INTERESANTU REFERĀTU KRĀJUMS

Aivars Ruņģis. Ceļā uz mājām. Referātu krājums. Īstlensingā. Gauja 1984. g. 107 lp.

 

Savā 1984. gada Austrālijas turnejā lasītos 6 referātus Aivars Ruņģis bija sakārtojis kopējā izdevumā Ceļā uz mājām.

Krājuma ievadā viņš norāda, ka tematus referātiem izvēlējies tādus, kas mums katram par sevi un visiem kopā ir vissvarīgākie. Izskaņā vēl atgādina pārdomu kopējo ideju, ka ikviena trimdinieka, ikviena svešuma latvieša eksistences pamatā ir gatavošanās atgriezties mājās - "Teorētiski līdzinot ceļu, mēs gatavojamies atgriezties fiziski un garīgi."

72 lappusēs lasāmi 6 referāti: Kas mēs esam? Kādi mēs esam? Latviski izglītota sabiedrība. Sakari ar tautu Latvijā. Vienas kultūras koncepts un Kultūrālais nacionālisms Latvijā.

Aivars Ruņģis gadiem ilgi mēģinājis trimdas "ērkšķrozīti" uzmodināt un iesaistīt teorētiskās debatēs par sadzīvi un organizēšanos, bez kā nav latviskas sabiedrības. Jau paša izdotajās un rediģētajās brošūrās Tāltālu tālumā (1964. g.) un Kaut šķirti, tomēr nešķiŗami (1965. g.) Grāmatu Drauga izdotajā ... iet latvieši caur gadu simteņiem (1982. g.) apskatītas vēlāk arī Austrālijas referātos ietvertās problēmas. Uz minētajiem izdevumiem viņš krājumā Ceļā uz mājām bieži atsaucas, tomēr pamattemas aplūkotas ar pēdējo gadu pieredzi un notikumu analizi.

Ruņģis nav cīnītājs, zobenu krustotājs, nedz arī kodējs ar satiriķa spalvu. Viņš aicina un mēģina pārliecināt, ka ir vērts ticēt pagātnei, tagadnei un nākotnei. Viņš nedod atbildes, nekalkulē gala iznākumu ar vieglu roku, bet mēģina ierosināt vismaz domāt, kā palīdzēt latviešu nācijai, kā to saglabāt kā fizisku cilvēku grupu ar savu valodu, cerot, ka kaut kad kādreiz kaut kādi irracionāli spēki vai sagadīšanās atvērs apspiestības un nebrīvības vārtus. Viņš meklē kaut vismazāko atbalsta punktu, lai mūsu cerību un cīnīšanās stagnācijas ūdeņos rastu jaunus ceļus. Bieži neparastus, it kā bezcerīgus, bet tomēr meklējamus. Ruņģis pārmet, ka latviešiem maz ir tīri intellektuāla apetīta, nav vēlēšanās teorētiski diskutēt, filozofiski spekulēt. Bet viņa paša racionālajos un intellektuālajos spriedumos stipri manāma rakstnieka un dzejnieka jūtu pasaule.

Netieku vaļā no domas, ka Aivaram Ruņģim līdzi iet hernhūtieša iedaba (viņš ir cēsinieks) - ticība labajam, ticība cilvēkam, kas (diemžēl) no šīsdienas skatījuma ir zināms naīvums. Līdz ar to nav novēršama vilšanās sūrsme, kas autorā nogūlusies it dziļi. Teiktajam raksturīgs piemērs ir Kārļa Skalbes dzejoļa ("Dzīve bez laba ir dzīve bez smaida") piespraušana pie DP nometnes ziņojumu dēļa. Seko ievilkšanās kā ezim aizsardzības adatainajā kažokā.

Latvieti apzīmējis par citu kungu kaŗa kalpu, autors norāda, cik milzīga ir atšķirība starp tautasdziesmu ētiku un aistētiku un mūsu dienu latviešu izturēšanos. Nereti viņš mēdz kādu notikumu, parādību vispārināt. Referātā "Kādi mēs esam" viņš saka: "Man personīgi ir grūti kaut ko labu (par latviešiem) teikt", kaut arī piemetina, ka latviešu grupa trimdā kā sociāla vienība parādījusi lielu fizisku un garīgu izturību.

Referents ieskata, ka gandrīz katra problēma trimdas latviešu sabiedrībā ir grūti risināma, jo vairs neveidojam latviski izglītotu sabiedrību, ka savu latvisko eksistenci un tautas pastāvēšanas stratēģiju esam veidojuši illūziju pasaulē (fools paradise) un vēlmju domāšanas ietvaros (wishful thinking).

Runādams par sakariem ar tautu Latvijā, viņš uzsver, ka mēs raugoties uz šīsdienas Latviju, vēl joprojām skatāmies atpakaļ. Kā bazi tautas apvienošanai un pastāvēšanai nākotnē viņš uzskata vienas latviešu kultūras konceptu.

Krājumā Ceļā uz mājām ievietotie referāti domāti runāšanai sanāksmēs, ne lasīšanai mājas klusumā. Bijis jādomā par runāšanai atļautām minūtēm, par klausītāju uzmanības saistīšanu, un bijusi arī cerība izraisīt debates. Cik vēroju, Ruņģa Austrālijas turnejā (klausījos referātus Ņūkāslā, Sidnejā, Kanberā un Adelaidē) klausītāji bija inerti, minēja dažus jautājumus un apklusa. Izņēmums bija referāts "Latviešu tautas dzīvības stratēģija bez militāra konflikta iespējām", kas technisku iemeslu dēļ nav krājumā iespiests. Tas elektrizēja auditoriju. Bija iebildumi, jautājumi, papildinājumi. Šim referātam, kas iespiests Treju Vārtu 103. burtnīcā, atsaukušies arī Franks Gordons, Juris Kaža un Agnis Balodis.

Ruņģa referāti nav filozofijas grūti atšifrējami sacerējumi, bet vienkārša mūsu latviešu trimdinieku problēmu atklāšana un vārdā saukšana. Ieteicu krājumu izlasīt arī tiem, kas nobaidījās no Ruņģa 400 lappušu biezā vērojumu, pārdomu un secinājumu krājuma ... iet latvieši caur gadu simteņiem.

Aleksandrs Zariņš