ĪSOS VĀRDOS

• Andris Kolbergs. Ēna. Romāns. Rīga: Liesma, 1985.

• Māra Svīre. Ar vakardienu kabatā. Stāsti un noveles. Rīga: Liesma, 1984. No cīruļiem līdz griezei. Romāns, Karogs, 1985, 1. - 3.

• Aivars Kļavis. Satikšanās spogulī. Stāsti. Rīga: Liesma, 1984.

 

Pelnītu atzinību un pamatīgu populāritāti guvušais Andris Kolbergs nenogurdams turpina savu kriminālromānu virkni, lūkodams žanram piedienīgus sižetus apvienot ar sociālu kritiku un psīcholoģisku padziļinājumu. Pa vienu no daiļliterātūras sānu takām iedams, viņš kādā svarīgā aspektā ir nonācis tālāk nekā vairums līdzgaitnieku uz galvenā ceļa. Nezin vai vispār ir vēl kāds autors, kuŗa grāmatās būtu tāda autentisku detaļu bagātība par dzīvi tagadējā, krieviskajā Rīgā. Kolchozu ikdiena literātūrā ir labi dokumentēta, bet šis uzdevums ir vienkāršāks - laukos pārsvarā dzīvo un rīkojas pašu ļaudis. Ar nelatvisko galvaspilsētu, kā zināms, ir savādāk. Par to rakstnieki Latvijā savās grāmatās nemēdz runāt, acīmredzot uzskatīdami tematu ja ne par aizliegtu, tad vismaz par nevēlamu. Andris Kolbergs tomēr itin pārliecinoši rāda, ka izvairīšanās un klusēšana nav vienīgā iespēja. Viņš ir tātad paplašinājis loku. Jācer, ka citi palīdzēs to aizpildīt. Lauku literātūrai ir sava vieta, bet lauku tematikai nevajadzētu kļūt par literāru rezerves izeju. Kā nekā latviešu vairākums jau ilgu laiku dzīvo pilsētās un nākotnē nebūs citādi.

Ar Ēnu Andris Kolbergs sociālajā plāksnē no jauna krietni pārsniedz parasta kriminālromāna robežas. Viņš raksta par noziedzniekiem un reizē atklāj vai ļauj nojaust, cik tālu nelikumības kopā ar jēgas un motīvācijas trūkumu ir iesakņojušās deficita un blata sabiedrībā vispār.

Psīcholoģiskie portreti grāmatā ir mazāk padevušies. Notikumu raibums un blakus izdarību daudzums bez tam neļauj galvenajam personāžam pietiekami reljefi izveidoties. Tā liekas, ka autoru dzenā iedoma par nepārtraukta, konvencionāla spraiguma nepieciešamību. Bet ja reiz kriminālžanra robežas pārkāptas, tad arī spraiguma jēdzienam pienāktos cits svars.

 

* * *

Ar 1936. gadā dzimušās un literātūrā samērā vēlu ienākušās Māras Svīres stāstu un noveļu krājumu esam pa lielākai daļai atpakaļ laukos un kolchozā. Vispirms tas jau sakāms par pagaŗo titulstāstu "Ar vakardienu kabatā". Apskaužami dabīgā valodā un dažkārt ar tādu kā viszinīgi šķelmīgu smaidu viņa itin jauki stāsta par Saulcerīti un Balvu, par Linardu un Intu un viņu mīlestību, mīlestības raizēm un darba rūpēm un likstām kolchozu plānsaimniecības nebūšanu ēnā. Interesantākais sacerējums grāmatā un reizē pavisam jauna šķautne autores prozā tomēr ir novele "Nedziestošā uguns", kas attēlo kāds pilsētas nomales namiņa īpašnieka traģikomisko cīņu ar būvmateriālu deficitu. Ļoti lietišķi aprakstītas, bet būtībā absurdas norises šeit vēl pastiprina apziņa, ka padomju cilvēks pavada lielu dzīves daļu gluži neproduktīvā kārtā rindās stāvēdams un vairāk vai mazāk nepieciešamas un mūžīgi trūkstošas patēriņa preces meklēdams.

"No cīruļiem līdz griezei" ir Svīres pirmais romāns, pagaidām tikai Karogā publicēts. Darbības vieta ir kāds kolchoza ciemats. Rakstniece tātad atkal izvēlējusies sev tuvo lauku vidi, bet izvērsiens kā jau romānā ir plašāks, raksturi diezgan pamatīgi izzīmēti, vēstījuma tonis svaigi un labdarbīgi skarbāks nekā agrākajos lauku stāstos.

Cik var spriest, šis darbs ir ļoti reālistisks kolchoza ikdienas attēlojums, dzeršanas sērgu ieskaitot. Bet reizē ir sajūta, ka no Māras Svīres var sagaidīt vēl vairāk. Varbūt, starp citu, atbildes meklējumu jautājumam, ko domās izsaka bijušais kolchoza priekšsēdis Kaspars, autorei noteikti simpatiska romāna persona: "Ja tā dzīvo (dzerdams), tad cilvēku kaut kas kremt. Bet ja daudzi tā... tad cēlonis vairs nav tikai viņos pašos. Kur? Kur tad?"

Citā vietā tas pats Kaspars saka: "Kad cenšas izskatīties labāk nekā īstenībā un piedevām vēl paši tam netic, tad ir cauri."

 

* * *

Aivars Kļavis, kam tikai nedaudz pāri trīsdesmit, savā jaunajā stāstu grāmatā ar sabiedriskām problēmām neko daudz nenodarbojas. Viņš raksta galvenokārt par cilvēku nespēju saprasties un sazināties, par kontakta trūkumu un nedziedināmu vientulību. Klāt vēl nāk bezjēdzības sajūta un vilšanās, kuŗas cēlonis parasti ir dažādas illūzijas un tieksme pēc personiskas laimes.

Saista autora prasme rakstīt īsus, bet daudznozīmīgus dialogus un viņa spēja apvienot reālistisku un simbolistisku tēlojumu. Attālu te ir kāda radniecība ar Alberta Bela prozas mākslu, un šis salīdzinājums lai ir domāts vienīgi pozitīvi.

Vairāki stāsti grāmatā norāda, ka arī no Aivara Kļavja var sagaidīt daudz. Vēlams gan viņam būtu izvairīties no vadmotīvu un citas simbolikas izmantojuma pārāk rotaļīgā kārtā. Tā var viegli ieslīdēt manierē un pozē.

 

Mārtiņš Lasmanis