OPUSI BEZ

IEPRIEKŠĒJA

Drīz atkal iešu viņos dārzos klusām.

Būs vēsa mēnesnīca ķiršu ziedos,

bet gudrie koki piedos:

ja ēnasviegls slīdēšu pa zāli,

varbūt kāds pāris ziedlapu man iedos

par to, ka netraucēju maija dusā

tiem pirmo sapni uzsākt:

kā mēness, saukts par saules bālo brāli,

tiem zaros kaisa zvaigžņu spožo sāli,

vai līdzīgi. – Kas ķiršu sapņus zīlēs!

Man pašam tajā gaismā izsapņoties,

lai dienā saule mīļāka tiek toties.

Kad pārnākšu ar ziedlapiņām vīlēs,

gan dzīve dižāk mīlēs,

un nebūs jātaisnojas, ka ikpārziem

man vajag uz tiem dārziem,

kas vienmēr maijā, mēnesnīcā gaida

un neviļ, nepārmet un neatraida.

Ar bazūnēm, ar krāšņu atvēršanos

Tā Kunga pulki ataust debesīs;

man miesas izbailēs līdz īkstīm trīs:

pie nevainīgiem zvēriem alās manos.

Pār veciem mājokļiem drīz liesmas līs,

blēs bēdu brēciens taisno torņu zvanos:

ar bazūnēm, ar krāšņu atvēršanos

Tā Kunga pulki ataust debesīs.

Pirms saukt uz cīņu vai uz padošanos

nāks gaismas kareivji man pakal drīz,

vēl savai stundai savā tumsā klanos,

jo vecais laiks top nežēlīgs un īss:

ar bazūnēm, ar krāšņu atvēršanos

Tā Kunga pulki ataust debesīs.

Nav jau viegli vienai ostas galā:

mati, pāris zvīņu, slapjš astes gals.

Nevar iekļūt dzelmē, nedrīkst izkāpt malā.

Mazā Nāriņa sēž un salst.

Atbrauc jau kādreiz, bet tikai pa rudeni,

Hamleta tētis, vēl nenobeigts,

Šekspīra nenobeigts, brāļa nenobeigts,

sēstas viņai blakām uz akmens gludena:

viņai tīk klausīties, viņam daudz sakāma.

Vasarnieki vasaru, it neviens ziemā,

pavasarī kaijas un putu šļaksts.

Atnācis kādreiz tak Andersens ciemā...

Andersens mākonī jaunu lietu raksta.

es par savu ķeizariņu

šauj ar lielo–gabaliņu

turks tik kasa vēderiņu

lode aizskrien purā čuš!

turkam vēders nav vēl pūš

es par savu mundieriņu

šauj ar krama berdanciņu

turks tik kasa vēderiņu

„es vēl tuvāk pienākšos

tev pa dullo galvu dos”

es par savu dullgalviņu

šauj no maksts ar zobentiņu

turks vairs nekas vēderiņu

„ūja zaldāt cik tu ļaun

ka man spalu ķiškās šaun”

un pakrīt rakaris

mēs dziedādami spēlēdami

Nevajag tak jauniem lauvām

ļauties sieties vecām tauvām!

(Atskaņa šī blaumaniskā

palecas un iekož ciskā. – Au!)

ATZĪŠANĀS

IEREIBUMA

STĀVOKLĪ

... jo Tavu mīlas prieku

patiesi ir jau gana:

es sevi Tevī lieku,

bet tā nav pestīšana;

pa Tavu platu aci

es triektu – tankš! – ar milnu,

bet netīk taisīt traci

pa Tavu mazu vilnu,

bet netīk škandalēties

pa Tavu šauru vietu

(ai, cik gan labprāt smieties

uz jūrmalu es ietu!).

Tev cieši apkārt rīstos

ap padusi un seju,

un lūzdams neatzīstos

par mīlu vai par dzeju;

nesen vēl mani būri

ar elsām un ar skavām;

tas jāizpērk būs sūri

ar kādām rindām savām.

es atzīšos Tev tieši:

vēl tuvāk Tev man bailes,

un miedzu acis cieši

līdz dziedās 3. gailis.

Ja raganām tas dabā:

ar acīm smaidīt slīpi,

līdz savā seklā nabā

var noķert manu snīpi.

Caur krūšu dobes šūpām

dzird manu sirdi pukstam,

bet piepampušām lūpām

vēl svētus melus čukstam.

Nekas, ka Tavas acis

man pēcāk rādās zaļas,

jo šis ir asiņtracis,

gar ko nav prātam daļas.

Mēs kopā kniebti platā

un niknā knaģa spīlē,

un grēks nav Tavā skatā,

bet laikam grēks tā mīlēt.

Te taisnības un tiesas,

cik Dievam melns aiz naga,

bet karājas mums miesas,

ai, tvīkstošas un liesas,

uz viena paša raga,

uz stīva āža raga.

Kad vecāki rāpās vakaros

pār briesmīgo dabas seju

mazo Ezru baroja ar petroleju

lai viņš pārdzīvotu puteni,

lai viņš varētu tecināt

saules mūžu no degvielām.

No istabas istabā

vēls Ezra viļņojās

kā petrolejas smaka

zem ziemā gūstītas saules

no istabas istabā.

Svētās Elizabetes patversmē.

But oh, it is sorrow and sorrow

when love dies – down in the heart.

* (no Ezras Paunda ‘Planh’)

No siltumnīcas klēpja no Ecehiēla mutes

pil slapjas zvaigznes, tek asiņainais Vārds.

Tu zaudēji samaņu un atguvi Dārzu.

Dārza bezsamaņā tev parādās Dievs;

tu drāzies pret Viņu ar lūgšanām lūpās.

No savas tumsas es

tavā ausmā

ievēmu ērkšķus, neaizmirstules.

Mūsu skaidrā Acs izplūst pasaulē,

noslīcina sauli – ievelk sauli sevī,

mūsu dzidrā Acs.

Tā saredz visu

aklumu. Gaismas skrandas izdzisa,

izdzisa tumsa.

(3.)

Mēs bērni smago mēbeļu pamatos.

Saimniece ved kafiju saullēktos,

vīnu vakaros lai ievestu miegu.

Mūza deg Medūzas matu mezglos.

Mitras zvērādas apklusina namu.

Lejā bērnos un putekļainos bēniņos

lāčādas, slapjas kažokādas

aizsedz vārtus.

un tukšs laukums pārdzīvo mūsu namu

Esmu bieži redzējis Galvu. Tikai Tās raksturs

ir maisījums,

ir mainījies. Tilts sabrūk, siltumnīcas

stikli saplīst un ieplūst ziemas upēs.

Katalizators iesūcas grīdā.

Tad Acs atveŗas,

tiek atvērti debesu logi,

sarkani vīrieši jāj uz milzīgiem pelēkiem gliemežiem,

skaita sekundes

laika beigām, šacha spēle tek

caur pilsētas mūriem,

Acs aizveras,

es ar savu sievu izkāpju no šķirsta

un atrodam

(1. – 2. un 8. – 9. rindas no Hansa Prinzhorna pētījumiem

psichiski slimo mākslā; 7. un 13. rindas – Mozus, Bībelē!)

(5.)

Mednieka mājā pustumsā
kāds rads man rādīja

Tunisas tuksnešu rozes,

sārtus akmeņus ko vēja māte pieņēma

savā smilšainā mutē un pārvērta

par badu un slāpes ziediem.

‘Kartaga tad ienācu’

Mednieka mājā pustumsā pie galda

sēdējām, dzērām rūsas tējas,

ēdām teļa mēli un sviestmaizes

ar savādi saldu smēri ko kalnos taisa –

vecajā mājā kur griestos vēl karājās

mednieka milzīgie āķi.

‘Kartaga tad ienācu

kur nesvētas mīlestības

dziedāja manās ausīs’

Mednieka mājā melnie āķi

gaida galu, dvēseles.

(7., 14. –16. rindas no Sv. Augustīna; pārņemts

no T. S. Eliota „The Waste Land”)

PUSMŪŽA

INVENTŪRA

Lūkojos sejās. Skaitu grumbas, rievas un vagas.

Skaitu draugiem un svešiem. Skaitu vīram, acs ko spogulī redz.

Palsenās krāsās rēgojas iesirmu paziņu pagasts.

Pustumšā nabagu mājā atmina skalu dedz.

Rūgtums aug ass un drūms, kad slimnīcu archīvus šķirstu.

Zinaīda mira ar vēzi, Vilma ar tbc.

Sarkankalna vārtos reiz sniga pār pustraka dzejnieka šķirstu.

(Tas bija laiks, kad mans dēls nāca pasaulē.)

Mans dēls nu jau liels. Gandrīz milzis miesā un garā.

Pats esmu vecītis kļuvis – žēlabains, raudulīgs, sīks.

Nejūtos ērti vairs normālu pilsoņu barā.

Muļķis, – tie saka, – kas atmiņu ūdeņos slīkst.

Laikam patiešām ir nepiedodami stulbi

Vecmodīgas skaņuplates spēlēt arvien;

Bodlēru golfa klubā citēt; Lohengrīna gulbi

Ezerā meklēt, kur ātrlaivas skrien.

Peļu apgrauztā dienasgrāmatā, nezin ko pētīdams, rokos.

Varbūt man tie tālie dārzi klusām kājām vēl jāpāriet,

Kur laimējās kādreiz no aizliegtiem augļiem nokost.

Dārzi, kuŗu vārti sen ciet.

Lēni, lēni jau satumst. Aiz loga paisums krāc svešā jūŗā.

Kalifornijas vīns uz galda uzmirdz kā bākas acs.

Ko gan es atrast gribu šai vēlajā inventūrā?

Vai vairs esmu es pats?

Četrstūŗi malām melnām krājas raibās avīžu slejās.

Draugi aplēš: viņam bija tuvu pie piecdesmit.

Draudzenēm remdenas skumjas redzamas sejās.

Kā mēdz teikt: dzīve rit tālāk. Rit un rit.

Rit un rit. Smejas mūžības grāmatvedis: redzēji velnu?

Smejas kratīdamies, klepodams, liekdamies gluži līks.

Kungs, cik daudz gan ir pasaulē liesmu, – bet vairāk vēl pelnu.

Kungs, – par visu taču smieties drīkst.

Miljons lietu uz plauktiem un galdiem.

Šodien par puscenu dabūjams viss.

Katalogs vārdiem puķaini saldiem

Sola uz nomaksu debesīs.

Atspīd no vitrīnu ezeriem sekliem

Tūbiņās jaunības eliksīrs.

Un tāds daiļums ir nailona krekliem,

Ka, tos noglāstot, nodreb ik vīrs.

Rotaļu lietas. Lūk – izdevīgs pirkums:

Lelle, kam īstas asaras birst.

Dresēts zilonis – tieši no cirkus.

Gumijā darināts Noasa šķirsts.

Rotaļu lietas. Auto bez skaita.

Papagaiļi, kas Šekspīru māk.

Vecākai paaudzei – pūkaina aita

(Otrā bērnība virsū kad nāk).

Ja tevi mīklas un neziņa tirdī,

Lēta šeit pestīšana ir klāt:

Robotu nopērc ar tērauda sirdi,

Kas var pat mūžību atrisināt.

Jaunlaulātiem, kas jūsmo par dzīvi,

Skeptiķiem sirmiem, kas netic nekam, –

Lūk te par dolāru lidojošs šķīvis

Aizzvaigžņu telpas braucienam.

Tā kā transā tu līdzi ej baram.

Mantas vilina, kairina, mirdz.

Dvēseles mieru pat nopirkt te varam

Pudelēs baltās ar uzrakstu Spirts.

Aizslīd kāpnes no stāva uz stāvu.

Dimantu nodaļa liesmo kā pils.

Neona burtos redz reklāmu blāvu:

Gultas un zārki – pats jaunākais stils.

Miljons lietu uz plauktiem un galdiem.

Vai tu vēl nevari atrast, ko pirkt? –

Laikam būs labāk ar trūcības maldiem,

Trūcības maldiem un nemieru sirgt.

BADA MĀCĪBA

Bads nemāca sātu,

bads māca mūžīgu izsalkumu,

māca just visam, kas iekļuvis mutē, vienādu garšu.

Rijību māca.

Un slāpēm nav pravieša balss:

„Meklējiet dzīvības malku kalna avotā dzidrā!”

Riebjumu pārvarot, kaltušas lūpas nevairās duļķainu pelķu.

Bads,

maizes un ūdens, un dzīves bads nemāca sātu,

rijību māca.

Tukšumu sakrāt nav grūti:

ne vajaga telpas,

ne jāzaudē laiks, izpaliekot no darba ar peļņu,

ne baida kožu, rūsas, ne sapelējuma briesmas.

Vistukšākais tukšums

ir –

tukšu cerību tukšums.

tukšas cerības, sakrātas galvās un sirdīs,

ar laiku padara tukšas

galvas un sirdis.

Ir tā,

it kā apēsta būtu domu maizes pēdējā druska,

un izdzerta jūtu vīna

beidzamā lāse.

Tukši skumst dzīves galdi

un mūža kaktos

saplēsto glāžu kristalls

gadu putekļos sēro

neatstarodams

sauli.

Man nebija vajadzības,

ne mazākās vajadzības pēc vakardienas,

un iztikt bez šodienas

es būtu spējis pavisam labi.

Tukša un nogurusi pagāja gaŗām man vakardiena.

Tukša un nogurusi šodiena lēni velkas uz galu,

pametot mani tukšu un nogurušu rītdienai,

bez kuŗas, tāpat kā bez vakardienas,

tāpat kā bez šodienas,

varu iztikt.

Tu varēji būt

manai zemei saule

un lietus.

Biju zeme

bez saules

un lietus.

Nezaļoju,

nenesu augļus,

nepaēdināju nevienu.

Nejautā kādēļ

neliecas vārpas manai rudzu druvai uz leju.

atceries – ziedu laikā

Tavs vējš tai nešalca pāri, to nesaviļņoja.

Nolīstais līdums,

apartais lauks,

izsētā sēkla

sazēla zelmenī zaļā,

kas kailsalā neizsala, ko neizgulēja sniegi,

bet pļaujas laikā ievāktā raža būs tikai salmi un pelus.

Roberts Greivss

(Robert Graves,

1895–1985)

Tu, mīļā, un es,

(viņš čukst) tu un es;

un ja nekas cits, kā tikai tu un es,

tad kas par to, jo tu un es.

Skaitot kā pukst,

skaitot kā sirds lēni pukst,

kā laiks asiņojot mirst, sirds lēni pukst;

nomodā tie dus.

Diena bez vainas.

Nakts un diena bez vainas;

tomēr liels negaiss reiz nāks un aizdzīs šīs ainas,

no rūgtas debess.

Kur būsim mēs

(tā čukst), kur būsim mēs,

kad nāve nāks, ō, tad kur būsim mēs,

kas bijām tu un es?

Ne tur, bet šeit,

(viņš čukst) tikai šeit,

kā esam šeit mēs, kopā, tagad, šeit,

vienmēr tu un es.

Skaitot kā pukst,

skaitot kā sirds lēni pukst,

kā laiks asiņojot mirst, sirds lēni pukst.

Nomodā tie dus.

Atdzejojis Jānis Krēsliņš

Aizbrauksim, draugs, šovakar uz Madagaskaru,

Tur, stāsta, uzziedējis mūsu atminas koks,

Un, kad mēs abi pie viņa pieskarsimies,

Vienīgi okeāns skalosies – un tas notiks

Bez drēbēm, bez miesas un bez pastarās tiesas,

Un bez dvēselēm, nolādētām dvēselēm,

Mēs divi – nezin kas – Madagaskarā iesim,

Rokās saķērušies, ap zelta dievietes tēlu,

Vienīgi okeāns skalosies – un tas notiks,

Tas notiks vēlreiz, vienīgoreiz un pirmoreiz atkal,

Tas notiks Madagaskarā pie mūsu atmiņas koka,

Tikai neaizgulies, draugs, šovakar,

Es divus gadus kārtoju ceļasomas,

Bet viņās ir dzimtene, lievenī gaudo suns,

Un, tikko ieklausies, tas vairs nevar notikt,

Bet kas notiks Madagaskarā, draugs, bez mums...

Cik mirklis īss! Raud dūrītē piekrāpts puisēns,

Dzied lakstīgala,

un priekšlaicīgi kāds mirst.

Čukst mīlētājs: „Saki – kas esam, kas esam mēs

Divi, no visas pasaules šonakt aizmirsti...”

Saki – kas esam, kas esam mēs?

Cik mirklis īss...

Vai tā bija dzīve – vai gaŗāmgājējs – vai sapnis,

Pulkstenis, sapnis, gaŗāmgājējs kliedz: „Drīz!”

„Saule drīz lēks,” saullēktā saka aklais.

Nepiekrāp mani!

Raud dūrītē piekrāpts puisēns...

Cik mirklis īss! Es gribu būt atkal tu,

Caur asarām, asinīm, pulksteni, saullēktu

Nepiekrāp mani un nepiekrāp lakstīgalu.

„Tu piekrāpsi mani,” tu saki, „es piekrāpšu tevi...”

Cik mirklis īss!

Nevajag, netici tam,

Netici atmaksai, tici, ka nevarēju,

Ka es nevarēju piekrāpt lakstīgalu.

Kāds pagalmā atdarina viņu veltīgi

Līdz rītam, līdz rītam, nelga, –

Un kas esam mēs

Pulkstenis, sapnis, gaŗāmgājējs kliedz: „Drīz!”

Čukst divi pavisam aizmirstie pasaulē.

Kas būs drīz, vai nezināmais, –

cik mirklis īss!

Saule drīz lēks, un priekšlaicīgi kāds mirst.

Nepiekrāp tagad mani, nepiekrāp, tā ir cīņa,

Nepiekrāp tagad mani,

vai tu mani dzirdi?

Nepiekrāp mani, Liesma, 1985

Man saprast, saprast tavu valodu

Un telpai pieķēdētās tavas acis,

Klau, pērkons ducināja vecos kapos,

Rau, mākonis ar staru zobus baksta,

Viņš, caurspīdīgais, ēdis lietus smaržu

Un dvēseles tik mēmo trīcēšanu,

Bet mums ir – mīlošiem – uz zemes jāvar,

Ak, pūces smieklu ārprātīgā skaņa...

Vai dzirdi, kā zem zemes šonakt brēc

Tur ieslodzītā ugunīgā lava,

Un zilos ceriņus pavisam lēti

Mums šodien pārdod kropla jaunava;

Tai bezgalībā viss ir bijis vērts,

I bērnība, i mīlestība, nāve

Un arī tas, kas ceļā pazaudēts,

Nez kāpēc sapnī nosapņotais pāvs

Un avīzes, un sviedru murgā karš.

Klau, pērkons ducināja vecos kapos,

Un, kad tu jautā, kālab es tā daru,

Es nezinu un nezināmā skatos...