Jaunā Gaita nr. 158, jūlijs 1986

 

Kādreiz der atskatīties uz lieliem notikumiem pagātnē, piem., dziesmu svētku vēsturē. Tā kā krāju dziesmu svētku vadoņus un programmas, manās rokās pašreiz ir 1926. g. Vadonis latvju VI vispārējiem dziesmu un mūzikas svētkiem, kas notika no 19.-21. jūnijam.

Pašā pirmajā lappusē skatām Jāzepa Vītola ievadrakstu, kas nobeidzas ar zīmīgām rindām:

Lasītāj! Šī „Vadoņa” saturu izsmēlis, nesviedi to vienaldzīgi kaktā, kā vairs nevajadzīgu. Ievieto to savā grāmatu plauktā, starp citām grāmatām, kuŗas stāsta par Latvijas pavasari. Arī šī grāmata liecina par lielu darbu, par cēlām stundām un dienām, par dzīvās latvju dziesmas uzvaru pār trulu savtīgumu, postošu skaldīšanos. Vienotā dziesmā lai pazīstam vienotu garu, vienotā garā − vienotu tautu, mūsu nākotnes drošo ķīlu.

Sirsnīgi sveiki Sestajos dziesmu un mūzikas svētkos!

Es atstāju minētās rindas Vītola rakstībā, jo tā mēs to darījām Latvijas laikā. Labi, ka šis vadonis netika „aizsviests kaktā”. Tagad tas ir interesants un bagāts latvju tautas gara rosmes liecinieks. Vai ievērojāt nosaukumu „dziesmu un mūzikas svētki”? Tajā laikā vēl nebija tautisko deju priekšnesumu, kas šodien tik ļoti pievelk mūsu jaunatni. Jūs nepacietīgi jautāsit par rakstnieku cēlienu, šo tik ļoti sāpīgo programmas daļu mūsu dziesmu svētkos. Jā, tāds bija ar nosaukumu Rakstnieku diena. Tās programmā ietilpa Eduarda Virzas, Jāņa Akuratera un Linarda Laicena referāti. Piedalījās: J. Akuraters. Aspazija, A. Austriņš, Paulīna Bārda, Birznieks-Upītis, P. Bļaus, A. Brigadere, V. Dambergs, K. Dziļleja, V. Eglītis, P. Ērmanis, A. Erss, J. Grots, J. Jaunsudrabiņš, K. Krūza, A. Kurcijs, Aida Niedra, Plūdons, Rainis, P. Rozītis, Rich. Rudzītis, K. Skalbe, E. Stērste, K. Students, J. Sudrabkalns, K. Štrāls, A. Švābe, Andr. Upītis, E. Virza, Kārlis Zariņš, T. Zeiferts, J. Ziemeļnieks. Rakstnieku diena notika Nacionālā teātrī Valdemāra ielā. Salīdzinot rakstnieku cēlienu saturu un dalībniekus, šī laikam ir pati graujošākā atšķirība starp 1926. g. un mūsdienām. Te dziesmu svētku rīkotājiem derētu atcerēties Jāzepa Vītola jautājumu: „Kā jūs domājat, ministra kungs. − kam valdība uzticētu inscenēt jaunu baletu: Nacionālās operas baleta trupai vai Grebzdes deju skolai?”

Notika arī rakstnieku dienas kopējās vakariņas Preses klubā (Dzirnavu ielā 45-47), kur bija paredzēta humoristu un satiriķu personīga uzstāšanās. Piedalīšanās kartes maksāja 5 latus.

Bet kā ar teātri? Vai uzveda Veco pilskungu? Nacionālais teātris uzveda Blaumaņa Trīnes grēkus un Pazudušo dēlu, Brigaderes Lielo lomu, Vulfa Svētkus Skangalē, Aspazijas Boasu un Ruti. No ārzemniekiem parādījās Hebeļa traģēdija Judīte, bet jaunatnei bija paredzēts V. Grēviņa dramatizējums Princis un ubaga zēns. Dailes teātris izrādīja lugas: A. Alunāna Seši mazi bundzenieki, Blaumaņa Ļaunais gars.

Deglava romāna dramatizējums Rīga, Vulfa Greizsirdība, Upīša Mirabo, K. Ābeles Ligatūra, A. Dode Safo, Ardona un Brandona Tomasa Čarla krustmāte, bet jaunatnei V. Grēvina dramatizējums Grāfs Monte Kristo.

Operā savukārt uzveda Jāņa Mediņa operu Uguns un nakts, ko diriģēja pats autors un galvenās lomas dziedāja Ada Benefelde, Milda Brechmane-Štengele, Ādolfs Kaktiņš un Jānis Niedra. Vēl operā uzveda Bizē operu Karmena, ko diriģēja T. Reiters, un Verdi operu Otello, ko diriģēja E. Kupers. Bija arī baletu izrādes: Čaikovska Gulbju ezers un Deliba Kopēlija. Pēdējās kā soliste piedalījās slavenā A. Fjodorova.

Kā tagad, tā toreiz notika arī garīgi koncerti. Doma baznīcā Teodora Reitera koris uzveda Mendelsona orātoriju Elija ar simfoniskā orķestra piedalīšanos. Solistu vidū te bija arī: Pauls Sakss, Anna Grēviņa, Eduards Miķelsons un Ada Benefelde. Notika simfoniskā orķestŗa koncerts operā, veltīts latvju komponistu darbiem, te nosaucot: A. Ābeli, Jurjānu Andreju, Jāni Mediņu, Jāzepu Mediņu, Jāzepu Vītolu, Alfrēdu Kalniņu. Turpat operā nākošā dienā atskanēja Teodora Reitera koŗa latvju moderno kompozīciju un tautasdziesmu koncerts, kur programmā parādījās E. Dārziņa, A. Jurjāna, A. Kalniņa, E. Melngaiļa, J. Vītola un J. Zālīša darbi. Ievērojiet labi, lasītāji! Arī Emīls Dārziņš savā laikā bija modernais latviešu komponists, un tas ir tikai 60 gadu pagātnē.

Bija atsevišķu komponistu darbu koncerti. Melngailis, redzēdams, ka te „malku cērt”, nolēma parādīt arī „savu mazumiņu” Rīgas latviešu biedrības zālē (Merkeļa ielā 13) notika Melngaiļa koŗa „Dziesmudiena”, kur programmā dzirdēja 20 dziesmu no Melngaiļa krājumiem Birzēs i norās. Taču tas vēl nebija viss. Nākošajā dienā Jaunajā Gertrūdes baznīcā uzveda Melngaiļa koŗa „Lielo latvisko liturģiju”. Tās programma bija sekojoša:

 

Alfreds Kalniņš reprezentējās ar savu darbu izlases koncertu konservatorijas telpās. Pats autors veica klavieŗpavadījumus, bet solisti bija Milda Brechmane-Štengele, Pauls Sakss, Ādolfs Kaktiņš, Edda Otto-Drevs un Alfrēds Ozoliņš. Toreiz viņš bija latviešu labākais čello virtuozs. Solo dziesmu rītā dziedāja arī operdziedātāja Amanda Rebane-Liberte. tāpat Malvīne Vīgner-Grīnberga tautasdziesmu rītā. Doma baznīcā ērģeļu koncertu rīkoja šīs mākslas meistars Alfrēds Kalniņš, atskaņodams Bacha, Franka, Vidora, Rēgera darbus. Interesi šajā koncertā izraisīja Merkela ērģeļu sonāta 4 rokām un kājām. Tajā sekondopartiju spēlēja komponista dēls Jānis. Viņš reprezentējās arī kā komponists ar savu ērģeļsvītu, kuŗas pirmatskaņojumu demonstrēja viņa tēvs.

Vai es esmu kaut ko aizmirsis? Jā, protams, pašu koŗu dziedāšanu. Vadonī redzam, ka katram dziedātājam piešķirts savs atsevišķs numurs. Visi koŗi ir alfabētiskā secībā, līdz ar ko pats pirmais ir Ādažu jaukts koris un pati pirmā dziedātāja Milda Brieze. Pēdējais ir Viskāļu Kultūras biedrības koris, bet nenoskaidrotu iemeslu dēļ numerācijā pēdējais parādās Liepājas latviešu dziedāšanas un mūzikas biedrības koris. Pēdējais dziedātājs te ir Andrejs Šēnbergs ar 6387. numuru. Tātad šos svētkos vajadzēja būt ap 6000 dziedātāju. Pārskatot koŗu sarakstu, ievērību saista skaitliski lielie latviešu skolu koŗi. piem., Cesvaines vidusskolas, Jēkabpils valsts vidusskolas, Latgales lauksaimniecības vidusskolas, Liepājas valsts technikuma, Liepājas valsts vidusskolas, Limbažu vidusskolas, Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas, Rēzeknes skolotāju institūta, Rīgas skolotāju institūta, Rīgas 1. un 3. vidusskolas. Vēl no lielajiem koŗiem jāpiemin: Dziesmuvara, ko toreiz diriģēja Alfreds Kalniņš, Centrālās latviešu jaunatnes savienības koris ar temperamentīgo diriģentu Kārli Pūķi, kas vēlāk bija Bulduru dārzkopības vidusskolas koŗa diriģents, Latvju mūzikas veicināšanas biedrības koris ar diriģentu Hermani Prūsi, Latvijas universitātes koris ar diriģentu - mūzikas direktoru (vienīgo Latvijā) Art. Bobkovicu, Liepājas apvien. Sv. Annas draudzes un tautas konservatorijas koris ar diriģentu Jāni Tursu, Bernharda Muižnieka koris, Reitera koris, Rīgas izglītības biedrības koris ar diriģentu Alfrēdu Auziņu, Valsts darbinieku arodbiedrības koris ar diriģentu Gustavu Klaustiņu, Rīgas vidusskolu jaunatnes koris ar diriģentu Jēkabu Graubiņu, Vecgulbenes apvienotais koris ar diriģentu Kārli Martinsonu. Toreiz nebija ģimnāziju, bet tās sauca par vidusskolām. Bija arī polītisko partiju koŗi. Tā, piem., Latv. sociāldemokratu partijas Rīgas organizācijas koris ar diriģentu Jāni Reinholdu, tāpat Liepājas latviešu sociāldemokratu strādnieku partijas koris ar diriģentu Pauli Melno, turpat blakus Liepājas nodaļas zemnieku savienības koris ar diriģentu Ernestu Ūdri. No baznīcu koŗiem piedalījās Pāvila latviešu draudzes koris ar diriģentu Jāni Govaru. Rīgas pareizticīgo katedrāles koris ar diriģentu Jāni Miķelsonu, Jaunās Gertrūdes baznīcas koris ar diriģentu Pēteri Rību, Lauru draudzes dziedātāju jaukts koris „Cerība” ar diriģentu Pāvulu Donberģi. Cesvaines baznīcas koris ar diriģentu Otto Zariņu. Toreiz vēl dziedāja arī slavenais pareizticīgo vīru „Pērkoņkoris”, ko toreiz vadīja Jānis Mūrnieks. Tie varēja lepoties ar labāko balsu materiālu. Jāpiemin arī Liezeres dziedāšanas biedrības „Imanta” vīru koris ar diriģentu Jāni Norvili, kas šogad sveiks un vesels nosvinēja savu 80 g. jubileju. Neatstāsim bez ievērības arī Ārciema kori ar diriģentu Pēteri Muskaru. kur basu rindās dziedāja pavisam zaļš jauneklis Osvalds Liepa (pašreiz JG „Atbalsu” redaktors). Pārskatot savas skolas (Rīgas skolotāju institūta) 250 galvaino kori, atceros daudzus, bet dzīvi palikuši tikai daži, un te jāpiemin enerģiskais vīru koŗu diriģents Daumants Vītols Montreālā. Mana vārda sarakstā nav, jo man vēl tikai 8 gadi, nav arī Arvīda Purva, kas tikko piedzimis un šogad svinēja savu lielo 60 g. jubileju.

Un ko tad šajos svētkos dziedāja?

Jāliecina, ka tas nebija viegls repertuārs. Par tādu vairs nevar sapņot ne Latvijā, ne trimdā. Te jāatzīmē Jāņa Zālīša dziesmas „Birztaliņa” (K. Jēkabsons), „Biķeris miroņu salā” (J. Poruks) un „Tā vēsma” (J. Poruks). Elpa aizraujas, šās dziesmas pieminot, jo tās ir latviešu kordziesmas pašas augstākās galotnes. Tāpat Alfrēda Kalniņa kantāte „Darbs un dziesma (Rainis), „Brīvība” (Auseklis), „Dzimtene” (A. Brigadere), „Rāmavas ozols” (A. Siliņš). Nav joki arī ar Melngaiļa „Dabu i dvēseli” (Rainis) un „Rožu dārzu” (tdz). Kur gan vēl Vītola „Karogs” (E. Virza) un Jāzepa Mediņa „Jāņu nakts” (P. Rozītis). Zināmā mērā jāsaka, ka repertuārā bija arī zināmi nevajadzīgi pārspīlējumi, piem., Vītola „Rūķīši un Meža vecis” (Plūdons). Kāpēc tik daudzbalsīga, gandrīz Ziemsvētku dziesma jādzied dziesmu svētku kopkorim vasaras vidū? Dziesmu neiemācījās, un tā bija jāsvītro no repertuāra.

Vienā svētku dienā atskanēja apvienoto kaŗa orķestŗu koncerta programma. Spēlēja Vītola, Jāņa Mediņa un E. Melngaiļa darbus. Pēc Vītola „Sēru marša” prezidents Čakste pieliecās pie Vītola un teica: „Ar šo maršu izvadīs Tevi un mani.” Šis teiciens tomēr nepiepildījās.

Laiks būtu pieminēt mākslas izstādes. Franciska Varslavāna gleznu un zīmējumu izstāde bija atvērta Pecholtca reklāmu kantorī, Šķūņu ielā 16, bet Neatkarīgo mākslinieku vienības un „Zaļās vārnas” biedru darbu izstāde tika atklāta 1. pamatskolas telpās, Kalpaka bulvārī 8.

Bija domāts arī par latviešiem-ārzemniekiem, jo dziesmu svētku laikā biroja telpās (zem dziedātāju estrādes) pastāvīgi dežūrēja Kultūras un palīdzības b-bas „Latvjiem ārzemēs” pārstāvis.

Tāpat kā tagad!

Šajos svētkos ieradās arī augsts viesis − Somijas valsts prezidents Dr. Lauri Kristiāns Relanders. 21. jūnija rītā prezidents piebrauca pie Daugavas krasta un devās uz pili. Pēc svinīgā dievkalpojuma Doma baznīcā viņš kopā ar mūsu prezidentu devās uz dziesmu svētku vietu. Prezidentiem ierodoties, apvienotie koŗi dziedāja Somijas un Latvijas valsts himnas. Nākošā dienā Relanders apmeklēja Brāļu kapus, pēc tam kaŗaspēka un aizsargu parādi. Vakarā noskatījās Otello izrādi Nacionālajā operā, bet nākošā dienā devās atpakaļ uz Somiju.

Kādus gadus vēlāk Latvijā viesojās arī Zviedrijas karalis, izmantojot dzelzceļa satiksmi. Naktī braucot cauri Ziemeļvidzemei, karalim pretī kādā dzelzceļa stacijā bija izsūtīts Rīgas skolotāju institūta koris. Diemžēl, karalis bija ļoti sliktā garastāvoklī un agri aizgājis gulēt, pieteikdams, lai viņu netraucē un nemodina. Koris sapratis, ka šoreiz „Karaļmeitu” nevarēs dziedāt un tādēļ klusu ar pievērtām mutēm atskaņojis „Pūt, vējiņi” meldiju. Otrā dienā karalis pamodies jau Rīgas stacijā ļoti labā garastāvoklī, jo naktī redzējis jauku sapni, t.i., dzirdējis pat eņģeļus dziedam. Karaļa pavadoņi atstāstījuši pagājušās nakts notikumus. Vēlāk karalis svinīgā koncertā jautājis, vai nevarot dziedāt to dziesmu, ko Ieriķu stacijā dzirdējis? Neizprotami ir kādreiz mazu tautasdziesmu ceļi un likteni.

Guļ kapu klusumā šo 6. dziesmu un mūzikas svētku rīkotāji, diriģenti (P. Jozuus. A. Kalniņš. E. Melngailis, T. Reiters) un dziedātāji, bet Melngaiļa dziesmā atskan vārdi, ka „viņu kokles vēl stīgo”. Un nobeigumā varam atkal minēt Jāzepa Vītola rindas no dziesmu svētku vadoņa:

Tas varenais dziesmu vilnis, kas līdz ar šiem svētkiem sabangojis mūsu tēvzemīti − viņš vairs nav nomierināms. Viņš trauksies vienmēr tālāk, ieraus visus šinī skaistākajā cīņā − cīņā par sentēvu dailes mantojuma glabāšanu un vairošanu: cīnā par mūsu skaisto, brīvo dziesmu.

Imants Sakss

 

 

 

SARUNA AR JAUNATNES DZIESMU SVĒTKU PADOMES PRIEKŠSĒDI MĀRTIŅU ŠTAUVERU

 

 

J.: Jau pieci jaunatnes dziesmu svētki saistīti ar Tavu un Tavas ģimenes locekļu vārdiem − vai laika tecējumā svētku rīkošana kļūst vieglāka vai grūtāka?

 

A.: Tiklab vieglāka, kā grūtāka. Pieredze mācījusi, kā izkārtot techniskos darbus, kā apieties ar sarīkojumu telpu, viesnīcu, iestāžu un arodbiedrību vadītājiem un darbiniekiem. Programmas izvēle vienkāršojusies − jaunie paši rosina un nāk talkā. Grūtības sagādā citu latviešu organizāciju lielsarīkojumi citur − mums trūkst plašāka apjoma koordinācijas sistēmas. Jaunatnes dziesmu svētki tāpēc bieži jārīko tad, kad varam iespiesties kalendārā. Ar katriem nākamiem svētkiem pieaug arī pašu jauniešu un vecāko paaudžu prasības pēc pārmaiņām un papildinājumiem. Jālieto atjautība to risināšanā.

 

J.: Kas Tavā vērtējumā bija labākais un interesantākais 5. Jaunatnes dziesmu svētku organizēšanā un programmā?

 

A.: Atsaucība un panākumi atsevišķi pirms svētkiem rīkotajai mūzikas nometnei. Tā palīdzēja celt svētku programmas kvalitāti, sasniedzot līdz šim augstāko pakāpi gan instrumentālajā mūzikā, gan kopkoŗa un kamerkoŗa dziedāšanā. Sevišķi izcils šķita pēdējā sniegums. Pirmo reizi izdevās izveidot orķestri. Gandarījumu deva fakts, ka mums netrūkst atzītu slavenību, kas ar mieru savu pieredzi dot tālāk, un ka netrūkst jauno, kas, kaut jau profesionāļi, vēlas vēl mācīties. Mūzikas nometne bija tik nozīmīga, ka paies laiks, kamēr spēsim to pienācīgi novērtēt.

 

J.: Kas padomā tālāk?

 

A.: Sestie svētki. 1987. gadā tepat Montreālā. Jaunatanes dziesmu un mūzikas svētki nav tikai to rīkošanas dēļ Tā − darba programma, kas topošajiem talantiem un jaunajiem latviešiem vispār dod iespēju augt, veidoties un sevi parādīt. Lai ieaugtu tautas dzīves ziņās un kultūras audumā. Tam taču vairāk nekā tikai vērts − strādāt.

 

J.: Kas neapmierināja?

 

A.: Svētku apmeklētāju skaits. Mūsu jaunā audze ir intelliģenta, darbīga un spējīga. Tā pelnījusi, vismaz, divreiz lielāku atsaucību.

 

J.: Kā ar nākotni?

 

A.: Nākotne šobrīd cerīga. Darbs iegājies, virziens dots. Jaunatnes dziesmu svētkiem jāpanāk lielāka redzamība sabiedrībā, arī tās vecākajās paaudzēs. To panākot, mūsu sekotāji iegūs vajadzīgo lepnumu uz latvisko. Nav receptes, kā atrisināt visus jautājumus un problēmas − jāatrod. Ticība jaunajiem tomēr ir lielākais cerību un panākumu avots.

 

 

Ar Mārtiņu Štauveru sarunājās L. Zandbergs