MŪSDIENU LATVIEŠU DZEJAS ANTOLOĢIJA ANGLISKI

Contemporary Latvian Poetry, sastādījusi Ināra Cedriņa. Iowa City: University of Iowa Press, 1984. 170 lp. Papīra iesējumā.

 

Mēdz teikt, ka dzeju prot tulkot tikai dzejnieki. Ja tā būtu, tad Ināra Cedriņa, pati rakstniece un dzejniece, ir labi piemērota veikt uzdevumu - izdot latviešu mūsdienu dzejas antoloģiju angļu tulkojumā. Pazīstama arī kā vispusīga māksliniece, kokgriezēja un grafiķe, viņa ir publicējusi savus dzejoļus un īsprozu periodikā un divās antoloģijās un ir sevišķi pievērsusies tulkošanai, iegūdama Kolumbijas Universitātes atzinību par V. Belševicas dzejoļu tulkojumiem un publicēdama savus atdzejojumus daudzos literāros izdevumos. Viņa ir jau izdevusi divvalodu grāmatiņu ar Astrīdes Ivaskas dzejas tulkojumiem (At the Fallow's Edge, 1981) un Alberta Bela romānu angliskā tulkojumā (The Inspector, 1982). Viņas jaunākā grāmata ir Contemporary Latvian Poetry "lowa Translations" serijā.

Cedriņa ir ne tikai sastādījusi šo dzejoļu krājumu, bet arī tulkojusi tā lielāko tiesu, apmēram divas trešdaļas. Desmitā daļa ir Rūtas Spīrsas tulkojumi, un pārējos atdzejojumus ir veikusi Astrīde Ivaska, Juris Rozītis, Bitīte Vinklere, Ivars Ivasks, Laris Saliņš, Ilze Šķipsna, Velta Sniķere, Astrida Stānke un dažos gadījumos dzejnieki paši.

Šis pasākums ir jo apsveicamāks tāpēc, ka līdz šim latviešu dzeja maz tulkota angļu valodā. Anglis Metjūzs (W. K. Matthews) izdeva vecmodīgā stilā pārcelto A Century of Latvian Poetry (1957), kas balstījās uz viņa 1936. gada izlasi, kuŗā atrodas ne mazāk kā 71 autora darbi. Trimdas gados galvenā latviešu literātūras tulkotāja ir bijusi Anglijā dzīvojošā latviete Rūta Spīrsa (Ruth Speirs). Viņas tulkojumi ir parādījušies vairākās grāmatās, ieskaitot Iepazīsimies - Let Us Get Acquainted (Rīga, 1973) ar Padomju Latvijas dzejnieku darbiem un līdztekus Anglijā publicēto grāmatu Windows: Latvian Poems (1972). 1979. gadā Rīgā iznāca mazgrāmatiņu serija ar Spīrsas, O. Vācieša un A. Čaka atdzejojumiem.

Savā izlasē Cedriņa ir centusies ieturēt līdzsvaru starp trimdu un Latviju, kā arī starp dzejniekiem un dzejniecēm. No divpadsmit reprezentētiem autoriem seši ir "Exile Latvian Poets", proti: Linards Tauns, Gunars Saliņš, Olafs Stumbrs, Astrīde Ivaska, Baiba Bičole, Aina Kraujiete un seši "Soviet Latvian Poets" - Vizma Belševica, Ārija Elksne, Olga Lisovska, Māris Čaklais, Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis. Katram tulkoti desmit līdz piecpadsmit dzejoļi, bet Ziedonim - veseli 23. Cedriņa ir tīšām izvēlējusies samērā mazu dzejnieku skaitu, lai ļautu lasītājam kaut cik iedziļināties katrā atsevišķā autorā. Par izvēli varētu, protams, drusku strīdēties, sevišķi par Padomju Latvijas pārstāvjiem. Kāpēc izvēlētas samērā tradicionālās dzejnieces Elksne un Lisovska, bet ne Imants Auziņš, Jānis Peters vai citi? Liekas, ka Cedriņai bija svarīgi ļaut atskanēt tieši sievietes balsij, un tas ir pilnīgi attaisnojams viedoklis. Vienā otrā gadījumā varētu iebilst, ka izvēle neparāda dzejnieka spējas. Piemēram, liekas, ka O. Vācieša virtuozais talants neatspogulojas šeit izmeklētajos dzejoļos. Bet katrai izvēlei ir jābūt pa daļai subjektīvai. Cedriņa ir atdzejojusi to, kas viņai pašai licies interesants un veicams. Valoda pati uzliek zināmas robežas. Varbūt arī tādēļ Cedriņa reizēm izvēlējusies dzeju, kas tuvojas prozai, Piemēram, četras liriskas ainas no Ivaskas Līču ločiem un sešas no Ziedoņa Epifānijām ll. Latviski var izteikties daudz koncentrētākā veidā nekā angliski. Latviešu valodā trūkst artikulu, ko angļu valodā lieto bagātīgi, un lietvārdu locījumi angliski jāatvieto ar prepozicijām. Atdzejotājam šīs valodas atšķirības uzliek gandrīz nepārvaramu šķērsli, ko varētu illustrēt ar vārsmu no kāda Tauna dzejoļa. Latviski tā skan:

Aklo suns,
Labirintu pavedienam kādu matu zīds.

Bet angliski (Spīrsas tulkojumā):

The dog for the blind,
A silken strand in the thread through the labyrinth (9).

Metafora paliek arī angliski, bet gludā vārsma angļu atdzejojumā kļūst smaga un neveikla. Ciedriņa cenšas ieturēt valodas ekonomiju, kad vien iespējams, un bieži atrod labus atrisinājumus.

Tulkotājs var "pārradīt" oriģināldzeju tikai daļēji - saturu, dzejiskās gleznas -, bet reti valodas spēli un skaņas. Cedriņa nav no tulkotājiem, kam sevišķi rūpētu atdarināt šādus formālus elementus. (Spīrsa cenšas vairāk šajā ziņā, reizēm arī uzupurējot domas precīzitāti.) Cedriņa drīzāk lūko paturēt origināldomu, bet to izteikt svaigā valodā. Piemēram, Bičoles dzejā, kas ļoti balstās uz skaņu rotaļām, alliterāciju un asonanci. Kā tulkot rindas "mežmalā māžojas maldugunis" vai "tās jau ir smalko sprogu spurainās - sīkaliņas zvaigznes"? Cedriņas atdzejojumā tās skan: "at the forest's edge dances an apparition of phosphor" un "Those are the delicate frizzling rays - of tiny stars" (50). Kaut gan oriģināla skaņu spēle angliski pazūd, tulkojumi tomēr liekas izdevušies. Cedriņas spēja atrisināt šādas problēmas radošā veidā pierāda viņas pašas dzejiskās dāvanas.

Viens no vadošiem principiem Cedriņas tulkojumos, šķiet, paturēt dzejiskumu. Citēšu šeit dažas rindas no V. Belševicas dzejoļa, nosaukta "Night Indentations":

... for the soul isn't asleep and won't allow flesh to sleep.

Through Old Riga it roams for countless nights now,

exchanging glances with cats' glittering eyes,

for cats too don't sleep - they have to watch

where the soul goes - and cats see.

The free ones see, who, in dark gateways,

sit like jugs or pad the damp cobblestones

with sickening paws.

Manuprāt tā ir dzeja arī angliski.

Reizēm parādās mazas kļūdas vārdu izvēlē, it kā tulkotājs būtu tulkojis ar vārdnīcu pa rokai. "Klons" ir tulkots kā "threshing-floor" (85), kas šeit ir pilnīgi nevietā un apzīmē tikai cietu grīdu. Citur Cedriņa tulko "saimniece... cepot raušus" ar "the landowner's wife is cooking oilcakes" (57); liekas, ka varētu iztikt ar vienkāršāko "housewife". Rozīša tulkojumā var lasīt: "Your shoelaces are broken" (166), ne "torn". Bet šādas klūdas neatgadās bieži un netraucē labo kopiespaidu.

Juris Silenieks ir devis vispusīgu ievadu šai grāmatai, lai īsi iepazīstinātu nelatviešu lasītāju ar Latvijas vēsturi, latviešu valodu un literātūru. Lasot Padomju Latvijas dzeju līdztekus trimdas dzejai var salīdzināt, meklēt līdzības un atšķirības, un šo tematu Silenieks arī skaŗ savos ievadvārdos. Bieži būtu neiespējami minēt, vai autors dzīvo Rīgā vai Ņujorkā. Formālā ziņā abās pusēs raksta "modernā" stilā, kaut gan Latvijas rakstniekos varētu saskatīt vairāk tradicionālu elementu un mazāk subjektīvisma. Visi smeļ no kopīgas pagātnes un kopīgā kultūrālā mantojuma. Turpretī dzejniekam Latvijā ir cita attiecība pret saviem lasītājiem nekā trimdas dzejniekam. Tur dzeju lasa daudz vairāk nekā šeit, pie tam tā radusies nedrošā nebrīvības stāvoklī; tādēl varētu teikt, ka tā ir svarīgāka nekā šeit. Dzejnieks, kam ir ikdienišķs sakars ar savu tautu, kļūst par tās pārstāvi un balsi. Trimdas dzejnieks, izolēts un atrauts no savas tautas, runā kā individs un pārstāv tikai sevi. Silenieks šo stāvokli raksturo šādi: "The poet outside Latvia... does not carry the weight of responsibility, since solidarity and compassion for the complacent survivor in exile, which has long ceased to be exile, are gratuitous" (xliv).

Cedriņa ir padarījusi lielu darbu. Viņā latviešu literātūra ir ieguvusi enerģisku veicinātāju.

 

Aija Bjornson