Valija Ruņģe

TRIMDAS GARA DZĪVE:
FAINOMENS „PAR SEVI” VAI DAĻA VISAS LATVIEŠU TAUTAS KULTŪRAS?

 

Meklējot atbildi uz šo jautājumu, vispirms mēģināsim konstatēt, kādā situācijā atrodas trimdas gara dzīve, un varbūt vienlaikus tad arī atradīsim dažas norādes atbildei. Lai to spētu paveikt, nepieciešama būtu kā neliela atkāpe pagātnē, tā arī ieskatīšanās citu tautu apcirkņos, vienmēr tomēr paturot prātā, ka mūsu pašreizējā situācija nav identiska ne ar mūsu pašu pagātni, ne ar citu tautu problēmām un iespējām. Tā kā īsa pārskata ietvaros nav iespējams pieskarties visiem gara dzīves laukiem, tad praktiskos piemērus izraudzīšu no visspilgtākās un, liekas, pašreiz arī visapdraudētākās trimdas gara dzīves izpausmes resp. no daiļliterātūras.

Kad 1944.-45. gadā atstājām tēvzemi, tad šai mūsu tautas grupā bija visai liels skaits dažādu tautas gara dzīves virzītāju, ieskaitot daudz rakstnieku, dzejnieku, literātūras darbinieku. Dzimtenē šai novadā palika milzīgi robi, jo šo svešumā aizbraukušo skaitu papildināja vēl tā daļa, ko aizveda uz Sibiriju jau 1940.-41. gadā vai pēc 1945. gada, ko nomocīja cietumos, kas aizgāja bojā kaŗa darbībā, kas, kaut Latvijā palikuši, bieži vien vairs neuzdrošinājās vai nevēlējās publicēties, vai arī viņiem to liedza. Tāpēc tūdaļ pēc 1945. gada Latvijā literātūras laukā bija tukšums, ko centās aizpildīt diletanti, oportūnisti, karjeristi. Bija grūti runāt par dzīvu latviešu literātūru Latvijā.

No svešumā aizgājušiem turpretī veidojās visai darbīga un kvalitatīvi nopietni vērtējama literātu saime. Vienkārt, līdz ko radās iespiešanas iespējas, centāmies restaurēt zaudēto, otrkārt, daudz izbraukušo rakstnieku bija savu spēju sākuma vai brieduma gados, tiecās izteikties, un „tauta”, lasītāji, savukārt ar lielu kāri ņēma pretī visu lasāmvielu, ko vien varēja iegūt. Daļēji tas notika aiz inerces − kā turpinājums Latvijā pasāktajam, daļēji aiz patiesas intereses, patiesas vajadzības saskatīt mākslas tēlos atspoguļotus nesenos asos pārdzīvojumus, daļēji reizēm vienkārši aiz gaŗlaicības pelēkajā, nestabilajā nometņu dzīvē. Tā toreiz, priekš 40 gadiem, patiešām veidojās nopietni vērtējama latviešu gara dzīve, bet latviešu literātūra atradās svešumā, nevis Latvijā.

Situācija 1986. gadā ir citāda. Vispirms − 42 gadus gaŗa laika sala sadalījusi latviešu literātūru it kā divi straumēs. Katra no tām veidojusies mazliet atšķirīgi, ja arī pieder pie tās pašas upes, ko dēvējam par latviešu kultūru vai gara dzīvi.

Latvijā pēckaŗa tukšumu aizstājušas jaunas, spēcīgas paaudzes. Literātūra zeļ. Un kāpēc lai nezeltu? Ja tautai jādzīvo svešas varas ēnā, tad tai pašai savas gara dzīves izpausmes kļūst jo svarīgākas, jo nepieciešamākas. Turpretī trimdā jaunas paaudzes, kas nodarbotos ar latviešu literātūru (gan to sacerot, gan lasot), arvien vairāk samazinās. Līdzībās runājot − meža jaunaudzes vietā sastopam vairs tikai atsevišķas jaunas atvases. Vērojami vēl citi briesmu signāli gara dzīves novadā, kas saistās ar literātūru, tātad ar tautas pamata īpašību, valodu, piem., samazinās lasītāju skaits arī vecākajā paaudzē (tai izmirstot vai arī nezinot, kam sakrātās grāmatas atstās), trūkst labas latviešu valodas prasmes jauniešiem (pat ja tie vēlētos vēl latviski rakstīt). Par spīti tam daudzu latviešu apziņā vēl turpinās pārliecība, ka vienīgā un īstā latviešu gara dzīve norisinās ārpus Latvijas, t.i., Rietumu pasaulē.

Protams, par literātūras un grāmatniecības krizi runāts dažu labu reizi arī agrāk. Un pašreiz šī problēma aktuāla ne vien trimdas latviešu vidū, bet arī Latvijā un citās tautās. Daži piemēri!

Jānis Ziemeļnieks 1923. gadā, recenzēdams žurnāla Ritums 1921.-22. gada burtnīcas (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1923., 461. lapp.) rakstījis: „Žurnālam jau divi gadi aiz muguras. Šajos amerikāniskos laikos divi gadi ir diezgan liels vecums, jo mūsdienu publikai uz grāmatām vispār interese stipri mazinājusies. Lai ikvienu žurnālu tagad vada cik saprātīgi un tas būtu cik labs būdams, tādu vecumu kā senāk Mājas Viesa Mēnešraksts, Austrums u.c. tam būs grūti piedzīvot.”

Pēc pirmās intensīvās desmitgades trimdas literātūrā arī iestājas atslābums. 1956. gadā Valdemārs Kārkliņš (Laiks, 3. okt.) raksta: „Pēdējā laikā atkal dzird balsis par krizi grāmatniecībā.” Viņš izbrīnījies un sāpināts: „... kā lasītājos varētu rasties vienaldzība pret grāmatu tieši tagad, kad tai vislielākā nozīme un vērtība, vienkārši nav saprotams.”

Jānis Sarma 1957. gadā (Ķikures un Sarmas vēstules, 383. 84. lapp.) raksta:

...latviešu grāmatu izdošana ar katru dienu kļūst neiespējamāka lasītāju trūkuma dēļ, un vēl pēc pāris gadiem grāmatas varēs izdot tikai pāris pazīstamu autoru, bet jaunajiem autoriem tas vairs nebūs iespējams. Ar to visi viņu darbi paliks izkaisīti pa laikrakstiem, pazudīs. ... Līdz ar to mēs paliksim savā garīgajā dzīvē, tā arī vispārīgi par predestinētiem provinciešiem.

Edgars Dunsdorfs 1984. gadā konstatējis (Austrālijas Latvietis, 16. nov): „Latvieši grāmatas vairs nelasa.” Daina Šķēle vēstulē 1986. gadā: „Ja šie priecīgie tautieši tā nebēgtu no latviešu grāmatām!”

Ja pēc atslābuma grāmatu lasīšanā un interesē par literātūru Latvijā 30-tajos gados radās jauns uzplaukums, tad pašreiz trimdas datiem raksturīgs tas, ka tie ir progresīvi lejupslīdoši.

Kā pašreiz Latvijā? Citēšu kādu latviešu skolotāju (no privātas vēstules):

Tikko dabūju Ojāra Vācieša periodikā publicēto un nekur nepublicēto dzejoļu krājumu Nolemtība. Ar grūtībām dabūju šo vienu eksemplāru, jo tikai 32 000 liels metiens. Un tas ir maz. Trīs un piecreiz lielāks nevienu dienu nestāvētu grāmatnīcas plauktā.

Par spīti tam Jānis Peters bažījas (Karogs, 1985. g. 12. num., 126.-28. lapp., „Rakstnieks, problēma, redakcija”):

Presē pašreiz vairāk parādās popmūzikas problēmas, nevis grāmatas problēmas. ... Pašlaik acīmredzot nobriedusi nepieciešamība runāt par latviešu padomju grāmatas kā kultūras pamatvienības apdraudētību. ... Racionālisma un mākslas sadursme... Vai nav vērojama tā pati ošu gatves sazāģēšana dēļos, kas parādīta Indrānos, tikai mūsu dienu apstākļos.

Latvieši grāmatniecības pagrimuma ziņā nav tagadnes pasaulē izņēmuma stāvoklī. Par to pašu runā arī citās tautās. ASV, piemēram, Grāmatrūpniecības studiju grupa (The Book Industry Study Group) 1983. gada pētījumā par to, ko lasa un grāmatu laukā pērk patērētājs, konstatējusi, ka apm. 10 milj. amerikāņu vairs nelasa vai neiegādājas grāmatas. Juris Mazutis (Jaunās Gaitas 152. num. 28. lapp.) min statistiku, ka Amerikā caurmēra ģimene no katriem izdotajiem $100 grāmatu, žurnālu, avīžu iegādei atvēl $0.77, alkoholiskiem dzērieniem − $4.29, ēšanai restorānos − $4.61. Jauna autora grāmata ASV, kur vairāk nekā 200 milj. iedzīvotāju, pašreiz iznāk apm. 3000 līdz 6000 eksemplāru lielā metienā.

Rietumvācijā (Die Zeit, 1985. g. 15. febr., 21. lapp., Kurt Weichler „Das Buch wird bleiben”) ik gadu izdod apm. 60 000 dažādu grāmatu, bet grāmatu izdevēji un tirgotāji raugās nākotnē ar bažām, briesmas savai nozarei gaidīdami no modernās komunikācijas technikas attīstības, visvairāk − no kopējamām mašīnām, kā arī no fakta, ka, grāmatai kļūstot par tīru rūpniecības un peļņas objektu, veidojas interešu sadursme starp grāmatu lielrūpniecības mērķiem (peļņa!) no vienas puses un kultūras mērķiem no otras puses. Šai procesā kā ieinteresētie parti iesaistīti autori, izdevēji, tirgotāji un, galu galā, arī patērētāji resp. lasītāji.

Miniatūrā visi tie paši faktori, visas tās pašas problēmas, kas vērojamas starptautiskajā literātūras laukā, atspoguļojas arī latviešu grāmatniecībā, it sevišķi beletristikā, ja arī variētā veidā: ar mazliet citiem iemesliem, citādu pašreiz iespējamo risinājumu un atšķirīgām nākotnes izredzēm. Ja citām tautām literātūra veidojas, gribētos teikt, normālos apstākļos, t.i., pašu zemē, pašu tautas vidū brīvi un neatkarīgi, tad latviešu literātūra kā Latvijā, tā ārpus Latvijas salīdzināma ar siltumnīcas stādu, kam vajag īpašas kopšanas, jo to apdraud dažādi papildu apstākļi, ar kuŗiem citām tautām nav jāsastopas. Latvijā literātūru, visu tautas gara dzīvi apdraud sveša vara, kas cenšas tai uzspiest savas, latviešu tautā neradušās, latviešu tautas nekad īsti neatzītas prasības. Ārpus Latvijas esošo literātūru un gara dzīvi apdraud, manuprāt, vairāki faktori, ko esmu mēģinājusi sagrupēt astoņos spilgtākos sindromos, kuŗu definēšana varētu vienlaikus norādīt arī uz atbildi jautājumam: vai trimdas gara dzīve ir fainomens „par sevi” jeb vai tā ir daļa visas latviešu tautas kultūras?

 

1. Leiputrijas sindroms jeb materiālās labklājības ietekme uz mūsu gara dzīvi. Lai cik paradoksāli arī izklausītos, tomēr tas pierādāms arvien no jauna: jo pārtikušāka kāda sabiedrība, jo tai mazāka interese par gara dzīvi. Arī mūsu sabiedrībā vērojama pastāvīgi pieaugoša vienaldzība pret gara dzīves novadiem. Arī mēs esam kļuvuši paši savas labklājības upuri. Pie tam šī vienaldzība sākusies jau visai pasen un ir, diemžēl, ar tendenci progresēt. Daži piemēri!

Par vispārējo dziesmu svētku centrālo un rūpīgi sagatavoto rakstnieku sarīkojumu laikrakstā ir četru līdz desmit rindiņu garš pieminējums, bet turpat līdzās par kāda mācītāja kārtējo jubilejas mielastu (jo tie atkārtojas ar tādu pašu regularitāti kā dziesmu svētki) vesela ceturtdaļa lappuses − un tas laikā, kad draudžu dzīvē arvien dedzīgākas kļūst balsis, kas aicina uz dievkalpojumiem angļu valodā latviešu draudzēs.

ALAs kongresā, tātad, domājams, sava veida izlases publikā, piedāvā pirkšanai dažas labas kvalitātes grāmatas, bet pircēji nerodas. Kad piedāvātāja izšķiras grāmatas atdot par velti, tad tās „aiziet tautā”. Šāda situācija nav iedomājama pie tautisko desu būdām Ziemsvētku tirdziņos, kur preci par dārgu naudu un rindā stāvēdami izķer ātri vien.

Austrālijas Kultūras dienās grāmatu galda īpašniekam pircēja piedāvā par noskatītu grāmatu lielāku naudas zīmi, bet grāmatnieks atgaiņājas: „Kur es ar tādu, kundzīt! Man neatliks maiņas naudas citiem pircējiem!” Grāmata tā arī palika nenopirkta. Galu galā ne grāmatniekam, ne pircējai grāmatas iegāde nav bijusi pārāk svarīgs process, jo grāmatu galdā daudz drošāk iztirgojami priekšautiņi ar „latviskiem pantiņiem” vai citi līdzīgi „gara dzīves” apliecinājumi.

Vēl pavisam nesen man kāda aktīva dāmu komiteju darbiniece stāstīja: „Ja nesolīsi vismaz kafiju ar cepumiem, tad dzejoļu dēļ vien neviens nenāks uz sarīkojumu!”

Kultūras sarīkojumu apmeklētāju skaits dilst. Tas pārvietojas uz cita veida pasākumiem: modes skatēm, pērļu kopšanas pamācību stundām, asinsdesu tirdziņiem. Gaŗām ir laiks, kad jauno autoru vakarā ierodas un ar interesi četras stundas klausās viņu lasījumos un pēc tam piedalās diskusijās vairāk nekā 300 klausītāju, kā par kādu sarīkojumu Ņujorkā 1964. gada janvārī Laikā rakstījis Kārlis Rabācs. Paši toreizējie autori nonākuši brieduma gados (V. Dreimane), maz vairs raksta un publicē (O. Jēgens, M. Zeberiņš) vai pat jau miruši (I. Šķipsna, J. Klāvsons). Klausītāji, kas jau toreiz bijuši pa lielai daļai jaunības gadiem pāri, novecojuši. Jauni nav nākuši klāt.

 

2. Te iezīmējas pāreja uz nākamo − Metuzala sindromu. Literātūras darbinieki − un jo sevišķi latviešu literātūras lasītāji − ārkārtīgi noveco. Tas ir visai komplekss un, diemžēl, ne pozitīvs process. To tik labi raksturoja kāds nesens „pozitīvs” virsraksts Laikā (1986. g. 26. febr. num. 2. lapp.): „Augoša organizācija”, kas attiecās uz − Toronto latviešu pensionāru biedrību. Protams, no latviešu kultūras neviens nevar aiziet pensijā. Taču, vienkārt, te konstatējama gados vecāku ļaužu norobežošanās savā atsevišķā pulciņā. Otrkārt, šāda norobežošanās grupā, kas jau pēc savas dabas tiecas būt konservatīva, kas labprātāk raugās pagātnē nekā nākotnē, apdraud gara dzīves jaunrades procesus.

Juris Rozītis, piem. norādījis, kādas sekas ir sabiedrības novecošanai (Jaunā Gaita, 150. num., 30. lapp.). Viņš runā par „pienākuma apziņu” apmeklēt latviešu sarīkojumus un saka:

... [tā] galu galā nav tik daudz pienākums pret nacionālo vai etnisko tuvību, bet gan pret sabiedrības  struktūras uzturēšanu un turpināšanu. Sabiedrības struktūras turpināšanai ir tikai svarīgi, lai regulāri notiktu tie paši sarīkojumi kā vienmēr un lai visās organizācijās būtu pietiekami daudz attiecīgo amatpersonu. ... Drošāk pieturēties pie vecām, pārbaudītām formulām sarīkojumu un organizāciju darbā nekā riskēt ar kaut ko jaunu.

Šīm pensionāru biedrībām reizēm pamatā, iespējams, ir gluži praktiska nepieciešamība pulcēties dienas laikā, kad lietojama publiskā satiksme, jo vakara stundās nav iespējams nokļūt uz sarīkojumiem. Jaunās paaudzes savus vecos gluži uz mežu nav aizvedušas, bet par tiem arī pietiekami nerūpējas. Blakus šim praktiskajam aspektam, kas noteic atsevišķo pulcēšanos, var tomēr būt pamatā arī pensionāru gadus sasniegušo ļaužu, tātad īsteno trimdinieku (jo jaunās audzes bieži sevi vairs par trimdiniekiem dēvēt nevēlas) konkrētās bailes pazaudēt pēdējo reālo un pazīstamo, zināmo pamatu, kad ir tik daudz jau zaudēts. Dodoties jaunās, nezināmās nepazīstamās dēkās varētu zaudēt atkal. Tā tomēr rodas būra efekts. Bet kāda jaunrade spēj veidoties būrī? Būrī pārtiek no esošā. Ir tikai skats atpakaļ, nav skata uz priekšu. Nav nākotnes. Ir stagnācija vai. kā teicis Rozītis:

Mūsu sabiedrība savas kultūras identitātes pamatā neliek tik daudz ... spējīgos māksliniekus, bet drīzāk šabloniskākus kultūras darbiniekus, kas savos darbos iziet no virspusīgām jūtām vai vienkāršota, sentimentāla nacionālisma.

 

3. Šo „vienkāršoto, sentimentālo nacionālismu” varētu dēvēt arī par „nacionālās maizes sindromu”, jo arvien par jaunu atgriežas prasība rakstniekiem, lai tie ceptu kādu nacionālu maizi. Tādai prasībai, lai cik tā jauki izklausītos, ir savi minusi: a.) šai maizei būtu jātop pēc kādas noteiktas receptes, b.) īsti nezinām, kas īsti ir šī „nacionālā maize” − par to dažādi uzskati varētu būt vecākajai un jaunākajām paaudzēm, c.) pēc uzdotās receptes ceptā literārā maize bieži iznāk mākslinieciski nevarīga, īsteni prasība pēc šādas „nacionālās maizes” ir visai savtīga prasība pēc vienkārša „kruķīša” šķobīgas nacionālās pārliecības balstīšanai vai, kā Jānis Sarma 1955. gadā rūgti formulējis (Ķikures un Sarmas vēstules. 131. lapp.):

[Publikai] vajadzīgi skaisti meli, kas jāapkaisa ar morāli, patriotismu vai kādu citu skolā iemācītu patiesību. Latviešu domas ir vēl tik pirmziemnieciski bailīgas no visa, kas ir jauns un neparasts.

Šis nacionālās maizes sindroms, lai cik labi iecerēts, nedrīkst izvērsties par vienkāršu cepšanu, jo arī  labas maizes cepšana ir māksla, īstā olekts literātūras darbam − tam vispirms jābūt labam mākslas darbam. Piemēram, esmu dzirdējusi, ka Jaunsudrabiņa fonda 1985. gadā godalgotais Margitas Gūtmanes darbs Tā pati diena (fragments bija iespiests Jaunajā Gaitā) dažam labam nacionālās maizes prasītājam neliekas baudāms, jo tanī trūkst skaistu frāžu, ko kā plāksteri varētu uzlīmēt uz brūces. Taču nākotnes perspektīvā tas varbūt izrādīsies par patiesāko nacionālo maizi, jo dokumentējis svešumā izaugušas jaunas latvietes pārdzīvojumus un pasaules uztveri. 

Varbūt vispār šai jautājumā, tāpat kā dažā labā citā, esam divkosīgi. Ja Gūtmanes darbs daudzu gaumei var likties pārāk moderns, tad Marija Urnežus, pati piederēdama pie pensionāru paaudzes, raksta konservātīvāk. Tomēr Osvalds Akmentiņš, atreferēdams kādu Daugavas Vanagu sarīkojumu Bostonā, kur bija piedalījusies Urneža, liek lasītājam noprast, ka viņai nav sekmējies ar savu grāmatu pārdošanu, jo viņš raksta (Latvija Amerikā, 1986. g. 15. febr.):

Autore bija izlikusi uz galda savas jaunākās grāmatas dzejas mīļotājiem, bet, kā jau tas bijis senos laikos, pravietis ne katrreiz tiek cienīts savā dzimtenē. Tomēr dzejniece bija priecīga, ka varēja savējiem, ar kuŗiem tiekas ikdienas gaitās, sniegt to, kas bieži paliek neievērots. Šoreiz bija izņēmums − dzejniece ieguva gandarījumu−dzīvus aplausus. (Pasvītrojums mans, V.R.)

Ja pareizi saprotams Akmentiņa teksts, tad, kā teicu, publika grāmatas neiegādājās, autorei bija jāiztiek ar aplausiem. Notikums atgādina Raiņa četrrindi:

Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi: Dzird par grūtdienīšu raudām, Tūdaļ kabatā bāž roku, Izvelk savu nēzdodziņu. (Rainis, Dzīve un darbi, Rīgā, 1925. 145. lapp.)

 

4. Šis nacionālās maizes sindroms bieži pāriet tieši nākamajā, proti, paaudžu plaisas sindromā. To varētu arī dēvēt par konfliktu gados veco lasītāju un gados jaunāko rakstītāju starpā. Pašreiz, diemžēl, gandrīz nevaram runāt par gados jauniem lasītājiem, jo mūsu sabiedrībā, tāpat kā mūsu apkārtnes sabiedrībā, lasīšanas tikums jaunajās paaudzēs zūd. Tā vietā stājusies audiovizuālās technikas piedāvājumu baudīšana. Ja ASV pašreiz esot 35 miljoni pieaugušo, kas neprotot pietiekami lasīt, lai spētu ikdienā pietiekami labi funkcionēt, tad mums ir daudz jauno latviešu, kas nespētu pārdzīvot vidē, kur visos dzīves novados būtu jāsazinās tikai latviski, latviešu iespiestā vārda neapguves dēļ. Tos varētu dēvēt par latviskajiem illiterātiem. Jaunās paaudzes dzejnieks Mārtiņš Grants uz jautājumu: „Kāpēc tavas paaudzes latvieši nelasa latviski?” atbild:

Jēdziens − manas paaudzes latvieši − kļūst arvien miglaināks. Nevaru iedomāties, kas tie ir, kādi tie ir. Varu tikai runāt par atsevišķiem indivīdiem. Kāpēc jaunie latvieši visumā nelasa latviski? Nav dzīva kontakta ar latviešiem un latviešu kultūru.

Kas vainīgs, ja tā noticis? Vai tikai jaunās paaudzes? Protams, katra jauna paaudze veidojas citāda nekā iepriekšējā, it sevišķi jau, ja tā aug atšķirīgos apstākļos. Visumā jaunie ļaudis tagad ciniskāki. Tas viegli demonstrējams ar sīku piemēru. Ja 50-tajos gados jaunie latvieši veidoja dažādus izdevumus ar pozitīvi un cēli skanošiem nosaukumiem, kā: Avots, Atstari, Tālavas Taurētājs, tad tagad turpretī sastopam: Pēdējos Ākstus, Lupatu, Lopu Lapu, Tauriķi, Vēja Zvanus. Vai tādēļ šie mums pāri palikušie „ķecerīgo” izdevumu veidotāji būtu nosodāmi? Viņi atspoguļo savu laikmetu. Viņi to nav radījuši. Viņi to saņem mantojumā no iepriekšējām paaudzēm, t.i., no mums − ar visiem atomkara draudiem, bēgļu bariem u.t.t. 

5. Paaudžu plaisas sindroms cieši sadzīvo ar „kultūras sakaru” sindromu. Tas gan ir visai mīklains jēdziens, kuŗā esam apmaldījušies kā apburtā dārzā, jo tā ietvaros bieži tiecamies izvērtēt to, kas pašreiz nav izvērtējams, proti, mēs tiecamies pasludināt, kāda polītiska nosliece − patiesa, piedēvēta vai spēlēta − ir šādam vai tādam kultūras darbiniekam Latvijā. Šī kultūras sakaru sindroma vajāti, mēs bieži noraidām ne vien kultūras vērtības, kas tagad radušās Latvijā, bet bez liekas domāšanas grasāmies izraidīt no sava vidus savus jaunos cilvēkus, ja tie interesējas par kultūras jaunradi Latvijā. Kristīgās draudzes izdevumā Zelta Vārtu Vēstis Valdis Dzilna (īstā vārdā Didrichsons) 1984. gada maijā raksta:

Šejienes kultūrņiku sarīdītie un apmātie jaunieši, ir Latvijas brīvības kaprači, un ja viņi nemācīsies no savām kļūdām un neklausīs saviem nacionāliem skolotājiem un organizāciju audzinātājiem, tie būs jāizmēž no latviešu kopības un organizācijām ar dzelzs slotu un bez žēlastības.

Sekas, ja mēs klausītu Dzilnas mudinājumam, varētu būt, kā sacīts tautasdziesmā:

Liela, liela lietus tūce
Gāj pār tautu tīrumiņu:
Daudz uz mani izrunāja
Nenotiktas valodiņas.

Labāk mani sniegs apsniga
Lielajā tīrumā,
Nekā gāju tai ciemā,
Kur man ļaudis aprunāja.

Kaut arī paši mudinājuši jaunatni Latviju mīlēt, mēs labprāt to tomēr padzītu, ja šī Latvija nav mūsu atmiņu Latvija, ar ko jaunatne mēģina iepazīties.

 

6. Kā minēju, sindromi pāriet viens otrā, saistās cits ar citu. Tā ar diviem iepriekšējiem − ar paaudžu plaisas un „kultūras sakaru”, − lieku reizi lietojot šo mīklaino apzīmējumu, problēmām saistās nākamais, ko vēlētos dēvēt par Oļinietes jeb viszinības sindromu. Kā Oļiņiete bija ar Dievu, to Kungu, tikpat kā viens (pie Lienas kapa viņa saka: „Lai brēc un lūdzas no manis ūdens pilītes, kad es sēdēšu Ābrama klēpī”), tā arī daļai mūsu sabiedrības tieksme piesavināties tādu viszinības un vistiesātājas pozi. Mēs tiesājam jauno paaudzi par to, ko tā raksta, par to, kā viņa veido savas attiecības ar Latviju, mēs paceļam bargu rājēja pirkstu pret to: tā nedrīkst! tā nedarīt! Protams, vecākā paaudze drīkst teikt, ka tā neizprot visu, ko jaunā paaudze raksta. Taču − vai mūsu uzdevums nav vispirms iepazīties ar visu, ko pāri palikušie jaunie autori raksta, un vai mūsu mērķis nav to izprast? Pasaules literātūra pilna piemēriem, kā laika biedru nozākāti darbi vēlāk ieguvuši pasaules slavu. Tikai vienu piemēru! Gerhards Hauptmanis, kas vēlāk kļuva Nobela prēmijas laureāts, 1889 gadā pēc lugas Pirms saules lēkta pirmizrādes Berlīnē saukāts par „individu ar nepārprotamu noziedznieka fizionomiju”, par „gadsimta netikumīgāko rakstnieku”, par „balaganu būdas klaigātāju”. Voltērs kādreiz teicis: „Vēsture neatkārtojas, atkārtojas cilvēki.” Līdz ar to vienīgi cilvēki spēj mainīt dažādus savas sadzīves procesus.

 

7. Mazliet būtu jāpakavējas pie vēl diviem sindromiem. Vienu esmu nodēvējusi par vālodzes sindromu. Tas atkal attiecas uz mūsu skaļāko balsu visumā negatīvo nostāju pret visiem kultūras procesiem krieviem pakļautajā tagadnes Latvijā. Par šiem procesiem, ja vispār runā, tad teic visvairāk negatīvus, kritiskus vārdus, maz mēģinot iedziļināties apstākļos, kādos jāstrādā rakstniekiem Latvijā, vai arī prasot no viņiem pašreizējā situācijā neiespējamu rīcību, pie kam teicēji paši nostājas „pa gabalu” − kā vālodzes, kas, Daugavu rokot, arī stāvēja malā, lai nenotraipītu savas dzeltenās bikses. Raksturīgs piemērs! Eduards Silkalns Austrālijas Latvieša 1984. gada 21. decembŗa numurā raksta:

Okupētās Latvijas ... rakstnieki tiecas būt ražīgāki nekā trimdas rakstnieki, jo daudziem no viņiem rakstīšana ir lielā mērā arī maizes darbs. ... Latvijas latvieši uz rakstniekiem visumā skatās lietiski, bez naida un bez mīlestības. Varbūt viņus apbrīno viņu relatīvi vieglākā „baltās apkaklītes” darba un privilēģiju dēļ, kādas ar viņu darbu saistās. Varbūt arī pa daļai nožēlo tā riska dēļ, kas drosmīgākajiem no viņiem allaž nāk līdz, tiklīdz tie iedrošinās pateikt kādu brīvāku, subjektīvāku, individuāli vairāk izjustu vārdu.

Silkalns par rakstniekiem un lasītājiem Latvijā runā tā, it kā viņi un mēs būtu divas pilnīgi atšķirtas pasaules bez savstarpīgas iedirbes, it kā viss Latvijā notiekošais uz mums attiektos mazāk nekā kāda televīzijā pavirši noskatīta filma. Diemžēl, Silkalns savam atstatam vērtējumam, teorētiski izdomātajam modelim nesniedz nekāda pierādījuma. Tas līdz ar to kļūst simptomatisks vairāk mūsu nostājai pret kultūras dzīvi Latvijā nekā pašai kultūras dzīvei tur.

 

8. Šī atdalītā nostāja attiecībā uz Latviju ir pāreja uz vēl vienu sindromu − uz reģionālizēšanās sindromu, t.i., uz latviešu saskaldīšanos grupās, nevis uz apvienošanos vienā veselā. Rodas: trimda versus Latvija, Eiropa versus Āreiropas zemes, ASV versus Austrālija. Šīs grupas bieži vien cita par citu maz vairs ko zina. Piemēram, cik mēs, ASV dzīvojošie, spētu nosaukt pēc II pasaules kaŗa Austrālijā radušos latviešu autoru? Šāda norobežošanās ved tiešā ceļā uz atsevišķu kultūras grupu pastāvēšanu pašām par sevi, uz jau iepriekš minēto būra efektu, kuŗā nekas jauns un spēcīgs nespēs veidoties, kas līdz ar to būtu iznīkšanas sākums, jo katras kultūras dzīves lielākā nepieciešamība ir nevis saglabāšana, bet gan jaunrade.

 

*  *  *

Visi šeit minētie sindromi, kam dažu labu reizi pamatā uzskats, ka īstā un vienīgā latviešu kultūra atrodas Rietumu pasaulē, t.i., uzskats, kas radās priekš 42 gadiem un kam toreiz bija savs attaisnojums, ved vienā virzienā: mūsu gara dzīve draud ieslēgties, norobežoties, tā bīstas no jauniem vējiem. Kaut kad gadu ritējumā esam nokavējuši pārvērtēt savu situāciju. Ja priekš 42 gadiem no mums neatkarīgu pasaules notikumu dēļ likās, ka respektējama latviešu gara dzīve veidojas tikai svešumā, jo latviešu literātu un citu kultūras jaunrades veidotāju lielākā daļa bija izbēgusi uz Rietumiem, tad tagad situācija ir mainījusies. Un mums jāieskata fakts, ka, paldies Dievam, latviešu tauta spēj turpināt savu gara dzīvi savā zemē, radot tur jaunas kultūras vērtības.

Mūsu, Rietumu pasaulē dzīvojošo latviešu, kultūrai ir nākotne tikai tad, ja esam nevis niecīga, noslēgta vienība (entity) par sevi, fainomens per se, kas it kā peld, telpā iekārts, bez saskares ar zemi, bet ja esam daļa no veselā, t.i., ja apzināmies sevi par visas latviešu kultūras integrālu daļu, ja spējam cīnīties pret iepriekš minētajiem sindromiem, kas ved mūs pretī sadrupšanai.

Ja viss, ko tagad darām kultūras laukā, ir visas latviešu kultūras daļa, tad līdz ar to mūsu bioloģiskās beigas svešumā vēl nav mūsu beigas, tad ir iespējams turpinājums pēc beigām. Tad mūsu nemirstībai nozīmīgs kļūst katrs atsevišķs individs ar savu veikumu, pat ja beidzam pastāvēt kā grupa. Un savukārt grupa ir svarīga, ja tā spēj balstīt individa centienus. Atcerēsimies Spartas karali Leonīdu un viņa 300 spartiešus, kas Termopilu aizā 480. gadā pr. Kristus cīņā pret persiešu pārspēku aizgāja bojā kā individi, pat kā neliela cilvēku grupiņa, bet kas pārdzīvoja savas individuālās beigas ar to, ko paveica visas tautas labā.

Tagadnes notikumi būtu jāvērtē no nākotnes perspektīvas, ne vienīgi no rītdienas vai nākamā gada viedokļa, bet no tādas nākotnes, kuŗas konkrēto gada skaitli vai dienu pašreiz nespējam minēt. Mēdz teikt, ka cilvēks atšķiroties no dzīvnieka ar to, ka protot plānot nākotnei. Par cik tātad mēs spētu būt cilvēka vārda cienīgi? Ja pašreiz, kā minēju sākumā, latviešu kultūras upe sadalījusies divi straumēs, kam vidū mākslīgi veidota sala, tad kādā nākotnes dienā tās atkal (mēs visi taču to ceram, tam dzīvojam) saplūdīs vienā kopīgā upē.

Šai vietā gribētu atgādināt kādu zīmīgu faktu. Proti, literāts un sabiedrisks darbinieks Jānis Anerauds Karogā (1984. g. 9. num. 183. 84. lapp., rakstā „Otru desmitgadi noslēdzot”) rakstījis: „Viss interesantākais un vērtīgākais, ko radījuši vai vēl radīs ārzemju latvieši, agrāk vai vēlāk ieplūdīs tautas kultūras pūrā.” Protams, Anerauda konstatējums nav radies aiz altruisma pret latviešiem ārzemēs. Tanī nedrīkstētu ieprojicēt vēlmju domāšanu, ka Anerauds cerētu uz polītiskām maiņām Latvijas territorijā. Taču tas pašreiz nav svarīgākais. Tāpat nav svarīgi, ka Anerauda formula ietver atlases principu, jo pēdējais tiesnesis, protams, būs laiks. Svarīgi pašreiz ir, ka Anerauda formulējums atšķiras no Andreja Upīša 60-tajos gados pareģotā trimdas gara dzīves „bezsaules norieta”, ka ir saskatītas vērtības, ko pasaulē esošie latvieši spēj radīt un ka tās būtu nepieciešamas visai latviešu tautai, visai latviešu kultūrai. Iespējams, ka par noteikumiem, ar kādiem šī kultūras vērtību saplūšana varētu notikt, Aneraudam un mums varētu būt atšķirīgi uzskati. Taču pats svarīgākais pašreiz ir pašas saplūšanas vajadzības un iespējas atzīšana. Tā liek mums darboties neatlaidīgāk, labāk un ar gaišāku skatu pret nākotni.

Der piemetināt, ka uz vienas, apvienotas latviešu kultūras eksistences atzīšanu mūs jau tagad virza starptautiskā kultūras pasaule. Darbojoties gar latviešu literātūras tulkošanas jautājumiem un sazinoties ar citu tautu apgādiem un redakcijām, noskaidrojies, ka, runājot par latviešu literāru darbu izlasēm citu tautu valodās, šādu izlašu satura prasība vispirms ietveŗ Latvijā, t.i., tautas pamata zemē, radušos darbus, kamēr par trimdas literātūras eksistenci cittautieši arvien vispirms jāpārliecina. Ja mēs, sadarbojoties ar cittautiešiem, literāru darbu apvienošanu kopīgos sējumos noraidām, t.i., vēlamies palikt tikai atšķirta daļa, tad zaudējam iespēju ar latviešu veikumu iepazīstināt pasauli.

Ja apzināmies, ka esam visas latviešu kultūras daļa un nevis kāda pati par sevi pastāvoša vienība, tad līdz ar to mums ir savs visai īpatnējs, liels un skaists uzdevums. Tas nav ne sevis apraudāšana, ne kruķīša meklēšana palīgos pārdzīvošanai. Tā ir dokumentācija: svešumā aizgājušas tautas daļas dzīves dokumentācija − ar visiem iemesliem, kāpēc tā notika, dzīvošanas, pārdzīvošanas, pārdzīvojumu dokumentācija gan mākslas darbos, gan − jā, arī dažādu atmiņu publikāciju veidā. Šis būtu mūsu īstais un patiesais pienesums latviešu kultūrai, jo to neviens cits mūsu vietā nespēj saglabāt un atstāt nākotnei un nākotnes mācībai. Pie tam, tas ietiektos arī tik daudz prasītajā vispārcilvēciskuma novadā, jo pasaule tagad pilna ar mums līdzīgiem, t.i., no savas zemes padzītajiem. Šai dokumentācijas procesā var iesaistīties visi, kā veci, tā jauni, kā rakstnieki, tā citi mākslinieki, kā mākslas darbu autori, tā lasītāji, klausītāji, skatītāji, jo katrs, kas šodien nopērk vienu latviešu grāmatu vai atbalsta citu kultūras izpausmes objektu, nopērk sev vienu pilienu mūžības.

Nobeigumā varētu apstāties pie Kārļa Ulmaņa kādreiz teiktajiem vārdiem (Raksti un Māksla, 1940. g. 2. febr): „Tautai, kuŗas dvēselē nav iededzināts mirdzums par viņas nākotnes varenību, ir lemts iznīkt un bojā iet.” Bet mēs taču gribam dzīvot. Tāpēc šai virzienā mums būtu jādarbojas, apzinoties, ka viss, ko darām tagad, ir visas tautas nākotnes daļa, pat ja no tautas pamatdaļas pašreiz esam atšķirti.