TRIJU AUTORU TRĪS LUGAS

• Paula Putniņa Uzticības saldā nasta. drāma 9 ainās.
• Harija Gulbja Alberts. komēdija ar nopietniem un pat skumjiem epizodiem 21 ainā.
• Gunāra Priedes Centrifūga. drāma 2 cēlienos.

 

Kā nelabvēlīgos polītiskos apstākļos, totālitāras varas ēnā paturēt savu radītāja cieņu, tajā pašā laikā nepārtraucot atklātu dialogu ar savu publiku, ir katra rakstnieka un mākslinieka, kam šis liktenis lemts, sirdsapziņas dilemma. Viņu klusēšana nozīmētu ļaut runāt tikai iztapīgiem diletantiem, kas nekādā ziņā nekalpotu patiesas kultūras dzīves iespējami labākai attīstībai laikos, kad tā var aizstāt un aizstāj daudzas citas vajadzības un ieceres gan sociālā, gan materiālā plāksnē. Tāpēc priecājamies kopā ar tautu dzimtenē par katru īstu talantu, kas tur strādā ne vienas dienas ražai vien. Tā saprotama arī mūsu interese par trīs apdāvinātu dzimtenes drāmatiķu: Paula Putniņa, Harija Gulbja un Gunāra Priedes skatuves rakstniecību un viņu darbu parādīšanos turienes un paretam arī mūsu trimdas teātŗos.

Paulam Putniņam no sava drāmatiķa laika gala paticis skatuvisks raibums, tēlu ņirboņa, kam viņš kā autors ļāvis lielu izrīcības jomu, sagādājot vienam otram režisoram galvas sāpes, mēģinot visu to iekļaut kopējā darbības līnijā un disciplīnā. Harijs Gulbis, salīdzinot ar Putniņu, savā drāmā, šķiet, it kā lēnāks, uzmanīgāks psīcholoģisko mezglu atraisīšanā, dažbrīd pat poētisks, Gunārs Priede ar savu ļoti apjomīgo drāmas produkciju gājis dažādos virzienos, parādot visai atšķirīgus autora vaibstus. Kopēja viņiem visiem - vai tā ir ārējā ietekme, pat spiediens, vai iekšēji diktēta vajadzība iejaukties aktīvā dzīves procesā - ir tieksme savās lugās spilgti izgaismot sociālo vidi, apstākļus, pret kuŗiem kā fonu viņi ļauj darboties saviem tēliem. Tūdaļ gan jāpiebilst. ka apgaismojumam ir savas robežas, nelabvēlīgo apstākļu saknes paliek bieži vien tumsā, taču arī tā viņu drāmu var tvert kā apsūdzību pret visu to, kas kavē individu viņa centienos pēc pilnvērtīgākas dzīves. Tā latviešu teātris dzimtenē blakus savam primāram mākslas pienākumam pilda arī garīgās ārstniecības funkciju, kas savā veidā izskaidro tā milzīgo populāritāti tautā.

Paula Putniņa Uzticības saldā nasta, kas savu pirmizrādi piedzīvoja pirms pāris gadiem, ir kļuvusi par vienu no visvairāk diskutētām lugām, kas pēdējos gados parādījušās uz Rīgas skatuvēm. Tas saprotams, jo autors savā darbā skar visiem turienes iedzīvotājiem tuvu un bieži vien ļoti sāpīgi izjūtamo problēmu: kā tikt pie labas, ērtas un, galvenais. citu netraucētas dzīvojamās telpas? Autors šajā dzīvokļu, tāpat kā citu, tā saukto, deficīta preču sagādes procesā kā drāmas virzītāju un konflikta iekūrēju spēku veikli iepin cilvēka morāles un sabiedriskās ētikas prasības.

Lugas galvenā persona Leonards Bērtulsons var, ja vien vēlas, sagādāt savai ģimenei piemērotu dzīvokli. bet viņš to nedara, aizbildinoties, ka citiem tāds vajadzīgs vairāk. Tas lugas kodols. kas darbības gaitā uzmilst par augoni, ko Bērtulsons pats nespēj ne dziedēt, ne uzdrošinās to pārdurt. Bojā iet viņa dzīves biedre Malda, kas pacietīgi visu laiku nesusi "uzticības saldo nastu". Vai Bērtulsons ir varonis, gļēvulis, vai arī tikai radīto apstākļu naīvs upuris? Lai ar pēdējiem cīnītos, tad vajadzīga zināma prasme, kaut citā sakarībā saukta par nekaunību, kā to sarunā ar Bertulsoni atgādina vecais dzīves izskolotais praktiķis Zērvēns: "E - ar jums grūti runāt. Toties man ir liela pieredze - visvisādiem laikiem un iekārtām cauri kūlies..."

Savā lugā Putniņš piemin arī skolotāju darba problēmas, ļaujot izsūdzēt Leonarda sievai Maldai savas bēdas par to, ka mācības traucē daudzi citi pienākumi, starp tiem, piemēram, polītpulciņi un polītinformācija. Tā viņa skatuves darbs kļūst ne vien par atklājēju, bet arī daudzu skatītāju acīs par apsūdzētāju.

Autors savu tekstu sadalījis šoreiz 9 personām, katram dodot savu valodas krāsu, ārējā tēla iezīmi. Aktieriem viņa lugas saņemt ir savā ziņā patīkams notikums, kā tipu ieskicētājs Pauls Putniņš ir viens no pārākiem mūsu modernā skatuves literātūrā. Var gan kritizēt viņa tieksmi, vismaz šinī reizē, savus tēlus pārāk "iedzīvināt", ļaut tos skatītājiem viegli iepazīt ar žargona un padomju apstākļos radušos jaunvārdu palīdzību. Lugā valoda mudžēt mudž no vārdiem un teicieniem. kā: kuzovs, hitrij, koriši, superdzidrs, raskaldušķas, piehalturē, izštikoja, smagi pieleca, kruķīt, blices u.t.t. Tā var gan pietuvināt tēlu aktuālam momentam, bet valodas kultūrai ir kaitēts, skatuve palīdzējusi žargonam iegūt "dzīves tiesības". Šajā ziņā Gunārs Priede savā lugā Centrifūga grēko mazāk, un Harijs Gulbis darbā Alberts ir vistīrākais.

Līdzīgu tematu, tikai citā skatuviskās apdares akmenī nekā Putniņš cirtis Harijs Gulbis ar savu nopietno, pat skumjo komēdiju Alberts. Alberts, pensionārs sešdesmitos mūža gados, ir Bērtulsona gara rads, kas grib labu, bet piedzīvo ļaunu. Gulbja lugā autora klātiene it kā vairāk jūtama. Putniņš prot priekšplānā izvirzīt savu tēlu dzīvo dzīvi un aiz tās aizslēpties. Luga Alberts, liekas, tomēr atver režisoram lielākas iespējas tās tulkojumam uz skatuves, sniedz variāciju bagātību. Tai nav tā vienkāršā drāmatiskā tiešuma kā lugai Uzticības saldā nasta, bet to apvij īpatnēja skatuviska tēlainība, pat romantika, kas centrālo personu Albertu pietuvina tās vērotāja sirdij.

Harija Gulbja lugā darbojas 7 galvenās personas, bet to papildina koris, kuŗā ietilpst 16 epizodisku lomiņu, kas kopīgi veido sociālo gaisotni. Tajā dzīvojot un parādot savu labestību, cilvēks, šinī gadījumā Alberts, nonāk konfliktā ar sabiedrību, pat likumu. Viņam par to draud ārstniecība psīchiatriskā slimnīcā! Lugas zemtekstā vijas mīlestība uz savu dzimto vietu, uz Rīgu, ko autors arī pasaka savos beigu vārdos - izskaņā:

Viņš saprata, ka tepat. Rīgā,
Ir viņa mūža pilsēta.
Un nebūtība bezgalīgā
Vairs viņu nevilināja.

Kā Putniņa, tā Gulbja luga prasmīgi uzrakstīta, un pie tām latviešu skatuve varēs atgriezties arī nākotnē. Ja Amerikas latviešu teātŗa Ņujorkas ansamblis izvēlējies Harija Gulbja lugu Alberts, tad cita trimdas skatuves vienība var droši pamēģināt Paula Putniņa darbu Uzticības saldā nasta - tajā vibrē spēcīgs drāmatisks nervs, atklājas krāsainu tēlu klāsts.

Salīdzinot ar šiem diviem aplūkotiem latviešu drāmas darbiem, liekas, ar skatuviski īsāku mūžu apveltīta kļūs Gunāra Priedes drāma Centrifūga. Pats lugai izvēlētais temats vēsturiski kontroversāls - pēdējās kaŗa dienas Kurzemes ielenkumā, kuŗā parādās bēgli, kas gatavojas atstāt dzimteni, un tie, kas paliks - krievu kaŗa gūstekņi un vācu kaŗavīri. Ja starp latviešiem un vāciešiem autors šķiro "vilkus" no "avīm". gan izvairoties no vulgāritātes un šķiešanās ar lieku žulti, tad lugas krievu tautības tēli netiek dalīti labos un sliktos. Tie visi it kā "šūdināti" pēc viena mēra, kas, protams, ir pareizs mērs, proporcionāli saskaņots Baltā krāsā vai sarkanā - kā nu vēlas - nav taupīta viņu morāliskai izdaiļošanai, un tas lugai kā mākslas darbam nepakalpo.

Gunārs Priede, tāpat kā Pauls Putniņš savā Uzticības saldā nastā, nepaiet gaŗām necilvēcīgajām 1940-to gadu deportācijām. Viņi nevar runāt daudz, bet klusēt arī negrib: mūsu drāmas autori dzimtenē reizēm atgādina, kas tautai pāri nodarīts. Lai neaizmirst! Ja Putniņa lugā Bērtulsona sieva Malda prasa: "Bet par ko tad viņus tā īsti izsūtīja?" tad viņas vīra uzaudzinātāja Vaida atbild, kad tas kā zēns atgriezies no Sibirijas: "Prasi man ko vieglāku. Bija tādi laiki. Nevienam neprasīja. Un nevienam arī nepaskaidroja." Priedes drāmā Centrifūga galvenā persona Irma stāsta, ka daudzi krievu kaŗa gūstekni par padošanos nosūtīti taisnā ceļā uz Sibiriju. Ne prasot, ne izmeklējot. Tāda nu bija toreiz tā iekārta... Kāda ir tagad? Lugas skatītājs var mēģināt salīdzināt un rast savu atbildi. Autors uz to pamudina.

Gunāra Priedes lugā, lai gan tā skaŗ ļoti drāmatiskus notikumus, trūkst tomēr pārliecinošas dzīvības sulas, nav īsta tēlu virzītāja spēka, kas vestu tos pretī gala mērķim - katastrofai vai lielai uzvaras stundai. Tie paliek pieticīgu, iekārtai derīgu simbolu lomā, maz noder skatuves mākslas pūra bagātināšanai.

Jānis Peters savā rakstā "Kopīgā atbildībā strādājot" (Literatūra un Māksla. 1985, 20 22) gan raksta: "Atzīmējot Uzvaras 40. gadadienu, mēs šī monumenta pakājē varējām nolikt vienu spilgtu darbu - Gunāra Priedes kaŗa drāmu Centrifūga." Šaubos, vai pat pats autors, pārlapojis savus labākos skatuves darbus - kādu viņam netrūkst! - būs vienisprātis ar savu rakstu biedru Jāni Peteru.

 

Jānis Gulbītis