KUR NES SAVS VĒJŠ

Regīna Ezera. Pati ar savu vēju. Tetraloģija: 1. grāmata Varmācība. Liesma, Rīgā 1982. g., 236 lp. 2. grāmata Nodevība. Liesma, Rīgā 1984. g., 243 lp.

 

Regīna Ezera, viena no izcilākajām prozas rakstniecēm tagadējā Latvijā, ir pazīstama arī daudziem ārzemju latviešiem, kas seko latviešu literātūras attīstībai. Lasīti viņas darbi, skatīts arī viņas darba Ezera sonāta ekrānizējums. Nav brīnums, ka rakstniece izvirzījusies par vienu no populārākajām autorēm Latvijā - to viņa arī patiesi pelnījusi. Diemžēl, ārzemju latviešiem viņas grāmatas pieejamas tikai ļoti ierobežoti. Varbūt par to arī nebūtu vairs vietā žēloties, jo vēl pēc kādiem pieciem sešiem gadiem latviešu grāmatu lasītāju skaits Rietumos būs dabīgā kārtā sarucis atbilstoši tam grāmatu skaitam, kāds plūst no Latvijas uz ārzemēm. Atkritīs arī "patriotiskie" sirdēsti vienam otram Rietumos par Latvijas dzejnieku uzņemšanu aizjūras latviešu skolu antoloģijās, jo arī pašas skolu grāmatas aizvien vairāk un vairāk nāks tieši no pašas Latvijas. Vai nu tā, vai arī skolas un skoliņas izmirs dabīgā nāvē cita aiz citas.

Regīna Ezera kā pirmā latviešu literātūrā ienesusi tetraloģiju. Ir mums jau mazāku skaitļu - loģijas, bet četrinieka vēl nebija. Tiesa gan, līdz šim iznākušas tikai divas pirmās grāmatas. Ja autore un apgāds pieturēsies pie līdzšinējā publicēšanas tempa, tad trešo grāmatu varētu gaidīt 1986. gadā un ceturto 1988. gadā. Par to nebūtu jāraizējas lasītājiem, kas necieš darbu publicēšanu turpinājumos, jo aizmirstas iepriekšējie notikumi un personas. Ezeras tetraloģija ir īpatnēja ar to, ka katra grāmata ir pats par sevi noslēgts darbs, kam vispār vairs nav turpinājuma. Vienīgais kopsaucējs starp sējumiem ir pati autore, kas līdzdarbojas un stāsta pirmajā personā, un kaut kāda traģiska sakritība kādas cilvēku grupas likteņos, ko tad autore savā darbā izklāsta un analizē. Ikreizējā traģiskā sakritība arī dod katrai grāmatai tās nosaukumu - Varmācība, Nodevība. Izņemot autori pašu, personāžs katrā grāmatā pilnīgi cits, cita arī ģeografiskā vide, kaut arī visi galvenie notikumi līdz šim centrēti Daugavas kreisā krasta reģionā apmēram no Jēkabpils līdz Baldonei vai Ķekavai. Vietas tāpat kā cilvēki nav minētas īstajos vārdos, bet novadniekiem nenāktos grūti tās aptuveni minēt.

Kā nākamo šeit vietā minēt tetraloģijas žanru. Tas ir zināmā radniecībā ar autobiografiju, tomēr noteikti distancēti no tādas. Autore gan darbojas līdzi, bet nav notikumu centrā. Viņa vēro, klausās, atstāsta, analizē vienlaicīgi ar savu aktīvo lomu notikumos. Autore stāsta no savas dzīves, bet ne pati par savu dzīvi. Šī būtu galvenā atšķirība no žanriski varbūt visparallēlākā darba - Annas Brigaderes triloģija Dievs, daba, darbs. Blakus drāmatiskajam fābulas risinājumam autore meistarīgi tēlo Latvijas dabu un gada laikus laukos, mežos, mazpilsētās un pie Daugavas. Regīna Ezera nav nedz didaktiķe, nedz soģe, bet ļauj cilvēkiem un notikumiem runāt pašiem par sevi. Autore toties ir cilvēku un visas dzīvās radības mīlētāja, caurausta ar filigrānu humānismu. Šajā aspektā Ezera pienāk tuvu arī autobiografiskajiem elementiem Jaunsudrabiņa darbos.

Pirmās grāmatas Varmācība pamatdomu varētu raksturot kā tragēdiju, kas rodas, kad akla mīlestība un nepelnīta saudzība noved pie vardarbības ne mazāk nenovēršami, kā to būtu darījis akls naids. Vecāsmātes Elīzas vārdi: "Nāve nav pats briesmīgākais, kas var piemeklēt cilvēku", varētu noderēt par moto visai grāmatai. Grāmata vispār bagāta trāpīgiem raksturojumiem, piem.: "Mute izspļāva vārdus kā krupjus" (169. lp.), "Ar darbu ir tāpat kā ar laulību: no sākuma labi, bet pēc tam vairs nav labi" (179. lp.), "Sirdsskaidrība noasiņoja, sadūrusies ar varmācību kā kuģis ar aisbergu" (222. lp.), "Kad pirmās glāzes aizskaloja beidzamās sēras..." (232. lp.). Ārzemju lasītājam tīkami sastapties ar vārdiem, kas sen kopš zuduši no aizjūras latviešu leksikas: kritalas, vējtveris, plaudeniski, lūsināties, lapubirds, bučmūlītis, knupīšlūpas, acis uz puļķīšiem. Toties nedaudz citu nosaukumu ārzemju latvietim bez Padomju Latvijas vārdnīcas nesaprast: prorabs, zagss. Bez kādas vārdnīcas gan var saprast, kas ir mīļais vinčuks.

Tetraloģijas otru dalu sauc Nodevība. Nodevība šeit meklējama vairākos virzienos: cilvēkam pret cilvēku savstarpējās attiecībās, cilvēkam pret savu darbu vai profesiju, cilvēkam pret savu dabīgo talantu vai apdāvinātību. No cita viedokļa varētu sacīt, ka grāmata arī analizē sievas un vīra attiecības jaunā ģimenē, kur šķīrēju elementu ir vismaz tikpat daudz, cik vienotāju. Autorei atkal trāpīgi raksturojumi, piem.: "Šoseja tumsā guļ kā beigta čūska" (10. lp.), "Pagātnes bronzas tēlos svins vairs nav atdalāms no vara" (11. lp.). Atkal īpatnēja latviskā leksika: noraganot, niedols, putu sīpas, avoksnains krasts, nārbuļi, vasa. Vairāk vai mazāk atšifrējami ir jauninājumi Latvijas latviešu valodā: Havaja, dirkšķe, bumbierenes, iet dekrētā, vēja stikls (angliskais "windscreen"!). Toties ārzemju latvietis ir pilnīgi "pazudis" ar tādiem vai apzīmējumiem, kā: kamazs, ZTR, PMK, SCO, GOST, ZAKS, zeļeņins, električka. Toties nekādas vārdnīcas neprasa rudzeļļa, kuras patēriņā latvieši droši vien ir pirmā vietā pasaulē arī Rietumos.

Gaidīsim Regīnas Ezeras nākamās "-ības" tetraloģijas trešajā un ceturtajā grāmatā.

 

Inārs Brēdrichs