PAR ERNU UN EMANCIPĀCIJU

Lūcija Bērziņa. Viena nedēļa Ernas dzīvē. Grāmatu Draugs, 1984.

 

Lūcijas Bērziņas jaunākā grāmata iepriecina ar to, ka mēģina izgaismot kādu visai aktuālu problēmu. Problēma ir sievietes vieta dzīvē. Vai sieviete drīkst būt kaut kas cits kā māte un mājkope? Vai viņai ir vajadzība radīt ko citu kā bērnu? Vai kā cita radīšana var sievietei dot piepildījumu un apmierinājumu? Autores atbilde ir skaidra: nē. Diemžēl, pat šīs grāmatas kontekstā šī atbilde nepārliecina galvenokārt tāpēc, ka galvenajai varonei Ernai nevaram ticēt ne kā mātei, ne kā māksliniecei.

Romāna darbība risinās 1981. gadā. To zinām tāpēc, ka 140. lp. Erna piemin savus četrdesmit vientulībā pavadītos gadus, kas sākušies pēc viņas meitas Maijas un vīra Laimona izsūtīšanas 1941. gadā. 164. lp. gan minēti tikai trīsdesmit vientulības gadi, bet tad atkal (50. lp.) Erna, halūcinācijā vai vīzijā redzot, aprēķina, ka Maijai nu jau ir 54 gadi. Un Maija ir dzimusi 1927. g., jo 14. jūnija naktī viņai ir četrpadsmit gadu. Tā kā Erna ir beigusi ģimnaziju un kādu laiku studējusi Mākslas akadēmijā, tad iznāk, ka viņa ir dzimusi ap 1905. gadu vai pat agrāk. Tāpēc tīri komisks liekas viņas tēvoča Pēteŗa mēģinājums 1940. g. pārliecināt Ernu dzemdēt vēl pāris bērnu, tāpat viņas pašas prātojumi par iespējamo dēlu rindu (45), kad tuvojas jau četrdesmit. Patiesībā jau Erna vairāk kā vienu bērnu nemaz negrib: aizbildinājums, ka laiki ir par daudz nemierīgi, ka var pat pienākt bads, taču nekādā gadījumā neattiecas uz viņas reāli produktīvāko posmu - cerīgajiem 20. un 30. gadiem pašu valstī.

Kā māksliniece Erna tāpat iezīmēta visai nepārliecinoši. Zinām, ka ģimnazijā viņa bijusi laba zīmētāja, bet tādu jau ir ļoti daudz. Kādu laiku Mākslas akadēmijā pastudējusi, viņa to atstāj, apprecas un vismaz piecpadsmit gadu tīri omulīgi dzīvo dīku agronoma kundzes dzīvi.

Jāsecina, ka Ernas mākslinieces slava balstās uz pāris gadu darba, kas paveikts trimdā Vācijā. Nekur nav norādījumu, ka viņa būtu daudz gleznojusi vēlāk Anglijā, pēdējos gadus - visus piecpadsmit? - laikam nemaz, kaut citādi liekas esam tīri žirgta. Diemžēl ne dzīvē, ne literātūrā neviens nekļūst par mākslinieku tikai tāpēc, ka par tādu uzdodas vai tiek uzdots.

Paviršības dēļ Ernas tēls arī tīri cilvēcīgi nav izdevies. Lasām, piemēram, ka viņas bērnība bijusi grūta un trūcīga (32), kaut mātei pieder lauku mājas; ka viņa "nebija mācējusi tikt pie savas mājiņas, ne arī pie skaistām mantām, ar ko savu īrēto istabu padarīt pievilcīgāku" (59), kaut 125. lp. atklājas, ka viņai ir ietaupījumu diezgan, lai īrētu ne tikai māju ar dārzu, bet varētu doties arī ārzemju ceļojumos. Erna nicina savas paziņas Noras mājokļa anglisko iekārtu un nesen no Latvijas izbraukušās mazmeitas Selgas jūsmu par lētām porcelāna figūriņām, bet pati dzīvo necilā istabiņā ar nolāpītiem aizkariem, traipainu grīdsegu un izgulētu matraci.

Vispār raksturu veidojums nav šī darba stiprā puse. Dažas dzīvākas puantes ieskicētas no Latvijas atbraukušās Selgas tēlā, piemēram, viņas neuzticība cilvēkiem un paranoidās bailes no izsekošanas (136-138). Tāpat labi parādīts, ka ilgstoša propaganda cilvēkam pielīp tīri nemanot (101-102; 139).

Rūpīgāku lasītāju kaitina paviršie, maldinošie izteikumi par Selgas vecumu. Kaitināt kaitina arī Selgas pretrunīgās atmiņas par māti, it īpaši tāpēc, ka šīm atmiņām ir loma romāna darbības virzīšanā. No Selgas pašas stāsta uzzinām, ka viņai bijusi 3 gadi, kad māte mirusi, un viņa to neatceras. 120. lp. Selgai māte stāstījusi, kā vectēvu sauc; un 138. lp. Selga zina, ka Maija, lai gan nekā par saviem radiem nav stāstījusi, savai mātei nekad nav varējusi piedot, ka viņa aizvešanas naktī nav bijusi mājās un nav izsūtīta kopā ar meitu uz Sibiriju.

Trešā galvenā persona romānā ir piecdesmitgadnieks Viesturs Vanags. Viesturs parādīts kā turpat vai patoloģisks vientiesis. Nespēdams pieaugt, viņš atkal un atkal cer piesaistīt sev kādu pavisam jauniņu meitenīti, līdzīgu savai sešpadsmitgadīgajai pirmajai mīlestībai. Viņa vientiesība izpaužas arī spriedumos par latviski nerunājošiem bērniem. Tikai pavisam apmāts superoptimists iedomāsies, ka bērni latviešu valodu var iemācīties mūsu skolās (100).

Autorei daudz labāk veicies ar nelielajiem kameo raksturiem, t.i., aprakstiem, kas parāda kādu tēlu atsevišķā momentā, nevedot to cauri ilgākam laika posmam un nepretendējot uz psīcholoģisku atklāsmi. Tā, piemēram, pļāpīgā Nora un Ernas nešpetnā saimniece parādītas it dzīvīgi. Kā dzīvs parādīts arī necilais īres nams, kuŗā Erna mīt. Rakstniecei ir apskaužama spēja ievērot zīmīgas detaļas.

Romāna darbība risinās vienas nedēļas laikā ar pagaŗiem atskatiem pagātnē. Laika vienība dod darbam zināmu struktūru un pasargā to no pārmērīgas izplūšanas. Ar visu to grāmatā ir vairākas tukšas vietas, kas darba plūdumu tikai traucē un nekā arī nedara personu raksturošanai, piemēram, ceļveža līmeņa Kenterberijas katedrāles apraksts, Viestura atmiņas par kaŗa beigu posmu u.c. - Grāmata lasāma viegli. Traucē gan neparasti daudzie nevajadzīgi "pēdiņotie" vārdi un frazes. Tāpat bieži lietoti īpašības vārdi ar nenoteikto galotni, kur vajadzīga noteiktā; bet šī nelaime jau mūsu jaunākajā literātūrā sāk kļūt endēmiska.

Grāmatai ir laimīgas beigas. Ietverto problēmu dēļ tā jau vairākas reizes ir diskutēta dažādos literāros saietos. Droši vien to darīs arī nākotnē. Būtu interesanti, ja Lūcijas Bērziņas grāmatu tad pārrunātu kopā ar Regīnas Ezeras romānu Nodevība, kas veltīts tādam pašam tematam.

 

Guna Blūma