viņa darba pamatiezīmes. Vispirms tā ir darbības konkrētība: konkrēti Normens uz skatuves novērtē katru situāciju, katru kaut pat tikai atstāstītu notikumu un konkrēti un atšķirīgi izturas pret katru no lugas tēliem. Lielāko vairumu no lugas personām, īpaši jau sieviešu kārtas, Normens cenšas turēt no sava mīļotā Karaļa pa gabalu. Jā, savā mīlestībā pret Karali Normens ir pat greizsirdīgs, un aktieris konkrēti pasvītro Normena īpašo nepatiku pret sievietēm.

L. Siliņa darba otra pamatiezīme − pilnīga atdeve tēlojumam gan mēģinājumu, gan izrādes procesā. L. Siliņš tēlojumu maksimāli piesātina un spēlē, kā tautā mēdz teikt, par visu naudu. Uz to varbūt spieda arī ārkārtējā situācija: aktiera rīcībā bija trīs izrādes, un tajās vajadzēja Normena dzīvi izdzīvot bez atlikuma, jo citu izrāžu, kad lomu varēs papildināt vai piepildīt, nebūs. Ir tikai šīs: šovakar, rīt, parīt! Un tajās jāieliek viss! Šī nolemtība piešķīra L. Siliņa tēlojumam īpašu pievilcību.

L. Siliņa Normens ir teātrim un izcilajam aktierim sēram Džonam absolūti uzticīgs cilvēks. Savas, savtīgas, kādas citas dzīves Normenam vispār nav, ir tikai tā viena vienīgā, teātrim atdotā, kaut arī viņa vārds nekur nav pieminēts un slava to neapmirdz. Normena L. Siliņš izceļ pašuzupurēšanās skaistumu, arī tas šajā lietišķuma pasaulē ir nepieciešami. Cilvēki dzenas pēc mantas, pēc pašlabuma, pēc atzinības, un tam pretī − Normens. L. Siliņš izceļ šī vienkāršā, necilā cilvēka garīgo pievilcību. Bet Normens pats savu dzīvi nepavisam neuztver kā īpašu pašatdevi, nē, tieši tāds dzīves veids viņu dara laimīgu, citādi dzīvot viņš vispār neprastu. Tikai vienu brīdi L. Siliņa Normena iekvēlo pārestības sajūta: sērs Džons aizmirsis pieminēt viņa vārdu savu memuāru ievadā. Kā tad tā? Vai tā var? Visi pieminēti, un viņš, kas Karalim vien dzīvojis, ne! Šajā brīdī L. Siliņš Normena pārdzīvojumu kāpina līdz spēcīgam dramatismam. Ar visu būtni viņš iekšēji saslejas pret savu elku, bet tad nonāk pie traģiskas atziņas, ka bez Karaļa viņa dzīvei nav jēgas, līdz ar sēru Džonu pēc būtības nomirst arī Normens. Citas dzīves vairs nebūs. Normens noslīgst uz grīdas pie mirušā Karaļa un klusītiņām, it kā nevietā, it kā nejauši pāri viņa lūpām plūst kādreiz izrādē dzirdēts dziesmas motīvs. Tajā brīdī veras priekškars. Aplausi. Ziedi.

Pēc pēdējās izrādes vēl pasēdējām kopā, dalījāmies iespaidos, kaldinājām nākotnes plānus par jaunām tikšanās reizēm svešatnē un dzimtenē. Tā kļūstam bagātāki. Un domājām vienu domu: kaut starptautiskais klimats netraucētu piepildīt mūsu ieceres

 

Vecgada pēdējā dienā Viktors Hausmanis

 

Redakcijas piezīme: rakstā paturēta autora pareizrakstība.