Vecumdienu padomi nes gaismu
bez siltuma kā saule ziemā.

− Vuovenargs

Es stāvu aiz sētas un skatos, kā tur glīti rindās norakti guļ labie gadi.

Vakara krēsla, ar tušu jau piezagusies, gaisina trešo dimensiju, visa nogāze sabiezē − un drīz koki stāvēs kā melns izgriezums, uz sudraba papes mēnesnīcā. Rimst kustība, zūd visi niansētie, šalcošie tagadnes iestarpinājumi. Kluss. Tādā plakanā pārejas stundā tīram zemes dzestrumam līdz noguldītais var mierīgi celties un elpot.

Vai atceries?

Tur desmitais gads sastindzis − izspūris, izmircis, aizelsies puika, vēl ar schwaben, schwaben − koleraben klaigu uz lūpām, repliku letten, letten − donnerwetter lamu Eslingenā. Virs kreisās acs tam puns no akmeņiem pildītas sniega pikas; trāpījums ciests uzbrukumā vietējo cietoksnim, un asinis sarec rētā un solījumā turpmāk nedauzīties. Nekas, uz dēļa virs četriem skrituļiem varēs drāzties vasarai cauri, prom no nesaprotamas cieši saspiestu cilvēku iekarsušās runāšanas un gaidīšanas, kolonijas drūmajām blokmājām gaŗām, pie draugiem uz mēslu bedrē izbūvēto mazo stadionu, kur Ķirsis izraujas un met grozā kā mazs dievs... mazskautos ar kartupeli un pagali... pāri upei kādu amīti pakaitināt, izlūgties apelsīnu vai pāris „kamieļus”... uz bezgalīgām plinkšķienu pilnām, metronoma midzinošām klavieŗu stundām... pie īgniem, „dīpīšu” apsēstiem saimniekiem izubagot kādu pussapuvušu augli... gar lielo skolu, kas jau Vācijā latviešiem māca angliski, uz aizmuguri, uz tumšo, brīnumaino teātri, kuŗā katru izrādi noslēdz papildus skice „iz dzīves” un pēdējais zvans ir pamatīgs sitiens tukšai armijas benzīna kannai. Tas ir arī lielās izklīšanas zvans. Teātrim − gals. Vilcieni. Kazarmas. Kuģis. Dzeltenīgi pelēki putojoši viļņu kalni vētrā. Piesmacis gaiss. Vemšana. Jaunā pasaule.

Sešpadsmitais... vai tādu teļu vairs atradīs? Ja uz to ķermeni varētu tikt atpakaļ ar šodienas smadzenēm! Tas ir visu nepareizo sasniegumu gads: spožas sekmes skolā. − bet ar meitenēm nekā. Un tam vēl klāt apjukums: kāpēc latviete berž sāli mutē, bet slapjāko, sološāko buču − ar mēlīti − dod žīdiete? Tur − vasara lidotāju uniformā, nemitīga maršēšana skolu pagalmos uz karsta, mīksta asfalta, kas svilina zābaku papēžus, un blēņas... jo radara ierīces nav ieradušās, var tikai par tām ilgi un dikti pļāpāt un pa starpu vēl apgūt negantu dziesmu repertuāru. Ne tik bieži, bet tomēr vēl reizēm: līdz ar sirēnām kaut kur tālu naktī uzraušanās no miega aukstos sviedros, jāģērbjas, jāsteidz uz pagrabu... nē, taču ne vairs. Drezdene deg citā pasaulē, citā gadsimtā. Tad vidusskolas dīķī trenēts peldētājs ielec augstskolas jūrā un sprauslodams meklē pieturas punktus. Izplēn vasaras nometņu organizētā idille. Kaut kur nomesti un aizmirsti vācu valodas svārki, jāstīvējas jaunā angļu un franču griezumā. No uzraudzības un draugiem uz vienaldzību un svešiniekiem − pirmais asmens dzēliens vaigā. Pirmais pieskāriens volejam, ieraušana veču komandā, sākums trīsdesmit gadu karuselim puskontinenta vingrotavās, laukumos, dušās, krogos, ballēs un draudzībās, kas ar uzvarām un zaudējumiem, un sviedriem, un jūdzēm vēl šodien sacementētas. Un izmežģītā potīte − vēlāk visādi citādi plīsumi un lūzumi − bet pirmā smagi izmežģītā potīte, veči tikai pēc krogus aizved mājās, sapampumam un asarām cauri tēvam jāstāsta par sportu. Jā. varētu kaut ko nopietnāku... bet pēc latviešu skolas, ko? Sešpadsmitais ir saldas neziņas, aizturētas elpas, tirpstošu pirkstu, trauksmes pilnu mēģinājumu un nesaprotamu jūtu gads. No bēgļu puikas veidojas kaut kas.

Divdesmitpirmajam grezns, iedomīgs piemineklis − no katra leņķa runā par baudu. Katra diena − milzīgs auglis, kumosos rijams, lai sula sprūk un slido pa zodu uz leju! Tajā gadā, un uz to gadu kāpjot, viss ir iespējams, viss interesants, viss − izmēģinājams. Matemātika un dzeja izrādās attāli brālēni. Toties – alus, skočs, baltvīns un konjaks nemaz neiet kopā. Meitenes kaut kā liekas gudrākas, nesasniedzamākas, bet mēs pie alus glāzēm to noliedzam un plānojam jaunus pārbaudījuma gājienus. Var iznākt no ķīmijas laboratorijas un ar nākošo elpu filozofēt par dzīves laboratoriju. Var runāt pārlieku nopietni − un tad ragavās gāzties pa kalnu uz leju ar galvu uz priekšu un kupenē iekšā. Nemirstīgi! Melnbalta televīzija rāda savādu kratekli, kādu tur Elvisu ar eļļotiem matiem − un puikas vīpsnā, kamēr meitenes spiedz. Varbūt viņas nemaz tik gudras nav... bet iesim apskatīt ģitāras... nē, jāmetas tvistā un uzmanība atgriežas tuvplānā. Vasara −un betona darbi pie itāliešiem, viņu milzīgām, ķiplokainām sviestmaizēm un vīna. Tā švīka uz trotuāra ir mana, − uzmanīgi soļo un atceries. Un tās ielas ved uz laukiem, uz Jāņiem, − mēs strādājam kopējā īpašumā, mēs paceļam sarkanbaltsarkano un atkal dodamies tālāk, atpakaļ. Mēs atklājam: kafejnīcas, tautas mūziku, mocikletus, zolīti, fordus, stripklubus, eksāmenu paralizi un ilgas tikt prom – pasaulē. Vēl. Gribas vēl. No jauna. Un atkal. Ar pilnu krūti, un lai velns parauj lēnāko. Kaut kur aiz visas tās duņas čukst latviešu valoda − bet te jau sniedz diplomu un rāda durvis. To divdesmitpirmo noguldām ātri, izkliegtu, izskrietu, izturētu, izlietotu − tā drusku pārsteigtu, ka laiks romēr pienācis. Un izejam dzīvē.

Džinkst ausis no tik tiešas, koncentrētas momenta uztveršanas. Tas ir bijis tikai mirklis. Slapsta tāds! Gadi un gadi − tikai moments, mil-zīga-lādina-pāri-laikiem-uz-šo-vietu moments tik smags, ka austošs, trekns mēness kāpj uz galvas un dzen kājas stāvus zemē iekšā. Tā, ka pie sētas jānoturas, lai melnā zālē nenoslīktu.

Es gribētu vēl iet ar labiem gadiem pastaigāt, bet esmu šaipus sētas pienaglots.

Bija. Tur. Tikai − tur. Reiz bija.

Drebu. Jo viņi rāmi skatīsies, kā rītā kāpju tālāk, un gaidīs liktenbrāļus pārnākam.

 

Juris Mazutis