JG158 ATBALSIS

9. BRITU INTERNACIONĀLĀ GRAFIKAS BIENNĀLE BRADFORDĀ (23.3.-22.6.)

Šīs sērijas lielākajā biennālē, Bradfordas pilsētas pašvaldības mākslas galerijā, priekšzīmīgā iekārtojumā eksponēts pavisam 351 darbs no 58 valstīm. Tā sastāv no britu un ārzemju ekspozīcijām. Pēdējā aicina redzamus māksliniekus, parasti daudzu un dažādu biennāļu veterānus, britus ieskaitot, ar vienu reprezentatīvu darbu un lūgumu pēc personīgā ieskata izraudzīt vienu līdzdalībnieku. Pretstatā britu ekspozīcija, atskaitot nedaudz lūgtu angļu mākslinieku, kas ar saviem 97 darbiem ir plašākā, ir nesaudzīgas starptautiskas žūrijas izsijāta. Varbūt tieši tāpēc tā ir viengabalaina, vitāla, optimistiski noskaņota un ļoti ekspresīva kā krāsu, tā melnbaltā grafikā. Biennāles vērienīgums vietām sagādā pārsteigumus pozitīvā un negatīvā nozīmē.

Vienu no biennāles ārējām iezīmēm veido neparasti liela formāta grafikas. Dažu darbu izmēri ir gluži neticami. Piemēram, kanadiešu mākslinieka R. Derouma kokgrebums ir 2,3 metrus plats un 1,83 metru augsts, neskaitot ietvaru! Vispārējā iekārtojuma kontekstā tas drīzāk lasāms kā „tapēte”. Ideāli šādi darbi prasās pēc atsevišķas telpas, lai labāk atsegtu vēstījumu ... Tieši amerikāņu ekspozīcija ir bagāta ar lielām grafikām, bet arī ar urbānisku skaļumu, vulgaritāti un populāru banalitāti. Tiem piemīt tendence nomākt pretēja rakstura darbus.

Biennāle it kā apstiprina tradicionālo ieskatu, ka grafikas māksla ir melnbalta. Tam var jau pievienoties ar piezīmi, par kādām grafikas disciplīnām ir runa. Piemēram, kokgrebums vai asējums bieži ir melnbalts, bet ne sietspiede, foto pielietošana u.t.t. No techniskā viedokļa sietspiede ir vispiemērotākā nopietnai krāsu grafikai, jo nekas neizskatās tik plakans kā „iespiests” krāsas laukums, veidols. Šādējādi nostabilizēta krāsu mijiedarbe labāk „sēž plāksnē nekā citu uzlikšanas veidu rezultāti, uzsmidzināšanu ieskaitot. Tas atbalsojās biennāles ekspozicijās ar jugoslavu grafiķa L. Logara sietspiedi kā sevišķi izcilu paraugu. Diemžēl, tikai nedaudz grafiķu pievērš uzmanību krāsu mijiedarbes fainomenam. Tādu ir maz arī gleznotāju aprindās. Tomēr biennāles kontekstā mazliet pārsteidz fakts, ka krāsu meistaru vairums nāk no ziemeļiem un ne no eksotiskām zemēm, kā to varētu sagaidīt. Pat Indija un Pakistāna, kas pazīstamas ar izsmalcinātu krāsu kultūru, ir pārstāvētas gandrīz vienīgi ar melnbaltiem darbiem.

Atsevišķu atzīmi ir pelnījusi Austrumvācijas ekspozīcija ar iespaidīgu melnbaltu grafiku virkni. Tā turpina šī gadsimta pirmo dekāžu īpatni griezīgo vācu ekspresionismu, kas labi piemērots pašreizējiem apstākļiem.

Tagadējās Latvijas grafikas mākslu reprezentē Inārs Helmuts un Juris Petraškēvics. katrs ar vienu krāsainu asējumu dizainiski skaidrā koncepcijā un, kā teikt, starp rindām ieaustu zemtekstu. Helmuta „Logs” rāda automašīnas atvērtas durvis, kuŗās pa pusei ieslīgušas zēna un meitenes figūras, bet tās rūtīs atspīd, jādomā, kolchoza ēku komplekss... Šīs formas veido spēcīgu vispārējo veidolu. Petraškēvica „Veltījumā dziesmu svētkiem II” vizuāli interesanti apvieno dzirnu akmeņiem līdzīgas formas ar ekspresīvā manierē pieskaņotām tikko jūtamām cilvēku galvām visdažādākajās variācijās. Te, acīmredzot, māksliniekam ir kaut kas ko teikt... Lai gan abu grafiķu darbi pieder pie biennāles mierīgākās skālas, tie neatļauj skatītājam paiet gaŗām ...

Biennāles koncepcijas svaidās no tīrām abstrakcijām līdz figūrātīvam ekspresionismam. Neredz foto reālisma paraugu, ļoti maz erotikas, bet nemaz illustrātīvi narrātīvu darbu. Toties netrūkst dzēlīgu zemtekstu, it sevišķi Polijas un Čīles ekspozicijās. Pie izņēmumiem te varētu pieskaitīt Padomju Krievijas (biennālē piedalās pirmo reizi) grafiķa N. Vlagovoļnija krāsu sietspiedi, kas konceptuāli ieturēta polītiskās glorifikācijas garā ar mazliet sadrumstalotu vēstījumu, bet perfektu technisko izpildījumu. Vispārējā biennāles kopaina iezīmē laikmetīgi aktuālu mākslu bez noteiktas uniformas, modes, kuŗas kopējais saucējs ir elastīga un iecietīga vispusība ar pasvītrotu dizainiskumu tās figūrātīvajā skālā. Te katalists, bez šaubām, būs abstraktā māksla.

Anglijas skarbais ekonomiskais klimats nav financiāli visai labvēlīgs tādiem prestiža pasākumiem kā britu internacionālai grafikas biennālei, kas ir viena no vecākajām mākslas pasaulē. Nesaņemot valdības atbalstu, tās organizētāji ir spiesti meklēt materiālu palīdzību pie organizācijām un privātām personām. Atliek cerēt, ka viņiem arī nākotnē tas netiks liegts.

Laimonis Mieriņš

LIELA KOKA PAĒNĀ

Atmiņas par Endzelīnu

Fragments

Kad Latvijā bija atjaunojusies padomju vara, tika nodibināta Zinātņu akadēmija. Valodas un literātūras institūta valodas daļas vadītājs bija Endzelīns. Pirmajos septiņos pēckaŗa gados viņš nebaudīja valdības labvēlību. Toreizējie noteicēji valodas jautājumos viņa uzskatus neatzina. Atkal mainījās pareizrakstības likumi, atkal tika atcelts mīkstais r. Likumdevēji neatskārta, kādu pārestību viņi nodara latviešu valodai ar mīkstā r burta atcēlumu, ka ar savu rīcību rada veselu apvērsumu e skaņas izrunā, jo rakstītais mīkstais r ir pareizas e skaņas izrunas sargs un gans. Endzelīns to zināja, toreizējie valodas normētāji to nezināja. Un pašreizējie? Vai viņi to zina vai nezina, vai negrib zināt? Ja mīksto r rakstībā neatjauno, tad cīņa par šaurā e uzturēšanu attiecīgajās lietvārdu ģenitīva un darbības vārdu formās ir veltīga − nedziedināma slimība jau tagad pārņēmusi ikdienas runātājus. Ar smeldzošu sirdi turpmāk aizvien biežāk būs jānoklausās, ka ļaudis dzer un ber un ķer ar plato e, kamēr pie tā pieradīs un to turēs par pareizu!

Viena no valodas institūta līdzstrādniecēm toreiz biju arī es. Endzelīns katru dienu ieradās institūtā, lai pārbaudītu mūsu darbu. Viņš deva norādījumus un atbildēja uz jautājumiem. Dažus valodas jautājumus apsprieda visi kopā. Reizēm kāds izteica uzskatus, kuŗiem Endzelīns nepievienojās. Atceros, ka reiz arī P. Kļaviņš tādus izteica. Pēc apspriedes Endzelīns aizgāja. Jau nokāpis pa kāpnēm, viņš atgriezās, piezvanīja pie durvīm un pasacīja durvju atvērējam: „Ir tā, kā Kļaviņš teica.” Pasacīja un atkal aizgāja.

Endzelīns nebija tas cilvēks, kas tīkoja vienmēr paturēt taisnību. Viņš uzklausīja ikvienu, kam atzina spriedēja spējas, un atzina, ka arī pats var maldīties. Tad viņš vienkārši un atklāti pateica: „Esmu kļūdījies.” Ar pateicību pieminu viņa pamācību arvien klaji atzīties, ja kaut ko nezina, tā man dzīvē labi noderējusi. „Nezināt nav kauns, negribēt zināt − tas ir kauns.” viņš teica.

Gandrīz visiem Endzelīna audzēkņiem, kuŗus viņš apmācīja savos spēka gados, piemita viena kopīga īpašība − tieksme piemērot visur valodas likumību, arī tur, kur dzīvā valoda no šīs likumības atkāpusies. Pie tādiem likumības vispārinātajiem piederēju arī es. Tai laikā „Akadēmijas Vēstīs” parādījās kāds mans apcerējums par adjektīviem, kuŗu stipri kritizēja. No manis prasīja, lai es publiski uzstājos ar paškritiku. Sajutu to kā kaut ko ļoti nepatīkamu, bet tikai sākumā, vēlāk vairs ne. Es biju spiesta jautājumos iedziļināties un saprast arī kritizētājus, un tas izrādījās derīgi: uzausa jaunas atzinās. Droši un mierīgi es tās varēju darīt zināmas.

Daži šo manu runu Endzelīnam bija atstāstījuši tā, it kā es būtu nopulgojusi viņa mācību. Viņš uz mani turēja ļaunu prātu. Es ļoti vēlējos ar viņu izrunāties, bet Rīgas dzīvoklī negribējās viņu apmeklēt, negribējās, ka būtu liecinieki, ja viņš man parādītu durvis, uz ko bija jāsagatavojas. Vasarā nolēmu aizbraukt pie viņa uz Koknesi, kur zināju to vienu esam. Ar savu dzīvokļa kaimiņu, automašīnas īpašnieku, kuŗam bija darīšanas Pļaviņās, norunājām tā: Koknesē viņš mani izsēdinās un atceļā atkal uzņems savā mašīnā.

Endzelīns mani saņēma vēsi, tomēr aicināja apsēsties. Tad mani izprašņāja. Beidzot jautāja: „Vai jūs tā domājat, kā jūs runājāt, vai runājāt tā tikai tāpēc, ka tā vajadzēja runāt?” „Es tā domāju,” es atbildēju. Iestājās klusums, kuŗu es pārtraucu ar jautājumu: „Vai es drīkstēšu atkal pie jums nākt?” „Jā,” viņš teica un sāka runāt par valodas jautājumiem, it kā nekas nebūtu noticis. „Kādu jūs iedomājaties cilvēku, uz kuŗu varētu attiecināt vārdu vecīgs?” viņš starp citu vaicāja. „Tādu kā mani,” atbildēju. Viņš bija tāds kā izbrīnījies. „Man vakar palika piecdesmit gadi.” – „Vai jau tik daudz?” − „Jā,” es teicu, „un, ja skolniece tādā vecumā dažos gadījumos spriež mazliet citādi nekā viņas skolotājs, vai tas kāds brīnums?” Viņš pasmaidīja un parādīja ar roku uz puķu vāzi: „Paņemiet sev tās rozes!”

Kad es šķirstu Mīlenbaha vārdnīcas ceturto sējumu un t burta nodalījumā mans skats skar reti lietoto vārdu taisnprātība, tad man jādomā par Endzelīnu, jo viņš bija šā vārda iemiesojums.

Ieva Celmiņa

Literatūra un Māksla. 1986. g 7. martā

MANAS ATMIŅAS PAR ENDZELĪNU

Izlasot Ievas Celmiņas rakstu „Liela koka paēnā” (Literatūra un Māksla, 1986. g. 7. martā), arī man radās vēlēšanās pastāstīt JG lasītājiem savas atmiņas par mūsu lielāko, starptautiski pazīstamo un atzīto valodnieku prof. Endzelīnu.

Sāku studēt ģermāņu filoloģiju Latvijas Universitātē 1928. gadā un 1934. gadā ieguvu mag. phil. gradu ģermāņu filoloģijā.

Jau kārtojot iestāju pārbaudījumus, mani vācu valodā eksaminēja prof. Endzelīns. Bija jāatzīst, ka viņš nepavisam nav tas bargais despots, par kādu jau ģimnāzijas laikā dzirdēju viņu daudzinām.

Studiju laikā klausījos viņa lasīto smago kursu − indoeiropiešu salīdzināmā gramatika. Arī mani viņš eksaminēja savā dzīvoklī. Vēl trepju telpā, laicīgi ieradusies, jutos, ka būs jāstājas barga tiesneša priekšā. Atceros, neuzdrīkstējos pat durvju zvana pogu nospiest drīzāk nekā tikai dažas minūtes pirms noliktā laika. Durvis viņš atvēra pats un ieveda mani savā kabinetā. Pulksteni uz galda gan neredzēju, lai gan arī es jau biju „informēta”, ka mani tirdīs veselu stundu „Pat ja tu arī noģībtu, tevi atdzīvinās un eksāmens turpināsies nolikto laiku,” laipnās draudzenes balss vēl skanēja ausīs.

Tikai, kad prof. Endzelīns jau bija ierakstījis „ļoti sekmīgi” manā studiju grāmatiņā un arī apjautājies par maniem citiem vēl izturamiem pārbaudījumiem un klausāmiem priekšmetiem, pat pieminēdams valsts eksāmenus, jau ārpusē atjēdzos, ka pagājusi tikai tāda kupla pusstunda, bet ka ar saviem lietišķajiem un labajiem jautājumiem mēs īsumā koncentrētā veidā esam pārskatījuši visu smago kursu, kuŗā piemēri bija jāzina no piecām valodām.

Viņš manā pieredzē un atmiņā vēl tagad ir viens no labākajiem eksaminētajiem, kādu priekšā man nācies stāties visā gaŗajā mūžā.

Tāpat atceroties viņa lekcijas, − mums visiem klausītājiem ļoti imponēja viņa stāstīšanas veids − īss, konkrēts − no galvas − bez kādu piezīmju lietošanas − ar visiem piecu valodu piemēriem.

Paldies Ievai Celmiņai par dažādo izgudroto stāstu atsaukšanu, kas bieži tika un vēl tagad tiek likti prof. Endzelīna mutē. „Endzelīns nebija varmācīgs,” raksta I. Celmiņa. Varu tikai viņai pievienoties. Viņš nebija varmācīgs ne pret saviem studentiem, ne arī pret latviešu valodu.

Mag. phil. Vera Streita

JAUNAS IZRĀDES

Pauls Putniņš jau otro lugu veltījis Ļeņina komjaunatnes Valsts Jaunatnes teātŗa kolektīvam. „Es savos zābakos” ir traģikomēdija, kas risina pedagoģiskus un antipedagoģiskus jautājumus ģimenē, tuvinieku starpā, bet galvenokārt skolā. Kā bērnos, jauniešos un pēc tam pieaugušajos postoši ieviešas atsvešinātība, konformisms. Par sabiedriski nozīmīgām, sasāpējušām problēmām dramaturgs runā atklāti un skaudri. (Kursīvējums mans. V.S.)

„Es savos zābakos” iestudējis U. Brikmanis, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir V. Kovaļčuks. komponists M. Brauns, kustību un plastikas režisore E. Drulle. Iestudējumā nodarbināti visi šoruden teātrī ienākušie LVK Teātŗa fakultātes absolventi − galvenajā. Elīnas, lomā I. Zemzare. Piedalās arī citi jaunie aktieŗi, viņiem līdzās pieredzējušie kolēģi A Zaice, A. Maizuks, V. Pavlovskis.

Slēgtās pirmizrādes, autoram klātesot, notika 25. un 26. februārī, kad tās noskatījās aktīvisti no dažādām skolām. Oficiālā pirmizrāde notiks 6. martā

I.M.