ZEMNIECE LIELPILSĒTĀ

Alma Bēne, Pērnā zīle, dzejoļi (1969 - 1979). Minneapolē: Sēlzemnieka apgāds, 1983; 93 lp.

 

Alma Bēne noteikti ir "dzejniece ar pārliecību"; viņa bieži pauž ne tikvien pārdzīvojumu, kas izriet no kāda spontāna ieskatījuma, bet arī savus jau kopš laba laika izveidotos viedokļus attieksmē uz visvisādām dzīves parādībām. Bēnes viedokļi ir būtībā tradicionāli; tajos atspoguļojas Latvijas laucinieku daudzos gadsimtos uzkrātā pieredze un mantotie ticējumi. Savos dzejoļos Bēne mēdz izteikties neatzinīgi par savas mītnes zemes modernizēto dzīves veidu, īpaši par gandrīz visu, kas vērojams mūsdienu lielpilsētās. Urbanizētais dzīves veids šī krājuma autorei šķiet nedabisks, chaotisks, bieži netikumīgs, dekadents. Manāma arī slieksme uz dabas apjūsmošanu un zemnieku dzīves ideālizēšanu.

Viedokļu un noskaņojuma bagāža palaikam neļauj dzejoļos atveidotajam pārdzīvojumam kļūt vingri kustīgam un pietiekami spontānam. Kaut ko tādu ieskatījusi arī šo dzejoļu autore:

Jūtu palos

vakardienas

vižņu ledus

sablīvējies

kaudzēs -

 

nelaiž straumei

brīvu vaļu

aiztecēt uz

jaunu rītu.      (17. lp.)

Daža dzejoļa māksliniecisko veidojumu Bēnes permanentie viedokļi pārduŗ kā īlens turzu. Piemēram, 81. lappusē autore metaforiski salīdzina trimdiniekus ar akmentiņiem pasaules straumē. Paplašinātā metafora neliekas diezcik svaiga, bet spēj (kā teicis sendienu poēts Pietuka Krustiņš) "turēties un palikt kājās" -, diemžēl, gan tikai līdz pēdējai rindai, kur autores pārliecība bez jebkāda iepriekšēja sagatavojuma paceļ nacionālo karogu ("kas karogu iznesīs?"). Ar karogu, protams, viss kārtībā; bet dzejoļa mākslinieciskais veidojums nav izdevies. Kādēļ? - Tādēļ, ka oļi nenes karogus... Ja jau cilvēkus pārnestā nozīmē rāda kā oļus straumē, tad nedrīkst viņiem tai pašā kontekstā piedēvēt arī tik cilvēciskas izdarības, kas pavisam nepārprotami, uzkrītoši ir "no citas operas" un nojauc metaforu. Lasītājs, protams, tūdaļ saprot, ka sarkanbaltsarkanais karogs jānes trimdiniekiem, nevis oļiem; bet oļi - un tikai oļi - manāmi līdz dzejolīša pēdējai rindai un kopā ar karoga nešanu rada negribēti ērmīgu kopiespaidu. (Var jau būt, ka reizēm var likt puķēm ņaudēt un kaķiem ziedēt, bet tad nepieciešams rūpīgs un veikls sagatavojums!) Daudzmaz kritisku lasītāju šis dzejolis nevis aizkustina, bet ar pēdējās rindas neiederību drīzāk kaitina.

Dzejoļos, kur autore reaģējusi spontānāk, mazāk pievēršoties savas polītiskās vai tikumiskās pārliecības izpausmei, viņa attālinājusies no ievadrakstiem vai svinīgām uzrunām un pietuvojusies augstvērtīgai dzejai. Tomēr arī šādos sacerējumos izteiksme dažviet liekas diezgan juceklīga, piemēram:

čirkst vaboles spīdīgās bruņās

kā seni kaŗa algotņi

ieročus asina.

bez sāta mielodamās lapotnē,

kur gaŗkāji bezbēdīgi
                                strīķē

smeldzīgas čīgas;

sakūst ēnas ar tumsu,

ugunis mirkšķina mušas brīdinot,

ka asinskāri viesi dārzā

                               spindz

upuŗiem apkārt

makabrā dejā.                ("Vasaras nakts mūzika", 70. lp.)

Vai iespējams reizē asināt ieročus un mieloties bez sāta? Vai "bezbēdīgi strīķējot", radīsies diezcik "smeldzīgas čīgas"? Un tā vēl šis tas...

Bēnes vārsmās netrūkst arī pārāk labi pazīstamu izteiksmes līdzekļu ("sapņu drupas naktīs"; "lakstīgalas, kas pavasara naktīs / zelta mēlē dzied -"; "Torņi kāpj debesīs"; etc., etc.).

Daža dzejnieka produkcijas virspusīgās iezīmes šur tur var atgādināt būtiski nedzejiskus izpausmes paveidus. Vārsmas var it kā tuvoties vaļīgai tērzēšanai (kā tas nereti ir Tauna dzejā), var diezgan tieši atdarināt vēstuli (piem., kādā Medeņa dzejolī), ierakstu dienasgrāmatā, avīzes rakstiņu u.tml. Ja autors spēj ar tiešām dzejisku konnotāciju bagātināt šādu izpausmi, tad lasītājs it kā saņem reizē mazāk un vairāk nekā autors solījis: tērzēšana, vēstule etc. ir illūzija, bet ar to saistās dzejas īstenums. Gadās arī otrādi: nav pazīmju, ka autors apzināti imitētu nedzejisku izpausmi, bet viņa sacerējums ieslīd nedzejā; virspusīgi šāds sacerējums izskatās pēc dzejdarba, bet poētisko rosinājumu ziņā jūtīgu un kritisku lasītāju tas pieviļ. Visai spilgts pseudodzejas piemērs ir Bēnes vārsmojums "Par Teksasu", īpaši tās rindas, kas lasāmas 66. lp.; iznācis tāds kā mazliet puķains avīzes raksts pantveidā... Līdzīga pseudodzeja manāma arī dažā citā Bēnes vārsmojumā.

Vislabākie sacerējumi šai krājumā laikam gan ir "Modernie slieteņi" (46. lp.) un "Putnu lamatas" (47. lp.). Ar tiem autore sasniedz ļoti teicamu māksliniecisku līmeni.

Cerams, ka Bēne rūpīgāk pievērsīsies izteiksmes veidošanai, lūkos izvairīties no apdilušām vai nesaderīgām sīkdaļām. Derētu arī atturēties no pārāk klaji didaktiskas pieejas un "žurnālista vārsmām".

Grāmata izdota glīti un rūpīgi.

 

Gundars Pļavkalns