PĀRSTEIGUMI UN ATKLĀJUMI

Astrīde Ivaska. Pārsteigumi un atklājumi. Annarborā: Ceļinieks. 1984.

 

ir pēdējā Astrīdes Ivaskas grāmata, bet tā ir viņas pirmā jaunajā žanrā, kas rakstīta agrīnajiem padsmitniekiem (bērniem no 10 - 13 gadiem). Mūsu sabiedrība tādu grāmatu gaidīt gaidīja, un, protams, K. Goppera fonds to godalgoja. ALA palīdzēja to izdot, un grāmatas ārējais ietērps tiešām teicams. Ir domāts par to, lai bērni paši varētu lasīt: burti lielāki, lappuses nepieblīvētas un L. Streipas zīmējumi papildina dalībnieku fantaziju. Arī žanru jaukums, proti, starp 15 stāstiņiem ietilpināti 16 bērniem domāt dzejoļi, netraucē grāmatas tīkamību, bet to paspilgtina.

Liela daļa no grāmatā ietvertā ir agrāk publicēta Mazputniņā, bet grāmata nezaudē kopuma iespaida - visi stāstiņi ir kādas ķēdes posmiņi, un tiem visiem ir viens virziens, autores personības intonācija. Godalgotāji uzsvēra, ka rakstniece nemorālizējot, bet grāmatai cauri vijoties dziļa morāle: cieņa pret dabu, iejūtība un mīlestība pret dažādu tautību cilvēkiem un ģimenes locekļiem. Tas viss ir tiesa. Arī literārās technikas elementi ir veikli lietoti - stāstījums mainās ar dialogiem, vēstījums ar humoru, kas bērniem tik ļoti patika. Darbību virza pusaudži, un viņu atklājumi un dzīves pārsteigumi kāpina stāstu dinamiku. Šķiet, visvairāk autore ir pūlējusies ap valodu: nebija viegli visu šo veikt, lietojot gandrīz tikai vienkāršus paplašinātus teikumus un ikdienas leksiku, tikai palaikam iepilinot kādu retāk lietojamu vārdu. Tiešām daudz ir domāts un darīts, lai tuvotos trimdas tagadējam desmitgadniekam un viņa vecākam brālim vai māsai.

Tāpēc man iegribējās uzzināt, ko saka tie, kā labā viss tas veikts. Stokholmas latviešu skoliņā un Eiropas vasaras skolā pieņēma šo grāmatu par lasāmo vielu, un es iztaujāju bērnu audzinātājus, kā arī citus vecākus un savus mazbērnus, kas bija ar to iepazinušies. Tā tad - apzināta kādu 40 bērnu attieksme pret šiem stāstiņiem. Skolās bija likts pat audzēkņiem novērtēt katru stāstiņu, par cik tas bijis interesants, un likt atzīmi no 1 - 5 (ar zemāko - 1). Šī man pieejamā statistika, liekot vērā arī blakus parādības - vides ietekmi, nedrošību - tomēr dod kādu ieskatu mūsu bērnu garīgajā pasaulē.

No visiem stāstiem visās vecuma grupās visaugstāko atzīmi ieguva "Viesuļvētra", un man jāatzīstas, ka arī man pašai šī stāsta abas nodaļas jāuzskata par grāmatas smaili. Neievērojot citus atsevišķos stāstu izvērtējumus, interesanti redzēt, ka kopumā par visiem augstāko atzīmi ir likuši paši jaunākie - desmitgadnieki un vēl jaunāki. Taču retais ir novērtējis ar augstāko atzīmi - 5, caurmērā turoties pie 4. Vidējā grupa (11 -12 gadnieki) apmierinājušies ar vidēju atzīmi - 3, bet Zviedrijas latviešiem 13 gadu vecumā šī grāmata vairs nemaz nav likusies interesanta: atzīmes rāda tikai 1 un 2. Protams, šais grupās ir arī individuālisti, kas izceļas ar citādu pieeju. Bez tam, lūdzu, lieciet vērā, ka tie ir Eiropas, bet visvairāk Zviedrijā dzīvojošo latviešu bērni.

Ir zināma patiesība, ka māksliniekam nebūt nav jāpiemērojas pūlim, kaut arī bērnu pasaulē. Bet vai mākslinieks neiegūst sev gandarījumu ar rezonanci sabiedrībā? Vai cilvēku (arī bērnu) uzmanības raža nav mākslinieka alga? Piesaistīt un ietekmēt bērna uzmanību - vai tas nav bērnu rakstnieka mērķis?

Bet uzmanība, interese par kaut ko sakņojas daudz vairāk jūtu sfairā, nevis informācijā, kas baro intellektu. Jūtu ietekmēšana, jūtu audzināšana ir sākums cilvēka morālajam satvaram, un tieši māksla, varbūt visvairāk literātūra, ir tā, kas atraisa jūtas.

No bērnu vērtējumu analīzes izriet, ka Astrīdes Ivaskas stāstos kaut kas nav īsti dziļi skāris mūsu bērnu jūtas.

Varbūt A. Ivaska ir par maz domājusi par pašiem bērnu tēliem. Vasaras skolas audzēkņiem bija jāapraksta kādi stāstiņu varoņi. Viņi atzina, ka stāstos bērniem ir visai līdzīgi raksturi. Kaut arī viņu īpašvārdi dažbrīd ir ļoti neparasti un tālab būtu vieglāk sasaistāmi ar aprakstītiem bērniem, taču viņi visi saplūstot tādos kā koptēlos. Grūti izšķirt, kuŗš ir Varis, kuŗš Tālis vai Lejis. Visi bērni ir labiņi, laipni, uzņēmīgi, drosmīgi. Ja pavīd bailes vai dusmas, tad tās ātri top savaldītas. Tie ir krietni un mīļi pret vecākiem, pret māsām un brāļiem, bet viņiem nav krāsas: viņi ir bāli un iepelēki. Iespējams, ka pasaku koncepcija par labajiem un ļaunajiem pasaules iemītniekiem ir tik dziļa, ka arī mūsu padsmitnieki ir šīs tradicijas varā. Vismaz Zviedrijas lielā bērnu rakstniece Astrīde Lindgrēna nepamet šo tradiciju novārtā, un viņas ietekme bērnu pasaulē ir augsti novērtēta.

Vai mūsu Astrīde arī nevarētu tāda kļūt? Astrīdes Ivaskas dzejnieces talants ir devis tik smalki iejūtīgas dabas un cilvēku attiecību ainas līdzšinējos krājumos. Viņai izdevies uzburt tik konkrētus savas mātes, tēva un aukles tēlus dzejoļos, kāpēc gan viņa nevarētu iejusties bērnu dvēselēs? Bet pašlaik liekas, ka autore ir palikusi aiz bērnu dvēseles durvīm, kaut arī bērnu acis un ausis viņai ir pievērstas.

Kāda ir mūsu, pieaugušo, attieksme pret bērniem? Vai tā nav pārāk vērojoša, "tantīga" un "onkulīga"? Kāpēc nedoties piedzīvojumos tikai dēku prieka dēļ, bez "zelta oliņas" atrašanas...

Iztaujātie Stokholmā negātīvi reaģēja pret šīm "zelta oliņām". Lielas patikas viņiem nebija par naudas un zelta iegūšanu, kā arī par labo darbu atalgojumu. Kāpēc? - Piedzīvojumos un pārdzīvojumos viņiem šķita, ka pārāk labi viss beidzas, pietrūka neveiksmju un bēdu, un uztraukumu.

 

Valentine Lasmane