ZINAĪDAS LAZDAS BALVAS LAUREĀTA DZEJA

Roberts Mūks. Krokodīls un es. Ojāra Jēgena vāks. Annarborā Mišigenā: Ceļinieks, 1984. 111 lp.

 

Ka cilvēks uzlūkojams par niecīgu puteklīti kosmā, nav nekas oriģināls. Ka cilvēks un viņa centieni tiek nostādīti negātīvās un smieklīgās situācijās, pat bezizejas stāvoklī, arī nav nekas neparasts. Netrūkst dzejnieku, kas nodarbojušies ar šāda veida cilvēces paškritiku. Toties latviešu valodā nebūs sastopams neviens dzejnieks, kas to darītu līdzīgi Robertam Mūkam.

Nav daudz trimdas dzejnieku, kas gribot negribot radījuši uztraukumu lasītāju un kritiķu aprindās, līdztekus pamazām iegūstot atzinību un respektu. Tāds bija savā laikā Dzintars Sodums, kā arī zināmā mērā agrīnais Juris Kronbergs un varbūt vēl daži citi. Roberts Mūks parādījās trimdas laikrakstos 1950os gados. 1968. gadā iznāca viņa dzejoļu krājumiņš Nāve un Otto "Imantas" apgāda mazajā serijā. Lielākā daļa no tā atrodama arī jaunākajā krājumā Krokodīls un es. Angļu valodā viņš publicējis vairākus darbus reliģiju vēsturē.

Latviešu dzejas cienītāji un kritiķi, kas, dzeju vērtējot, pievērš lielāku uzmanību formālai struktūrai un satura "tīrībai", noteikti uzlūko Mūku par melnu avi vai "razbainieku" mūsu dzejas druvā. Tāpēc nepārsteidza Jāņa Rudzīša recenzija par Nāvi un Otto, kuŗā lasām: "Roberta Mūka teātrālā poze sākas jau ar dzejoļu burtnīcas nosaukumu, un viņa nonšalansei šai burtnīcā ir tik liels svars, ka kaut ko līdzīgu būs grūti sameklēt visā latviešu dzejā. Nereti tā aizkaŗ, apvaino lasītāja dziļākās jūtas un izjūtas, tādā kārtā liedzot izjust aistētisko pārdzīvojumu."

Arī lasot (ja vispār izlasīs) Krokodīls un es ne retais Rudzītim pievienosies. Mūka dzeja ir ļoti pretencioza, pieblīvēta filozofiski reliģiskiem risinājumiem, tālu prom no racionālās pasaules un tās loģikas. Lai lasītājs velti nepūlas saskatīt vienkāršu sakarību, jo šīs dzejiskās pārdomas ietērptas absurdisma kažokā.

Šāds nu Mūka skatījumā ir cilvēks: sekla būtne, kas tic Dievam vai citām "pārdabīgām" parādībām, cilvēks, kas mītoloģijas paspārnē ir veidojis savu garīgo un praktisko pasauli. Viņš nav nekad apmierināts, bet ārdās un plosās, lai iegūtu sev kādu pagājīgu laimīti. Bet viņš nemācās no vēstures, no tā, kas bijis, kas varētu viņu pacelt un padarīt augstvērtīgāku. Pat miroņi apmiesojas un viņu pēcnācējus apsmej, nemaz nerunājot par dzīvniekiem vai augiem, kas hierarchiski, vismaz paša cilvēka skatījumā, atrodas zemākā attīstības plāksnē. Arī šie radījumi atklājuši, ka cilvēks ir destruktīvs un it kā aptumšošanās biedēklis, kamēr būtnes, kas nemākslotā veidā pakļaujas dabas likumiem visā kopsakarībā, šķiet vērtīgākas. Tās nekā neprasa ārpus savām spējām vai robežām. Tās vienkārši ir un būs, vienalga, vai tās "metamorfozējas" vai ne. Cilvēks tātad ir tikai šķietams zemes virspavēlnieks. Viņam blakus nestāv ne kāda dievība, ne "zemākas" būtnes. Savā izolācijā un neizpratnē par eksistences īstajām vērtībām viņš kļūst smieklīgs. Viņa centienos un izdarībās trūkst kosmiskas loģikas.

Secinājums ir, ka arī dzejniekam nav iemesla savas pārdomas izteikt pieņemtās frazēs. Fiziskie un sēmantiskie likumi ir atcelti. Šāda nostāja ir provokācija pret cilvēci. Retumis tomēr var sastapt vēlēšanos pastāvēt, kaut ar sāpēm, griezīgu smaidu vai rezignāciju ceļā uz sava veida samierināšanos ar visu postu, ko cilvēks izraisījis. Lasot Mūka dzeju, nāk arī prātā teorijas termodinamikas laukā, kur cenšas pārvarēt sadursmes modernajā kultūrā, pirmām kārtām starp humānistiskām zinātnēm un dabzinātnēm. Cilvēce un visas dzīvās būtnes uzlūkojamas par izkliedējamām struktūrām, par nejauši radušos kārtību visuma attīstībā pret totālo nekārtību, kad viss dzīvais būs iznīcināts.

Lai pienācīgi novērtētu Mūka dzeju, vajadzīga neatlaidība un pacietība. Dzejoļi jāpārlasa, lai tie nobriestu lasītāja apziņā. Ceļš, kas jāmēro, ir tāls dažādos fiziskos un garīgos līmeņos vai pakāpēs - izplatījumā, pie Dieva un eņģeļiem, domu pasaules Himalajos, zemes virsū pie kokiem un dzīvniekiem vai tārpu valstībā pie miroņu kauliem, kas savukārt augšāmceļas.

Visā šajā komplicētajā kompozīcijā, kas dzejiskās izteiksmes ziņā ir ļoti veikla ar daudzām trāpīgām gleznām, izceļas arī nedaudz vienkāršāku dzejoļu, kuŗu starpā vajadzētu citēt vienu:

MANA PATIESĪBA

 

Meklēsim patiesību.

Katrs savu. Katram pa daļai. Katrs savu tiesu.

Bet viens liels elefants vai

Debesskrāpis nav patiesība.

Es iešu pa lauku ceļu uz Neretu

Un pēc tam uz Suvainišķiem - leišu zemē - kur dabūjamas

Vislabākās siļķes un kliņģeŗi.

Šo grandiozo dzejoli Mūkam vajadzētu ņemt sev kā paraugu turpmākiem dzejiskiem centieniem. Ģeniālitāte dzejā, manuprāt, vēl joprojām atrodama vienkāršībā. Ģeniāls var būt tikai tas, ko arī caurmēra cilvēks spēj uztvert.

 

Pāvils Johansons