par mĀras zālītes lugām − pilna māras istabiņa un tiesa

Videolentes ir brīnumains izgudrojums, īpaši, ja uz Toronto atbrauc Māra Zālīte un atved savu lugu ierakstus, ko pašreiz uzved divos Rīgas teātŗos − Pilnu Māras istabiņu Jaunatnes teātrī un Tiesu Dailes teātrī. Video ieraksti nav tik koši kā parastās televīzijas pārraides, bet kopā ar lugu tekstu dod ieskatu abos uzvedumos.

Pirmā uz skatuves nonāca Pilna Māras istabiņa. Šī ir vēsa ideju luga. Tur ir gan tautasdziesmu un pasaku elementi, kas attēlo mūsu laikmetu, bet lugu skatoties ir vairāk nodarbināts prāts, mēģinot atrisināt tanī ietverto domu, nekā spēja iejusties kāda tēla liktenī. Pētera Pētersona stilizētajā režijā izceļas pasakas elements, kas beidzas ar pasakām piemītošo rezignāciju − tas, kas ir Māras laists šai pasaulē, paliks un kādam būs jāmācās ar to sadzīvot.

Emocionāli daudz siltāka ir Tiesa. No budēļu maskām attīstās pilnskanīgi cilvēki ar mīlestību, naidu, līdzcietību un cerību, kādus mēs visi pazīstam. Budēļu, latviešu, darbība notiek pils pagrabā. Augšstāvā kungi spriež tiesu četriem „īstiem” noziedzniekiem. To starpā arī Vārdotājai.

Režisors A. Strenga ir eklektiski jaucis dažādus teātŗa stilus. No sengrieķu drāmas parādās runas koris, pagrabā valda latviski stilizētā budēļu pasaule un augšstāvā, kungu tiesā, reālpsīcholoģiska maniere. Viena no latviešu literātūras īpatnībām, kas to padara grūti tulkojamu un tikai pavirši izprotamu citām tautām, ir tās saknes dainās un latviešu folklorā. Rietumu literātūra turpretim simbolus smeļas grieķu teikās un Bībelē. Runaskoris pasvītro parallēli starp Vārdotāju un klasisko dumpinieci Antigoni, kas saceļas pret valdnieka pavēli un saka „nē”. Arī Vārdotāja noraida augšstāvā valdošos kungu likumus. „Man jūsu dievs nav nekāds kungs!” viņa atbild tiesas zvērasta vietā. Bet ir kāda liela atšķirība. Antigones un Kreonta mazajā pasaulē viņu vērtību sadursme gāž Kreontu. Viņas nāve iedarbina ķēdes reakciju, kas iznīcina Kreonta ģimeni un pārmaina viņu pašu. Turpretī kungu tiesa var spriest nāvi un pērienu, kam vien grib. Viņu dzīves laikā tiem nekas nedraud. Vārdotāja gan saka, ka liecinās „Tai nākotnes tiesā”, bet vai tā būs tepat zemes virsū vai kur citur, to nevar pateikt. Vārdotājas spēks parādās apakšstāvā. Viņa nevar izglābt nāvei nolemtos, bet budēļiem viņa ceļ pašapziņu un dod cerības, kaut arī viņu nelaime izrādās trīs reizes lielāka nekā viņi bija domājuši.

Gada laikā, kopš lugas ir publicētas žurnālā Karogs, tās ir nonākušas uz skatuves Latvijā, piedzīvojušas lasījumus 2x2 nometnē, un Baltā Gaisma, kas spīd Vārdotājai acīs, spīd arī no 1985. g Latviešu Studiju Centra studentu uzveduma.

Kanadā ciemojoties, Māra Zālīte arī dzejas vakaros runāja izvilkumus no savas 1985. g izdotās grāmatas Nav vārdam vietas.

 

Beidzot daži izvilkumi no kritikām.

 

Par Pilnu Māras istabiņu:

 

Ilze Kalupniece, L un M 1983. g. 23. decembrī:

„Māras Zālītes debija dramaturģijā − dramatiskā poēma Pilna Māras istabiņa ir uzspridzinājusi šauro un pierasto pēdējo gadu oriģināldrāmaturģijas gultni ideju drāmas virzienā.”

 

Līvija Akurātere, L un M 1984. g. 2. martā („Viss patiess ir, ko dziesma dzied”):

„Gadu pēc gada, paužot kopēju nacionālās mākslas vajadzību, režisora un teātŗa mākslas teorētiķa Pētera Pētersona balss kā vālodze pēc lietus ir saukusi pēc poētiskā teātŗa, pēc rainisko tradiciju turpinājuma latviešu dramaturģijā. Nu vēlamais aizsācies.”

 

Vija Beinerte, L un M 1984. g. 8. martā („Var neatrast, bet jāzina, ka tāds ir...”):

„Un tā, manuprāt, arī ir būtiskākā nelaime − gluži kā Madarai, arī inscenējumam pietrūkst mīlestības.”

 

Vizma Belševica L un M 1984. g. 6. aprīlī („Pārsūdzība Pētera Pētersona lietā”):

„Uz daudzināto izrādi Pilna Māras istabiņa gāju skeptiski... Labi audzinātās Rīgas ielās un trolejbusos raudāt nedrīkst − kaut nosmoc. Mājup ceļā es spēju pateikt: „Kopš Raiņa laikiem...” un vēl kādus mazsakarīgus vārdus. Aizmigt asarās un tikai otrā dienā pamazām apjēgt, kas noticis, ko esmu redzējusi un pārdzīvojusi.”

 

Par Tiesu:

 

Vija Beinerte L un M 1985. g. 13. decembrī („Tagad un te”):

„Sadzīviski konkrētais tiek sakausēts ar nosacīto, lai visu notiekošo paceltu augstākā, sociālo secinājumu līmenī, kuŗā it kā viss tiek pakļauts lugas idejas realitātei, tam, kā vārdā Māra Zālīte runā uz mums.”

 

Normunds Naumanis L un M 1985. g. 13. decembrī („Kompromisa variants”):

„Tiesā nesapludināti ir poētiskie patiesie vārsmojumi (kuŗos atrodama talantīga un augstas pakāpes stilizācija „folkloristiskais stils”, kas tuvojas savai pašizcelsmei − dainai) un patētiskie, deklaratīvie apgalvojumi, kuŗu dēļ teātrim jau nepaliek ko meklēt „aiz” šiem vārdiem, jo tajos jau viss ir pateikts.”

 

Anita Liepiņa